Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Egils Levits, Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis, — "Latvijas Vēstnesim"

— Gatavojoties dalībai Eiropas Savienībā, citu kandidātvalstu konstitucionālo tiesību speciālisti lielu uzmanību pievērš neatkarības un suverenitātes jēdziena izpratnei. Vai, pēc jūsu domām, Satversmes 1. un 2. pantā nostiprinātā Latvijas neatkarība un tautas varas suverenitāte tiek pilnīgi vai daļēji ierobežota ar Latvijas iestāšanos ES?

— 1922.gadā pieņemtā Satversme, kuras darbība daļēji tika atjaunota 1990.gadā, bet pilnā apjomā — 1993.gadā, ir neatkarīgas un demokrātiskas valsts konstitūcija. To nosaka Latvijas konstitucionālā pamatnorma — Satversmes 1.pants: "Latvija ir neatkarīga un demokrātiska republika."

Šis pants satur divus elementus. Pirmais ir "neatkarība". Tas ir uz ārpusi, uz starptautiski tiesisko sfēru vērsts elements: Latvijai kā valstij ir jābūt "neatkarīgai". Otrs ir uz iekšpusi, uz nacionālo konstitucionāli tiesisko sfēru vērsts elements: Latvijas valstij ir jābūt "demokrātiskai". Abus elementus sīkāk definē Satversmes 2.pants, kas nosaka: "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai." Ar to tiek noteikts tiesību subjekts, kas ir tiesīgs disponēt par abiem 1.panta elementiem: Latvijas valsts nav "neatkarīga", ja Latvijas tautai suverenitātē ir jādalās vēl ar kādu citu starptautisko tiesību subjektu, un tā nav "demokrātiska", ja Latvijas tautas griba netiek realizēta demokrātiskā procedūrā.

Tagad būtu jāpārbauda: ja Latvija kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, vai tā vairs nebūtu "neatkarīga" un "demokrātiska", vai tās "suverēnā vara" vairs nepiederētu Latvijas tautai.

Domājot par Eiropas Savienības dalībvalstīm — Franciju, Lielbritāniju, Zviedriju un citām —, mums parasti nenāktu prātā teikt, ka tās nebūtu neatkarīgas, demokrātiskas un suverēnas. Tomēr, tuvāk ielūkojoties šo valstu konstitucionālajās sistēmās, redzam, ka situācija ir komplicētāka.

Vispirms aplūkosim "neatkarības" elementu. "Neatkarība" pēc būtības nozīmē, ka tikai valsts pati lemj par savām lietām.