Foto: no personiskā arhīva

Katru gadu Latvijā vairāk nekā 10 000 cilvēki tiek atzīti par vainīgiem noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā un sodīti ar brīvības atņemšanu, piespiedu darbu un naudas sodu. Ierobežojot pārkāpēju brīvību, iesaistot viņus sabiedrībai nepieciešamos darbos un nosakot viņiem finansiālās saistības, valsts cenšas ne tikai sodīt vainīgos par pastrādātajiem noziedzīgiem nodarījumiem, bet arī panākt, lai notiesātie un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.
Kaut gan krimināltiesību represīvās izpausmes pirmām kārtām asociējas ar sodiem, faktiski valsts negatīva reakcija uz izdarīto noziedzīgu nodarījumu sastāv no divām daļām – kriminālsoda un sodāmības. Ar notiesājošā sprieduma spēkā stāšanos persona ir pakļauta zināmiem ierobežojumiem – tai var tikt liegta iespēja brīvi pārvietoties, ieņemt noteiktu amatu, var tikt noteikts pienākums iesaistīties sabiedriskos darbos vai jāsamaksā naudas sods. Tomēr attiecīgo pienākumu izpilde nenozīmē personas reabilitāciju – arī pēc kriminālsoda pilnas izciešanas personas tiesiskais statuss nav līdzīgs tās personas tiesiskajam stāvoklim, kura agrāk nav pārkāpusi krimināltiesiskos aizliegumus. Personas notiesāšanas fakts rada sodāmību, kas neizbeidzas ar soda izciešanu.
Sodāmība ir kriminālsoda piemērošanas ilgstošās negatīvās juridiskās sekas, kas ir spēkā tiesas noteiktajā soda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai Krimināllikumā noteiktajā kārtībā.