Saistībā ar minēto CPL izvirza pavisam necilu prasību, par kuru diemžēl tiesa/tiesnesis, pieņemot lēmumu, neviļus piemirst, t.i., lēmumam jāsatur motivēti apsvērumi par to, kādus apstākļus tiesa/tiesnesis konstatē, kuri pieteikumā, ar kuru lūgts nodrošināt prasību, norādītie apstākļi apstiprināti ar pierādījumiem, par ko šie pierādījumi liecina un kādēļ var secināt, ka ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lietā būs neiespējama vai varētu kļūt apgrūtināta.

CPL 230.panta pirmās daļas 5.punktā norādīts, ka lēmumā jānorāda lēmuma motīvi, un, lai arī nav atrunāts, kas izprotams ar lēmuma motīviem, tomēr, piemērojot analoģiju, tiem tāpat kā sprieduma motīvu daļai jāsastāv no faktiskajiem apstākļiem, kas konstatēti, pamatojoties uz iesniegtajiem pierādījumiem, pierādījumu analīzes, kā arī konstatēto faktisko apstākļu juridiskās kvalifikācijas, ņemot vērā CPL 137.panta pirmās daļas 6.punktā noteikto.

Pieteikumā par prasības nodrošināšanu norādāmi apstākļi, ar kuriem prasītājs pamato prasības nodrošināšanas nepieciešamību,^[1] līdz ar ko pieteikumam jāsatur gan pienācīga argumentācija, gan pierādījumi atbilstoši CPL 93.pantam. Tādējādi, ņemot vērā minēto, secināms, ka pieteikumā par prasības nodrošināšanu nevar ietvert tikai un vienīgi apstākļus, nepievienojot attiecīgus pierādījumus.

Apgabaltiesa ar savu 2014.gada 8.jūlija lēmumu^[2] atcēlusi Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas (turpmāk arī – rajona tiesa) tiesneša 2014.gada 9.maija lēmumu, nododot jautājumu jaunai izskatīšanai. Minētajā lēmumā norādīts, ka rajona tiesas tiesneša lēmums neatbilst CPL 230.panta pirmās daļas nosacījumiem, jo:

1. prasītāja argumentus par šķēršļiem tam labvēlīga sprieduma izpildei tiesnesis nav vērtējis;
2. pārsūdzētajā lēmumā nav konstatēti tiesneša motīvi (pamatojums) secinājumam par prasītāja celtās prasības pirmšķietamā formālā juridiskā pamatojuma nepietiekamību.

Pamatojoties uz norādīto, konstatējams, ka bez pierādījumu izvērtēšanas pieņemts nepārsūdzams lēmums, kas būtiski ierobežo viena lietas dalībnieka tiesības. Tomēr, pieņemot lēmumu, būtu jāpievērš uzmanība CPL 137.panta pirmajā daļā noteiktajam, proti, pamats prasības nodrošinājuma piemērošanai izteikts atklāta juridiskā jēdziena formā, kas nozīmē to, ka likumdevējs nav noteicis konkrētus apstākļus un objektīvus kritērijus prasības nodrošinājuma piemērošanai. Lai gan tajā pašā laikā CPL 137.pants satur norādi uz to, kādai jābūt iespējamajai vērtējamo apstākļu ietekmei uz sprieduma izpildi, t.i., faktiskie apstākļi vērtējami, vadoties pēc apsvērumiem, vai tie nākotnē varētu kalpot par pamatu tam, ka tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama.

Tādējādi, vērtējot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, nav pieļaujams, ka lēmumā ir tikai formāla atsauce uz to, kas ir/nav pamats prasības nodrošināšanai. Lēmumam jāsatur tiesneša motīvi, no kuriem nepārprotami izrietētu, kā tiesnesis nonācis pie konkrētiem secinājumiem, apmierinot vai noraidot pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Turklāt jāatceras, ka prasības nodrošināšana un ar to saistīto jautājumu izlemšana ir civilprocesa būtiska sastāvdaļa, kurai tāpat kā civilprocesam kopumā jāatbilst Latvijas Republikas Satversmes 92.pantam.

No CPL 9.panta pirmās daļas izriet, ka pusēm ir vienlīdzīgas tiesības, respektīvi, pušu procesuālo tiesību vienlīdzība ir tiesiskās vienlīdzības principa izpausme civilprocesā.^[3] Tomēr vēl joprojām atbilstoši CPL 140.panta piektajai daļai prasības nodrošinājumu var atcelt tikai šādos gadījumos:

1. pēc lietas dalībnieka motivēta pieteikuma;
2. ja prasība atstāta bez izskatīšanas vai tiesvedība izbeigta;
3. ja prasība tiek noraidīta.

Jāņem vērā arī tas, ka prasības nodrošinājums saglabājas līdz dienai, kad spriedums stājas likumīgā spēkā. Savukārt lēmumu, ar kuru pieteikums par prasības nodrošināšanu noraidīts, atbilstoši CPL 141.panta pirmajai daļai var pārsūdzēt, iesniedzot blakus sūdzību. Saistībā ar minēto jānorāda uz diviem Satversmes tiesas spriedumiem,^[4] no kuriem izriet, ka:

1. prasītājs un atbildētājs tiesas procesā, kurā tiek lemts par prasības nodrošināšanu, tiek nostādīti nevienlīdzīgā situācijā, un tā rezultātā tiek ierobežota procesuālo tiesību vienlīdzība, kas ietilpst tiesību uz taisnīgu tiesu saturā;
2. tiesiskais regulējums, kas liedz atbildētājam pārsūdzēt lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, nelīdzsvaro Latvijas Republikas Satversmes 92.panta satura elementus, proti, procesuālo ekonomiju un procesuālo tiesību vienlīdzību.

Un, tā kā joprojām lēmumu par prasības nodrošināšanu persona, pret kuru nodrošinājums vērsts, nevar pārsūdzēt, un šīs personas apsvērumi attiecībā par prasības nodrošinājuma piemērošanas vai saglabāšanas nepieciešamību vērtējami, skatot pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu,^[5] jāievēro, ka tikai pieteikumam par piemērotā prasības nodrošinājuma atcelšanu vai grozīšanu atbildētājs var pievienot pierādījumus saskaņā ar CPL 93.panta pirmo daļu, kas, iespējams, iepriekš tiesnesim vai tiesai nebija iesniegti, jo CPL pieļauj norādīto jautājumu izlemt, neievērojot CPL 10.pantā ietverto sacīkstes principu, līdz ar to jautājums par prasības nodrošināšanu izlemjams tikai un vienīgi uz prasītāja iesniegto pierādījumu un pieteikumā ietverto motīvu pamata.^[6]

Tādējādi no aprakstītā vēl jo vairāk izriet nepieciešamība iekļaut lēmumā par prasības nodrošināšanu motīvus, lai pārbaudītu, vai pastāv likumā noteiktie prasības nodrošināšanas priekšnosacījumi, un lai pārliecinātos, vai pieteikumā iekļautie apgalvojumi apstiprināti ar pierādījumiem, vai tie apgalvojumi, kas apstiprināti ar pierādījumiem, rada pamatu uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lietā var kļūt apgrūtināta vai neiespējama.

Kā vienu no piemēriem, jāmin Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesneses 2014.gada 22.jūlija lēmums, ar kuru tā apmierinājusi pieteikumu par prasības nodrošināšanu, nodrošinot Māra Sprūda prasību pret Nelliju Tjarvi (Ločmele), Indru Spranci un AS „Cits Medijs” par goda un cieņas aizskaršanu un mantisko kompensāciju, prasības summas 22979,38 apmērā un piemērojot šādus prasības nodrošinājuma līdzekļus:

1. apķīlāt tos maksājumus, kuri AS „Cits Medijs” pienākas no trešajām personām, tajā skaitā naudas līdzekļus kredītiestādēs un citās finanšu institūcijās;
2. apķīlāt AS „Cits Medijs” piederošo kustamo mantu.

Minētajā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesneses lēmumā uzskaitīts, ar ko pieteikums motivēts, kā arī atreferēts, kas apstiprina pieteikumā norādītos apstākļus, tomēr jānorāda, ka nepietiek tikai ar formālu pieteikumā ietvertās informācijas atreferēšanu, kā arī iesniegto pierādījumu uzskaitīšanu, jo no uzskaitījuma neizriet, kā tiesnese nonākusi pie secinājuma, kādēļ pieteikums pamatots, līdz ar ko apmierināms.

Respektīvi, lēmums satur šāda satura teikumus:

1. „minētie apstākļi dod pamatu uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lietā par kaitējuma atlīdzību – mantisku kompensāciju LVL 16150,00 jeb EUR 22979,38 piedziņu var kļūt apgrūtināta vai neiespējama”, tomēr tiesneses konstatēto apstākļu trūkums, kas aizstāts ar atreferētu tekstu, nevar tikt pielīdzināts izvērtējumam, jo nav izprotams, kādi tieši apstākļi kontekstā ar iesniegtajiem pierādījumiem ne tikai izriet no pieteikuma, bet arī kalpo par pamatu uzskatam, ka sprieduma izpilde lietā var kļūt apgrūtināta vai neiespējama;
2. „novērtējot prasības pieteikumā un pieteikumā par prasības nodrošināšanu norādītos apstākļus, kā arī pievienotos pierādījumus, ņemot vērā prasības pirmšķietamo (prima facie) formālo juridisko pamatojumu, atzīstu, ka prasība ir uzskatāma par tādu, kas varētu tikt apmierināta, līdz ar ko pieteikums apmierināms, piemērojot prasības nodrošinājuma līdzekļus [..]”, tomēr no šī teikuma satura nav izprotams, ko tiesnese saprot ar „prasības pirmšķietamo formālo juridisko pamatojumu”, kāds izvērtējums sniegts un galvenais, kurā lēmuma daļā tas norādīts, kā arī, pamatojoties uz kādiem apsvērumiem, prasībai ir pirmšķietams formālais juridiskais pamatojums, jo tiesneses apgalvojums sevī neietver pamatojumu.

Saistībā ar norādīto jāuzsver, ka spēkā esošais regulējums, kā to atzinusi Satversmes tiesa, liedz atbildētājam pārsūdzēt lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, tādējādi nelīdzsvarojot Latvijas Republikas Satversmes 92.panta satura elementus – procesuālo ekonomiju un procesuālo tiesību vienlīdzību.^[7] Minētais tiesnesim/tiesai uzliek pienākumu, izskatot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, izvērtēt pieteikuma saturā iekļautos apstākļus kontekstā ar iesniegtajiem pierādījumiem pēc iespējas skrupolozāk, lai bez pamata neierobežotu atbildētāja tiesības. Turklāt, ja lēmums nesatur iepriekš norādīto, trešā persona nevar gūt pārliecību, kā tiesnesis vērtējis prasītāja norādītos argumentus par šķēršļiem tam labvēlīga sprieduma izpildei kopsakarā ar iesniegtajiem pierādījumiem un kā nonācis pie konkrētiem secinājumiem.

Tādējādi, pamatojoties uz minēto, secināms, ka lēmumam, ar kuru apmierināts/ noraidīts pieteikums par prasības nodrošināšanu, jāsatur motīvi, no kuriem nepārprotami izrietētu, kādus apstākļus tiesa/tiesnesis konstatējis, kādi konstatētie apstākļi kopsakarā ar iesniegtajiem pierādījumiem ir pamats apmierināt/noraidīt pieteikumu par prasības nodrošināšanu.

^[1] Civilprocesa likuma 137.panta pirmās daļas 6.punkts.

^[2] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2014.gada 8.jūlija lēmums lietā Nr.CA-2319-14/26.

^[3] Satversmes tiesas 2010.gada 30.marta spriedums lietā Nr.2009-85-01.

^[4] Satversmes tiesas 2010.gada 4.oktobra spriedums lietā Nr.2010-15-01.

^[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013. gada 26. novembra lēmums lietā Nr.PAC–2336/2013.

^[6] Voitešonoka V. Prasības nodrošināšana un ar to saistītā problemātika: Latvijas tiesu prakse. Jurista Vārds, 25.03.2014., Nr.12 (814), 22.-28.lpp.

^[7] Satversmes tiesas 2010.gada 4.oktobra spriedums lietā Nr.2010-15-01.