Laura Zalāna, Valsts prezidenta kancelejas ārštata konsultante, zv. advokātu biroja “Loze un Partneri” jurista palīdze, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums.

Sākums “JV” Nr.20, 27.05.2003.

Latvijas Satversmes burts neparedz īpašas Valsts prezidenta tiesības, kuras nevarētu izmantot Saeimas priekšsēdētājs, pildot Valsts prezidenta vietu viņa prombūtnes vai citāda aizkavējuma dēļ. Tomēr praksē ir nostabilizējies princips, ka, Valsts prezidentam atstājot valsti, uz Saeimas priekšsēdētāju pāriet tikai tie pienākumi, kuri jāpilda obligāti (kur nav izvēles iespējas), bet pienākumi un tiesības, kuru izmantošana ir atkarīga no Valsts prezidenta brīvas gribas izpaušanas un brīvas izvēles izmantošanas, nepāriet. Savas darbības laikā Valsts prezidente divas reizes ir izmantojusi veto tiesības, atrodoties ārpus valsts robežām: 1) 16.05.2000., atrodoties vizītē Ņujorkā, Valsts prezidente atgrieza Saeimai likumu “Grozījumi Prokuratūras likumā”24; 2) 22.12.2001., atrodoties atvaļinājumā Trinidadā un Tobago, Valsts prezidente atgrieza Saeimai likumu “Grozījumi Komerclikumā”25.

Arī iepriekšējais Latvijas prezidents Guntis Ulmanis savā prezidentūras laikā ir radījis precedentu attiecībā uz Satversmes 56.pantā ietverto Valsts prezidenta pienākumu kā tādu, kas nebūtu nododams Saeimas priekšsēdētājam. Pienākums aicināt kādu personu sastādīt Ministru kabinetu ietver sevī arī tiesību izvēlēties šo personu. Un tā, Valsts prezidents G.Ulmanis 14.12.1995., atrodoties ārvalstu vizītē Vācijā, uzticēja sastādīt valdību A.Šķēlem.26

No tā var secināt, ka, lai gan Satversmes tekstā nav paredzēta ierobežota funkciju pāriešana uz Saeimas priekšsēdētāju Valsts prezidenta prombūtnes laikā, no Satversmes gara izriet pretējais, par ko liecina arī prakse. Šī tendence norāda, ka jauno komunikāciju laikmetā daļēji ir zudusi nepieciešamība pēc Valsts prezidenta vietas izpildes tā prombūtnes laikā, jo Valsts prezidents arī prombūtnes laikā ir spējīgs pildīt savu vietu, reprezentējot valsti starptautiski, bet tajā pašā laikā darbojoties arī iekšpolitikā (atgriežot likumus otrreizējai caurlūkošanai, aicinot kādu personu sastādīt valdību). Būtībā vienīgie pienākumi, kas neprasa Valsts prezidenta gribas izpausmi un vēl šobrīd nav izpildāmi Valsts prezidentam esot prombūtnē, ir likumu izsludināšana (69.p.), kara pasludināšana uz Saeimas lēmuma pamata, kā arī likuma publicēšanas apturēšanas pienākums gadījumā, ja to prasa viena trešā daļa Saeimas locekļu (72.pants).

Iepriekšējā nodaļā skartais jautājums par atliekošā veto tiesību pāriešanu uz laiku jau netieši iezīmēja atliekošā veto nozīmi un vietu starp pārējām Valsts prezidenta tiesībām Baltijas valstīs. Mēģināšu no mūsdienu pozīcijām atbildēt uz LU docenta K.Dišlera retoriski uzdoto jautājumu: “Vai domājams, ka Latvijas Valsts prezidents savas suspensīvā veto tiesības arī patiešām izlietos, kā piemēram Z.A. Savienoto Valstu prezidents, vai arī šīs tiesības paliks pilnīgi neizlietotas, tāpat kā Francijā”27, attiecinot to uz visām trīs Baltijas valstīm.

Vislielākais atgriezto likumu skaits ir Lietuvā, kas ir skaidrojams ar kvalificēta vairākuma nepieciešamību, lai noraidītu prezidenta iebildumus (vismaz absolūts vairākums pie parastiem likumiem, 3/5 vairākums – pie konstitucionāliem likumiem).