Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Dipl.iur. Līga Lediņa, notāra palīdze

Sākot tiesību sistēmas reformu pēc neatkarības atgūšanas, pamatojoties uz kontinentālās Eiropas tiesību principiem, 1993. gada 1. jūnijā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu, ar kuru Latvijā tika atjaunots latīņu tipa notariāts un Latvijas Republikas 1937. gada 16. decembra Notāru likuma spēks, izdarot tajā grozījumus un papildinājumus. Ņemot vērā, ka Latvijā latīņu tipa notariāts nevis attīstījās līdztekus visai tiesību sistēmai, bet pēc ilgāka pārtraukuma tika ieviests atkārtoti, notiekot tiesību sistēmas pēkšņai un krasai reformai, jautājums par notariāta uzbūvi un tiesisko reglamentāciju ir aktuāls vēl joprojām. Kopš latīņu tipa notariāta atjaunošanas Latvijā ir pagājuši desmit gadi, un pagājušā gada beigās īstenota šajos desmit gados pirmā nopietnā reforma ar galveno mērķi saskaņot mūsu valsts likumdošanas aktus notariāta jomā ar Eiropas Savienības likumdošanas aktiem, ievērojot latīņu tipa notariāta pamatprincipus.

Latīņu tipa notariāta
darbības principi

Latīņu tipa notariāts kontinentālās Eiropas tiesību sistēmā nodrošina civiltiesisko darījumu pusēm vairākas priekšrocības. Kontinentālās Eiropas tiesību sistēmas galvenā pazīme ir likums kā galvenais tiesību avots. Likums nosaka minimālās prasības jebkura darījumu formai, saturam un līdz ar to arī spēkā esamībai. Latīņu tipa notariāts savukārt uzrauga likuma prasību ievērošanu un izskaidrošanu darījumu pusēm. Darījuma puses tiek aizsargātas gan pašas no savas nekompetences, gan no iespējamām ļaunprātībām, jo notāram ir valsts deleģēts pienākums, apliecinot līgumus, garantēt pušu tiesisko drošību, pārliecināties par pušu rīcībspēju un pilnvarojuma apjoma pietiekamību darījumam, panākt līdzsvaru un izskaidrot pusēm visas iespējamās darījuma tiesiskās sekas un beigās, ievērojot visas likuma prasības, fiksēt pušu gribu dokumentā, kas šī procesa galarezultātā iegūst publiska dokumenta augstākā pierādījuma spēku.