Mag.iur. Artūrs Kučs, LU Cilvēktiesību institūta pētnieks, Sabiedriskās politikas centra “Providus” stipendiāts, — “Latvijas Vēstnesim”

Jūnija sākumā pēc vairāku mēnešu debatēm Saeima pieņēma grozījumus Krimināllikumā, svītrojot no Krimināllikuma (KL) 91.pantu, kas paredzēja brīvības atņemšanu līdz pat trim gadiem par apzinātu nepatiesu ziņu izplatīšanu par deputātu kandidātu. Tika grozīta arī sankcija vispārējos Krimināllikuma pantos par goda un cieņas aizskaršanu,1 aizstājot iespēju piemērot brīvības atņemšanas sodu ar naudas sodu līdz piecdesmit, bet par neslavas celšanu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.2 Tomēr “Jaunā laika” deputātu ierosinājums izslēgt no Krimināllikuma arī 271.pantu Saeimas vairākuma atbalstu neguva. Šis pants par neslavas celšanu vai varas pārstāvja un citas valsts amatpersonas goda aizskaršanu sakarā ar šīm personām uzlikto pienākumu pildīšanu paredz brīvības atņemšanu līdz pat diviem gadiem.3

Diskusijas par šīs normas pamatotību demokrātiskā valstī, kādai gribētos pieskaitīt arī Latviju, un tās atbilstību Latvijas Satversmei un starptautiskajām saistībām ir izskanējušas gan politiķu, gan juristu un mediju pārstāvju vidū. Gada sākumā konstitucionālo sūdzību par šo normu atbilstību Satversmes 91. un 100. pantam iesniedza arī laikraksts “Diena”. Viedokļi vismaz politiķu un juristi vidū dalās.

Preses, citu plašsaziņas līdzekļu un valsts amatpersonu attiecību tiesiskais regulējums Latvijai kā jaunai demokrātijai ir īpaši svarīgs. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas esam pieraduši pie viedokļu dažādības un nereti pat nesaudzīgas amatpersonu rīcības izvērtēšanas. Taču laiks, kad valsts iekārtas un amatpersonu kritika bija tabu, vēl ir svaigā atmiņā.