Ministru kabinets ir pieņēmis vēsturisku lēmumu – tautas nobalsošana par iestāšanos Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) notiks šī gada septembra 20. dienā. Šodien un rīt vēl nebūs iespējams vēsturiski korekti izvērtēt šā tautas pieņemtā lēmuma fundamentālo nozīmi Latvijas vēsturiskā valstiskuma ērkšķiem kaisītajā ceļā. Tāpēc iespējamo vērtējumu atstāsim nākotnes politologu un vēsturnieku ziņā, jo šodienas cilvēkiem daudz nozīmīgāka ir pati tautas nobalsošanas norise, nevis iespējamais mūsu lēmuma vērtējums nākamo paaudžu acīs. Pašlaik visa Latvijas sabiedrība ir sarosījusies vēsturiskā referenduma gaidās, nedaudz piemirstot, ka bez iepriekšējas konstitucionālās reformas šāds referendums nemaz nevar tikt sarīkots. Vispirms Saeimai ir jāpaveic savas konstitucionālā likumdevēja funkcijas, pārgrozot Satversmi atbilstoši jaunajai vēsturiski politiskajai situācijai. Domājams, ka šie trīs lasījumi nemaz tik smagi nebūs, jo grozījumu projekts sen jau ir izstrādāts un nodots sabiedriskai apspriešanai.1 Tāpēc šajā nelielajā rakstā būtu vēlams nedaudz pakavēt lasītāja domas pie šo Satversmes grozījumu būtības, ņemot vērā, ka ļoti daudzi teorētiķi (Satversmists ieteiktu pievērst uzmanību Inetas Ziemeles, Arņa Bukas un Egila Levita publikācijām šajā jautājumā) ir piedāvājuši savas attiecīgo pantu redakcijas, kas dažviet radikāli atšķiras no darba grupas piedāvātā varianta.

Kā centrālais moments darba grupas un teorētiķu viedokļu atšķirībās ir jāmin materiālās normas iekļaušana Satversmē. Darba grupa ir ierosinājumi inkorporēt Satversmē tikai procesuālo kārtību, kādā izšķirama Latvijas dalība ES. Tostarp lielākā daļa teorētiķu ir paudusi vēlmi redzēt Satversmē materiālo normu, kas noteiktu Latviju kā ES dalībvalsti, vai pat prasījusi radikālu Satversmes normu revidēšanu, visur, kur iespējams, atrunājot ES kā Latvijas konstitucionālisma evolūciju virzošo spēku.