Sandra Kazaka, Latvijas Policijas akadēmijas doktorante, –“Latvijas Vēstnesim”

Krievijā, tāpat kā daudzās valstīs, 90. gadu sākumā radās sociāla nepieciešamība aizsargāt personas, kas sadarbojas smagu noziegumu atklāšanā, veicina tiesvedības norisi, dzīvības, veselības un likumisko interešu aizstāvību. Tas rosināja likumdevēju radīt atbilstošu normatīvu bāzi, kas nostiprinātu šī jautājuma realizācijas mehānismu.

1990. gada 12. jūnijā tika izdarītas izmaiņas un papildinājumi Krievijas Kriminālprocesa kodeksā. 27.1. pantā tika noteikts, ja ir pietiekami dati, kas liecina par slepkavības, vardarbības piemērošanas, īpašuma iznīcināšanas vai bojāšanas, vai citu prettiesisku darbību piemērošanas draudiem attiecībā uz cietušajiem, lieciniekiem u. c. lietā iesaistītajām personām, kā arī to ģimenes locekļiem vai tuviem radiniekiem, izziņas izdarītājam, izmeklētājam, prokuroram, tiesai ir pienākums piemērot likumdošanā paredzētos pasākumus šo personu dzīvības, veselības, goda, cieņas un īpašuma aizsardzībai, kā arī noskaidrot vainīgos un saukt tos pie atbildības.

Analoģiska norma kopš 1991. gada 18. aprīļa bija arī Krievijas likumā “Par miliciju”, kurā noteikts, ka milicijas pienākums ir aizsargāt personas, kas piedalās krimināllietā, kā arī viņu ģimenes locekļus un tuviniekus, ja to dzīvībai, veselībai vai īpašumam draud briesmas (10. panta 24. punkts).1

1995. gada 12. augustā tika pieņemts Krievijas Federācijas likums “Par operatīvo darbību”, saskaņā ar kuru iestādēm, kas veic operatīvo darbību, ir jāsadarbojas kriminālprocesa dalībnieku un viņa ģimenes locekļu personīgās drošības, īpašuma drošības nodrošināšanā. Dzīvības, veselības, īpašuma apdraudējuma gadījumos noteiktos apstākļos tika atļauta telefonsarunu noklausīšanās.