Kad 1952. gadā Eiropas ogļu un tērauda kopienas “Asambleja” (no 1962.gada — Eiropas Parlaments) sapulcējās pirmoreiz, tā bija samērā vāja institūcija ar 78 deleģētiem pārstāvjiem. Kad pašlaik, pēc 50 gadiem, satiekas Eiropas Parlaments, ir mainījies ne tikai nosaukums, bet arī apjoms, pilnvaras un visa būtība, kas aiz tā slēpjas. Sevišķi, nosakot tiešās vēlēšanas 1978.gadā, bet 1996.gadā nosakot līdzlemšanas procedūru, Eiropas Parlamenta kā aizvien ietekmīgākas institūcijas loma pieauga. Taču šie sasniegumi gūti ar grūtībām, atspoguļojot ilgstošo skepsi un pat vairuma apvienības dalībvalstu valdību nepatiku pret jebkādu Eiropas Parlamenta pilnvaru paplašinājumu. Tagad Eiropas Parlaments uzskatāms par svarīgu Eiropas Savienības (ES) institūciju, ar ko ir jārēķinās. Turklāt tas kļuvis par daudzu pasaules līderu diskusiju vietu, bet Eiropas Parlamenta komitejas sagatavojušas ļoti ietekmīgus ziņojumus. Taču Eiropas Parlamenta jaunā loma Eiropas Savienībā un Eiropā vispār vislabāk redzama citā, daudz nozīmīgākā jomā, proti, tā likumdošanas kompetencē.

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk tekstā — EK līgums) 192. pantā ir minētas iespējamās Eiropas Parlamenta līdzdalības formas Eiropas Kopienas likumdošanas veidošanā. Eiropas Parlaments dažādā mērā saskaņā ar attiecīgās procedūras individuālo juridisko pamatu (t.i., attiecīgajos pantos tiek noregulēts, saskaņā ar kuru procedūru Eiropas Parlamentam ir jārīkojas) piedalās tiesību akta izdošanā:

*  līdzlemšanas procedūra (codecision procedyre)1; šī procedūra vienmērīgi sadala lēmumu pieņemšanas pilnvaras starp Eiropas Savienības Padomi (turpmāk tekstā — Padome) un Eiropas Parlamentu.