Foto: A.F.I.

Referāts seminārā “Konstitucionālā un administratīvā tiesvedība: kompetences robežas un savstarpējā mijiedarbība”, kas notika Rīgā 31. oktobrī un 1. novembrī.

Latvijas Republikas Satversmes 1. pants noteic, ka “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”. “No šā panta izriet virkne tiesiskas valsts principu, arī varas dalīšanas un likumības princips. Varas dalīšanas princips izpaužas valsts varas sadalījumā likumdošanas, izpildu un tiesu varā, ko realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Šis princips garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli un veicina varas mērenību. Savukārt likumības princips noteic, ka likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam.”1 Šī vairākos Satversmes tiesas spriedumos uzsvērtā atziņa šobrīd mums liekas kā ābeces patiesība, ko pat lieki atkārtot. Taču, ja pametam skatu atpakaļ, redzam garu, grūtu un līkumainu ceļu, kas noiets, lai atjaunotajā Latvijas valstī šādu atziņu formulētu un padarītu par ābeces patiesību.

Demokrātiskā un tiesiskā valstī minēto principu iespējams īstenot ar ļoti dažādu institucionālo un arī procesuālo izkārtojumu. Šodien mūsu uzdevums ir izvērtēt, kāds risinājums Latvijai nākotnē būtu vispiemērotākais. Laikā, kad pavisam tuvu iezīmējas diena, kurā Latvija kļūs par Eiropas Savienības valsti, ir jāuzdod jautājums, kas no iedibinātās un par pašsaprotamu kļuvušās kārtības mums derēs arī turpmāk, bet kas atstājams vēsturē kā pārejas perioda relikvija.

Tiesu reformas sākumā, kad 1992. gada nogalē tika pieņemts likums “Par tiesu varu” un likti pamati tiesu reformai, bija spēkā citētais LR Satversmes 1. pants, bet Satversmes darbība vēl nebija atjaunota pilnā apmērā. Nebija Saeimas, Ministru kabineta, civildienesta, trīspakāpju tiesu sistēmas un daudz kā cita, kas šobrīd ir pats par sevi saprotams.

Gadu vēlāk, kad Ministru kabinets izstrādāja Satversmes tiesas likuma projektu, tiesu reforma bija tikko sākta. 1994. gada februārī, kad Ministru kabinets akceptēja Satversmes tiesas likumprojektu iesniegšanai Saeimā, vēl nebija apstiprināts pat Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs, nerunājot par apgabaltiesu darba sākšanu un trīspakāpju tiesu reālu funkcionēšanu.

Tēlaini izsakoties, “izejas materiāls” gan likumam “Par tiesu varu”, gan Satversmes tiesas likumam bija, no vienas puses, demokrātiskajās valstīs aizgūtā pieredze un izpratne, bet, no otras puses, postsociālistiskā realitāte un risināmās problēmas. Tas, kā tobrīd trūka, bija sava pieredze un laiks.

Abi šie likumi ir jāuzlūko kā pārejas perioda “produkti” un arī kā pārejas perioda “ieroči”. Tiem bija jāņem vērā un tie ņēma vērā reālo padomju tiesību sistēmas mantojumu, pārejas perioda stāvokli un mēģināja atrast piemērotus līdzekļus, lai risinātu esošo situāciju. Satversmes tiesa atsevišķos gadījumos kļuva par to līdzekli, kuru vietā un varbūt arī nevietā likumdevējs lietoja tur, kur vajadzēja steidzīgi atrisināt kādu problēmu.

Mūsu tiesu reformas būtisks trūkums ir bijusi lēnā Administratīvā procesa likuma (APL) izstrādāšanas un iedzīvināšanas gaita. Lai mūsu viesiem nerastos maldīgs priekšstats, piebildīšu: nav jau tā, ka Latvijas tiesās vispār netiktu skatītas nekādas administratīvās lietas. Lietas, kas pēc būtības ir administratīvas lietas, tiek skatītas saskaņā ar Latvijas Civilprocesa kodeksa sadaļu “Tiesvedība lietās, kas rodas no administratīvi tiesiskajām attiecībām”. Turklāt es ticu, ka vairumā gadījumu tiesa dara to pēc labākās sirdsapziņas. Protams, no vienas puses, pēdējā desmitgadē minētā nodaļa ir būtiski papildināta, bet, no otras puses, tā ir un paliek ļoti nepilnīga. Tāpēc nevar novērtēt par zemu tās iespējas, ko pavērs APL iedzīvināšana. Tikai tad, kad šis solis būs sperts, mēs varēsim runāt par 1992. gadā sāktās tiesu reformas nobeigumu.

Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas likuma komentāros2, iztirzājot jautājumu par administratīvo tiesvedību un konstitucionālās tiesas procesu, administratīvā tiesvedība nosaukta par “mazo konstitucionālo tiesvedību” (kleine Verfassungsgerichtsbarkeit). Tā kā Latvijā šī “mazā konstitucionālā tiesvedība” nav attīstījusies pietiekami sekmīgi, “lielā konstitucionālā tiesvedība” bijusi spiesta uzņemties administratīvajām tiesām raksturīgas lietas. Tādējādi Satversmes tiesa daudzos gadījumos kļuvusi, ja tā varētu teikt, par “mazo administratīvo tiesvedību”. Šodien būtu jāizvērtē, kuri ir šie gadījumi un vai tos nevarētu nodot tur, kur tiem būtu jābūt – “lielajai administratīvajai tiesvedībai”.

APL spēkā nākšana būs aizsākums līdzšinējās Satversmes tiesas kompetences pārdalei starp Satversmes tiesu un administratīvajām tiesām. Kā zināms, 2000. gada 30. novembrī pieņemtā likuma “Grozījumi Satversmes tiesas likumā” Pārejas noteikumi to jau paredz attiecībā uz Ministru kabineta administratīvajiem aktiem, kuru atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām vēl arvien izskata Satversmes tiesa.