Augsti godātais Ministru prezident!

Cienījamās ministres! Godātie ministri!

Pateicos par iespēju iepazīstināt jūs ar Mediju politikas pamatnostādņu priekšlikumu. Šī ir pirmā reize atjaunotās valsts vēsturē, kad valdība spriež par konceptuāliem un stratēģiskiem mediju politikas jautājumiem. Ar šo ziņojumu noslēdzas ārkārtīgi intensīvs kultūras ministres iniciēts un vadīts ekspertu, interešu grupu un plašākas sabiedrības dialogs par mediju vides attīstības vajadzībām. Pirmo profesionālo ievirzi šim procesam deva nelaiķe profesore Inta Brikše, kura bija pirmā Mediju politikas pamatnostādņu darba grupas vadītāja, pirms šo darbu pārņēma komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņs Kaprāns un tad pirms 13 mēnešiem pilnībā nokomplektētā Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļa.

Ministru kabinetam izskatīšanai ir nodots dokuments, kas sauc pēc valsts rīcības stratēģiski nozīmīgajā mediju nozarē. Eksperti skaidri ir pauduši vienotu nostāju, ka mūsu ceturtā vara esošajos ekonomiskajos apstākļos nespēj nodrošināt savu demokrātiskās valsts iekārtas sarga funkciju. Latvijas mediju tirgū bez aktīvas valsts rīcības zūd ekonomiskie priekšnosacījumi atraktīva mediju satura veidošanai.

Tirgus ir nežēlīgs un reaģē strauji.

Pēdējā pusgada laikā mums ir notikušas ļoti būtiskas negatīvas pārmaiņas. Tā, piemēram, sarūk tik nozīmīgā ziņu aģentūru redakcionālā dažādība. Papildus tam esam zaudējuši vietējas izcelsmes televīzijas kanālu ar auditorijas daļu vidēji virs 4%. Valsts kapitālsabiedrību, kādas ir mūsu sabiedriskās raidorganizācijas, ilglaicīga darbība reklāmas tirgū rada pretrunas un konfliktus nozarē, kas acīmredzami liedz tai attīstības iespējas.

Un jaunākā skumjā ziņa ir tradīcijām bagātā vietējās žurnālistikas parauga slēgšana Preiļos. Laikraksts “Novadnieks” nu jau būs vairs tikai arhīvos un bibliotēkās meklējama žurnālistikas vēsture. Pēc tirgus indikācijām, politiski neuzlabojot mediju vidi, “Novadnieks” draud izrādīties tikai pats Latvijas preses iznīcības lavīnas sākums.

Līdzās vietēja rakstura ekonomiskiem apsvērumiem mūsu mazo mediju tirgu izaicina globālas tendences un apzināti veidotas ārējas ietekmes. Visur pasaulē vietējie mediji ir spiesti konkurēt par auditorijas uzmanības laiku ar globāliem tirgus dalībniekiem. Tā rezultātā arvien lielāka reklāmas tirgus naudas daļa aizplūst ārpus nacionālā vai pat vienotā Eiropas Savienības tirgus.

Vienlaikus katram medijam pirmās kopijas izmaksas, lai tas būtu seriāls vai šovs, vai izglītojoša programma saglabājas vienādi augstas. Tirgus dalībniekiem nereti vairs nav citu iespēju kā pārņemt ārvalstu produktus. Tas samazina radošumu un dažādību, kas savukārt nozīmē zaudēt pievilcību savas auditorijas acīs.

„Svēta vieta tukša nepaliek” – Krievijas televīzijas satura patēriņš nepārtraukti aug. Un Krievija apzinās šīs vājās vietas – kaimiņvalsts medijiem ir pieejams mediju tirgus kategorijās faktiski neierobežots finansējums. Tiem ir pilnībā pieejama arī visa plašā „krievu pasaules” izklaides industrija. Papildus tam Krievija izstrādā valsts finansējuma sistēmu krievvalodīgo mediju finansēšanai ārvalstīs ar akcentu uz „tuvo pierobežu”.

Vienlaikus straujajām pārmaiņām, arī mediju tirgū pastāv zināmi stabilitātes elementi, kur ir jāņem vērā darbā pie mediju politikas. Pie tiem var pieskaitīt ārkārtīgi augsto televīziju lomu mediju patēriņā. Latvijā cilvēks pie televizora ekrāna vidēji pavada piecas stundas dienā. Nemainīgi augsta ir lasītāju uzticēšanās saviem vietējiem preses izdevumiem un senioru auditorijas segmentā laikrakstu patēriņš ir konstanti augsts. Brīžam šķiet, ka visa realitāte ir virtuāla, bet dati to neapstiprina. Piemēram, Latgalē internets ir pieejams 65% mājsaimniecību. Un senioru vecuma grupā virs 60 gadiem regulāri internetu lieto 28%. Mediju politikai ir jābūt vērstai uz nākotni, bet tai arī jārespektē šī brīža realitāte un aktuālie riski.

Godātie kabineta locekļi,

savelkot kopā šo ainu, vēlētos iepazīstināt jūs ar faktiski imperatīvā formā izteiktām atsevišķajām prasībām pēc politiskiem lēmumiem un rīcības.

Visa nozare ir vienota, ka iespējami nekavējoties ir jāpieņem lēmums par sabiedrisko raidorganizāciju iziešanu no reklāmas tirgus. No vienas puses, mums ir publiski finansēti mediji, kuriem tirgus ir sava veida piedeva iztrūkstošajam publiskajam finansējumam. No otras puses, šādi organizētā tirgū mums komercmedijiem ir jāšķērssubsidē programmu daudzveidība un to pieejamība visā valsts teritorijā. Jau pirms gadiem Igaunija un pērn Lietuva fundamentāli sakārtoja savus mediju tirgus, atbrīvojot reklāmas tirgu komercmediju darbības nodrošināšanai un vienlaikus precizējot sabiedrisko mediju funkcijas valstī, un būtiski palielinot sabiedrisko mediju finansējumu. Šim principiālajam risinājumam ir atbalsts no komercmediju, ekspertu un žurnālistu pārstāvjiem, kā arī no pašām sabiedriskajām raidorganizācijām, savukārt kuru bažas par finansējumu gan ir ļoti saprotamas.

Tikai tā mēs varam pēc būtības sakārtot elektronisko mediju tirgu, nodrošinot ekonomisku dzīvotspēju tirgus dalībniekiem un atbilstoši stabilu un ilgtspējīgu investīciju vidi. Tas ir veids, kā Latvijas valsts var nodrošināt savu vadošo lomu nākotnes investīciju klimata noteikšanā. Vienlaikus der paturēt prātā, ka šim solim būs pozitīva ietekme tieši uz medijiem latviešu valodā, jo sabiedrisko mediju loma citvalodu reklāmas tirgū ir maznozīmīga. Ne velti tikai viens ievērojams tirgus dalībnieks, ne latviešu valodā strādājošs, ir iebildis pret šo priekšlikumu. Šis solis nozīmē nozarei pieejamo līdzekļu palielināšanu un no tā izrietoši – vairāk nacionāla satura latviešu valodā elektroniskajos medijos.

Nozare arī ir vienota, ka šim solim ir jāiet roku rokā ar būtiskiem uzlabojumiem sabiedrisko mediju pārvaldībā. Ir jārada tāds tiesiskais ietvars, kas padara caurskatāmu un efektīvu sabiedrisko raidorganizāciju darbu. Valsts kontroles vairākkārtējā kritika par šo procesu noteikti ir amatpersonu individuālās atbildības jautājums. Bet jāatzīst, ka tiesiskais regulējums un valsts veidotie tirgus spēles nosacījumi pastarpināti noved pie uzraudzības efektivitātes trūkumiem, kā, piemēram, institucionālais vājums vai procesu caurskatāmība un ierobežotais atbildīgums.

Tikai kategoriskas nozares prasības uzņemties politisku atbildību Kultūras ministrijā ir saņemtas attiecībā uz pašvaldību sabiedrisko attiecību izdevumiem neatkarīgu avīžu formā. Valstī nav neviena eksperta ārpus Pašvaldību savienības, kas iebilstu pret nepieciešamību rīkoties. Gluži pretēji – visa nozare pieprasa politisku rīcību, lai nodrošinātu godīgus mediju brīvā tirgus spēles noteikumus pašvaldību līmenī. No pašvaldību tiešas ietekmes brīva žurnālistika vietējā sabiedrībā ir gan nacionālās drošības, gan vietējās identitātes un gadsimtos veidojušās rakstītā vārda kultūrtelpas aizsardzības jautājums.

Ievērojot Latvijas mediju tirgus pakļautību negatīvajām globālajām tendencēm, tikai un vienīgi svaigu asiņu iepludināšana šajā organismā var uzlabot mediju vides vitalitāti. Runa ir par naudu. No mums tiek sagaidītas valsts atbalsta formas ar mērķi nodrošināt iespējas veidot tādu sabiedrībai nozīmīgu saturu, kas nav komerciāli izdevīgs. Šobrīd Latvijas valsts mediju vidē iepludina finansējumu aptuveni 25 miljonu eiro apmērā, ko veido sabiedrisko mediju finansējums un kompensācija Latvijas Pastam par preses piegādi laukos. Tas ir mazāk par trešdaļu no reklāmas tirgus apmēra un arī jebkurās starptautiskās kategorijās ir vērtējams kā ļoti zema valsts intervence savas informatīvās telpas uzturēšanai.

Un pēdējā skaudrā prasība. Kopumā pastāvīgi krīt auditoriju uzticēšanās Latvijas medijiem. Un žurnālists ir pārvērties par profesiju, kurā nedrīkst radīt bērnus, nedrīkst slimot un vislabāk būtu nenodzīvot līdz pensijas vecumam. Žurnālisti Latvijā ir ārkārtīgi sociāli neaizsargāti, un tam ir tieša ietekme uz vārda brīvību valstī. Mēs runājam par pietiekami šauru profesionālo grupu, kas dienu no dienas uzrunā simtiem tūkstošu lielas auditorijas. No šo cilvēku drošības, sociālās aizsargātības un neatkarības ir atkarīga mūsu demokrātijas dzīvotspēja un drošumspēja.

Godātie kabineta locekļi!

Jums izskatīšanai nodotais dokumenta projekts paredz sistēmiskus uzlabojumus soli pa solim nākamo četru gadu laikā. Dokuments atspoguļo sasniegto konsensu nozarē, ievērojot valsts interešu, nozares vajadzību un faktisko iespēju līdzsvaru. Tas pilnīgi noteikti nav vēlmju saraksts. Jums priekšā ir akūti nepieciešamās rīcības plāns konkrētajā vidē un konkrētajos apdraudējuma apstākļos. Dokumenta izstrādes gaitā dialoga formā ir izdevies panākt atkāpšanos no vairākām fiskālas ietekmes nozares prasībām. Mēs šodien runājam par absolūtām prioritātēm, bez kurām mēs nevarēsim nodrošināt pašus pamatus informatīvās telpas un mediju vides drošumspējai.

Uz ekrāna redzamie pīlāri iezīmē galvenos darbības virzienus mediju politikā: ieguldīšana cilvēkresursos; atbalsts nacionālajiem medijiem; efektīva/adekvāta informatīvās vides aizsardzība. Spēcīgi nacionālie mediji ir vienīgā efektīvā un leģitīmā demokrātiskās iekārtas alternatīva Latvijas konstitucionālajai kārtībai naidīgiem propagandas produktiem un nekvalitatīvajam saturam, kas pieejams tirgū. Svarīgas ir gan spēcīgas mediju organizācijas, gan spēcīgi (atbildīgi, profesionāli, kvalitatīvi un nodrošināti) paši žurnālisti. Drošumspēja – mediju lietotāju sagatavotība gudri un kritiski lietot mediju saturu – ir būtiska, lai Latvijas sabiedrība spētu ātri identificēt maldinošu informāciju un informācijas kanālus. Operatīva informatīvās vides aizsardzība nozīmē mūsdienām atbilstošu regulējumu un tā efektīvu piemērošanu.

Kādi ir konkrētie rīcības soļi? Vairāki no tiem jau ir paspējuši izpelnīties pastiprinātu sabiedrības uzmanību.

Vispirms Mediju politikas pamatnostādnes piedāvā pārdefinēt sabiedrisko pasūtījumu, paredzot, ka ar to sabiedrība sabiedriskajām raidorganizācijām ik gadus dod jaunu darba uzdevumu, nodrošinot tā izpildei nepieciešamo publisko finansējumu. Priekšnosacījums tam ir sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus ar attiecīgu kompensācijas mehānismu un vidēja termiņa finansējuma palielinājumu atbilstoši uzdevumu loka paplašināšanai, lai jau 2020. gadā Latvijas sabiedrisko raidorganizāciju finansējums atbilstu vidējiem rādītājiem Eiropas Savienībā.

Sabiedriskajiem medijiem ir jākļūst par žurnālistikas kvalitātes, ētikas un atbildīguma standartu līderi Latvijas mediju vidē. Šim lēmumam ir jāiet roku rokā ar jaunu sabiedrisko raidorganizāciju pārvaldības modeli. Savu redzējumu par iespējamiem uzlabojumiem Kultūras ministrija pirms nedēļas nodeva sabiedrības un politisko lēmumpieņēmēju izvērtēšanai Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā. Pēc prezentācijas Kultūras ministrija saņēma pirmos politiskā atbalsta signālus tādai virzībai, kas nodrošinātu pienācīgu finanšu vadības procesu un kas ļautu uzticēties sabiedrisko raidorganizāciju nākotnei.

Vienlaikus šis lēmums ir jāsasaista ar jaunām atbalsta formām komercmedijiem komerciāli neizdevīga, bet sabiedriski nozīmīga satura veidošanai. Tas būtu Mediju atbalsta fonds ar tādām prioritārām mērķa grupām kā mediji ārpus Rīgas ar pastāvīgu auditoriju un profesionāla darba pieredzi. Ar Latgales mediju atbalsta mērķprogrammu, kas tiek īstenota šobrīd, Kultūras ministrija ir sējusi pirmo sēklu Valsts Kultūrkapitāla fonda paspārnē.

Nākamais lielais darba uzdevums ir atrisināt nobriedušo konfliktu starp pašvaldībām un vietējiem medijiem. Tomēr nekas no Kultūras ministrijas un citu iesaistīto valsts iestāžu virzienā izskanējušā – krita pat cenzūras vārds – nav patiesība. Kultūras ministrija vēlas aktīvu pašvaldību saziņu ar savu vietējo sabiedrību. Bet Kultūras ministrija ir spiesta konstatēt, ka pašvaldību nodarbošanās ar mediju satura finansēšanu un ar mediju komercdarbību nelabvēlīgi ietekmē neatkarīgas un kvalitatīvas mediju vides pastāvēšanu demokrātiskā valstī reģionālā līmenī un liedz godīgu mediju tirgus principu ievērošanu. Šāda attīstība nav vēlama valsts demokrātiskās iekārtas un drošības nodrošināšanai, jo īpaši situācijā, kad valstī ieplūst pārrobežu manipulatīva informācija.

Tāpēc Kultūras ministrija rosina uzlabot pašvaldību informatīvo darbu, pašregulācijas kārtā nosakot labās prakses standartus saviem sabiedrisko attiecību instrumentiem. Tāpat Kultūras ministrija aicina pašvaldības uz sadarbību vietējās uzņēmējdarbības veicināšanā – mediju uzņēmējdarbība ir būtisks tās elements.

Vienlaikus ir jāpiekrīt, ka mediju zemais kvalitātes un ētikas līmenis var būt par iemeslu pašvaldību lēmumiem izmantot to izvēlētās komunikācijas formas ar sabiedrību, kas atdarina žurnālistiku. Arī tāpēc Mediju politikas nostādnes paredz darbu pie vienota mediju ombuda izveides, kam būtu jākalpo mediju vides kvalitatīvai sakārtošanai.

Kā jebkurā nozarē, arī medijiem tiesiskais regulējums, tiesiskā noteiktība un drošība ir fundamentāli priekšnosacījumi to veiksmīgai darbībai. Tikai atšķirībā no citām nozarēm mediji demokrātiskā valstī ir ceturtā vara. Ja pirmās trīs ir publiski organizētas un finansētas, tad ceturtā ir privāttiesiski organizēta un visas regulējuma izmaiņas ir jāvērtē caur augsto vārda brīvības aizsardzības prizmu. Attiecīgi būtisks darbs būs jāiegulda, lai jau tuvākajā laikā izveidotu mūsdienu mediju vides vajadzībām atbilstošu tiesisko vidi, ar jaunu tiesību normu aizstājot novecojušo Preses likumu un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu.

Tāpat gan vienotu spēles noteikumu izveides nepieciešamība visiem tirgus dalībniekiem, gan valsts drošības intereses pieprasa aktīvu rīcību cīņā ar nelegāliem televīzijas pakalpojumiem. Attiecīgi ir jāseko līdzi NEPLP monitoringa funkcijas efektivitātei un jāturpina aktīvs darbs ar mūsu sabiedrotajiem, veidojot vienotus spēles noteikumus visiem Eiropas vienotā tirgus dalībniekiem, arī no trešajām valstīm.

Mediju politikas pamatnostādnes piedāvā arī kompleksu pasākumu kopumu sabiedrības medijpratības vairošanai. Ar kultūras ministres Daces Melbārdes ievērojamu personisku ieguldījumu pērn Latvijas Universitātes paspārnē darbu sāka UNESCO Medijpratības katedra. Latvijas Nacionālā bibliotēka un kolēģi izglītības jomā ir vēl divi centrāli pīlāri sarunā par tādas nākotnes sabiedrības veidošanu, kas ir augsti prasīga pret mediju saturu un spēj to kritiski izvērtēt. Pamatnostādnes paredz jaunu izglītības programmu satura izstrādi, plašas jauno pedagogu, studējošo un jaunatnes darbinieku apmācības medijpratības jautājumos.

Godātie kabineta locekļi,

ceru, ka šis pārskats pārliecināja, ka Kultūras ministrija ir varējusi vienot nozari, ekspertus, tirgus dalībniekus un plašāku sabiedrību, formulējot kopējās rīcības plānu. Šī dokumenta izstrādē iesaistījās visplašākā sabiedrība. Ir notikušas pat divas publiskās apspriešanas, saņemti un izskatīti vairāk nekā 240 priekšlikumi un ieteikumi.

Lai starplaikā izskanējušie pārmetumi kādu interešu lobēšanā paliek uz pārmetēju sirdsapziņas. Ja kādam jāvelk ārā tāda līmeņa argumenti vai jārunā pa kaktiem, tas tikai apliecina, ka kritizētājiem beigušies profesionālās zināšanās balstīti argumenti, kas spētu pārliecināt atklātā un godīgā diskusijā. Kultūras ministrija savā darbā vadījās, vadās un turpinās vadīties no sabiedrības interešu aizstāvības principiem un aicināja, aicina un aicinās visus tirgus dalībniekus pie viena galda, lai kopīgi strādātu pie Latvijas sabiedrībai labākā risinājuma.  

Tomēr dokuments ir jāskata Ministru kabineta komitejā. Trīs jautājumos vienošanos nebija iespējams panākt. Iebildes sakrīt gan pamatnostādņu, gan rīcības plāna projektā.

Pretēji nozares un visu iesaistīto valsts institūciju aicinājumiem un ieteikumiem Pašvaldību savienība nav uzņēmusies līderību pašvaldību izdevumu jautājuma sakārtošanā un iebilst jebkuram kompromisa priekšlikumam. Kultūras ministrija joprojām ir gatava darīt visu iespējamo, lai atbalstītu Latvijas pašvaldības to sabiedrisko attiecību darbā, respektējot mediju vides, vārda brīvības un viedokļu daudzveidības vajadzības.

Otrs jautājumu loks skar finansējumu. Kultūras ministrija aicina Ministru kabinetu politikas plānošanas līmenī pieņemt konceptuālus lēmumus ar finansējuma indikatīvu plānu un ir gatava sadarboties ar Finanšu ministriju, lai nodrošinātu gan finansējuma efektīvu un caurskatāmu plānošanu, gan izmantošanu. Kultūras ministrija uz pamatnostādņu un plāna izstrādes brīdi nesaskata iespēju piedāvāt aprēķinus Finanšu ministrijas pieprasītajā detalizācijā. Tāda noteikti tiks piedāvāta finanšu pieprasījumos, ja attiecīgajos jautājumos tiks panākta konceptuāla vienošanās.

Attiecībā uz PVN jautājumu Kultūras ministrija aicina Finanšu ministriju iekļaut to savos nodokļu politikas plānošanas dokumentos un ievērot mediju nozares specifiskās vajadzības Eiropas Savienības nodokļu harmonizācijas iniciatīvās.

Jautājumā par žurnālistu sociālo aizsardzību Kultūras ministrija joprojām uzskata, ka Labklājības ministrijai ir pamatkompetence šajā lietā. Vienlaikus Kultūras ministrija ir gatava izvērtēt iespējas virzīt šo jautājumu, sasaistot to ar publiskā finansējuma piešķīrumiem medijiem un sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Piemēram, Latgales mediju atbalsta mērķprogrammā pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas līdzekļu pieejamība pretendentiem tika sasaistīta ar nosacījumu veikt sociālos maksājumus pilnā apmērā par projekta izpildē iesaistīto personālu.

Pateicos par uzmanību!