Edgars Pastars, LU Juridiskās fakultātes students, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums.

Sākums “JV” 14.01.2003., Nr.2

Foto: no personiskā arhīva

Tomēr dzīves realitāte padara par neiespējamu likumdevējam likumā noregulēt visus jautājumus. Šādi mēģinājumi radītu likumu milzīgo apjomu un ilgu izstrādi, jo būtu jāapzina visas iespējamības un tās arī jāmēģina nostiprināt likumā. Likumu pieņemšana un grozīšana kļūtu par klupšanas akmeni, kuru novērst varētu, tikai sadalot likumdošanas funkcijas starp daudziem orgāniem un saīsinot likumdošanas procesu. Saprotams, ka tā ir utopija, tāpēc likumdevējs regulē pašus svarīgākos jautājumus likumos un detalizētāk pieņemt priekšrakstus likumu izpildei pilnvaro citu valsts varas orgānu. Šis orgāns, īstenojot pilnvarojumu, arī veic likumdevēja uzdevumu, bet ja pilnvarojums ir pārsniegts un pilnvarnieks ir iejaucies pilnvarotāja ekskluzīvajās tiesībās likumdošanas lauciņā, tad izdotā likumam pakārtotā akta likumību var apstrīdēt attiecīgajās institūcijās.

Būtiski tāpēc ir noskaidrot, kā izprast šo likumdevēja pilnvarojumu noregulēt kādu jautājumu detalizētāk. No atsevišķām publikācijām izriet šāda pilnvarojuma dēvēšana (sajaukšana) ar deleģēto likumdošanu. Manuprāt, to nevajadzētu tā saukt, jo deleģētā likumdošana ir tiesības izdot likumus delegācija. Savukārt pilnvarojumu (delegāciju) kādu jautājumu noregulēt detalizētāki saukt par normatīvo aktu izdošanu pārvaldes kārtībā, resp., izdošanu likumu izpildei, bet ne to vietā (vai kā likumu).