Nikolajs Ogurcovs, Maskavas Valsts universitātes aspirants, – “Jurista Vārdam”

Foto: no personiskā arhīva

Latvijas Republikas integrācija starptautiskajā telpā prasa arvien rūpīgāku un vispusīgāku vispāratzīto starptautisko tiesību principu un normu, kā arī Latvijas Republikas starptautisko līgumu izpēti. Iestāšanās Eiropas Savienībā, valstu savstarpējās atkarības palielināšanās sociālekonomiskajās un politiski tiesiskajās attiecībās rada nepieciešamību pilnveidot nacionālo un starptautisko tiesību mijiedarbību.
Iekšējās likumdošanas atpalikšana no starptautiskajām var radīt nopietnas starptautiskas sekas. Starptautiskās un nacionālās likumdošanas attiecību problēmu savā rakstā aplūko Latvijas Republikas Satversmes tiesas priekšsēdētājs A.Endziņš¹. Savukārt šī raksta autora nolūks ir dot konkrētas atbildes uz šiem jautājumiem, kuri, neapstrīdami, ir svarīgi gan likumu izmantotājam, gan likumdevējam.
Lai nodrošinātu starptautiskās sadraudzības vienotību, valstīm ir jāpakļaujas to noteiktajiem starptautiskajiem līgumiem un vispāratzītiem starptautisko tiesību principiem. Tas skar ne tikai darbību starptautiskajā sfērā, bet arī valsts iekšienē tiktāl, cik tā skar starptautiskās attiecības. Pie tam galvenās personas starptautiskajās attiecībās joprojām ir nacionālās valstis, kuras nosaka arī savu iekšējo politiku. Viens no galvenajiem valsts raksturojumiem ir tiesiskā kārtība un likumības principa ievērošana tās īstenotajā tiesību piemērošanas darbībā. Integrācijas procesu pastiprināšana prasa, lai detalizētāk tiktu aplūkoti jautājumi par nacionālo un starptautisko tiesību savstarpējo samērošanu.
Iepriekšminēto tiesisko sistēmu samērošana kļūst arvien organiskāka. Iekšējai likumdošanai vairs nepiemīt strikti nacionālas iezīmes, tajā pašā laikā starptautiskās tiesības atspoguļo valstu intereses kopīgi regulēt kopīgas intereses. Pēc profesora J.A.Tihomirova domām “Gan tas, gan cits rodas no kopīga avota – valstu suverēnas gribas saskaņoti risināt dažāda mēroga publiskas lietas”². Tiešām, pēdējā laikā vērojama starptautisko tiesību lomas palielināšanās tendence valstu iekšējo tiesisko sistēmu funkcionēšanā. Īpaši tas attiecas uz normām, kas skar starptautiskos sakarus un cilvēktiesības. Kā savos darbos uzsver Valsts institūta Starptautiski tiesisko pētījumu centra vadītājs un Krievijas Zinātņu akadēmijas tiesību profesors I.