Par AT Senāta un apgabaltiesu praksi lietās par Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu lēmumiem

Turpinājums. Sākums “JV” Nr.35, 30.09.2003.

Procesuālo termiņu pagarināšanas un atjaunošanas kārtību regulē Civilprocesa likuma 53.panta normas:

(1) Pieteikums par termiņa pagarināšanu vai nokavētā termiņa atjaunošanu iesniedzams tiesā, kurā nokavēto darbību vajadzēja izpildīt. Tas tiek izlemts tiesas sēdē, iepriekš par sēdes laiku un vietu paziņojot lietas dalībniekiem. Šo personu neierašanās nav šķērslis jautājuma izlemšanai tiesā.

(2) Pieteikumam par procesuālā termiņa atjaunošanu pievienojami dokumenti, kas nepieciešami procesuālās darbības izpildīšanai, un pamatojums termiņa atjaunošanai.

(3) Tiesneša noteikto termiņu var pagarināt tiesnesis vienpersoniski.

(4) Par tiesas vai tiesneša atteikumu pagarināt vai atjaunot termiņu var iesniegt blakussūdzību.

Speciālajos likumos noteiktie termiņi nav atzīstami par tādiem, par kuru atjaunošanu var lemt tiesa saskaņā ar civilprocesa normām. Tiesa nevar atjaunot termiņu, kas saistīts ar noilgumu. Ietverot termiņu VID lēmumu pārsūdzēšanai speciālajā likumā, kas regulē nodokļu maksāšanas kārtību, likumdevējs ir noteicis termiņu, kuram iestājoties stājas spēkā VID pieņemtie lēmumi par nodokļu piedziņu. Līdz ar to, termiņam iestājoties, nodokļu maksātājam zudusi tiesība apstrīdēt pieņemto lēmumu. Civilprocesa likuma 132. pants nedod tiesai tiesības nepieņemt prasību (sūdzību) tā iemesla dēļ, ka nokavēts likumā noteiktais termiņš apstrīdētā lēmuma pārsūdzēšanai. Tiesības zudums apstrīdēt pieņemto lēmumu ir pamats sūdzības noraidīšanai.

Lietā SKC–341 Senāts atzinis par pamatotu tiesas secinājumu, ka speciālajos likumos noteiktie termiņi nav atzīstami par tādiem, par kuru atjaunošanu var lemt tiesa saskaņā ar civilprocesa normām. Tiesa nevar atjaunot termiņu, kas saistīts ar noilgumu. Ietverot termiņu VID lēmumu pārsūdzēšanai speciālajā likumā, kas regulē nodokļu maksāšanas kārtību, likumdevējs ir noteicis termiņu, kuram iestājoties stājas spēkā VID pieņemtie lēmumi par nodokļu piedziņu. Līdz ar to, termiņam iestājoties, nodokļu maksātājam zudusi tiesība apstrīdēt pieņemto lēmumu. Tā kā tiesa nav tiesīga lemt par speciālajā likumā noteiktā termiņa atjaunošanu, tiesai nebija pamata apspriest iemeslus, kuru dēļ termiņš nokavēts. Nav pamatots kasatora viedoklis, ka, pieņemot sūdzību izskatīšanai, tiesa atzinusi nokavēšanas iemeslus par attaisnojošiem un līdz ar to sūdzība bija izskatāma pēc būtības. Civilprocesa likuma 132. pants nedod tiesai tiesības nepieņemt prasību (sūdzību) tā iemesla dēļ, ka nokavēts likumā noteiktais termiņš apstrīdētā lēmuma pārsūdzēšanai. Tiesa pamatoti atzinusi, ka tiesības zudums apstrīdēt pieņemto lēmumu ir pamats sūdzības noraidīšanai.

Apgabaltiesu prakse atbilst Senāta viedoklim šajā jautājumā

Piemēram, lietā CA–1340/02 Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija atzinusi, ka sūdzību par VID ģenerāldirektora 2001. gada 7. februāra lēmumu, kas tika saņemts 10. februārī, Aigars Jušēns iesniedzis tiesā 2001. gada 21. martā, t.i., vairāk nekā mēnesi pēc VID ģenerāldirektora lēmuma saņemšanas. Līdz ar to, pārkāpjot likumā noteikto sūdzības iesniegšanas termiņu, kas ir pamats sūdzības noraidīšanai. Speciālie likumi “Par VID” un “Par nodokļiem un nodevām” neparedz tiesas tiesības atjaunot nokavēto sūdzības iesniegšanas termiņu.