Ievads

Pēc sociālajām un politiskajām pārmaiņām, kas skāra Latviju deviņdesmito gadu sākumā, noziedzības līmenis strauji pieauga. Šī iemesla dēļ palielinājās tiesās izskatāmo krimināllietu daudzums, arī to lietu skaits, kas saistītas ar nelielu sodu piemērošanu. Jebkurā valstī, bet jo vairāk valstīs, kuras savu attīstības ceļu saista ar demokrātiju un tiesiskumu, par galveno un vienīgo pamatvērtību jāpasludina cilvēks, viņa dzīvība, brīvība, cieņa un tiesības. Vienlaikus valstij jādomā, jāpilnveido un jāuzņemas pienākums aizsargāt cilvēku, viņa dzīvību, brīvību, cieņu, tiesības, reliģisko brīvību, kā arī viņa īpašumu.1

Vilcināšanās krimināllietu izskatīšanā dara negodu krimināltiesību sistēmai un nelabvēlīgi ietekmē pienācīgu tiesas spriešanu.2

Kā pirmais solis kriminālprocesuālajai ekonomijai būtu jāmin vienkāršotās kriminālprocesuālās formas. Vienkāršotās kriminālprocesuālās formas ir būtisks solis uz to, lai lietas iztiesāšanu un spriedumu šajā lietā pēc iespējas ātrāk tuvinātu noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdim. Vainīgais un sabiedrība redz, ka noziedzīgajam nodarījumam neizbēgami ātri seko sods.

Autors aplūkos vienkāršoto procesuālo formu vēsturi Latvijā, kā arī pievērsies problēmām, kas rodas, piemērojot šīs vienkāršotās procesuālās formas, kā arī centīsies rast to risinājumu un izvirzīt priekšlikumus nepilnību un pretrunu novēršanai. Tāpat tiks aplūkots vienošanās institūts kriminālprocesuālajā likumdošanā, pieskaroties ar to saistītajām problēmām.

1. nodaļa.

Vienkāršoto kriminālprocesuālo formu vēsture Latvijas likumdošanā