Vidaga Putniņa, Latvijas Centrālā depozitārija juriste, — "Latvijas Vēstnesim"

Starptautisko komerciālo strīdu risināšanā strīdā iesaistītās puses izvēlas šķīrējtiesu kā optimālāko strīdu risināšanas veidu. Kaut arī pasaulē šķīrējtiesu darbība plašāku vērienu ieguva pēc ekonomiskā uzplaukuma XX gs. otrajā pusē, dažu pēdējo gadu laikā šķīrējtiesas darbības regulāciju vairākās valstīs ir skārušas izmaiņas likumdošanā un institucionālo šķīrējtiesu reglamentos. Tas liecina, ka šķīrējtiesas, kaut arī starptautisko privāto strīdu risināšanai izvēlētas, tomēr atzīst nepieciešamās pārmaiņas. Šīs pārmaiņas galvenokārt noteikusi šķīrējtiesu līdzšinējā prakse, kā arī uzņēmējdarbības attīstība. Turklāt tiek atzīts, ka, sākot ar 80.gadu vidu, šķīrējtiesa ir kļuvusi par normālu starptautisko komerciālo strīdu risināšanas veidu.1

1997.–1999.gads pasaules šķīrējtiesām atnesa vērienīgas pārmaiņas — jauni likumdošanas akti tika pieņemti Lielbritānijā, Vācijā, Zviedrijā, kā arī tika pārstrādāts Starptautiskās šķīrējtiesas pie Starptautiskās tirdzniecības kameras Parīzē (tālāk tekstā ICC šķīrējtiesa) reglaments, Amerikas šķīrējtiesas asociācijas (tālāk tekstā AAA šķīrējtiesa) reglaments, pieņemti jauni reglamenti Londonas Starptautiskajai šķīrējtiesai (tālāk tekstā Londonas šķīrējtiesa) un Stokholmas šķīrējtiesas institūtam (tālāk tekstā Stokholmas šķīrējtiesa). Izmaiņas skārušas pasaulē vienus no atzītākajiem šķīrējtiesu centriem — Parīzi, Londonu, Stokholmu.

Latvijā šķīrējtiesas tikai veidojas. Nelielā piecu gadu pieredze vēl neļauj runāt par būtiskiem sasniegumiem starptautisku strīdu risināšanā. Neatsverams solis Latvijas šķīrējtiesu attīstībā sperts, pieņemot jauno Civilprocesa likumu2, kurš stājās spēkā 1999. gada 1. martā. Tomēr Latvijas kā starptautisku strīdu risināšanas vietas pievilcība nevar aprobežoties tikai ar likumdošanas regulējumu. Jāpēta arī pastāvīgi darbojošos šķīrējtiesu reglamenti, prakse, apstākļi, kas var sekmēt vai kavēt strīdu nodošanu Latvijas šķīrējtiesām. Nav viegli atbildēt uz jautājumu — vai Latvija var kļūt par vietu, kuras šķīrējtiesās tiek risināti starptautiski strīdi, un kas būtu jādara, lai Latvija par tādu kļūtu.

I. Starptautiskās šķīrējtiesas jēdziens

un šķīrējtiesas institūta

vēsturiskā attīstība

1.1. Šķīrējtiesas jēdziens

Apskatot starptautiskās šķīrējtiesas jēdzienu, būtu jāatdala starptautiskā šķīrējtiesa publiskajās tiesībās no starptautiskās šķīrējtiesas privāttiesībās. Darbā pētīta tikai starptautiskā šķīrējtiesa privāttiesību disciplīnā. Kaut arī vēsturiski šķīrējtiesa gan senajā Romā, gan Grieķijā, kā arī tālākā valstu attīstībā bija pazīstama kā "starptautisku konfliktu miermīlīgas noregulēšanas forma kā alternatīva to noregulēšanai ar kara palīdzību"3, paralēli sāka veidoties šķīrējtiesa, kuru personas izmantoja savu privāto strīdu risināšanai.

Viena no pasaulē visvairāk atzītajām tieslietu skaidrojošajām vārdnīcām — Bleka tieslietu vārdnīca ( Black’s Law Dictionary ) — šķīrējtiesa ir formulēta kā strīda nodošana pusei nepiederošai (trešai) personai, ko izvēlējušās strīdā iesaistītās puses, kuras vienojušās, ka pēc pierādījumu pārbaudīšanas, kurā abām pusēm ir iespēja piedalīties, tās izpildīs šķīrējtiesas nolēmumu.4 Arī citur literatūrā tiek uzsvērts, ka šķīrējtiesa ir strīda nodošana vienai vai vairākām pie pusēm nepiederošām personām.5 Šķīrējtiesas īpatnība, kas tiek uzskatīta arī par tās priekšrocību, ir, ka šķīrējtiesas nolēmums ir galīgs un nepārsūdzams, un šis noteikums ir ietverts valstu likumdošanā. Ja puse līgumā ir ietvērusi šķīrējtiesas atrunu (noslēgusi šķīrējtiesas līgumu), strīds būs jāskata šķīrējtiesā, nevis valstu tiesu sistēmai piederīgās tiesās. Civilprocesa likuma 493. panta 1. daļa paredz, ka personas, kas noslēgušas līgumu par strīda nodošanu izšķiršanai šķīrējtiesā, nav tiesīgas no tā atteikties, ja likumā vai līgumā noteiktajā kārtībā šķīrējtiesas līgums nav grozīts vai atcelts. Tāpēc, ka šķīrējtiesas lēmums nav pārsūdzams, tas atšķiras no starpniecības ( meditation ) vai samierināšanas ( concilation ), kur neatkarīga persona saved puses kopā, lai tās izdiskutētu strīdu izšķiršanu. Šķīrējtiesa atšķiras arī no faktu konstatēšanas, kur pusēm nepiederīgas personas izstudē lietas apstākļus un dod par to savu atzinumu.6

Ar šķīrējtiesu (arbitrāžu) saprot tiesu, ko izvēlējušās puses starp viņām pastāvoša strīda izšķiršanai.