Angļu rakstnieks Gilberts Kīts Čestertons (Gilbert Keith Chesterton) pagājušā gadsimta sākumā visai noraidoši vērtēja ideju par vēlēšanu tiesībām sievietēm, uzskatīdams daiļā dzimuma dalību politikā par „nesievišķīgu” un īstas lēdijas godam un pašcieņai nepiedienošu.^[1] Taču jāsaprot, ka šī attieksme sakņojās angļu tautas tradicionālajā mentalitātē: angļu folkloru un klasisko literatūru caurvij motīvs par cēlu bruņinieku, kurš glābj daiļas un pilnīgi bezpalīdzīgas jaunavas no ļaunu burvju un pūķu ķetnām. Savukārt latviešu kultūrai šāds motīvs ir pilnīgi svešs. Gluži otrādi – Latvijā (kur vienmēr ir bijis vērojams gan bruņinieku, gan lēdiju deficīts, toties sieviešu kārtas pūķu ir papilnam) ir izsenis bijusi spēcīgu sieviešu un valdonīgu māšu zeme: Spīdola, Oļiņiete, Brīviņu māte, Raudupiete, Aija... Tādēļ Latvijas kontekstā sieviešu dalība politikā izskatās zināmā mērā pat dabiskāka par vīriešu dalību. Un nav jābrīnās, ka mūsu valsts proklamēšanas priekšvakarā pieņemtā Tautas padomes politiskā platforma noteica: „Satversmes sapulces locekļu ievēlēšana notiek, abiem dzimumiem piedaloties [..]” Šis programmatiskais mērķis tika īstenots 1920.gada 17. un 18.aprīlī, kad Latvijas sievietes vienlīdzīgi ar vīriešiem piedalījās mūsu valsts pirmā parlamenta – Satversmes sapulces – vēlēšanās.

Latvieši gan pamatoti lepojas ar to, ka jau 1905.gada revolūcijas laikā, kad Latvijas teritorija vēl bija sadalīta starp trijām Krievijas impērijas guberņām, „Latviešu pašvaldību aizstāvju sapulce” bija nolēmusi sasaukt pilnas pagasta sapulces, kurās varēja vienlīdzīgi piedalīties visi pilngadīgie pagastu iedzīvotāji – gan vīrieši, gan sievietes. Taču tās bija pašvaldību, nevis nacionālās likumdevējas sapulces vēlēšanas; šajā esejā varbūt paliksim tieši pie suverēnu valstu, federācijas subjektu vai autonomu teritoriālu veidojumu parlamentiem.

Tagad paskatīsimies uz citām Eiropas valstīm, it sevišķi uz tās „veco” Rietumu daļu, kurai mūsu tautieši parasti tik ļoti alkst līdzināties. Pirmā valsts, kas atļāva sievietēm piedalīties valsts kārtu pārstāvniecības sapulcē (riksdāgā) ar tiem pašiem nosacījumiem kā vīriešiem, bija Zviedrija (laikā no 1718. līdz 1772.gadam, kad karalis Gustavs III pēc izdarītā valsts apvērsuma šīs tiesības atcēla).^[2] Nākamā valsts, kas piešķīra parlamenta vēlēšanu tiesības abiem dzimumiem, atradās Eiropas pretējā malā – tā bija neilgu mūžu nodzīvojusī Korsikas Republika. 1755.gadā korsikāņu brīvības cīnītājs Paskvāle Paoli (Pasquale Paoli) proklamēja savas salas neatkarību un, cita starpā, piešķīra arī sievietēm tiesības vēlēt vietējo likumdošanas sapulci (1769.gadā Korsiku okupēja un anektēja Francija, kas atcēla šīs tiesības kopā ar pašu sapulci).^[3]

Kad sievietes ieguva pilnas (aktīvas un pasīvas) vēlēšanu tiesības citās Eiropas valstīs? Somijā (kas toreiz bija autonoma lielhercogiste Krievijas impērijas sastāvā) – 1906.gadā, Norvēģijā – 1913.gadā, Dānijā un Islandē – 1915.gadā, Vācijā un Polijā – 1918.gadā, Austrijā, Luksemburgā un Nīderlandē – 1919.gadā, Zviedrijā (pēc pusotra gadsimta pārtraukuma) – 1921.gadā, Lielbritānijā – 1928.gadā,  Francijā un Itālijā – 1945.gadā, Beļģijā – 1948.gadā, Grieķijā – 1952.gadā, Šveicē (federālajā līmenī) – 1971.gadā, bet Lihtenšteinā – 1984.gadā. Visbeidzot, tikai 1991.gadā Šveices Federālā tiesa piespieda Apencelles-Innerrodenes kantonu atļaut sievietēm piedalīties tautas sanāksmē (Landsgemeinde) un kantona likumdošanas sapulces (Grosser Rat) vēlēšanās. Uz šā kopīgā fona Latvija sieviešu tiesību jomā izskatās visnotaļ labi un progresīvi.

Bet kādēļ Francija, kas ir devusi pasaulei 1789.gada Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju un kas mēdz ar lielu lepnumu stādīties priekšā kā “cilvēktiesību dzimtene” (la patrie des droits de l’homme), attiecināja vēlēšanu tiesības uz sievietēm tikai 1945.gadā – tātad ceturtdaļgadsimtu vēlāk nekā Latvija? Kas tad bija šie tumšie spēki, kas kavēja sieviešu tiesību ātrāku atzīšanu tik progresīvā valstī?

Mūsdienu radikālā feminisma ideoloģijas proponentiem visdrīzāk jau būs gatava tipveida atbilde: “Tie noteikti bija reakcionāri patriarhālie ultralabējie spēki, kas sadarbībā ar tumsonīgajiem sieviešu nīdējiem – franču katoļu garīdzniekiem – neļāva progresīvajiem spēkiem atbrīvot sievietes no virtuves verdzības un pielaist viņas pie valstisku jautājumu kārtošanas!” Šo atbildi viņi (un viņas) ar lielu prieku izkliegs jums sejā...

Un ļoti rūgti maldīsies, jo īstenībā viss notika diametrāli pretēji. Pret vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm iestājās tieši tie politiskie spēki, kuru ideoloģiskie mantinieki šodien mēdz uzdoties par lielākajiem sieviešu aizstāvjiem un progresa nesējiem. Savukārt pielaist sievietes pie vēlēšanu urnām aicināja tie, kurus mūsdienās mēdz apvainot sieviešu diskriminācijā, seksismā un citos reakcionāros “grēkos”.

Politiskais režīms, kas valdīja Francijā laikposmā no 1870. līdz 1940.gadam, ir pazīstams ar nosaukumu “Trešā Republika”. Pirmais mēģinājums iesniegt Deputātu palātā (toreizējā franču parlamenta apakšnamā) likumprojektu par sieviešu vēlēšanu tiesībām notika 1909.gadā, taču drīz pēc tam palāta tika priekšlaicīgi atlaista, un projekts nekur tālāk netika. Desmit gadus vēlāk (jau pēc Pirmā pasaules kara beigām) kāds no deputātiem atkal iesniedza šādu pašu projektu, un 1919.gada 20.maijā Deputātu palāta to pieņēma ar pārliecinošu balsu pārsvaru: ar 344 balsīm pret 97.^[4] Šajā brīdī sabiedriskā doma gan Francijā, gan dažās citās Rietumeiropas valstīs bija jau diezgan jūtami nosliekusies par labu sieviešu pielaišanai pie vēlēšanām. Vēl jo vairāk – 1919.gada 15.jūlijā Romas pāvests Benedikts XV aicināja valstis piešķirt vēlēšanu tiesības sievietēm, jo viņas “nes sevī demokrātijas un kristietības vērtības”.^[5] Pāvesta viedoklis, kuru atbalstīja arī franču bīskapi, pamudināja daudzus skeptiski noskaņotus konservatīvus franču katoļus mainīt savu nostāju šajā jautājumā. Benedikta XV aicinājuma iedvesmā jau nākamajā gadā ar Parīzes arhibīskapa atbalstu tika izveidota “Nacionālā apvienība par sieviešu balsošanu” (Union nationale pour le vote des femmes).^[6]

Kas tad notika tālāk? Pēc likumprojekta pieņemšanas Deputātu palātā tas tika nosūtīts uz Senātu (parlamenta augšnamu), kas, gandrīz trīsarpus gadus “nomarinējis” šo projektu savas lietvedības labirintos, beidzot izskatīja to 1922.gada 21.novembra sēdē un noraidīja ar 156 balsīm pret 134.^[7] Vēlāk, 1928., 1929. un 1931.gadā, Senāts šādā pašā veidā trīs reizes bloķēja likumprojektus, kas paredzēja atļaut sievietēm vēlēt un tikt ievelētām vietējo pašvaldību padomēs.^[8]

Kādēļ parlamenta augšnams bija ieņēmis šādu sievietēm nelabvēlīgu nostāju? Tādēļ, ka Senātā tolaik dominēja kreisi noskaņotā Radikālsociālistu (jeb vienkārši “Radikālā”) partija (Parti Radical-socialiste jeb Parti radical), kas pārstāvēja to sabiedrības daļu, kuru mūsdienu Francijā mēdz saukt par “kreisajiem mietpilsoņiem”. Tie bija lielākoties turīgi un izglītoti cilvēki, kuri bija gatavi cīnīties par “Brīvības, Vienlīdzības un Brālības” ideāliem un radikāli pārveidot pasauli šo ideālu garā... Taču ar nosacījumu, ka viņu pašu īpašumi un dzīves ērtības netiks aizskartas.

Radikālo partiju raksturoja divas latviešiem grūti saprotamas iezīmes. Pirmkārt, šis politiskais spēks bija cieši saistīts ar brīvmūrnieku jeb masonu ložām. Ja Latvijā par masoniem runā galvenokārt dažādu jocīgu sazvērestības teoriju kontekstā, tad Francijā brīvmūrniecībai ir vēsturiski bijusi nopietna politiska loma; franču ložas toreiz faktiski bija dažādu kreiso politisko partiju domnīcas. To idejiskā ietekme Trešajā Republikā bija tik liela, ka franču vēsturnieks Pjērs Ševaljē (Pierre Chevallier) pat dēvē tālaika brīvmūrniecību par “Republikas baznīcu”.^[9] Starp citu, vai atceraties mūsu pašu “vienošanos zoodārzā” un citas tamlīdzīgas lietas? Tad, lūk, tālaika Francijā šādam nolūkam cita starpā kalpoja brīvmūrnieku ložas. Atgādināsim, ka līdz pat nesenam laikam masonu ložās uzņēma tikai vīriešus (un arī šodien vairums brīvmūrnieku jurisdikciju visā pasaulē ievēro šo principu).

Otrā iezīme, kas bija cieši saistīta ar pirmo, bija Radikālās partijas spīvais antiklerikālisms un naids pret kristietību, it sevišķi pret Katoļu baznīcu. Radikāļi uzskatīja katolicismu par galveno šķērsli radikālai pasaules un sabiedrības pārveidošanai tādā virzienā, kādu viņi bija iedomājušies. Radikāļiem bija svešs princips “Dot ķeizaram, kas ķeizaram pienākas, un Dievam, kas Dievam pienākas”; viņi gribēja, lai visas cilvēka dzīves jomas – arī garīguma un morāles jomu – regulētu valsts.

Lūk, tieši tāpēc, ka tālaika Francijas Senātā dominēja Radikālās partijas antiklerikālie brīvmūrnieki, sievietes tik ilgi nevarēja tikt pie vēlēšanu urnām.^[10] Vīriešus radikāļus vienkārši biedēja sieviešu (precīzāk sakot, vidusmēra ģimenes māšu) konservatīvisms un daudz lielākā pieķeršanās ticībai un baznīcai. “Balsojot, sievietes vispirms klausīs draudzes prāvestu!” kāds politiķis brīdināja.^[11] Turklāt daudziem senatoriem vīriešiem noteikti bija arī apslēpta vēlme šādā veidā atriebties savām sievām; ne viens vien kreisais politiķis toreiz plenārsēdēs dūšīgi rībināja tribīni un izkliedza antiklerikālus saukļus, bet savā privātajā dzīvē, samulsis un sievas sabārts, kaunīgi veda bērnus uz iesvētībām vai uz svētdienas skolu…^[12]

Un patiešām – sieviete vispārīgi jau pēc savas dabas ir mērenāka un konservatīvāka par vīrieti. Ļoti vienkāršoti sakot, mātes mīlestība vispirms iet caur nabas saiti (fizisku vai psiholoģisku), savukārt tēvs mīl no zināma attāluma. Un tieši tāpēc galvenie karotāji un revolūciju cēlāji ir “stiprais dzimums”; sieviete vispirms domā nevis par upurus prasošiem ideāliem, bet par to, lai viņas mīļie dzīvi un veseli atgrieztos pie mājas pavarda. Protams, no šīs normas gadās izņēmumi – sievietes, kuras nav pratušas atrast savu piepildījumu kā sievietes un kuras visiem spēkiem, cik nu māk, cenšas iespiesties vīriešu vietā, – taču pamatnorma paliek tā pati: sievietei ir daudz mazāka tendence būt radikālai un sapņot par kalnu gāšanu un pasaules apgriešanu kājām gaisā.

Mēs varam censties būt “liberāli”, moderni un progresīvi, cik vien vēlamies, – un tomēr mūsu dzīvē ir brīži, kad cilvēku absolūtais vairākums ir ļoti konservatīvi. Tie ir brīži, kad pašķiras apkārtējās dzīves nejaušo apstākļu aizsegs un visā to kailumā atsedzas mūsu cilvēcības saknes. Dzemdībās, pie bērna šūpuļa, griežot maizi ģimenes maltītei, nāves gultā vai pie tuva cilvēka zārka – visās šajās situācijās mēs neatkarīgi no saviem uzskatiem uzvedamies kā ultrakonservatīvi tradicionālisti, bez liekas domāšanas atkārtojot mūsu vecvecāku un tālo senču rīcības modeļus. Un, lūk, sievietei – sievai, mātei, ģimenes pavarda uzturētājai un ģimeniskuma sirdij – šādās situācijās ir neizmērojami lielāka loma nekā vīrietim. Vai tagad ir skaidrs, kādēļ Radikālās partijas “progresīvie” masoni tik ļoti baidījās no sieviešu balsīm?

1936.gadā Deputātu palātā atkal tika iesniegts likumprojekts par parlamenta vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm. Tā paša gada jūlijā palāta to pieņēma, turklāt vienbalsīgi: ar 476 balsīm, nevienam deputātam nebalsojot “pret”. Projekts tika nosūtīts Senātam, kurš... atteicās iekļaut to savā darba kārtībā!^[13] Senatoru kreisi radikālā vairākuma pārstāvji publiski pamatoja savu nostāju šādi: sievietes kā “emocionālais un vājais dzimums” varot vieglāk pakļauties spēcīgu diktatoru šarmam, un tas draudot ar otra Hitlera ievēlēšanu Francijā. Taču kuluāru sarunās neviens neslēpa īsto iemeslu: bailes no konservatīvo lauku sieviešu balsīm.^[14]

Franču sievietes ieguva balsstiesības tikai Otrā pasaules kara beigu posmā pēc Parīzes atbrīvošanas no vācu okupācijas karaspēka. Nekāda Senāta šajā brīdī vairs nebija, un 1944.gada 5.oktobrī Francijas Republikas Pagaidu valdības galva ģenerālis Šarls de Golls (Charles de Gaulle), kurš masonus nevarēja ciest ne acu galā, parakstīja dekrētu par aktīvo un pasīvo vēlēšanu tiesību piešķiršanu sievietēm. Un nākamajā gadā, kad notika gan pašvaldību, gan Satversmes sapulces (Assemblée constituante) vēlēšanas, franču sievietes pirmoreiz vēsturē varēja šīs tiesības izmantot.^[15]

Tātad rezumēsim: veselu divdesmit gadu garumā franču sieviešu dalību vēlēšanās bloķēja un nepieļāva politisks spēks, kura ideoloģiskie “radinieki” visā Eiropā šodien uzdodas par lielākajiem dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību aizstāvjiem. No tā rodas likumsakarīgs jautājums: vai šī “aizstāvība” patiešām balstās uz reālām un sirsnīgām rūpēm par sieviešu interesēm, vai arī tā ir tikai oportūnistisks līdzeklis kādu citu mazāk cēlu mērķu sasniegšanai?

^[1] Chesterton G.K. On Female Suffrage. In: What’s Wrong With the World (1910). Pieejams: http://www.gutenberg.org/files/1717/1717-h/1717-h.htm#link2H_4_0053.

^[2] Karlsson Sjögren, Åsa. Männen, kvinnorna och rösträtten: medborgarskap och representation, 1723-1866. Stockholm: Carlsson, 2006.

^[3] Bartoli M. Pasquale Paoli, père de la patrie corse. Aix-en-Provence: Albatros, 1974, p.29.

^[4] Bard Ch. Les Filles de Marianne. Histoire des féminismes. 1914-1940. Paris: Fayard, 1995, p.145.

^[5] “La faute à Benoît XV et au Sénat” [b.a.], Le Progrès, 21 avril 2014.

^[6] Della S., Magali. La Ligue féminine d’action catholique et les ligues de droite radicale (1919-1939), In: Vervaecke, Philippe (éd.). A droite de la droite. Droites radicales en France et en Grande-Bretagne Lille: Presses Universitaires du Septentrion, 2012, p.443.

^[7] Bard Ch., op.cit., p.146.

^[8] Bard Ch., op.cit., p.331.

^[9] Chevallier P. Histoire de la Franc-Maçonnerie française. Vol.3: La Maçonnerie: Eglise de la République (1877-1944). Paris: Fayard, 1975.

^[10] Bard Ch., op.cit., p.358.

^[11] “La faute à Benoît XV et au Sénat”, loc.cit.

^[12] Sévillia J. Quand les catholiques étaient hors la loi. Paris: Perrin, 2006, p.121.

^[13] Bard Ch., op.cit., p. 355.

^[14] “La faute à Benoît XV et au Sénat”, loc.cit.

^[15] Skat.: http://www2.assemblee-nationale.fr/decouvrir-l-assemblee/histoire/le-suffrage-universel/la-conquete-de-la-citoyennete-politique-des-femmes.