Zvērināta advokāta palīdze Ita Megne:

Referāts nolasīts zvērinātu advokātu palīgu sanāksmē un atbalstīts Zvērinātu advokātu padomē 2003. gada 7. aprīlī

2003.gada 1.janvārī stājās spēkā jauna kārtība, kādā no valsts budžeta līdzekļiem sedz advokāta darba samaksas izdevumus – LR Ministru kabineta noteikumi Nr.187, kas pieņemti 2002.gada 21.maijā1.

Līdz šī gada sākumam šo kārtību regulēja MK 1997.gada 17.jūnija noteikumi Nr. 216 “Kārtība, kādā no valsts budžeta līdzekļiem izmaksājama atlīdzība par aizstāvības nodrošināšanai krimināllietās norīkoto advokātu sniegto juridisko palīdzību.”2

Salīdzinot abus iepriekš minētos noteikumus, sākumā šķiet, ka atšķirības ir tikai trīs:

1) ir mainījusies kārtība tādā ziņā – saskaņā ar iepriekšējiem noteikumiem minētā atlīdzība no valsts budžeta līdzekļiem tika pārskaitīta Latvijas Zvērinātu advokātu padomei (turpmāk LZAP), kas savukārt tālāk pēc iesniegtajiem advokātu rēķiniem izmaksāja atlīdzību advokātiem, bet pēc jaunajiem noteikumiem advokātu iesniegtos rēķinus apmaksā Tieslietu ministrija;

2) advokātam pienākas arī samaksa par to, ka viņš pēc norīkojuma ierodas pildīt savus aizstāvja pienākumus, bet kaut kādu no viņa neatkarīgu iemeslu dēļ viņam tas nav jādara (tā saucamā stundu likme);

3) mainīta rēķina forma un aizpildīšanas kārtība un nedaudz mainījusies uzziņas forma.

Diemžēl laikā, kad stājās spēkā jaunie noteikumi, faktiski mainījās viss, kas saistīts ar advokāta darba samaksu krimināllietās pēc norīkojuma.

Tā kā šos MK noteikumu piemēro Tieslietu ministrija, nerēķinoties ar LZAP viedokli, kā dēļ būtiski tiek samazināta advokāta darba samaksa, man šis temats liekas ļoti aktuāls, jo tas ir vistiešākā mērā saistīts ar manu kā advokāta pienākumu pildīšanu gan saistībā ar Advokatūras likumu, gan Latvijas Zvērinātu advokātu Ētikas kodeksu. Turklāt man liekas svarīga arī valsts nostādne minētajos jautājumos un valsts garantētās personas tiesības uz aizstāvību un personu vienlīdzību likuma priekšā.