Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, kura bija rotāta ar milzīgām latvju rakstu zīmēm, kora dziedājumi latviešu valodā simboliskā veidā man atgādināja, ka arī Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijai “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” (turpmāk – Deklarācija) šogad svinējām 25.gadskārtu.

Deklarācija ir otrs biežāk piemērotais konstitucionālā ranga akts.

Jau 1998.gada 11.martā Satversmes tiesa lietā Nr.04-05(97) norādīja, ka no Deklarācijas izriet Latvijas tiesību sistēmas vienotības princips un valsts rīcības un tiesību pēctecības princips. Savukārt 1999.gada 6.jūlijā Satversmes tiesa lietā Nr.04-02(99) uzsvēra, ka Deklarācija garantēja vispāratzītu starptautisko cilvēktiesību ievērošanu Latvijā. Šajā lietā Deklarācija kalpo par metodoloģijas elementu, kas ļauj paplašināt Satversmē ietverto pamattiesību tvērumu. Faktiski šis paņēmiens aizsāka tādu Satversmes iztulkošanas metodi kā atvērtību starptautiskajām tiesībām, kura šobrīd tiek bieži piemērota Satversmes tiesas praksē, izmantojot Satversmes 89.panta tvērumu.

Tas man ļauj izdarīt pieņēmumu, ka Deklarācijas piemērošana jau konstitucionālās tiesvedības pašos pirmsākumos ļāva to arī turpmāk veiksmīgi izmantot konstitucionalitātes jautājumu izspriešanā. Piemēram, 2007.gadā prasījums Satversmes tiesai vērtēt Ministru kabineta pilnvarojuma parakstīt Latvijas un Krievijas robežlīguma atbilstību Deklarācijai šķiet normāls, pieņemams un saprātīgs.

Vienlaikus gribētu apgalvot, ka prasījums izvērtēt kāda akta atbilstību Deklarācijai pats par sevi liecina, ka jārisina ļoti nozīmīgs valstiskuma jautājums.

Pateicoties Deklarācijā paustajām idejām par Latvijas Republikas neatkarības de facto atjaunošanu, tiesību zinātne un Satversmes tiesa attīstīja neapšaubāmu Latvijas valstiskuma konstrukciju. Nepārtrauktības jeb kontinuitātes doktrīnu pašreiz veido trīs Satversmes tiesas spriedumi. Satversmes tiesas attīstīto nepārtrauktības doktrīnu veido spriedums lietā Nr.2007-10-0102, spriedums lietā Nr.2009-94-01 un spriedums lietā Nr.2010-20-0106. Ja spriedums lietā Nr.2007-10-0102 formulē teorētiskos nepārtrauktības doktrīnas pamatus, tad spriedumi lietā Nr.2009-94-01 un lietā Nr.2010-20-0106 ir nepārtrauktības doktrīnas izpausme praktiskos – pilsonības un sociālā nodrošinājuma – jautājumos.

Spriedumā lietā Nr.2010-20-0106 īpaši uzsvērts, ka Latvijas Republika nav bijušās PSRS tiesību un pienākumu pārmantotāja un saskaņā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu atjaunotajai valstij nav jāuzņemas nekādas saistības, kas izriet no okupētājvalsts saistībām.^[1] Savukārt lietā Nr.2009-94-01 faktiski formulēta raison d’état doktrīna,^[2] jo Satversmes tiesa atzina, ka Latvijas normatīvo aktu, tostarp Pavalstniecības likuma, noteikumi bija jāpiemēro, ņemot vērā okupācijas situāciju un valsts intereses. Formāla šo tiesību normu interpretācija un piemērošana būtu bijusi pretrunā ar Latvijas valsts interesēm nelikumīgās okupācijas laikā.^[3]

Pēc manām domām, ar 2003.gada 8.maija grozījumiem Satversmes 68.pantā un dalību Eiropas Savienībā 2004.gada 1.maijā noslēdzās Latvijas tiesību sistēmas transformācija.

Tāpēc gribu izvirzīt apspriešanai tēzi, ka Satversmes tiesa veicinājusi Deklarācijas kā dzīva jeb funkcionējoša tiesību instrumenta pastāvēšanu pēc tiesību transformācijas beigām. Proti, fundamentālākie spriedumi par Deklarācijas interpretāciju pieņemti pēc 2004.gada 1.maija.

Pirmajos Satversmes tiesas spriedumos Deklarācijas regulējums nav iztulkots, bet gan pausts nepārsūdzams apgalvojums, ka Deklarācija paredz konkrētu priekšrakstu. Satversmes tiesa Deklarāciju interpretējusi un polemizēt ar izstrādātājiem atļāvusies tikai spriedumā lietā Nr.2007-10-0102. Interesants šis fakts ir tāpēc, ka šajā brīdī Satversmes tiesas tiesnešu pilnvaras bija beigušās tiem trijiem tiesnešiem, kuri iepriekš bija bijuši arī Augstākās padomes deputāti. Iespējams, ka Deklarācijas teksta dziļums atklājas vienīgi ar laika atstatumu.

Interesantu ideju formulēja Satversmes tiesas tiesneši Aivars Endziņš, Juris Jelāgins un Anita Ušacka atsevišķajās domās lietā Nr.2000-03-01. Proti, Satversmes tiesas tiesneši norādīja: “[nedz tiesas sēdē, nedz spriedumā] netika pierādīts, ka šīm personām ir jebkāda iespēja apdraudēt demokrātiju šobrīd – desmit gadus pēc tam, kad pieņemta deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un deviņus gadus pēc valsts atjaunošanas de facto.” Tas mani vedina domāt, ka Deklarāciju var uzlūkot arī kā atskaites punktu, no kura aplūkot valstisko briedumu. Tomēr tas nenozīmē, ka modernā Latvijas valstiskuma vēsture sākas ar 1900.gada 4.maiju.

Deklarācijas piemērošana un interpretācija Satversmes tiesas spriedumos un tiesnešu atsevišķajās domās apliecina, ka Deklarācija neapšaubāmi uzskatāma par konstitucionālisma kanonu.

Neatkarības atjaunošanas laiks ir ļoti labi dokumentēts. Proti, nesenā pagātne ir apzināta dažādās zinātniskās publikācijās un dokumentu krājumos. Turklāt izveidota arī Latvijas jaunāko laiku vēstures liecību krātuve, kurā atrodams unikālu priekšmetu un dokumentu kopums, kas vēstī par Latvijas tautas neatkarības centieniem.^[4] 25 gadi kopš Deklarācijas varētu būt pietiekami ilgs laiks, lai nošķirtu mītus no leģendām. Trūkst juridiska novērtējuma atmiņu stāstiem.

Diriģents Māris Sirmais jauniešu kori „Kamēr...” dibināja 1990.gadā. Nešaubos, ka toreiz šī ideja bija prātam neaptverama, kas drīzāk līdzinās sapnim. Arī Deklarācijā paustās idejas, lai gan pretrunīgas, tomēr uzskatāmas par drosmīgām, jo tajās ietverta vīzija par Latvijas valstiskuma attīstības tendencēm.

Kora “Kamēr” 25 gadu jubilejas koncertā izskanēja frāze, ka „augstākais, ko varam gūt, ir apzināties, cik labi ir būt”.

Jauniešu koris „Kamēr...” un Deklarācija ir Latvijas veiksmes stāsts.

Un kamēr vien konstitucionālā tiesa kanonizēs veiksmes stāstus,^[5] tikmēr...

* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.

^[1] Satversmes tiesas 2011.gada 17.februāra spriedums lietā Nr.2010-20-0106, 11.3.punkts.

^[2] Pleps J. 1990.gada 4.maija deklarācijas piemērošana. Grām.:1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācija: starptautiskie un iekšpolitiskie aspekti. Starptautiskas zinātniskas konferences rakstu krājums, 63.lpp.

^[3] Satversmes tiesas 2010.gada 13.maija spriedums lietā Nr.2009-94-01, 13.4.punkts.

^[4] Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Tautas frontes muzejs. Pieejams: http://lnvm.lv/?page_id=3820.

^[5] Šo domu autore neattiecina uz Satversmes ievada iztulkošanu un piemērošanu.