Postsociālisma valstu pieredze

Mag. iur. Dzintra Amerika, SIA “Mono” juriste, – “Jurista Vārdam” Foto: no personiskā arhīva

Nobeigums.

Sākums “JV” 11.05.2004, Nr.17

Polijas Tribunāls savā tiesu praksē ir nostiprinājis arī tādu tiesiskās paļāvības principu kā prasība jau iegūtu tiesību aizsardzībai. Šis princips aizliedz likumdevējam patvaļīgu iejaukšanos jau iegūtajās tiesībās un izmainīt tās, nodarot kaitējumu to ieguvējam. Piemēram, savā 1995.gada 12.janvāra spriedumā¹⁹ Tribunāls norāda – kaut arī līdzšinējā juridiskā prakse pierāda, ka tiesiskas valsts principu ieviešana, kad Polija piedzīvoja politiskas, sociālas un ekonomiskas pārmaiņas, nav viegls uzdevums, tomēr šīs attiecības ir un paliek likuma regulēšanas priekšmets. Prasība pēc tiesiskās paļāvības vai pēc iegūtu tiesību aizsardzības nepieļauj iespēju šīs tiesības atņemt. Abi šie faktori ir elementi, kas saglabā un uztur ticību valstij, savukārt šīs ticības celšana ir raksturīga tiesību virsvadības principa iezīme. Tai pašā laikā Tribunāls norāda, ka apkārtējo apstākļu izmaiņas ir radījušas ļoti stipru un sociāli attaisnojamu spiedienu, kurš prasa, lai likumdošana un esošais status quo tiktu grozīts, pat aizskarot jau iegūtas tiesības. Tādējādi Tribunāls norāda uz to, ka prasība pēc iegūtu tiesību aizsardzības var tikt ierobežota, ņemot vērā taisnīguma un samērīguma principu.
Atsevišķos lēmumos Tribunāls ir norādījis, ka iegūtu tiesību ierobežošana var būt attaisnojama, ja ir radušās neparedzētas ekonomiskas grūtības, un tas rada draudus valsts budžeta stabilitātei. Tomēr tādā gadījumā jāsaglabā un jāgarantē noteiktas minimālās priekšrocības, pensijas u.c., kā arī līdzvērtīgi un taisnīgi jāsadala nodokļu slogs²⁰. Būtībā šajos lēmumos Tribunāls ir veicis proporcionalitātes testu, lai noteiktu, vai tiešām indivīda tiesības var tikt ierobežotas, kā arī raksturojis ierobežojošos faktorus.
Latvijas Satversmes tiesas praksē viens no pirmajiem spriedumiem, kur ir atsauce uz tiesiskās paļāvības principu, ir 1998.gada 11.marta spriedums lietā Nr.04-05(97)²¹, ar kuru tiesa ir pamatojusi brīdi, ar kuru atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu. Tiesa, nosakot, ka apstrīdētā norma spēku zaudē ar sprieduma pasludināšanas brīdi, norādīja, ka, pieņemot lēmumu, ir jāievēro viens no vispārējiem tiesību principiem – uzticība tiesībām, un konkrēti tās elementi – sprieduma atpakaļejošā spēka ietekme uz publiskajām un privātajām interesēm; tiesisko attiecību, kas radušās uz apstrīdētās normas pamata, ilglaicīgums; indivīdu paļaušanās uz apstrīdēto tiesību normu. Ar šo spriedumu tiesa noteica tiesiskās paļāvības principa saturu, kas faktiski izpaužas kā atsevišķi tiesību principi, arī princips, ar kuru aizliegts normas atpakaļejošais spēks. Kaut arī šis ir pirmais spriedums, kur ir atsauce uz tiesiskās paļāvības principu, diemžēl nav veikta analīze, no kādiem avotiem izriet šis princips, tādējādi radot iespaidu, ka šis un citi principi, kas ir atrunāti šajā spriedumā, pastāv ārpus tiesību normu hierarhijas. Pēc autores domām, tiesai tās sākotnējā darbības periodā bija jāveic šāda analīze, lai ieviestu vispārējos tiesību principus valsts nacionālajā tiesību sistēmā, nosakot tiem attiecīgu vietu tiesību normu hierarhijā, pretējā gadījumā no spriedumiem nevar secināt tiesību principu obligāto raksturu un pienākumu tos piemērot visos valsts pārvaldes līmeņos un posmos, ne tikai Satversmes tiesas spriedumos.
Savukārt, argumentējot 1998.gada 10.jūnija spriedumu²², Satversmes tiesa vispirms jau balstās uz vispārējiem tiesību principiem, tostarp – tiesiskās paļāvības principu. Šoreiz tiesa ir veikusi analīzi un tiesiskās paļāvības principu atvasinājusi no “demokrātiskas valsts” jēdziena, kas ir ietverts Satversmes 1.pantā, izmantojot šādu formulu: Latvija ir neatkarīga un demokrātiska republika; demokrātiskā valstī likumdošanas vara pieder tautai un likumdevējam, kā arī Ministru kabinetam – likumā noteiktos gadījumos; noteikumi nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un citiem likumiem, kā arī likumības un varas dalīšanas principiem, kas ir jebkuras tiesiskas valsts eksistences pamats; jebkura tiesiska valsts atzīst tiesiskās paļāvības principu, kurš nosaka: valsts iestādēm ir jāņem vērā tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties uz konkrētas normas pamata. Līdzīga satura analīzi var sastapt arī Satversmes tiesas 1999.gada 20.aprīļa spriedumā lietā “Par zemes īpašuma kompensācijas sertifikātu dzēšanu politiski represētajām personām”²³. Atvasinot minēto principu no “demokrātiskas valsts” principa, kas ir ietverts Satversmē, tiesa tiesiskās paļāvības principam ir piešķīrusi konsitucionālu rangu.
Arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa savā praksē aktīvi piemēro vispārējos tiesību principus, tostarp, arī tiesiskās paļāvības principu.