Dipl.iur. Līga Lediņa, notāra palīdze

Nobeigums. Sākums “JV” Nr.7, 24.02.2004.

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Referāts nolasīts Latvijas atjaunotā notariāta desmitgadei veltītajā zinātniskajā konferencē “Latvijas notariāts ceļā uz Eiropas Savienību” Rīgā 2003.gada 5.–6. septembrī
Neeksistējot konkrētam dokumentu dalījumam publiskos un privātos un to būtiskāko atšķirību regulējumam, lielā mērā tiek sašaurināta notariālo dokumentu spēja darboties preventīvās tiesvedības jomā, ko vēl vairāk pastiprina CL 1476. pants: “Darījuma noslēgšana vai apliecināšana 1474. pantā minētajās iestādēs vai pie turpat minētām amatpersonām (notariālā vai pagasttiesas likumos paredzētā kārtībā, kā arī tām pielīdzinātā kārtībā) nenovērš tā iekšējos trūkumus, kā arī nevar aizskart trešo personu iegūtās tiesības.”⁹ Situācija, kas ir izveidojusies Latvijā, ir pretrunā ar latīņu tipa notariāta pamatprincipiem un pastāvēšanas būtību, kas paredz: notāram kā tiesu sistēmai piederošai personai, kas pēc sava statusa ir pielīdzināta valsts amatpersonai, valsts vārdā ir pienākums veikt kontroles un apstiprināšanas funkcijas pār darījumiem, kam notariālā forma ir to būtiska sastāvdaļa. Latvijā diemžēl pastāv būtiski trūkumi notariālo dokumentu reglamentācijas jomā, proti, notariālo dokumentu sagatavošanas un apliecināšanas process nav pietiekami izstrādāts; notāram veicot publiskas valsts funkcijas, netiek nodrošināta tā neatkarība no darījuma pusēm un rīcības brīvība, kas garantētu notariāli apliecinātajiem darījumiem satura atbilstību likumam un iekšēju trūkumu neesamību. Notariāta likuma 83. pants nosaka: “Zvērināts notārs pārbauda notariālā akta dalībnieku identitāti, rīcībspēju un pārstāvības tiesības.” Nekādas citas prasības notariālajam aktam izvirzītas netiek. Daudzus faktus, ko notārs fiksē notariālajā aktā, viņam nav ne pienākums, ne iespējas pārbaudīt. Likums neparedz notāram ne pienākumu, ne arī iespējas pieprasīt ziņas no valsts un pašvaldības iestādēm, lai pārbaudītu pušu apgalvojumus, piemēram, ka viņi nesastāv laulībā un atsavinātais īpašums nav laulāto kopmanta. Svarīgs aspekts notariālo dokumentu sastādīšanas procesā ir notāra tiesības pašam pēc savas iniciatīvas pieprasīt un saņemt ziņas un dokumentus bez speciāla pilnvarojuma no darījuma dalībnieku puses no valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī no publiskajiem reģistriem. Jaunie Notariāta grozījumi ļoti būtiski papildinājuši likuma 66. pantu, kas atļauj notāram saņemt no valsts, pašvaldības un privātām iestādēm, kā arī no amatpersonām un privātām personām atļaujas, apliecības un citus dokumentus, kas vajadzīgi notariāli taisāmo un apliecināmo aktu noslēgšanai vai nostiprināšanai, nosakot, ka, izpildot šīs darbības, zvērināts notārs darbojas uz likuma pamata, neiesniedzot pilnvaru.