Kādā veidā var atlaist Saeimu

Jānis Pleps, LU Juridiskās fakultātes students, – “Jurista Vārdam”

Foto: no personiskā arhīva

Turpinājums.

Sākums “JV” 9.12.2003, Nr.44

Neaprobežotu valsts galvas tiesību atlaist parlamentu jebkurā laikā ir samērā grūti atrast, jo lielākoties konstitūcijās tiek ietverti dažādi priekšnoteikumi vai nosacījumi, kad valsts galva kļūst tiesīga atlaist parlamentu. Šķietami nekādus aprobežojumus nesaturēja Lietuvas Republikas 1922. gada 1. augusta Konstitūcijas 52. panta 1. teikums – “Republikas prezidentam ir tiesības atlaist Seimu”, tomēr jau nākamajā teikumā tika noteikts, ka, sanākot jaunievēlētajam Seimam, tas ievēlē jaunu Republikas prezidentu. Modernajā Lietuvas Republikas 1992. gada 25. oktobra Konstitūcijā šis institūts ir modificēts, nosakot, ka jaunievēlētais Seims ar kvalificētu balsu vairākumu var pieprasīt tautai Republikas prezidenta pārvēlēšanu (87. p.). Izplatīts valsts prezidenta tiesības ierobežojums ir nosacījums, ka parlamentu nevar atlaist otrreiz noteiktu laika periodu pēc parlamenta sanākšanas, ja tas jau ir ticis atlaists, vai arī liegums parlamentu atlaist kara vai ārkārtas stāvokļa laikā vai šādas pilnvaras nepiešķiršana prezidenta vietas izpildītājam. Tāpat jaunajās konstitūcijās iezīmējas tendence kazuistiski paredzēt gadījumus, kuros prezidents ir tiesīgs atlaist parlamentu. Tā Krievijas Federācijas 1993. gada 12. decembra Konstitūcija pieļauj Valsts domes atlaišanu tikai divos gadījumos (109. p. 1. d.), bet vēl precīzāku regulējumu satur Grieķijas Republikas 1975. gada 11. jūnija Konstitūcija, nosakot, ka var tikt atlaists parlaments, kas nenodrošina stabilu parlamentāro vairākumu, jo notikušas jau divas kabinetu maiņas, vai arī parlamenta atlaišanu var pieprasīt tā uzticību baudoša valdība pirms valstiskas nozīmes jautājuma izšķiršanas (41. p.). Ja valsts galvas tiesība atlaist parlamentu ir saistīta ar prasību pēc kontrasignācijas, šādā gadījumā lēmumu par parlamenta atlaišanu patiesībā pieņem valdība.

Kā otro parlamenta atlaišanas tipu var minēt valstis, kur parlamenta atlaišanas tiesība pieder tautai – balsstiesīgo pilsoņu kopumam. Šī tipa īstenošanai ir nepieciešams, lai noteiktai tautas daļai būtu tiesība ierosināt parlamenta atlaišanu un attiecīgais lēmums tiktu pieņemts tautas nobalsošanā. Mūsdienās šis tips nav īpaši izplatīts, tomēr ir sastopams atsevišķās Vācijas federālajās zemēs. Tā Bādenes – Virtembergas 1953. gada Pamatlikums nosaka, ka Landtāgu atlaiž valdība, kad pēc 200 000 vēlētāju iniciatīvas ierosinātā referendumā balsotāju vairākums ir izteicies par šo iniciatīvu.