6. Janvāris 2015 09:42
Domnīca / eseja
Augstākā tiesa ar ierobežotu atbildību
43
Sandis Bērtaitis
zvērināts advokāts

Analizējot Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta praksi būvniecības lietās aptuveni gada ietvaros pēc Zolitūdes traģēdijas, ievēroju, ka tiesnešu attieksme pret būvniecības lietām faktiski ir palikusi nemainīga. Kamēr izpildvarā un likumdevēja varā drudžaini tiek meklētas sistēmiskās problēmas, lai šāda traģēdija nevarētu atkārtoties, tiesu vara norobežojas no problēmām un atsakās sniegt savu artavu.

Zināms risinājums tiek rasts atbildības ierobežošanā jeb tiesas kontroles ierobežotā apjoma koncepcijā (ne tikai būvniecības lietās). Man kā juristam bija pārsteidzoši lasīt Augstākās tiesas apsvērumus kādā lietā (SKA-35/2014), kur tiesa tiešā tekstā norādīja uz to, ka Administratīvā procesa likuma mērķis nav vispārējas tiesiskuma kontroles nodrošināšana, no kā tiek atvasināts tiesas kontroles ierobežojums. Pārfrāzēšu tēzi skaidrāk – Augstākās tiesas mērķis NAV vispārējas tiesiskuma kontroles nodrošināšana.

Vēlreiz pārdomājot un pārdomājot šo Augstākās tiesas tēzi, vienmēr pārņem mulsums par to, kāds tad ir tiesu varas mērķis, ja ne vispārējas tiesiskuma kontroles nodrošināšana. Izklausās pat zināmā mērā baisi – Latvijas tiesību sistēmā nav vispārējas tiesiskuma kontroles. Ar ko nodarbojas Augstākā tiesa? Vai ir runa par kādu tiesiskuma pakalpojumu, kas ir nosacīts un terminēts? (Vismaz viens Augstākās tiesas tiesnesis publiski ir izteicies ar šādu komercdarbības ideoloģiju). Izraudzīts kādam noteiktam subjektu lokam pie noteiktiem apstākļiem? Šajā ziņā priecē Latvijas notariāta skaidrais moto: notārs ir likumības uzraugs, un likumība nav uzņēmējdarbības pakalpojums.

Satraucoša ir arī Augstākās tiesu prakses (SKA-40/2013, SKA-35/2014) virzība pēdējos gados attiecībā uz objektīvās izmeklēšanas principa satura revidēšanu un būtisku sašaurināšanu. Lai gan šā principa saturs nolēmumos šķietami tiek atkārtots, tiek pievienoti tik būtiski izņēmumi, kas liek pavisam citādi uzlūkot tiesas īstenoto „objektīvo” izmeklēšanu.

Augstākā tiesa konsekventi uzsver, ka objektīvās izmeklēšanas princips nav absolūts un neierobežots (ar to uzsverot šā principa relatīvo un ierobežoto raksturu). Privātpersonām, Augstākās tiesas ieskatā, ir pienākums formulēt sava pieteikuma pamatu, kas ietver prasību norādīt skaidrus un konkrētus argumentus, kā arī piedalīties pierādījumu vākšanā. Turklāt minētais pienākums ietver arī prasību norādīt tādu argumentāciju, kas raisa šaubas par iestādes rīcības tiesiskumu. Savukārt tiesas īstenotā kontrole tiek veikta pieteicēja norādītās argumentācijas ietvaros.

Turpretī kādā citā lietā (A43011912) Augstākā tiesa rīcības sēdē bez minstināšanās atteicās apsvērt iespējamu procesuālu pārkāpumu, kad apgabaltiesa nebija pārbaudījusi uz komercnoslēpuma pamata ierobežotas pieejas materiālus, jo pieteicējs pietiekami konkrēti nevarēja šajos materiālos uzrādīt pārkāpumu.

Lai gan pieteicējam bija liegts iepazīties ar šiem pierādījumiem un piedalīties to pārbaudīšanā, pieteicējs nebija atbrīvots no pienākuma sniegt „skaidrus un konkrētus” argumentus, kas turklāt „raisa šaubas par iestādes rīcības tiesiskumu”. Citiem vārdiem, Augstākā tiesa ir apliecinājusi, ka tiesai NAV pienākuma pārbaudīt ierobežotas pieejamības lietas materiālus, ja pieteicējs bez iepazīšanās ar šiem materiāliem nevar konkrēti norādīt uz pārkāpumu, kas ietverts šajos materiālos.

Tiesu noslogotības samazināšanai atliek vien novēlēt tiesām drošāk noteikt ierobežotas pieejamības statusu lietas materiāliem. Klasiskā formula „kas [privātpersonai] nav zināms, [tiesai] nav pārbaudāms” ir teicami efektīva un pārbaudīta.

Vienkāršais cilvēks, kuram sākotnēji Administratīvā procesa likuma „tēvi” un „mātes” solīja drošu protekciju gan attiecībā uz faktisko apstākļu noskaidrošanu, gan tiesisko apstākļu novērtēšanu, šobrīd ir nostādīts liela izaicinājuma priekšā. Valsts finansēta tiesu sistēma, kura spriedumus nesaprotamu iemeslu dēļ joprojām pasludina tautas vārdā, pieprasa no privātpersonām pilnībā pierādīt lietas faktiskos apstākļus un formulēt „skaidrus un konkrētus” juridiskos argumentus, vienlaikus atgādinot par tiesas īstenotās kontroles ierobežoto raksturu.

Negribīgi, bet tomēr ir jāatzīst, ka dzīvojam sabiedrībā ar ierobežotu atbildību. Šādā sabiedrībā pēc vispārējās izpratnes par lietu kārtību vai vismaz vienkāršas inerces ir arī Augstākā tiesa ar ierobežotu atbildību, kas atsevišķos gadījumos rūpējas par relatīvas taisnības nodrošināšanu. Savos tiesiskuma ideālos labprātāk koncentrējamies uz jautājumu, par ko neatbildam, nevis par ko atbildam.

patīk
nepatīk
drukāt
 
 
43 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Latvijas Nacionālā bibliotēka
16. Oktobris 2015 / 16:44
0
ATBILDĒT
Nav nekādu ilūziju par ,,demokrātismu,, Latvijas tiesās....
Alma
3. Maijs 2015 / 23:30
0
ATBILDĒT
Labi parādīta tiesiskā situācija Latvijā.
govs
31. Janvāris 2015 / 13:12
0
ATBILDĒT
Autora pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, es tam pievienojos, atkārtoti argumentus neizklāstot. Augstākās tiesas tiesneses J.Briedes minētiem argumentiem nav tiesiskas nozīmes.
Wellcome to the world of AT admin.dep. best spriedums :)
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 40
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
STUDENTA VĀRDS
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Nepatīk / neieteikt
12
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties