Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Mūsdienās, kad gandrīz katrs cilvēks ikdienā izmanto datoru, juridiskajā terminoloģijā arvien biežāk tiek lietots datorprogrammas jēdziens. Nedaudz gadu desmitu laikā datorprogramma ir kļuvusi par tiesisko attiecību objektu, ar kura palīdzību tiek gūta milzīga peļņa gan to ražojot un likumīgi izplatot, gan neatļauti kopējot un izplatot kontrafakta eksemplārus.

Juristiem ir vairāk vai mazāk skaidrs uz datorprogrammu attiecināmais tiesiskais režīms, jo ar datorprogrammu kā autortiesību objektu nākas sastapties ikdienā, taču jautājums par to, kas no juridiskā viedokļa ir datorprogramma pati, ir samērā neskaidrs pat juristiem. Arī daudzu valstu likumdošanā datorprogrammu aizsardzības mehānisms ir veidots precizējot tikai to, kā tiek aizsargātas programmas, bet pats aizsargājamā objekta jēdziena saturs un apjoms paliek visai neskaidrs.

Šī raksta mērķis ir pievērst uzmanību jautājumiem par datorprogrammas juridisko jēdzienu, programmas kā autortiesību objekta satura precizēšanu, starptautisko līgumu un Eiropas Savienības nostādnēm to juridiskajā aizsardzībā.

Publikācijā netiks analizētas programmu autoru tiesības un to aprobežojumi, jo šis jautājums jau ir diezgan plaši un detalizēti aprakstīts juridiskajā literatūrā, kā arī samērā precīzi formulēts likumdošanas aktos.

Jēdziens. Pēc vispārējas definīcijas1 datorprogramma ir instrukciju kopums, kura mērķis ir nodrošināt to, lai dators veiktu noteiktas funkcijas.

Saistībā ar datorprogrammas normatīvo definīciju, varam konstatēt, ka šajā jautājumā valda diezgan liela neskaidrība, jo gan starptautiskie līgumi, gan nacionālie likumi vairāk pievēršas jautājumam par aizsardzības apjomu un nevis cenšas precizēt aizsargājamo objektu.

Jāuzsver, ka likumdevēji nekad īpaši nav centušies definēt datorprogrammu, tāpēc tās juridiskais statuss tiesībās ir visai neskaidrs. Tā nav nepārprotami skaidrs, vai datorprogramma ir ķermeniska vai bezķermeniska lieta lietu tiesību izpratnē, vai tā vispār iekļaujas lietu klasifikācijā vai līdzīgi kā uguns, gaisma un skaņa nepakļaujas lietas un īpašuma idejai, kā arī tai atbilstošajai normatīvajai reglamentācijai.