Ņemot vērā to, ka šajā lietā, kas tika izskatīta slēgtajā tiesas sēdē, pieņemtais spriedums jau ir kļuvis zināms sabiedrībai, jo ticis publiskots interneta vietnē, uzskatīju, ka man ir tiesības komentēt šo nolēmumu kā vispārpieejamu informāciju, jo vairāk tāpēc, ka piedalījos šīs lietas iztiesāšanā kā iestādes viena no pārstāvēm. Tātad man ir zināmi gan iestādes argumenti šajā lietā, gan tas, kāpēc iestādei bija būtiski sagaidīt tiesas interpretāciju par vairākām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma (turpmāk – Likuma) normām, tulkojot tās kopsakarā gan ar citiem valsts pārvaldes jomu regulējošajiem normatīvajiem aktiem, gan darba tiesiskās attiecības regulējošajiem normatīvajiem aktiem.

Tā kā Satversmes tiesa divos savos nolēmumos bija analizējusi KNAB amatpersonu tiesisko statusu, atzīstot, ka KNAB amatpersonas tikai formāli atrodas darba tiesiskajās attiecībās, bet faktiski uzskatāmas par piederīgām valsts dienestam, un ka KNAB amatpersonas izdienas pensiju piešķiršanas jautājumos ir pielīdzināmas iekšlietu sistēmas amatpersonām un prokuroriem, arī šajā lietā mēs cerējām saņemt adekvātu tiesas interpretāciju jautājumā par likuma 5.panta otrās daļas piemērošanas robežām, tas ir, par to, cik tālu KNAB amatpersonu darba tiesiskajās attiecībās piemērojamas Darba likuma normas un kuros gadījumos tomēr piemērojamas speciālā Likuma normas, kā arī paļāvāmies, ka tiesa saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32.panta otrajā daļā noteikto par Satversmes tiesas nolēmumu saistošo spēku ņems vērā Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas jautājumā par to, ka KNAB amatpersonas kā valsts varas pārstāves, kurām ir noteiktas īpašas kvalifikācijas prasības, īpaši ierobežojumi un aizliegumi, arī imunitāte, ir uzskatāmas par piederīgām valsts dienestam.

Attiecīgi no šo divu galveno jautājumu pareizas izspriešanas bija atkarīga tālākā iestādes lēmumu juridiskā kvalifikācija (un faktiski arī lietas pareiza un taisnīga izspriešana), tāpēc uzskatījām, ka tiesai konkrētajā situācijā bija pienākums vērtēt, vai lēmums par KNAB amatpersonas iecelšanu amatā vai atbrīvošanu no amata ir administratīvais akts, vai starplēmums par KNAB amatpersonas novērtēšanas rezultātu apstiprināšanu, ja ar šo lēmumu personai tiek radītas nelabvēlīgas sekas, ir administratīvais akts un vai šāda lēmuma tiesiskuma kontrole vispār ir piekritīga vispārējās jurisdikcijas tiesai, vai iestādes iekšējais lēmums, kas nav starplēmums, jo netiek izmantots administratīvā akta izdošanas pamatojumā par amatpersonas darba rezultātu novērtēšanas apstiprināšanu vispār ir pakļauts tiesas kontrolei kā valsts pārvaldes iekšējais lēmums, kā arī, protams, jautājums par arodbiedrības piekrišanas saņemšanas nepieciešamību, atbrīvojot no amata KNAB amatpersonu, pamatojoties uz speciālā likuma normām, nevis uz Darba likumu.

Vēl viens ļoti būtisks jautājums, kura izvērtējumu iestāde pieprasīja un gaidīja no tiesas bija par to, vai Ministru prezidents (turpmāk – MP) bija tiesīgs atcelt KNAB priekšnieka rīkojumus (2 gab.) par amatpersonas atbrīvošanu no ieņemamā amata, ja amatpersonas darbības rezultātu novērtēšanas rezultātā tika konstatēta šīs amatpersonas neatbilstība ieņemamajam amatam un atbilstoši speciālajam likumam izdots rīkojums par atbrīvošanu no ieņemamā amata. Iestāde paļāvās, ka tiesa sniegs iepriekšminēto MP lēmumu juridiskās dabas kvalifikāciju, vērtējot, vai šajā gadījumā MP nav pārkāpis savu pilnvaru robežas.

No sprieduma teksta izriet, ka tiesa spriedumā ir atsaukusies uz MP lēmumiem, tātad acīmredzami pieņēmusi tos kā pierādījumus lietā, tādējādi acīmredzot jāsecina, ka tā tos kaut kā, nenorādot gan izvērtējuma argumentus un secinājumus, ir arī vērtējusi. Tāpēc var secināt, ka visticamāk, tiesas ieskatā, šie rīkojumi nebija pārvaldes lēmumi, ja reiz tiesa tos skatīja civilprocesuālajā kārtībā vispārējās jurisdikcijas tiesā, lai gan no MP rīkojumiem izriet, ka MP šos biroja priekšnieka lēmumus vērtēja kā valsts pārvaldes lēmumus publisko un privāto tiesību jomā.

Neskaidrība šajā jautājumā un vēl arī iepriekšminētajos citos jautājumos vedina domāt, ja tiesa pilnvērtīgi būtu vērtējusi MP lēmumu juridisko dabu kopsakarā ar to, kas tad pēc savas juridiskās dabas bija KNAB priekšnieka lēmums (administratīvais akts vai uzteikums Darba likuma izpratnē), tad tiesai, iespējams, nāktos izdarīt secinājumu, ka tie tomēr bija pārvaldes lēmumi (KNAB lēmums – administratīvais akts), un savukārt tad būtu jāatzīst, ka šādu lēmumu tiesiskuma pārbaude noteikti nav piekritīga šai tiesai, ja vispār ir piekritīga tiesai (ar šo domājot MP lēmumus).

Vēl viens būtisks jautājums, kura pareizu un taisnīgu izspriešanu gaidījām no tiesas, bija jautājums par KNAB amatpersonu darbības novērtēšanas kārtību, ievērojot KNAB speciālajā Likumā, tā 6.¹pantā noteikto, ka KNAB amatpersonu novērtēšanas kārtību nosaka KNAB priekšnieks (nevis MK) un par to, kā (vai pilnībā, vai tikai noteiktu mērķu sasniegšanai, vai tikai izmantojot novērtēšanas metodiku) attiecībā uz KNAB amatpersonām piemērojami tādi normatīvie akti kā Ministru kabineta instrukcija Nr.2 „Ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtēšanas kārtība” ( turpmāk – 2.instrukcija), kas izdota saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 35.panta otro un trešo daļu, no kā izriet, ka šī novērtēšanas kārtība tiek noteikta valsts civildienesta ierēdņiem un tāpat nosaka Ministru kabinets un Ministru kabineta noteikumi Nr.494 „Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu”, kurus arī ir izdevis Ministru kabinets saskaņā ar Darba likuma 62.panta sesto daļu un Valsts civildienesta likuma 35.panta (Ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtējums) otro un trešo daļu, tātad arī šie noteikumi pamatā attiecināmi uz valsts civildienesta ierēdņiem.

No Likuma izriet, ka KNAB amatpersonu novērtēšana veicama atbilstoši speciālajā likumā noteiktajam, lai izmantotu novērtēšanu Likuma 6.¹panta trešajā daļā noteiktajiem mērķiem, t.i., KNAB amatpersonas un darbinieka darbības un tās rezultātu novērtējumu var izmantot par pamatu lēmumam par Biroja amatpersonas un darbinieka neatbilstību ieņemamam amatam, par pārcelšanu citā amatā, kā arī par pamatu amatalgas noteikšanai. Tā kā KNAB iekļaujas valsts pārvaldes vienotajā atlīdzības sistēmā, tad protams KNAB amatpersonu amatalgu noteikšanai, kas bija tieši saistīta ar darbības novērtējumu, KNAB amatpersonu novērtēšanā bija jāizmanto tā pati metodoloģija, kas valsts civildienesta ierēdņu novērtēšanai, taču neviens normatīvais akts nenoteica, ka KNAB ir tieši saistoša 2.instrukcija vai MK noteikumi Nr.494.

Iestāde lūdza tiesu vērtēt iepriekšminētos argumentus, jo, iestādes ieskatā, tiesai, lai pareizi izspriestu šo lietu, bija jānosaka šo normatīvo aktu piemērošanas robežas (un attiecināmība uz KNAB, tulkojot kopsakarā ar speciālā Likuma 6.¹pantu) attiecībā uz KNAB amatpersonām, jo KNAB amatpersonas nav civildienesta ierēdņi un MK ne ar vienu likumu nav pilnvarots noteikt novērtēšanas kārtību KNAB amatpersonām un darbiniekiem.

Papildus vēlos citēt publiski pieejamo Augstākās tiesas apkopojumu „Tiesu prakse lietās par valsts dienestu” (par 2007.–2013.gadu): „Lēmums par dienesta personas novērtējumu nav administratīvais akts. Sākotnēji Augstākās tiesas Senāts atzina, ka „novērtēšanas protokols ir par pamatu noteiktām tālākām darbībām – ierēdņa statusa piešķiršanai, ierēdņa neatbilstības ieņemamajam amatam konstatēšanai, pārcelšanai amatā, kvalifikācijas pakāpes piešķiršanai. Vienlaikus [..] arī situācijā, kurā netiek pieņemts neviens no norādītajiem lēmumiem, novērtēšanas protokols var ietekmēt personas tiesības caur esošā stāvokļa jeb status quo saglabāšanu, proti, lai arī personas stāvoklis netiek pasliktināts, personai ar labāku novērtējuma rezultātu ir lielākas iespējas pretendēt uz darba samaksas palielinājumu”.^[1] Taču trīs gadus vēlāk, izskatot šo pašu lietu kopsēdē, Augstākās tiesas Senāts atzina, ka „ierēdņa darbības novērtējums, kurš tiek izmantots [..] administratīvo aktu [par ierēdņa amatalgas noteikšanu un ierēdņa statusa izmaiņām] izdošanā, ir starplēmums. [..] No lietas apstākļiem secināms, ka novērtējuma lēmums un vērtēšanas lēmums vēl paši par sevi neskāra pieteicēja tiesības, bet gan galīgie lēmumi – par atalgojuma noteikšanu un par amata statusu.”^[2] Tēzi, ka lēmums par novērtējumu nav administratīvais akts, Augstākās tiesas Senāts apstiprināja arī citā lietā, kurā pieteicēja nebija apmierināta ar savu novērtējumu: „[..] jautājums par ierēdņa novērtējumu ir pārvaldes iekšējs tiesību akts, jo novērtēšanas mērķis ir iestādes darba organizēšana. Iekšēji tiesību akti nav pārbaudāmi administratīvajā tiesā, bet valsts pārvaldes ietvaros. Ja ierēdņa darbības novērtējums tiek izmantots tādu administratīvo aktu izdošanā kā lēmumā par ierēdņa amatalgas noteikšanu vai lēmumā par ierēdņa statusa izmaiņām, tas ir starplēmums.”^[3] Kā redzams no pēdējiem diviem nolēmumu fragmentiem, novērtējuma lēmums tiek uzskatīts par starplēmumu tad, ja tiek izmantots administratīvā akta pamatojumā, bet pārējos gadījumos – par iekšēju lēmumu. Arī tad, ja dienesta persona uzskata, ka novērtējuma dēļ nav iespējams algas paaugstinājums, pieteikums tiesā iesniedzams par labvēlīga administratīva akta izdošanu (lēmumu par algas paaugstinājumu), nevis par pašu novērtējumu. Šīs lietas ietvaros arī noskaidrojams novērtējuma tiesiskums.”

Taisnības labad jāmin, ka it kā tiesu prakse jeb dažu ieskatā „judikatūra” (ja to vispār tā varētu nodēvēt, jo parasti ar judikatūru saprot to tiesu prakses daļu, kas veidojusies no būtiski svarīgiem nolēmumiem, kuros tiesa formulējusi jaunu vispārēju juridisku ideju vai tēzi, kas atspoguļo tiesību izpratnes tendenci, tiesas nostāju faktu izvērtēšanā un likumu piemērošanā ilgākā laika posmā) jautājumos, kas saistīti ar KNAB amatpersonu darba strīdiem jau bija izveidojusies (Senāta Administratīvo lietu departaments dažās lietās bija lēmis, ka KNAB amatpersonu darba strīdi skatāmi vispārējās jurisdikcijas tiesās), taču šie nolēmumi bija taisīti lietās par pilnīgi atšķirīgiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Apskatāmais gadījumus būtiski atšķīrās no tiem, par kuriem bija lēmusi administratīvā tiesa.

Atskatoties nesenā pagātnē, jāsaka, ka diskusijas par KNAB amatpersonu likumā neskaidri noteikto tiesisko statusu jau labu laiku tiek risinātas. Ņemot vērā dažādu ekspertu komisiju konstatētās nepilnības KNAB darbības tiesiskajā regulējumā, tai skaitā jautājumā par KNAB amatpersonu tiesisko statusu, tika izveidota darba grupa Valsts kancelejas vadītājas E.Dreimanes vadībā, kura apzināja visas likumu nepilnības un izstrādāja grozījumus Korupcijas novēršanas un apkarošanas likumā, novēršot tā nepilnības un kolīzija ar citiem KNAB darbību regulējošajiem normatīvajiem aktiem. Šis likumprojekts tika iesniegts Ministru prezidentei L.Straujumai jau 2014.gada rudenī, taču līdz šim tā tālāka virzība nav notikusi.

Rezumējot jāsaka, ka visi šajā tiesvedībā neatrisinātie jautājumi ir radījuši virkni dažādu dīvainu, mulsinošu un prerunīgu atziņu.

No publiski pieejamajā apgabaltiesas spriedumā paustajām atziņām izriet, ka neskatoties uz to, ka KNAB darbību regulējošajā speciālajā Likumā ir noteikti speciālie pamati amatpersonu atbrīvošanai no ieņemamā amata, tomēr ir jāpiemēro Darba likumā noteiktie atlaišanas pamati, kas ir būtiski atšķirīgi no speciālajā Likumā minētajiem, kā arī termiņi un protams arodbiedrības piekrišana jāsaņem, tai skaitā gadījumos, kad atbrīvošanas pamats ir KNAB amatpersonas neatbilstība ieņemamajam amatam, kas konstatēta ar iestādes starplēmumu, kas galīgo izpildījumu ieguvis rīkojumā par atbrīvošanu. Tātad faktiski ar lēmumu, kas izdots publisko tiesību jomā.

Vēl viena neloģiska tiesas interpretācija ir par to, ka prasītāja esot vērtēta trīs reizes. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka MP divus rīkojumus atcēla, tā kā faktiski nu nekādi vairāk par divām novērtēšanas reizēm nesanāk – pirmoreiz, 2013.gada maijā, izdodot iestādes iekšējo rīkojumu par novērtēšanas rezultātu apstiprināšanu, vienlaikus nosakot, ka tiks veikta atkārtota novērtēšana, kuru, starp citu, nekad neviens nebija apstrīdējis un pat ja būtu – diskutabls joprojām paliek jautājums par to vai tas ir uzskatāms par iestādes iekšējo lēmumu vai starplēmumu (ja par starplēmumu (es pievienojos šai domai) – tad tiesiskuma pārbaude būtu piekritīga administratīvai tiesai, vērtējot gala nolēmumu), un otrreiz – 2014.gada janvārī, kad komisija veica atkārtoto novērtēšanu, apstiprinot novērtēšanas neapmierinošo rezultātu, tātad pieņemot starplēmumu, kas galīgo izpildījumu ieguva 2014.gada 7.februārī, kad tika izdots rīkojums par atbrīvošanu no ieņemamā amata neatbilstības tam dēļ.

Lai neatkārtotos jautājumā par to, vai un kā 2.instrukcija un MK noteikumi Nr.494 bija piemērojami KNAB, gari neanalizēšu tiesas secinājumus saistībā ar 2.instrukcijas spēkā neesamību (1.04.2013.) pirmreizējās novērtēšanas pabeigšanas brīdī (2013.gada maijā) un pēctecīgi no tiem izrietošos secinājumus par to, ka tāpēc esot zudis tiesiskais pamats atkārtotai novērtēšanai, kā arī neanalizēšu novērtējumu pielīdzināšanas metodiku, vienīgi vēršu uzmanību, ka KNAB tiesai lūdza šā jautājumu pareizai izspriešanai pieaicināt atzinuma sniegšanai Valsts kancelejas pārstāvjus, kas ir kompetentā institūcija valstī šajos jautājumos, taču lūgums tika noraidīts. Atgādināšu arī, ka KNAB priekšnieks 2013.gada novembra nogalē tika vērtēts pēc šīs pašas 2.instrukcijas.

Ceru, ka diskusijai par šiem jautājumiem pievienosies tiesību speciālisti, jo vairāk tāpēc, ka AT Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija nolēma atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību lietā, kurā, manuprāt, AT interpretācija un argumenti būtu ļoti nozīmīgi un tiešām varētu veidot judikatūru līdzīgās lietās. AT nolēmumam tiešām būtu būtiska nozīme tieši no publiski tiesisko interešu viedokļa.

^[1] Augstākās tiesas Senāta 2007.gada 23.marta lēmums lietā Nr.SKA-258/2007, 10.punkts.

^[2] Augstākās tiesas Senāta 2010.gada 22.februāra lēmums lietā Nr.SKA-127/2010, 14.punkts.

^[3] Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 22.februāra lēmums lietā Nr.SKA-337/2012, 11.punkts.