Dr. iur. Andrejs Vilks, Kriminoloģisko pētījumu centra direktora pienākumu izpildītājs, — "Latvijas Vēstnesim"

Korupcijas novēršanas

globālā politika

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja savā 1999.gada 17.decembra rezolūcijā Nr.54/128 "Pasākumi pret korupciju" uzsvēra, ka nepieciešams izstrādāt globālu Korupcijas apkarošanas stratēģiju. Minētās stratēģijas pamatā ANO dalībvalstīm tika piedāvāts novērtēt iekšējo tiesisko aktu atbilstību sekmīgai korupcijas novēršanai, korupcijas izplatības novēršanai un nodrošināt līdzekļu konfiskāciju, kas tiek ieguldīti koruptīvajos aktos. 1999.gada 19.–20.novembrī Milānā notika starptautiskā konference "Atbilde korupcijas izaicinājumam". Minētās konferences ietvaros tika iezīmēti globālās stratēģijas principi cīņā pret korupciju, kurus 1999.gadā izstrādāja ANO pārvalde, kas koordinē darbu narkotiku kontroles un noziedzības novēršanas jomā. Globālo korupcijas novēršanas programmu ieviest praksē uzticēja starptautiskajam noziedzības novēršanas centram un starpreģionālajam ANO Zinātniskās pētniecības institūtam noziedzības novēršanā (UNICRI).

Globālās korupcijas novēršanas programmai ir divi primārie pamatmērķi:

• pirmkārt, regulāra korupcijas izplatības monitoringa veikšana, lai novērtētu to visās sfērās un līmeņos;

• otrkārt, tehniskās palīdzības pasākumu kompleksa realizēšana, kas būtu vērsti uz institucionāla potenciāla izveidi vai nostiprināšanu korupcijas novēršanā, izziņā, izmeklēšanā un kriminālvajāšanā.

Programma ir balstīta uz diviem pamatelementiem: regulāriem vērtējumiem un lietišķo sadarbību.

Apzinot korupcijas problēmu, Apvienoto Nāciju Organizācijas noziedzības novēršanas X kongresā īpaša uzmanība tika veltīta praktiskiem jautājumiem korupcijas apkarošanas jomā. Tika piedāvāta sadarbība ar ekspertiem iespējamām donorvalstīm, kā arī valstīm, kam korupcijas novēršanas jomā ir nepieciešama palīdzība. Tika apspriestas šādas problēmas:

— korupcijas pašreizējie daudzveidīgie aspekti un tās cēloņi; korupcijas izpausmes formas dažādos līmeņos un tās saistība ar organizēto noziedzību;

— korupcijas novēršanas pasākumi starptautiskajā un nacionālajā līmenī (politiskā mērķtiecība korupcijas apkarošanā, valsts varas — likumdošanas, izpildvaras, tiesu varas — funkciju un pilnvaru sadale);

— perspektīvākās praktiskās metodes korupcijas profilaksē (pilsoniskās sabiedrības un nevalstisko organizāciju vietas un lomas nostiprināšana, neatkarīgu un brīvu masu informācijas līdzekļu darbība, kas pilnībā izmanto informācijas atklātību);

— pasākumi, kurus būtu vēlams pieņemt un realizēt izpildvaras iestādēs, nodrošinot tiesisko kārtību, t.sk. privātajā un valsts sektorā, kā arī attīstot starptautisko sadarbību.

Apzinot korupcijas problēmu, ir nepieciešams pievērst uzmanību apstāklim, ka koruptīvie akti veidojas, mijiedarbojoties divām pusēm: korumpētājam un korumpētajam. Sabiedrībā ir paaugstināts pieprasījums sfērās, kur normālas, kvalitatīvas, operatīvas un pilnvērtīgas darbības (pakalpojumi) ir ierobežoti vai neiespējami. Šādas situācijas rada pieprasījuma un piedāvājuma interakciju. Korupcija visplašāk izprotamajā aspektā ietver sevī dāvanu, kukuļu vai arī citu labumu iegūšanu par konkrētu darbību veikšanu (veiksmīgu kontraktu, pasūtījumu izkārtošana, zemu kredītprocentu nodrošināšana u.c.) vai arī par labumu iegūšanas provocēšanu, kukuļu izspiešanu u.c.

Pašreiz korupcija tiek izprasta un klasificēta dažādi.