Iespējams, ka šī saukļa neviennozīmīgais saturs radīja jaunu saukli „Je ne suis pas Charlie”, kurš ir tikpat neskaidrs. No vienas puses, tas nosoda tolerances trūkumu, visatļautību un islamofobiju, savukārt, no otras puses, tas tiek izmantots arī tam, lai protestētu.

Viennozīmīgi ir tas, ka eiropeiskais pasaules redzējums prasa nosodīt vardarbību un aizstāvēt cietušo.

Sauklis, kas radās, reaģējot uz 2015.gada 7.janvāra notikumiem Parīzē – un reakcija uz saukli – nepalīdz ne upuriem, ne diskusijai par vārda brīvību un islamofobiju,^[1] jo pēc būtības tā ir pozicionēšanās par vai pret, mēs un viņi. Šī notikuma sakarā bijušas un būs vēl daudz diskusijas par reliģiju, Eiropas integrāciju, vārda brīvības saturu, mākslu, publicistiku un terorismu. Pēc būtības visas šīs diskusijas ir arī konstitucionāli nozīmīgas, jo tās prasa meklēt atbildes uz to, kas tad ir tās vērtības, kuras mēs esam vienojušies aizsargāt un ietvēruši konstitūcijā. Vai cilvēka pamattiesības ir konstitucionāla vērtība, vai tās ir vienīgi līdzeklis citu konstitucionālu vērtību aizsardzībai? Kas ir konstitucionāla vērtība?

2015.gada 7.janvāra notikumi Parīzē vēlreiz apliecināja to vienkāršo patiesību, kuru juristi bieži vien uzskata par meliem: normatīvie akti, deklarācijas, manifesti un preambulas bieži vien neatrisina problēmas un nemaina cilvēku izpratni par vērtībām.

Acīmredzams ir tas, ka Bībele vai Korāns cilvēku izpratni par vērtībām maina.

Ņemot vērā, ka gan normatīvais akts, gan reliģiska rakstura apcerējums ir tekstuāls vēstījums, rodas jautājums: kas atšķir šos tekstus? Atbildot uz šo jautājumu, nākas secināt, ka atšķirība ir niansēs, taču būtība abiem šiem tekstiem ir viena: tie pieprasa dzīvot saskaņā ar tajos postulētajām vērtībām un priekšrakstiem. Cik gatavs ir cilvēks un visa sabiedrība pieņemt noteiktus priekšrakstus?

Arī risinājumu meklējumus problēmām, ko atklāja notikumi Parīzē, es piedāvātu skatīt caur konstitucionālisma prizmu. Proti, vai risinājums ir nacionāla valsts, kur visiem ir viena izpratne par lietu kārtību un vērtībām? Vai nacionālā valstī var būt atvērta un multikulturāla sabiedrība?

Daudzi cilvēki izvairās no diskusijām, kurās tiek apšaubīts viņu viedoklis un izpratne par lietu kārtību. Arī no diskusijām, kurās tiek apšaubīts „pareizais” viedoklis par konstitucionālo iekārtu. Tāpēc izmisīgi tiek meklētas jaunas konstitucionālo tiesību teorijas un atziņas, kas spētu pamatot vienu vai otru viedokli.

Pārlūkojot ārzemju ziņu lapas, secināju, ka izpratni veido arī pieredze. Traģisko notikumu sakarā mani kaitināja Latvijas ziņu portālu virsraksti, piemēram, “Francijas policija atrisinājusi abas ķīlnieku krīzes; teroristi likvidēti”.^[2] Pēc manām domām, tie pauž izpratnes trūkumu par cilvēka cieņas un taisnīgas tiesas konceptu. Ja mēs paši aizmirstam, ka visi – neatkarīgi no tā kas viņi ir un ko viņi ir izdarījuši – ir cilvēki, tad mēs nevaram aizstāvēt tās vērtības, kurām mēs ticam. Demokrātiju nevar aizsargāt, pārkāpjot tās postulētās vērtības.

Man jāatzīst godīgi, ka man nav īpaši dziļas izpratnes par islāmu un musulmaņu tiesībām. Manas zināšanas aprobežojas ar vispārīgiem faktiem un lasīto par musulmaņu tiesību pamatiem.^[3] Izskaidrojums nepieciešams arī tam, kā kristīgā Eiropā, kurā ir tik daudz baznīcu un teoloģisku mācību, varēja izcelties divi Pasaules kari. Un, lai visu to saprastu, ir jāiedziļinās niansēs un atšķirībās.

Reliģiju pētnieks Hjūstons Smits paudis viedokli, ka visu reliģiju kodols liecina par vienu un to pašu un reliģijā apslēpto patiesību daudzi neredz, jo tā nav izteikta tādā veidā, kas cilvēkam būtu viegli uztverams.^[4]

Izcilais teologs Ričards Rors raksta, ka “patiess garīgums nenozīmē meklēt perfektumu, kontroli vai ceļu uz nākotnes pasauli. Tas nozīmē meklēt vienotību ar dievišķo tagad. Vispārsteidzošākais atklājums vienmēr ir šāds: tas, ko mēs meklējam, mums jau ir dots. Es to neesmu atradis, tas ir atradis mani”.^[5] Un tieši šī atziņa mani iedvesmo. Un tagad ir jāsaprot, ko ar to visu darīt.

* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.

Emuārā paustās pārdomas iedvesmoja Induļa Paiča saruna par teoloģiju.

^[1] Lennard N. 'Je Suis Charlie' and 'Je Ne Suis Pas Charlie' Are Both the Wrong Response to the Paris Massacre. Pieejams: https://news.vice.com/article/je-suis-charlie-and-je-ne-suis-pas-charlie-are-both-the-wrong-response-to-the-paris-massacre.

^[2] Francijas policija atrisinājusi abas ķīlnieku krīzes; teroristi likvidēti. LETA, 9.01.2015. Pieejams: http://www.leta.lv/.

^[3] Sk., piemēram: Rudevskis J. Vispārējs ieskats musulmaņu tiesībās. Jurista Vārds, 18.01.2011., Nr.3.

^[4] Ezotēriskais rieksts. Rīgas Laiks, 01.2015.

^[5] Rors R. Kailā tagadne. Rīga: Zvaigzne ABC, 2013, 19.lpp.