Profesors Konstantīns Čakste — 1928. gadā

Pirmpublicējums: Žurnāls "Jurists", 1928.g., 37.–42.sleja. Publikācijā saglabāta pirmpublicējuma rakstība un interpunkcija

Nav domājams tiesisks stāvoklis vai tiesiska attiecība, kur nebūtu tiesību subjekta–personas. Persona ir centrs, ap ku®u saistās tiesības un pienākumi, kādēļ nepieciešama stingra vienas personas norobežošana no otras. Nenorobežot personu nozīmē sakausēt visu sabiedrību tikai vienā kompaktā masā, kur atsevišķu personu, kā arī personu un sabiedrības starpā nava iespējamas nekādas tiesiskas attiecības. (..)

Vienas personas šķirošanai no otras kalpo personas vārdi un uzvārdi. Tādu nozīmi personas vārdiem jau piedeva romiešu juristi. Nomina enim significandorum hominum gratia reperta sunt (Inst. II., 20., § 29.). Personu apzīmēšanā ir ieinteresēta vispirms valsts, jo pateicoties tikai vārdam, ar ku®u tiek personificēts pilsonis vai pavalstnieks, rodas iespēja piešķirt publiskās tiesības un uzlikt pienākumus pret valsti. Tikai pateicoties vārdam, valsts spēj izšķirt vienu savu pilsoni no otra, bet nesakust sabiedrības acīs ar pārējiem pilsoņiem — nozīmē eksistēt, kā patstāvīga sociala daļa. Mīlestība un naids, ko persona iegūst sabiedrībā, tiek ieausti arī viņa vārdā, uzticība, kādu bauda persona līdzpilsoņu acīs, bauda arī viņa vārds.