Kad jāceļ prasība starptautiskās sabiedrības interesēs

Kas ir valstu erga omnes pienākumi

Dipl.iur. Ieva Kalniņa, Eiropas Universitātes institūta (Florence) LLM programmas studente, Debora Pāvila, LU Juridiskās fakultātes studente, – “Jurista Vārdam”

Ieva Kalniņa Foto: no personiskā arhīva

1. Erga omnes koncepta būtība un vēsturiskā attīstība

Starptautiskās tiesības izveidojās un vismaz līdz 19.gadsimtam turpināja darboties kā valstu dabisko tiesību kopums. Šīs starptautisko tiesību izpratnes atavisms ir pieņēmums, ka valstij ir prasības tiesība tikai tad, ja ir aizskarta tās individuāla tiesība. Turklāt starptautiskās tiesības to tradicionālajā izpausmē lielākoties bija izteikti divpusēju starpvalstu attiecību komplekss. To ilustrē, piemēram, lēnā daudzpusējo līgumu attīstība. Pat 18.gadsimta otrajā pusē, slēdzot daudzpusējos līgumus, nebija skaidrs, ka tiesiskās attiecības, kuras rodas šādu līgumu rezultātā, ir daudzpusējas. Daudzpusējais līgums bija tikai līdzeklis, lai apkopotu esošās vai radītu jaunas divpusējas tiesiskās attiecības.¹

Attiecīgi arī valsts atbildības sfērā tradicionālā starptautisko tiesību teorija paredzēja starptautiskās atbildības pastāvēšanu tikai starp starptautiskajā pārkāpumā vainīgo valsti un tieši cietušo valsti, lai gan jau Hugo Grocijs, viens no pirmajiem starptautisko tiesību speciālistiem, ir norādījis, ka “viennozīmīgi daudz cēlāk ir atriebt citiem nodarītās pārestības nekā pašam sev nodarīto netaisnību”.²

Tomēr starptautiskās tiesības to attīstībā pamazām nonāca arī līdz jautājumam par tiesību celt prasību visas sabiedrības interesēs jeb prasību erga omnes (kā pret visiem – latīņu val.