Iespēja abonēt JV e-žurnāla formātā man bija sen lolota sapņa piepildīšanās. Tāpēc nolēmu dalīties dažās domīgās domās, izmantojot Domnīcas iespējas.

Vispirms man jāatzīst fakts, ka sen senos laikos es biju digitalizācijas nīdējā un pretiniece. Šādas nostājas pamatā bija mani aprobežotie priekšstati par digitalizāciju kā hipsterisma paveidu, kurš saistīts ar Apple filozofiju. Turklāt arī juridiskās profesijas kanoni, kuri paredz konservatīvu skatījumu uz šīs profesijas standartu, liedza apjaust moderno tehnoloģiju priekšrocības. Protams, ka juristi savā ikdienā izmanto gan datoru, gan tīmekli, tomēr lielākā daļa šīs profesijas pārstāvju paliek uzticīgi ierastajām darba metodēm – likuma krājuma studijām un piezīmēm uz tiesas nolēmumu malām.

Mana attieksme mainījās pēc Satversmes 90. gadskārtas, jo mamma man uzdāvināja stilierīci jeb gadžetu, lai trešais Satversmes laikmets var tapt par apgaismību. Nav šaubu, ka mammas vienmēr visu zina labāk. Pēc būtības tā arī ir: Satversmes tēvi un konstitucionālās kontroles iedibināšana ļāvusi Satversmei nonākt jaunā attīstības pakāpē. Proti, šobrīd plašumā un dziļumā vēršas Satversmes glosatoru un postglosatoru darbs. Jauns attīstības posms aicina pārskatīt līdzšinējo lasīšanas tehniku, jo uzkrātais atziņu daudzums prasa spēju operatīvi tās izmantot. Un mammai bija taisnība: tiklīdz biju pārvarējusi savus aizspriedumus par moderno tehnoloģiju funkcionalitāti, tā ieguvu prātam neaptveramas iespējas.

Droši vien, ka uz akmens plāksnēm rakstīta teksta aizstāšana ar pierakstiem uz papīra tika uztverta tikpat skeptiski kā digitalizācija. Tomēr optimistisku skatījumam uz digitalizāciju apliecina oficiālais izdevums „Latvijas Vēstnesis”, kurš kopš 2012. gada vasaras vairs neiznāk papīra formātā. „Latvijas Vēstnesis” e-žurnāla formātā ļauj daudz ērtāk sekot līdzi tiesību sistēmas pārmaiņām, bet pats svarīgākais – tiesību sistēma ir kļuvusi viegli pārskatāma.

Šķirstot JV e-žurnāla lapas, nepamet sajūta, ka tas vēl joprojām ir mans mīļākais žurnāls, jo forma nav ietekmējusi saturu. Esmu sajūsmā par to, ka JV e-žurnāls sniedz lieliskas iespējas meklēt informāciju tā tekstā daudz ātrāk un precīzāk, nekā tas ir iespējams drukātā eksemplārā. Piemēram, ar pagājušās nedēļas JV laidiena starpniecību ļoti ātri guvu pārliecību, ka administratīvais process ir piedzīvojis attīstību, jo, izmantojot atslēgas vārdu „attīstība”, žurnāla piecās rakstu vietās izlasīju par tām pārmaiņām, kas šajā desmitgadē notikušas. Un tieši šī iespēja man radīja vēlmi izlasīt visus rakstus, lai gūtu priekšstatu par kontekstu, kādā šīs pārdomas izteiktas. Arī iespēja variēt ar teksta izmēru ir fantastika priekšrocība, ja lasīšanai nepieciešamas brilles.

Tomēr jāatzīst, ka šobrīd JV e-žurnāls liek vilties, jo abonents to nevar lejupielādēt savā gadžetā un tādējādi nevar to privatizēt – nevar tajā izdarīt piezīmes un pasvītrojumus. Tomēr iepriecina, ka JV redakcija ir pretimnākoša e-žurnāla uzlabošanas ierosinājumiem. Sarunas ar JV redakciju man viesa pārliecību, ka saprātīgā laikā izdosies rast tehnisku risinājumu tam, lai katrs JV e-žurnāla lasītājs varētu īstenot īpašuma tiesības par savu eksemplāru un vienlaikus pienācīgā veidā tiktu aizsargātas autortiesības. Tas ir tik vienkārši: atliek vien uzrakstīt vienu e-pastu ar savām idejām, lai iknedēļas tiesiskā doma kļūtu ērtāk lietojama.

Ilgas pēc modernas bibliotēkas un Gaismas pils tēls pilsētvidē iedvesmo atrast savu vīziju par dzīvo bibliotēku. Veidot savu digitālo bibliotēku ļauj jaunie portāla juristavards.lv tehniskie risinājumi, jo katrs lietotājs var rakstus klasificēt pēc sev vēlamiem kritērijiem. Un būt par bibliotekāru nekaitē, jo katram no mums ir savi priekšstati par perfektu kārtību. Izcils risinājums ir iespēja rakstos atzīmēt konkrētus citātus un raksta beigās atrast precīzi noformētu atsauci uz žurnālu. Šie tehniskie risinājumi ļauj ērti organizēt pētniecību un akadēmiskās aktivitātes.

Apgaismību no tumšajiem laikiem nošķir nevis tas, kādu tehnisko risinājumu izmantojam, bet gan tas, vai esam gatavi lauzt savus stereotipus un aizspriedumus. Digitalizācija vienmēr ir kompromiss starp vajadzībām, pieprasījumu un tehniskajām iespējām, kā arī izmaksām. Uzkrātajam domas mantojumam digitalizācija nav drauds, jo tās piedāvātās iespējas ļauj izdomātu domu ieraudzīt citā gaismā. Tas, vai digitalizācija varētu nest apgaismības laikmeta cienīgas idejas, ir atkarīgs no tā, kā mēs izmatosim šīs iespējas. Tāpēc es ļoti priecājos, ka JV gaisma, pateicoties digitalizācijai, spīd spožāk.