Uzrakstīt ideālu likumu! Vai var rasties vēl ģeniālāka ideja par to, kā kļūt vēsturiskam? Satversmes tēvi vēl joprojām ir mītiskas un pat sakrālas būtnes, kuru viedums ir neizmērojams. Pēc manām domām, tā varētu skaidrot 11.Saeimas vēlmi apmēram 300 dienas pirms nāves – kārtējām Saeimas vēlēšanām – grozīt Satversmi, papildinot to ar preambulu.

Iesniegtais projekts (1075/Lp11) ir tik “grandiozs”, ka apmierina ikviena ambīciju kļūt vēsturiskam, jo tā ir iespēja „Latvijas valsts jēgu un būtību redzamā veidā atklāt Satversmes preambulā”.

Iespējams, ja šī Satversmes grozīšanas projekta īstenošana nebūtu sakritusi ar priekšvēlēšanu laiku, tad tik komiski tas neizskatītos. Diemžēl šobrīd šis process izskatās tā, it kā uz nāves gultas guļošais rakstītu testamentu. Lai kā arī mirušie gribētu valdīt pār nākotni, tomēr tas nav iespējams. Arī Valsts prezidents šo ideju uzķēris, pamācot, ka nākotne pieder nākotnes cilvēkiem.

Ar vēlmi kļūt vēsturiskam ir jābūt uzmanīgam. Ir dažādi negadījumi.

Kurš mūsdienās zina Lisjēnu Olivjē?

Lisjēns Olivjē 19.gadsimta 60.gados atvēra restorānu „Ermitāža”, kurā par firmas ēdienu kļuva viņa radītā salātu recepte. Olivjē salātu receptes būtība ir izsmalcinātu delikatešu elegants kārtojums (katra sastāvdaļa sakārtota atsevišķi), kas pasniegts ar īpašu mērci. Maskavas aristokrātija bija franču kultūras apžilbināta, tomēr viņi šos salātus pagatavoja pa savai modei. Turklāt padomju laikos recepte mainījās, ekskluzīvās sastāvdaļas aizstāja ar doktordesu un citiem lētākiem produktiem, to nosaucot par Olivjē salātiem. Tā radās rasols. Vai Lisjēnam Olivjē ienāca prātā, ka viņa izcilības apliecinājums kādreiz kļūs par maisījumu ar majonēzi?

Diezgan bezkaunīgi būtu dēvēt iecerēto Satversmes grozīšanas projektu par rasolu, tomēr citu apzīmējumu grūti atrast, ja pieņem, ka katra preambulas koncepcija pati par sevi ir izcila, tomēr kopā un vēl pārlieta ar godkārības majonēzi ir bezgaumīgs maisījums.

Šis emuāra garais ievads norāda uz to, ka es esmu tā sauktā „gļēvlatviete”, proti, tā sabiedrības daļa, kas „„gļēvlatviski kaunējas” runāt par valsts būtību”. Jā, es varbūt daudz nerunāju un vēl mazāk rakstu par Latvijas valsts pamatiem (ja vien apcerējumus par Satversmes jautājumiem nevar uzskatīt par tādiem, kas attiecas uz valsts pamatiem), bet kāpēc man tas būtu jādara, ja es katru dienu ar savu darbu un dzīvi apliecinu uzticību Latvijai?

Ieviešot apzīmējumu “ģļēvlatvieši”, radās arī pretnostatījums – “preambulisti”. Ironiski, ka tieši dalījums gļēvlatviešos un preambulistos apdraud Latvijas valsts pamatus, jo tas šķeļ Latvijas tautu.

Un tas sāp. Ļoti.

Manu sāpi precīzi vārdos noformulēja Uldis Tīrons diskusiju radījumā „ Dombura studija”, proti, preambula rada sajūtu, ka tevi uzskata par muļķi, jo tu it kā nezini, kas ir tavas valsts vērtības. Šo savu sajūtu es varu ilustrēt ar jautājumu: kāpēc Bībelei neraksta preambulu? Visiem taču būtu vieglāk saprast evaņģēlija vēsti, ja Bībeles sākumā uzrakstītu: Dievs ir Mīlestība. Es sev uz šo jautājumu atbildu ar to, ka tas atņemtu iespēju ticēt Dievam kā Dievam. Arī preambula man atņem iespēju ticēt savai Latvijai, jo man tagad būs jātic tai Latvijai, kas ietverta preambulas tekstā. Turklāt es kā tiesību piemērotāja būšu zaudējusi jebkādu iespēju iztulkot Satversmi, jo preambulā jau būs norādīts, kā jādomā.

Sekojot līdzi preambulas – tagad vispār tā jāsauc par Satversmes ievadu – izstrādāšanas procesam grūti saprast, vai labāk smieties vai tomēr raudāt. Proti, Saeimas debatēs par grandiozo Satversmes grozīšanas projektu deputāti vaļsirdīgi atzinās, ka bija jātirgojas par formulējumiem un aicināja paturēt prātā „tagad vai nekad”, kā arī uzstāja uz „Latviju latviešiem!”. Skumdina tas, ka Latvijas valstiskums tiek iztirgots „par kapeikām”, jo kas gan ir „1990.gada 4.maijs” un „lībieši” iepretim iespējai kļūt mūžīgiem.

Vēsture droši vien klusēs par varenā Satversmes grozīšanas projekta apspriešanu radu un draugu lokā.

Tomēr visinteresantākais jautājums ir par šī Satversmes grozīšanas projekta procedūru. Pamatojums tam, ka uz grandiozo Satversmes grozīšanas projektu neattiecas Satversmes 77.pants, jau ir atrasts (Sk. http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS11.nsf/WEBAllKA?OpenView&count=1000&RestrictToCategory=1075/Lp11|1). Proti, zinātnieki un akadēmiķi jau snieguši argumentētu viedokli par šo jautājumu. Tas, ka šis Satversmes grozīšanas projekts ir contra legem nerada šaubas nevienam augsti kvalificētam juristam – vismaz rakstu vai kādu citu taustāmu liecību par šādu faktu nav. Dīvaini, vai ne? Arguments, ka grandiozajā Satversmes grozīšanas projektā ir ietvertas jau šobrīd materiālajā Satversmē ietilpstošās koncepcijas pats par sevi neliecina par to, ka uz šo gadījumu attiecas Satversmes 77.pants. Pēc manām domām, jāņem vērā, ka grandiozais Satversmes grozīšanas projekts ir formulēts vārdos (jēdzienos), kas neizbēgami pārveido Satversmi jeb maina tās tvērumu. Tieši grandiozajā Satversmes grozīšanas projektā lietotie vārdu nozīme un būtība (ratio legis) ir izšķirošais kritērijs. Līdz ar to jāiztulko Satversmes 77.pants, nevis jāatsaucas uz praksi, viedokļiem un Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķajām domām.

Amizanti, ka konstitucionālais likumdevējs vēl nav sapratis, vai iecerētais Satversmes grozīšanas projekts ir tiesību norma vai „interpretācijas vadlīnija”. Diskusijās piemirsts apsvērt to, kādā veidā grandiozais Satversmes grozīšanas projekts ietekmē konstitucionālo kontroli un pamattiesību tvērumu, kā arī pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģiju.

Satversmi nevar piemānīt. Mēģinājumi mocīt un locīt Satversmes burtu mūs ir noveduši tur, kur mēs esam – pie juristu valsts jeb interpretāciju interpretācijas. Nacionālās identitātes, vēstures, seksualitātes un citos politiskos jautājumos ierasts atsaukties uz kādu teoriju, tiesas spriedumu, kā arī izdarīt grozījumus normatīvajos aktos. Interpretācija nomaina interpretāciju, un patiesās jēgas meklējumi kļūst mazsvarīgi. Turklāt nepamet sajūta, ka vienīgi juristiem šie jautājumi ir aktuāli.

Beigu beigās viss summējas vienā. Mēs visi mirsim. Atbilstoši kristīgajai tradīcijai mēs nonāksim tur, kur katrs esam pelnījuši. Ar šo domu viegli sadzīvot, pieņemot Dantes daiļrades kategorijas, proti, autors pat Aristotelim licis mājot ellē. Marks Bloks savā “Vēstures analoģijā” norāda, ka “elles tiesneši” ir vēsturnieki, jo to uzdevums ir piešķirt slavu vai nosodījumu mirušiem varoņiem.

* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.