Atbildētājs, kam tiek pārmesta zaudējumu nodarīšana (pieļaušana, veicināšana, radīšana), saņemot prasības pieteikumu, var saņemt padomu vai pats secināt, ka “tad jau redzēs, kā tiesa spriedīs – sliktākajā gadījumā pēc pāris gadiem kaut kas jāsamaksā būs”. No vienas puses, nav neracionāls secinājums. No otras puses, vai tas ir gluži taisnīgi pret cietušo, ka potenciāli atbildīgais gandrīz nemaz nav motivēts meklēt un rast kompromisu un netiesāties tiesāšanās pēc. Var gan arī būt, ka nemaz tik skaidra nav atbildētāja atbildība. Tomēr prasītājam ir jāmaksā valsts nodeva, jāpiesaista juristi vai advokāti, bet atbildētājs var tikai visu apstrīdēt un noliegt, un “tad jau redzēs, kā tur būs”.

Nedrīkst šajā visā aizmirst, ka zaudējumu atlīdzība ir naudas summa, kurai šodien ir viena vērtība, bet pēc gadiem jau cita. Zaudējumu novērtēšanā būtisks ir zaudējumu nodarīšanas brīdis. Atjaunošanas izmaksas zaudējumu nodarīšanas brīdī arī var nebūt tādas pašas kā zaudējumu atlīdzināšanas brīdī. Apdrošinātājs arī subrogācijas ceļā lielākas tiesības neiegūst un nav vairāk aizsargāts. Skaidrs, ka izdevīgāk ir parādu samaksāt pēc vairākiem gadiem nekā šodien. Ja jau bezprocentu aizdevums nav gluži normālai biznesa praksei atbilstošs un vēl mazāk – taisnīgs un izdevīgs darījums, tad kādēļ zaudējumu neatlīdzināšana vairāku gadu garumā, nemaksājot nekādus procentus, būtu atzīstama par normālu situāciju?

Tiesiskais instruments, lai novērstu (ne)maksātāju vēlmi visam iebilst un vilkt laiku, cerot maksāt (vai pat nemaksāt) pēc gadiem, un kaut kā aizsargātu kreditoru vai tā tiesību pārņēmēju, ir pienākums maksāt procentus no brīža, kad šāds pienākums radies, līdz brīdim, kad parāds faktiski samaksāts. Ja zaudējumu summa ir simti vai daži tūkstoši eiro, tad procentus varbūt pat nav vērts rēķināt un prasīt. Ja zaudējumu summa ir desmiti, simti tūkstoši vai pat miljoni eiro, tad parēķiniet paši, cik sanāk 6 % gadā pa 4–5 gadiem no šīs summas. Ir, protams, vērojams progress tiesvedības ātrumā vidēji Latvijā. Solīts, ka tiks vēl strādāts pie tā, lai to uzlabotu. Bet tiesvedība nekad nebūs, uzņēmēja acīm raugoties, ātrs problēmas risinājums.

Tiesu prakse diemžēl vairākās situācijās parāda, ka nemaksātāji tiek atbrīvoti no procentu maksāšanas pienākuma pat tad, ja likumiskie procenti tikuši prasīti, jo likums to it kā pieļauj. Svarīgi atkal uzsvērt, ka tiesības uz procentiem nemaksāšanas gadījumā ir nozīmīgs līdzeklis, lai aizsargātu cietušo, kamēr zaudējumi tiek faktiski piedzīti. Likuma mērķis nav un nekad nav bijis aizsargāt negodprātīgu nemaksātāju uz cietušā rēķina. Nav, protams, viss tikai melns un balts, bet no vairākām atsevišķām pieredzēm šī sāk iezīmēties kā tendence un tādēļ – konceptuāla problēma. Līdz ar to būtu jāmaina pieeja un jānovērš prakse, kad tiesības saņemt procentus kļūst par izņēmumu.

Es uzskatu, ka, ja likumdevējs un tiesas izbalansēs zaudējumu atlīdzināšanas prasībās (un citās) pušu tiesiskās iespējas un riskus, nodrošinot līdzvērtīgu aizsardzību – no vienas puses, cīnīties ar nepamatotām prasībām, no otras puses, cīnīties ar “taktiskajiem nemaksātājiem”, tad ilgtermiņā ieguvēji būs visi. Problēma jautājumā par tiesībām saņemt procentus ir, ka šīs tiesības bieži netiek aizsargātas, jo atbildīgā persona aizbildinās, ka nav bijis skaidrs, cik un kad tad īsti bija jāmaksā, jo esot tak bijis strīds. Bet kādēļ kreditoram būtu jācieš tādēļ? Ja prasība ir apmierināta, tātad parādnieks nav tomēr pamatoti šaubījies un nokavējums saistības izpildē nav attaisnojams. Likumdevējam ir jānāk talkā, lai šo situāciju vērstu par labu un lai mainītu pieeju tiesu praksē, kas, pamatojoties uz šaubīšanos, ļauj veiksmīgi izvairīties no saistību pildīšanas vairāku gadu garumā, nemaksājot procentus par šo periodu. Izņēmumi no pamatprincipa, ka par kavētu maksājumu ir jāmaksā procenti, varētu būt reti konstatējami un šauri tulkojami.