Pārdomas par E.Slicānes rakstu “Komercreģistra publicitāte”

Aigars Strupišs, Komerclikuma projekta autoru grupas vadītājs, – “Jurista Vārdam”

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Ar nožēlu jāatzīst, ka raksti par Latvijas komerctiesību problemātiku ir visai reti mūsu juridiskajos izdevumos. Tādēļ ar īpašu interesi ķēros klāt “Jurista Vārdā” 13.jūlijā publicētajam Evijas Slicānes rakstam “Komercreģistra publicitāte”.* Raksts kopumā atklāj vairākus interesantus aspektus Komerclikuma 12.panta kontekstā. Tomēr uzskatu, ka rakstā pieļautas vairākas neprecizitātes, kuras var radīt problēmas Komerclikuma 12.pantā ietverto tiesību normu piemērošanā. Tā kā Komerclikuma 12.pants ir uzskatāms par vienu no komerctiesību stūrakmeņiem, uzskatu, ka par šīm neprecizitātēm ir jādiskutē, lai veidotos pamatota prakse, kurā neciestu komerctiesisko attiecību drošība. Uzsākot šādu diskusiju, piedāvāju savas piezīmju veidā tapušas un tādēļ, iespējams, ne visai sistematizētas pārdomas par Komercreģistra publicitāti dažos būtiskākajos jautājumos, kuros negribētu piekrist autores pieejai vai secinājumiem.

Prokūras ieraksta nozīme

Raksta 2.2.punktā autore aplūko gadījumu, kad prokūristam pēc prokūras atsaukšanas un ieraksta izdarīšanas par atsaukšanu ir palicis dokuments, kurš apliecina prokūras izdošanu, un prokūrists, uzrādot trešajai personai šo dokumentu, komersanta vārdā noslēdz ar šo trešo personu darījumu. Autore atsaucas uz vācu avotiem (autors Canaris), kuros pausts viedoklis, ka šāds darījums saistīs komersantu, pat ja komercreģistra ieraksts par prokūras izbeigšanos jau izsludināts.

Šis viedoklis vācu literatūrā tiekot pamatots ar Vācijas Civillikuma (BGB) 172.p. 2.d. noteikumu, ka pilnvarojums ir uzskatāms par spēkā esošu, kamēr pilnvara nav nodota atpakaļ pilnvarotājam. Šādā situācijā bijušā prokūrista noslēgts darījums saistīšot komersantu pret trešo personu.