Tā bija nespēja dzīvot citādi, nespēja pieņemt notikušo, negulētās naktis un pēdējie ausīs skanošie vārdi “tikai nedomā tiesāties”, kas izgaismoja Annas domu un pārliecību par tiesvedības uzsākšanu par atjaunošanu darbā. Citādi nemaz nevarēja. Anna apzinājās nopietno pretinieku un mazā cinīša iespējamo cīņu ar lielo milzi. Anna pret komercdarbību veicošu smagsvaru tāda skudriņa vien ir. Viena vairāk vai mazāk... Bet varbūt padancināt milzi ar likumu? Ja visiem viens likums un viena taisnība (arī tiesnešiem), vai iespējams zaudēt?

Taču izrādās, ka var zaudēt pat tad, ja pirmšķietami tas vispār nav iedomājams. Tiesvedībās nepieredzējusī Anna pat iedomāties nevarēja, ka tas sacīkstes princips, par ko rakstīts Civilprocesa likumā, tiesā darbojas kaut kā citādi. Mīlā un karā visi līdzekļi esot labi. Bet kā ir tiesā? Par to Annai gadu gaitā izkristalizējies savs viedoklis, proti, pušu pierādīšanas līdzekļu pieļaujamības robežas ir proporcionālas uzņēmuma nozīmīgumam. Jeb citiem vārdiem sakot, jo vērtīgāks lietas dalībnieks, jo neierobežotāka pierādīšanas līdzekļu pieļaujamība un tā netiek pakļauta patiesības pārbaudei. Tas pierādījās Annas prasībā pret uzņēmumu X par atjaunošanu darbā, jo uzņēmuma X iesniegtais viltotais pierādījums un uz to balstītās nepatiesās liecinieku liecības pat pēc to apstrīdēšanas netika pārbaudītas. Taču spriedums, kurā Anna padarīta par konfidenciālas informācijas izpaudēju, balstīts gan uz viltoto pierādījumu, gan liecinieku liecībām. Kāpēc tiesa noticēja meliem, nevis Annas patiesībai? Nekur nav teikts, ka lielāka ticamība ir par labu komercsabiedrībai, tāpat kā nekur nav teikts, ka liecinieka paraksts par iespējamo kriminālatbildību garantē sniegto liecību patiesumu.

Ja valsts vārdā pasludinātam spriedumam ir likuma spēks, tad tam jābūt likumīgam un tiesiskam. Diemžēl pirmās instances spriedumu Annas lietā pret uzņēmumu X par tādu nenosaukt. Taču pirmās instances spriedumam pievienojās Vidzemes apgabaltiesa un noraidīja Annas pieteikumus par rakstveida pierādījumu viltojumiem, un konkrēti, gan par viltoto pierādījumu – dienesta pārbaudes ziņojumu, gan par viltotajiem papīriem, ar kuriem uzņēmums X no Annas izkrāpa 1300 latus par advokāta izdevumiem. Nenoskaidrojot patiesību, arī šajā spriedumā pateikts, ka Anna pārkāpusi konfidencialitāti, kas nav savienojams ar darbu uzņēmumā X. Tie ir meli, kurus rada pati tiesa. Kāpēc tiesneši var neievērot likumu? Kāpēc tiesnešiem, kuru kvalifikācija ir pietiekami augsta, ir tik maz drosmes?

Šāds spriedums Annai sāp, jo tajā nav ne kripatiņas patiesības. Tiesas bezdarbošanās nodrošināja patiesības neatklāšanu un uzņēmuma X nesodāmību toreiz un joprojām. Sāp, jo Vidzemes apgabaltiesa Annu padarīja par konfidencialitātes pārkāpēju. Sāp, jo patiesība tika slēpta no bijušajiem kolēģiem, kuriem noteikts aizliegums jebkāda veida kontaktam ar Annu. Kādreizējie labie, atsaucīgie kolēģi, tagad Annai ir sveši ļaudis.

Joprojām spēkā esošais Vidzemes apgabaltiesas tiesnešu D. Lazdiņa, S. Bakmanes, Z. Ceras valsts vārdā taisītais 2011. gada 1. novembra spriedums (Spriedums) Annas prasībā pret uzņēmumu X biežā pielietojuma dēļ ieguvis īpašu nozīmīgumu. Īpašs, jo tas vienkārši IR. Citu patiesību tiesai nemaz nevajag. Kāpēc gan būtu jāatklāj jauna patiesība? Vai vispār var būt veca un jauna patiesība, ja patiesība ir tikai viena? Domāju, ka nevar. Nav vecas patiesības, bet gan veci meli. Tie bija tik saldi... Bet vienīgā patiesība runā par labu Annai, tāpēc tā ir tik neērta.

Spriedums kā glābējzvans bija visās nākamajās Annas lietās, arī prasībā pret uzņēmumu X par atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, kur pirmā instance prasību noraidīja. Ja konstatēts konfidencialitātes pārkāpums, tad atšķirīga attieksme nemaz nevar būt. Un to pierāda Spriedums.

Vai Rīgas apgabaltiesa varētu spriest citādi? Tāpat vai citādi, taču to, ka jānoskaidro patiesība, nosaka likums. Tāpat kā to, ka lietas dalībniekiem ir pienākums cienīt tiesu, tāpat kā likums uzliek par pienākumu arī tiesai cienīt lietas dalībniekus. Nav zināms, kas deva pamatu Rīgas apgabaltiesas tiesnesei I. Ošiņai pret Annu izturēties tik aizskaroši. Varbūt Spriedums? Maz ticams, ka šodien to kāds bez Annas un viņas advokāta varētu apliecināt, taču no tiesas sēdes protokola redzams, ka tiesnese I. Ošiņa tiesas sēdē liedza Annai sniegt paskaidrojumus un Annai bija jāatbild tikai uz tiesas jautājumiem. Apšaubāmi, vai patiesības noskaidrošanu, ierobežojot Annas tiesības, varētu uzskatīt par juridiski korektu un atbilstošu likumam. Taču ne šis procesuālais pārkāpums, ne arī citi kasācijas sūdzībā minētie argumenti Augstākās tiesas Civillietu departamenta rīcības sēdes tiesnešiem nelikās būtiski, jo kasācijas tiesvedība netika rosināta.

To pierāda LR Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētāja p.i. E. Vernušas 2014. gada 19. decembra atbilde uz Annas jautājumu – uz kāda tiesiska pamata tiesneša palīdze B atvēra Spriedumu, kur minēts: “Nolēmumi tika meklēti un atvērti nolūkā sagatavot civillietu (lieta par atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu) izskatīšanai rīcības sēdē, lai nepieļautu situāciju, ka savstarpēji saistītās lietās tiek pieņemti pretrunīgi lēmumi, un lai pārbaudītu, vai iepriekšējā lietā izspriestais neskar arī izskatāmo lietu.”¹ No minētā secināms, ka kasācijas sūdzībā minētie argumenti nemaz nebija noteicošie rīcības sēdei, bet gan Spriedums.

Tie paši Vidzemes apgabaltiesas tiesneši A. Bukavs, S. Bakmane un Z. Cera pamanījās uz Spriedumu balstīties arī Annas prasībā pret Vilmu par cieņu un godu aizskarošu, nepatiesu ziņu atsaukšanu. Tiesas sēde bija tikai tāda formalitāte, jo Annas patiesību nevienam nevajag. Vai tie paši tiesneši, kas taisīja Spriedumu, šajā lietā varētu spriest citādi? Vidzemes apgabaltiesa piekabināja Annai vēl vienu nodarījumu, un tagad Anna ir ne tikai ir konfidenciālas informācijas izpaudēja, bet arī papīra salvešu zagle. Arī šis spriedums joprojām ir spēkā.

Valsts amatpersonu bezdarbība, neuzsākot kriminālprocesu, deva impulsu, lai uzņēmuma X papīra formātā iesniegto e-pastam līdzīgo izdruku no nezināma e-pasta saņēmēja, bez paraksta, bez norādītajiem pielikumiem un citām pazīmēm, kas lika apšaubīt izdrukāta e-pasta autentiskumu, Anna apstrīdētu civiltiesiskā kārtībā.² Par to lasāms esejā “Pierādījums kā mākslas darbs”. Taču lietai nonākot līdz tiesai, uzņēmuma X pārstāvji nu jau runāja par šifrētu e-pastu, kas nav saglabājies un ko vairs nav iespējams iegūt. Iespējams, ka uzņēmums X iesniegtajā CD diskā kaut kas ir. Kas tur ir? Kā to atvērt? Vai tiesa ar to tiks galā? Tādi jautājumi gaidīja atbildes pirmajā instancē. Visu cieņu tiesnešiem, kuri, dzīvojot līdzi laikam, apgūst jaunās tehnoloģijas, taču Annas šaubas, vai pensijas vecuma tiesnesei būs pietiekamas zināšanas informācijas tehnoloģiju jomā, apstiprinājās. Tiesnese CD disku tā arī nevarēja atvērt, taču atteica arī nosūtīt ekspertīzei. Tādējādi tiesa nemaz nepārliecinājās par tā saturu, par pierādījuma esamību, taču tas netraucēja Annas prasību noraidīt.

Neskatoties uz minēto, šajā lietā tika iegūts cits būtisks pierādījums, jo uzņēmums X pēc trīs gadiem beidzot atzina, “ka informācijas izpaušana trešajām personām nav konstatēta un tas bija tas iemesls, kāpēc dienesta pārbaude netika pabeigta”.³ BEIDZOT! Par to, ko Anna zināja un bija pārliecināta visus šos gadus, tagad bija iegūts pierādījums arī rakstiskā formā. Ja nav konstatēts konfidencialitātes pārkāpums, tad arī liecinieku liecības tiesā ir nepatiesas un uzņēmums X bija īstenojis atšķirīgas attieksmes aizliegumu. Iegūtais pierādījums Annai ir ļoti būtisks, taču ne tiesām, jo līdz šai dienai nav mainījies pilnīgi nekas. Jo IR SPRIEDUMS.

Anna nopietni gatavojās apelācijas tiesas sēdei, apmeklējot mācības pie informācijas tehnoloģiju speciālista, studējot e-pasta standartus, lai gūtu pārliecību par sevi un pārliecinātu arī Vidzemes apgabaltiesas tiesnešus. Taču viss veltīgi un vienlaikus arī ciniski. Būtu dīvaini, ja tie paši tiesneši A. Bukavs un S. Bakmane, nepieņemot noraidījumu, šajā lietā spriestu pretēji tam, kā sprieduši iepriekš. Ciniski, jo nespējot atvērt CD disku, lai pārliecinātos par tā saturu, tiesa spriedumā atkal atsaucās uz savu Spriedumu, kur pierādījums esot vērtēts.   

Arī tas, ka Augstākā tiesa Vidzemes apgabaltiesas spriedumu atcēla un lietu izbeidza, neko nemainīja. Viltotais pierādījums un uz to balstītās nepatiesās liecinieku liecības joprojām atrodas civillietā un neizskatās, ka Vidzemes apgabaltiesas tiesnešus S. Bakmani, Z. Ceru, A. Bukavu, D. Lazdiņu, E. Dribu, E. Knēgeri, Vidzemes tiesas apgabala virsprokurori L. Vehi un arī citas tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas uztrauktu sava darba brāķis.

Labais vairo labo, ļaunais pievelk ļauno. Labais uzvar ļauno, gaisma uzvar tumsu, un tā varētu turpināt spēlēties ar pretstatiem. Saprātīga būtne vēl sev un arī citiem tikai labu. Pat ikdienā mēs esam pasākušu viens otram teikt, ka viss būs labi. Kas ir labi? Kad tas būs?  

¹ LR AT Civillietu departamenta 19.12.2014. atbilde Nr. 10-1/11-2293. No Annas personīgā arhīva.

² Civillieta C39035113

³ Civillietas C39035113 13.05.2013. tiesas sēdes protokols, 13. lpp. No Annas personīgā arhīva.