10. Septembris 2019 /NR. 36 (1094)
Skaidrojumi. Viedokļi
Administratīvā pārkāpuma atzīšana par maznozīmīgu
4
Ēriks Smuļko
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes maģistrants 

Tiesību normu piemērošanas procesā ir jātiecas sasniegt pēc iespējas taisnīgāku un lietderīgāku rezultātu, kas atbilstu tiesību sistēmai kopumā.1 Demokrātiskā tiesiskā valstī valsts pārvaldei ir jātiecas nodrošināt taisnīgumu un nav pieļaujama formāla tiesību normu piemērošana, ignorējot faktiskos apstākļus, ja tie konkrētu gadījumu būtiski atšķir no citiem gadījumiem, kuros likumdevējs ir paredzējis noteiktu valsts varas izmantošanas veidu. Tādēļ netipiskajos gadījumos iestādei ir tiesības atkāpties no likumā noteiktās tiesisko seku īstenošanas, šādu atkāpi pamatojot ar īpašiem, uzrādāmiem un pārliecinošiem argumentiem.2 Viens no tādiem netipiskiem gadījumiem ir tiesību piemērotāja iespēja atbrīvot personu no administratīvās atbildības maznozīmīga pārkāpuma gadījumā.

Tomēr jāatzīst, ka likumdevējs šobrīd vēl spēkā esošajā Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā (turpmāk – LAPK) nav noteicis maznozīmīga pārkāpuma legāldefinīciju, kā arī kritērijus, pēc kuriem administratīvo pārkāpumu varētu atzīt par maznozīmīgu. Šis jautājums vēl vairāk ir aktualizējies vienlaikus ar jauno Administratīvo atbildības likumu (turpmāk – AAL), kas stāsies spēkā 2020. gada 1. janvārī un kurā likumdevējs ir mēģinājis noteikt kritērijus, pēc kuriem administratīvo pārkāpumu varētu atzīt par maznozīmīgu. Tomēr no tiesību teorijas viedokļa jēdziens "maznozīmīgs pārkāpums" tāpat paliks par nenoteikto juridisko jēdzienu jeb ģenerālklauzulu, kura satura konkretizācija atstāta tiesību piemērotāja ziņā.

Līdz ar to raksta mērķis ir analizēt kritērijus, pēc kuriem tiesību piemērotājs vērtē administratīvā pārkāpuma maznozīmīgumu, kā arī identificēt juridiskās problēmas, kas saistītas ar šī jēdziena piemērošanu. Lai sasniegtu uzstādīto mērķi, autors izpētīja aptuveni 800 tiesu spriedumus no 2016. gada sākuma līdz 2018. gada aprīlim, kuros tika vērtēts jautājums par administratīvā pārkāpuma maznozīmīgumu. Jānorāda, ka principā tiesu praksi, kas ir izveidojusies līdz šim, lielākoties varēs izmantot arī turpmāk, piemērojot jauno AAL regulējumu.

 

1. LAPK un AAL maznozīmīga pārkāpuma tvēruma salīdzinājums

Saskaņā ar LAPK 21. panta pirmo daļu, ja ziņas par administratīvo pārkāpumu ir pietiekamas, lai konstatētu, ka izdarītais pārkāpums ir maznozīmīgs, institūcija (amatpersona), kurai piekritīga lietas izskatīšana, ir tiesīga neuzsākt administratīvā pārkāpuma lietvedību vai izbeigt uzsākto lietvedību un atbrīvot personu no administratīvās atbildības, aprobežojoties ar mutvārdu aizrādījumu.

Turpretim pēc AAL 11. panta pirmās daļas, ja personas izdarītais administratīvais pārkāpums konkrētajos apstākļos nav radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai par to piemērotu sodu (maznozīmīgs pārkāpums), amatpersona var neuzsākt administratīvā pārkāpuma procesu, bet, ja tas ir uzsākts, amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa jebkurā stadijā var to izbeigt, nepiemērojot sodu. Šajā gadījumā amatpersona, augstāka amatpersona vai tiesa, ja to atzīst par lietderīgu, izsaka personai aizrādījumu. Aizrādījums nerada tiesiskas sekas.

Iepriekš minētā sakarā svarīgi nodalīt trīs izmaiņas. Pirmkārt, tika noteikti kritēriji, pēc kuriem administratīvo pārkāpumu varētu atzīt par maznozīmīgu. Otrkārt, tika konkretizēti subjekti, kuriem pastāv novērtējuma brīvība atzīt administratīvo pārkāpumu par maznozīmīgu un, pamatojoties uz lietderīguma apsvērumiem, izteikt personai aizradījumu jebkurā stadijā. Treškārt, šī tiesību norma, tika papildināta ar norādi, ka aizrādījums nerada tiesiskas sekas.

Attiecībā uz pirmajām divām izmaiņām nav saskatāmi būtiski grozījumi ar spēkā esošu regulējumu LAPK, vienīgi tiesību norma kļuva saprotamāka un skaidrāka. Turklāt no tiesību teorijas viedokļa jēdziens "maznozīmīgs pārkāpums" tāpat ir nenoteikts juridisks jēdziens jeb ģenerālklauzula, kuru satura konkretizācija atstāta tiesību piemērotāja ziņā.

Savukārt attiecībā uz trešo izmaiņu tiks veikti precizējumi tiesu praksē, proti, vairs nevarēs pārsūdzēt aizrādījumu. Autora ieskatā, teorētiski arī tagad, interpretējot spēkā esošu regulējumu, aizradījumu nevar pārsūdzēt. Tomēr no tiesu prakses viedokļa var uzskatīt, ka šāda iespēja pastāv.

Līdz ar to turpmākajās nodaļās autors izvērtēs būtiskākos problēmjautājumus spēkā esošajā regulējumā kontekstā ar jauno likumu, kas stāsies spēkā 2020. gada 1. janvārī.

Uzreiz jāsaka, ka rakstā netiks pētīti iespējamie problēmjautājumi, kas saistīti ar AAL 11.

ABONĒ 2024.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Viedoklis
25. Septembris 2019 / 16:51
3
ATBILDĒT
1. Autorpāt aizrādījums, tāpat kā jebkāda lietvedības izbeigšana, nerada nekādas tiesiskās sekas. Tas neatbilst patiesībai, ka aizrādījums nerada sekas. Autors nav rūpīgi izstudējis citus likumus, kas rada un diezgan ievērojamas sekas dienestā esošām amatpersonām: policija, robežsardze, ugunsdzēsēji, NBS. Ja amatpersona tiek atzīta par vainīgu administratīvā pārkāpuma lietā un tai izteikts aizrādījums, seko civiltiesiskā atbildība par nodarītajiem zaudējumiem, kas var izmaksāt pat tūkstošs eiro. Tāpat seko disciplinārlieta ar atbilstošu sodu un sankcijām, kas liedz amatpersonai saņemt apbalvojumus, prēmijas, kārtējo dienesta pakāpi, paaugstinājumu amatā, un tml.
Līdz ar to aizrādījums būtu pārsūdzams, lai novērstu gadījumus, kad protokoli tiek sastādīti, lai parādītu iestādes/amatpersonas, kas noformē protokolu, "labu" darbu.
Tādējādi nav atbalstāms priekšlikums vairs nevarēs pārsūdzēt aizrādījumu. Tāda norma būs prettiesiska un pārkāps LR Satversmi. Līdz ar to būs sagaidāmas sūdzības Satversmes tiesā.
Normunds Šlitke
11. Septembris 2019 / 11:07
1
ATBILDĒT
Paldies autoram par rakstu. Izcils pētījums, pamatoti secinājumi. Pārkāpuma atzīšana par maznozīmīgu ietver sevī arī secinājumu, ka pārkāpums nav pienācīgi konstatēts (in dubio pro civis jeb šaubas par labu cilvēkam) un, iespējams, nemaz nav noticis, tā atbrīvojot arī valsti (nodokļu maksātājus) no pieradīšanas nastas un ar to saistītajiem resursiem (izdevumiem).
Publiskajās tiesībās, ciktāl tas ir privātpersonai nelabvēlīgi, analoģijas piemērošana nav pieļaujama. Tāpēc Kriminālprocesa likuma normas par reabilitējošu vai nereabilitējošu nolēmumu nav piemērojamas. Jo vairāk tāpēc, ka arī Kriminālprocesa likumā tās ir acīmredzami aplamas un pirmšķietami neatbilst cilvēktiesībām un valsts pamatlikumam, piemēram, attiecībā uz noilgumu un atšķirīgajām tiesiskajām sekām atkarībā no tā, kādā secībā ir pieņemti procesuālie lēmumi, kad noilgums ir iestājies un kad tas ir konstatēts.
ai_bi
10. Septembris 2019 / 08:53
7
ATBILDĒT
"..pēc autora domām, iztulkojot LAPK normatīvo aktu visumā, reabilitējošiem vai nereabilitējošiem apstākļiem nav nozīmes.."
Rodas jautājums: Gadījumā, ja cietušais rodas lietā pēc lēmuma apstrīdēšanas un tad, kad vainīgajam piemērots LAPK 21. vai AAL 11.pants. Vai nesanāk ta, ka tiesiskās sekas var iestāties cietušajam?
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
VĒL ŠAJĀ ŽURNĀLĀ
VĒL ŠAJĀ NOZARĒ
VĒL ŠAJĀ RUBRIKĀ
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties