Pēc Augstākās padomes ievēlēšanas, neraugoties uz piedāvājumu strādāt Juridiskajā komisijā, tiku ievēlēta Apkārtējās vides aizsardzības komisijā un kopā ar "zaļajiem" O.Batarevski, S.Albertiņu, I.Emsi un A.Ulmi sagatavojām pieņemšanai ne tikai speciālos vides aizsardzības tiesību aktus, bet uzmanīgi izvērtējām arī dabas resursu privatizāciju regulējošos likumus. Drošs atbalsts mums bija Tautsaimniecības komisijas deputāte A.Seile.

Arī pēc Augstākās padomes pilnvaru beigām, būdama Centrālās zemes komisijas locekle un mācīdama dabas resursu un vides tiesības Latvijas Universitātē, regulāri sekoju Saeimas un valdības darbam vides aizsardzības jomā. Tāpēc atļaušos izvērtēt kā atsevišķas uzvaras, tā arī zaudējumus vides aizsardzībā zemes reformas sakarā.

1. Vispirms par savu vislielāko maldīšanos. Sākoties zemes reformai, cīņā par īpašumu nereti sanaidojās kaimiņi, tuvāki un tālāki radi. Nekad nevarēju iedomāties, ka gadiem ilgi var tiesāties par "taciņu uz pirtiņu" vai "pieciem bērziem". Un šādos gadījumos vides aizsardzība neinteresēja ne vienai, ne otrai pusei.

Pēc nesaimnieciskās dabas izmantošanas sociālisma laikos man likās, ka, pieņemot atbilstošus normatīvos aktus, Latvijā turpmāk izdosies vidi pasargāt no postīšanas. Lai gan manu optimismu kliedēja tikšanās ar Zviedrijas parlamenta deputātiem dažus mēnešus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad, iespējams laimīgas nejaušības dēļ, kopā ar A.Gorbunovu, I.Daudišu, J.Dinēviču un citiem biju iekļauta pirmajā ārvalsts delegācijā. Zviedru "zaļie" brīdināja par iespējamām īpaši aizsargājamo teritoriju un reto biotopu saglabāšanas problēmām zemes reformas gaitā.