Es neesmu pret tautas vēlētu prezidentu. Tas palīdzētu atšķaidīt ar parlamentārisma un partiju tradīcijām piesārņoto politisko dīķi. Kāpēc gan es domāju, ka prezidents, kas ievēlētas vispārējās vēlēšanās, nebūs partejisks? Noteikti būs, jo vēlēšanas citādi neuzvarēt (nauda, karsējmeitenes, kampaņa). Tas pats par sevi nav nekas slikts.

Saeimas vai tautas vēlēts prezidents vienmēr bijis apspriežu krustugunīs – gan laikā, kad izstrādāja Satversmi, gan pēc neatkarības atjaunošanas. Tolaik politiskajos strīdos tomēr nolēma par Saeimas vēlētu prezidentu ar ierobežotām pilnvarām. Tā bija raksturīga iezīme daudzām jaunajām valstīm, kuras veidojās uz impēriju drupām, izvēlēties izteikti parlamentāru valsts iekārtu. Piemēram, mūsu kaimiņiem igauņiem sākumā vispār nebija prezidenta. Vēsture gan parādīja, ka mukšana no ķeizaru patvaldības rēga noveda nevis pie parlamentārisma, bet autoritāriem režīmiem.

Tomēr no tā nevar secināt, ka mūsdienās tautas vēlēts prezidents ir ceļš uz autoritārismu. Turklāt kādas personas ievēlēšana vispārējās vēlēšanās bieži vien sagandē uzticību šai personai, nevis to veicina. Ievēlēt vēl vienu amatpersonu ar negatīvu reitingu nebūtu prātīgi, bet virtuves sarunām aizraujoši gan. Tautas vēlēts prezidents arī ne vienmēr ir sinonīms „tautas prezidentam”, piemēram, Kārlis Ulmanis nekad netika ievēlēts kā valsts galva, bet bija „tautas prezidents”.

Arī Latvijas vēlētāji nekad nevienā parakstu vākšanas kampaņā nav parakstījušies tik daudz, lai notiktu referendums par tautas vēlētu prezidentu. Ak, jā, vienreiz bija, bet izrādījās, ka par dažiem tūkstošiem parakstu bija jāpiemēro kriminālprocesuālās normas. Manuprāt, ja tautai vēlas dot pilnvaras vēlēt prezidentu, viņai pašai arī tas būtu jāpasaka – referendumā, nevis Saeima sarūpētu dāvanu vēlētājiem, dodot jaunas pilnvaras uzlabot savu dzīvi. Tas nav juridisks arguments, jo Saeima ir pilnvaras lemt pašai.

Tautas vai parlamenta vēlēts prezidents – tikai juridisku argumentu nav. Modeļi ir atšķirīgi. Katrā savas tradīcijas un ieguvumi. Ieviešos tautas vēlētu prezidentu ar lielā pilnvarām, iegūstam risku, ka viens cilvēks var vieglāk kļūdīties (redzam to no savas vēstures un Ukrainas neseniem notikumiem), cīnīsies ar parlamentu (ievēlam prezidentu un parlamentu, lai vērotu viņu cīņu) un lēmumus pieņems mazāk caurspīdīgi un atklāti. Lietuvas prezidents kā tautas vēlēts arī parāda, ka šādā gadījumā nākas bāzties visām pudelēm par korķi, turklāt no viņa ir grūti tikt vaļā, ja pudele izrādījusies Krievijā ražota.

Līdzšinējās Latvijas Republikas Satversmes ietvaros stiprs prezidents un stiprs parlaments nav iespējams. Satversmes teksta apjoma ir par mazu, lai izveidotu sakarīgu sazobi abu pilnvarām. Turklāt visiem prezidentiem bijis raksturīgi vilkt pilnvaru deķi savā virzienā, bieži vien sīkumos, kas kopā summējas. Tautas vēlēts prezidents šo pilnvaru segu no Saeimas vienkārši noraus un parlamentārisms paliks kails, kamēr prezidents ietērpsies austrumiem cienīgā kažokā.

Savukārt tautas vēlēts prezidents ar plašākām nekā šobrīd, bet kopumā saprātīgi ierobežotām pilnvarām varētu būtu labs risinājums, lai nedaudz ierobežotu parlamenta absolūtismu mūsu varas dalīšanas sistēmā, pieskatītu valdību un tiesu varas organizatoriskos jautājumus. Bet vai vēlētājs to sapratīs – vēlēt kādu, kurš īsti neko neizlemj (lasi: kur ir mana pensija vai noasfaltētais ceļš?), turklāt vēlēšanās būs divās vēlēšanu kārtās, reklāmas kampaņas un ļoti iespējams etniskais balsojums. Nezinu, vai ir vērts, bet pamēģināt varētu. Vismaz man būs jauni honorāri pētījumiem.

Vai ir ko piedāvāt kritikas vietā? Mana pieredze Saeimā un darbā ar Valsts prezidentu liecina, ka ir jāstiprina tieši Ministru prezidents, viņa tiesības veidot spēcīgu komandu, kā arī minimāli jānostiprina prezidenta statuss. Pirmkārt, aizgūstot Igaunijas prezidenta vēlēšanu modeli – vai nu ievēlē parlaments ar divām trešdaļām balsu (mums šobrīd – 51 deputāta balss), bet ja nespēj – ievēlēšanai izveido konventu, kurā papildus parlamenta deputātiem piedalās arī pa vienam pašvaldību deleģētam pārstāvim. Tas palielinātu arī pašvaldību ietekmi. Otrkārt, piešķirot prezidentam dažas papildu funkcijas, piemēram, amatpersonu iecelšanā.

Esmu drīzāk skeptisks nekā atbalstošs idejai par tautas vēlētu prezidentu. Redzu riskus un ieguvumus. Ja tomēr iet uz tautas vēlētu prezidentu, tad bez būtiskas pilnvaru revīzijas, bet vienlaikus ar Ministru prezidenta lomas stiprināšanu. Nav jēgas no vāja valdības modeļa, pastāvot stipram parlamentam un ar tautas leģitimitāti apveltītam prezidentam, kas šauj trušus, bet nevalda, izsakoties terminoloģijā, kādu lietoja par Francijas III Republiku.

*Nosaukums pēc K. Dišlera raksta "Francijas prezidenta Miljerana atkāpšanās valststiesiskā nozīme", TMV, 1924, Nr.6/7, 258.lpp.