Kāda ir sodu politika Latvijā

Dr.iur. Valentija Liholaja, LU Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore, – “Jurista Vārdam”

Foto: no personiskā arhīva

Soda jēdzienu likumdevējs definē Krimināllikuma (turpmāk – arī KL) 35.panta pirmajā daļā, norādot, ka “Krimināllikumā paredzētais sods ir piespiedu līdzeklis, ko personai, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, šā likuma ietvaros valsts vārdā piespriež tiesa”. Panta otrajā daļā noteikts arī soda mērķis – “vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas”.
Tādējādi, runājot par mērķi, ko likumdevējs cenšas panākt, paredzot sodu par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, var norādīt trīs virzienus:
1) sodīt vainīgo personu;
2) panākt, lai šī persona turpmāk pildītu likumus un neizdarītu jaunus noziegumus – speciālā prevencija;
3) panākt, lai citas personas pildītu likumus un neizdarītu noziegumus, – ģenerālā prevencija.
Lai sasniegtu šo mērķi, tiesas noteiktajam sodam ir jābūt likumīgam, taisnīgam un humānam, bet attiecīgajām institūcijām ir jānodrošina tiesas piespriestā soda izpildīšana.
Izsmeļošs kriminālsodu uzskaitījums, kurus tiesa var piespriest personām, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, atrodams Krimināllikuma 36.pantā dotajā sodu sistēmā. Tajā kā pamatsodi sākotnēji tika ietverti nāves sods, brīvības atņemšana, arests, piespiedu darbs un naudas sods, bet ar 2004.