30. Decembris 2020 17:10
Domnīca / eseja
II. Lūdes kāzusa fabula jeb “savādā krimināllieta”
Eseja par “pazudušo dēlu” Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Mg. iur.
Signe Skutele
 
Bc. iur.
Maria Zvonareva
 

Eseja par “pazudušo dēlu” Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess. I. Ievads

Turpinot iepazīt kriminālprocesa norisi 18. gadsimta beigās Vidzemē, autori pievērsās grāfa fon Mellīna smalki aprakstītajam atstāstam par kādu “savādu krimināllietu”.[1] Grāfs fon Mellīns vēlējās precīzi, secīgā kārtībā izklāstīt visus lietas apstākļus tiesvedībā pret Lūdi par Viļuma slepkavību mantkārīgā nolūkā. Viņš izsmeļoši norādīja visu, ko rūpīgi veiktajā izmeklēšanā bija konstatējusi tiesa. Savu izklāstu grāfs fon Mellīns vietām papildināja ar skaidrojošiem izvilkumiem no tā laika tiesību aktiem. Tādējādi viņš sniedza lasītājam ieskatu arī tā laika kriminālprocesuālās kārtības normatīvajai bāzei. Tomēr gūt pilnvērtīgu priekšstatu par procesuālajām niansēm, kā tajā teritorijā noritēja kriminālprocess (arī Lūdes gadījumā) mūsdienās nav iespējams bez padziļinātākas iepazīšanās ar minētā laika perioda kriminālprocesa regulējošo tiesību aktu ģenēzi. Taču šim jautājumam autori pievērsīsies vēlāk.

Savu izklāstu par šo, viņaprāt, “savādo krimināllietu” grāfs fon Mellīns iesāka ar Meisnera[2] skiču grāmatu pieminēšanu, uzsverot, ka tajās parasti pēdējās nodaļas ietver vairākus ievērības cienīgus kriminālgadījumus. Tieši pateicoties skiču grāmatām (vācu val. Skizzen)[3] Meisners kļuva atpazīstams un ievērojams plašākai publikai. Meisnera skiču grāmatas bija krājumi, kas paredzēti izglītotai lasītāju auditorijai ar bagātīgu informatīvu un pamācošu stāstu klāstu par dažādām tēmām, tostarp, vēsturiskiem notikumiem un krimināllietām.[4] Meisners arī ieviesa jaunu žanru detektīvstāstos, tajos pievēršoties ne tikai noziedzīgam nodarījumam un tā sodīšanai, bet arī nozieguma psiholoģiskajiem un sociālajiem avotiem, tostarp, ļaujot lasītājam iepazīties ar noziedznieka personību, nozieguma apstākļiem un motīviem.[5]

Taču grāfs fon Mellīns uzskatīja, ka parastiem ļaudīm visiecienītākā aina ir veidota, patiesa stāsta pamatā liekot tīrākos melus. Viņaprāt, parasti tiek aprakstīts gadījums, kad “pret jaunu cilvēku vēršas ne tikai visas aizdomas, bet pat arī visi pierādījumi. Galu galā, viņš vairs nespēj pat nekādi pats aizstāvēties. Par spīti iepriekš minētajam, jaunais cilvēks īstenībā ir pilnīgi nevainīgs un viņam par laimi tas tīras nejaušības dēļ tiek noskaidrots”[6]. Pretējā gadījumā, ja tas netiktu noskaidrots, tiesnesim vajadzētu tiesāt viņu atbilstoši likumam, un tad “cēlajam jaunietim ar visu savu iekšējo apziņu par pašam savu nevainību, tāpat būtu pasaules acīs jāizcieš tāds sods, kāds pienākas noziedzniekam”[7]. Savukārt Lūdes gadījums, grāfa fon Mellīna ieskatā, atšķīrās, vai vismaz tā arī nekļuva skaidrs, vai Lūde ir vai nav vainīgs. Un kā var saprast no grāfa fon Mellīna teiktā konteksta, šo neziņu un šaubas viņš paturēja sevī vēl daudzus gadus pēc viņa paša aprakstītā notikuma.

Grāf fon Mellīns neslēpa, ka šo lietu aplūkoja ne tikai no tiesneša pozīcijas, bet arī no cilvēciskās, atzīstot, ka nevienā vien krimināllietā likuma izpilde jūtīgu tiesnesi nostāda nepatīkamā stāvoklī. Lai gan tiek veikta rūpīga izmeklēšana, kur priekšraksti liek dot priekšroku žēlsirdībai nevis bardzībai,[8] kā arī cilvēciski domājošs tiesnesis jau tāpat sliecas klausīt sirdsbalsij, tomēr par spīti tam itin bieži viņu tirda satraucošas domas, ka, iespējams, kādam notiesātajam tomēr varētu būt nodarīts pāri.

Tiesneša pienākumus Rīgas vietniecības[9] Rīgas apriņķa tiesā[10] grāfs fon Mellīns veica no 1787. gada līdz 1796. gadam. Šī amata pildīšanas laikā viņam netrūka krimināllietu, kuras atbilstoši likumam, atliekot civillietas[11], vajadzēja izskatīt pirmās. Papildus tam viņš izskatīja ne tikai apriņķa iedzīvotāju lietas, jo Rīgā, kurā notika aktīva tirdzniecība, bija vesela gūzma visdažādāko tautību ļaužu. Tādējādi katrs, kas nebija ierakstīts pilsētas pastāvīgo pilsoņu sarakstos vai neskaitījās kroņa muižas zemnieks, atradās apriņķa tiesas jurisdikcijā.

Vienlaikus grāfs fon Mellīns paskaidroja, ka atbilstoši “Vietniecības satversmei”, ko Vidzemē un Igaunijā ieviesa 1783. gadā,[12] pilsētās pierakstītie pilsoņi bija pakļauti savu pilsētu maģistrātu jurisdikcijai. Savukārt nebrīvie, valstij piederošie dzimtcilvēki, viensētnieki[13] un visādos iepriekšējos dienestos dienējošie cilvēki bija īpašu tiesas iestāžu – Augstākās un Zemākās prāvu tiesas[14] − jurisdikcijas piekritībā. Taču visas citas personas, vietējie jeb “iedzimtie” un arī ārzemnieki, gan civillietās, gan krimināllietās bija apriņķa tiesas padotībā.

To viņš papildināja ar komentāru, ka atbilstoši 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikumam krimināllietās iepriekšējo jeb “vispārējos vilcienos veicamo” izmeklēšanu īstenoja guberņas policija vai tā saucamā Zemākā zemes tiesa[15]. Prima facia[16] izdibinot noziedzīga notikuma pazīmes, Rīgas apiņķī darbojošās Zemākā zemes tiesa krimināllietas materiālus nodeva Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas rīcībā izmeklēšanas turpināšanai. Savukārt administratīva rakstura lietas, ko patstāvīgi izlēma Zemākā zemes tiesa, tika sūtītas attiecīgā apriņķa tiesai uz revīziju, ja persona, kuru skāra Zemākās zemes tiesas nolēmums, vēlējās to apstrīdēt.

Noslēdzot īsus ievadvārdus, kam viennozīmīgi ir nepieciešami plašāki komentāri turpinājumā, grāfs fon Mellīns līdz ar to piedāvāja lasītājiem pašiem spriest par viņu, iespējams, visu atlikušo dzīvi mocījušo jautājumu, proti, vai Lūde bija vai nebija vainīgs.

Grāfa fon Mellīna precīzi izklāstītie Lūdes krimināllietas apstākļi bija šādi:

1791. gada 8. oktobrī laika posmā starp pulkstens trijiem un četriem naktī kāda veca Ropažu muižas zemniece stāvēja pie savas mājas durvīm. Šī māja atradās netālu no lielā Suntažu jeb Alūksnes ceļa, aptuveni divdesmit septiņas versts jeb četras vācu jūdzes[17] no Rīgas. Pēkšņi turpat tuvumā viņa izdzirdēja medību bises šāvienu, tad spalgu kliedzienu, kas spēji aprāvās. Pēc tam iestājās klusums un varēja dzirdēt vien to, kā rej apkaimes suņi. “Vecā zemniece vēl kādu brīdi ausījās, līdz beidzot nobijusies uzmodināja savas saimes ļaudis un izstāstīja viņiem to, ko bija dzirdējusi. [Viņas teiktais] mājiniekiem bija izraisīj[is] vispārēj[as] šausmas, tādējādi nevienam nebija dūšas pirms gaismas iziet no mājas.”[18] Saimes ļaudis gan pieļāva iespēju, ka kāds ceļinieks varētu būt šāvis uz vilku, jo tas šajā apvidū dažkārt bija gadījies.

Savukārt no rīta kāds Ropažu mācītājmuižas[19] zemnieks, kurš kopā ar sievu grasījās braukt uz Rīgu, ceļmalā netālu no minētās mājas ieraudzīja nogalinātu, paša asinīs guļošu cilvēku. Pārbijies viņš to paziņoja pusversts[20] attālajā Ropažu Mintuskrogā[21], lūdzot, lai kāds apskatās, kas tur ir noticis. Jau pēc neilga laika šajā šausmīgajā vietā bija sapulcējušies vairāki cilvēki. Tur viņi atrada vīrieti ceļinieka drēbēs. Apskatot zemi un asiņu pēdas, tika atklāts, ka slepkavība izdarīta uz ceļa, bet noslepkavotais, kura drēbes bija parāvušās uz augšu, aiz kājām bija vilkts apmēram 20 soļus projām no ceļa. Sanākušie cilvēki esot apsrieduši varbūtību, ka sākumā slepkava gribēja iegrūst līķi tuvu garām plūstošajai Lielās Juglas upei, bet galu galā to atstāja guļam zemē ar izplestām kājām un rokām.

Visbeidzot, līķi nogādāja Mintuskrogā, kur stadulā[22] atrada arī zirgu ar segliem un iemauktiem, kurš naktī pa vaļā atstātajām durvīm bija ticis iekšā un apgūlies. Dienas laikā aizvien vairāk un vairāk ļaužu sapulcējās Mintuskrogā. Līķis tika nomazgāts no asinīm un tajā “sazīmēja” kādu Vecpiebalgas muižas gruntnieku[23] Viļumu, kurš bija diezgan plaši pazīstams lopu tirgotājs. Tāpat arī tika konstatēts, ka zirgs piederēja Viļumam. Kroga saimniece un viņas kalps stāstīja, bet vēlāk arī liecināja tiesā, ka pulksten trijos iepriekšējā naktī tieši šis Viļums kāda jaunekļa pavadībā bija iegriezies krogā, taču jau pēc pusstundas kopā ar šo jaunekli devās tālāk.

Par notikušo tika pavēstīts Ropažu muižai, uz kuras robežas šis noziegums bija pastrādāts. Ropažu muiža “pārsūtīja līķi kopā ar attiecīgo ziņojumu Zemākajai zemes tiesai Rīgā”[24]. Vedot Viļuma līķi prom no Mintuskroga uz Rīgu, pa ceļam sastaptie cilvēki sēroja par Viļuma nelaimīgo likteni, jo viņš bijis turīgs un ļoti kārtīgs cilvēks. Tādēļ ikviens cilvēks prātoja, kurš gan varētu būt slepkava.

Zemākā zemes tiesa uzdeva mirušā ķermeni izmeklēt apriņķa ārstam Štofrēgenam. Brīdī, kad mirušajam novilka drēbes, no tām izkrita pierādījumi − divas diezgan lielas svina šaujamlodes. Savukārt līķa pārbaudē tika secināts, ka šāviens bija raidīts no mugurpuses starp pleciem. Šāviena rezultātā lodes caururba Viļuma ķermeni un caur krūšu kaulu bija izlidojušas ārā. Tāpat arī tika konstatēts tas, ka šāviens bija jāizdara no ļoti neliela attāluma, jo noslepkavotā mētelis mugurpusē bija apsvilis un notraipīts ar pulvera dūmiem.

Lai gan šāda veida ievainojums jau pats par sevi bija nāvējošs, Štofrēgens atklāja vēl vienu ievainojumu. Proti, virs kreisās acs pieres kaulā bija dziļi ietriekta, nedaudz liekta brūce. Štofrēgena ieskatos, šī brūce nebija nāvējoša, tomēr nevarēja īsti saprast, kā konkrētā brūce bija radusies. Viņš vienīgi pieminēja, ka, spriežot pēc ārējā izskata, rīkam, ar ko šī brūce tika radīta, vajadzētu būt daļēji trulam un daļēji asam.

Pirmās aizdomas par to, kurš varētu tikt vainots slepkavībā, jau sākotnēji kritušas uz noslepkavotā ceļabiedru, kura personību bija nepieciešams noskaidrot. Taču kroga saimniece un viņas kalps nepazina abus ceļiniekus, kā arī nemaz nebija jautājuši, kas viņi ir un no kurienes nākuši. Līdz ar to visi lauzīja galvas par Viļuma ceļabiedra identitāti.

Taču tad “piepeši Mintuskrogā dzīvojošam mežsargam Blauam ienāca prātā kāds nogalinātā Viļuma radinieks – Lūde”[25]. Proti, dzirdot Viļuma ceļabiedra ārējā izskata aprakstu, ko sniedza gan kroga saimniece, gan viņas kalps, Blaua izsprieda, ka šis ceļabiedrs un visticamāk arī slepkava nevar būt neviens cits, kā tikai Lūde. Šim Blaua secinājumam pievienojās arī citi.

Viņi zināja, ka Lūde savu daudzo parādu dēļ bija nonācis lielās sprukās un jau veltīgi daudzviet bija mēģinājis aizņemties naudu. Cilvēki atcerējās, ka Lūde šajā pašā krogā aizdomīgi bija runājis jau pirms gada. Vēl jo vairāk, pēdējā laikā viņi bieži bija redzējuši Lūdi braukājam apkārt, sēžam krogos un iebraucamajās vietās, turklāt līdzi viņam vienmēr bijusi bise. Tas, viņuprāt, izskatījās tā, it kā viņš kaut kam uzglūnētu. Līdz ar to Lūdem dažkārt tika uzdots jautājums, kāpēc gan viņš šādi blandās apkārt, lai gan varētu nodoties kārtīgam darbam un dibināt veikalus, uz ko Lūde atbildēja visnotaļ pretrunīgi. Savukārt dienā, kad atrada noslepkavoto Viļumu, kādi ceļinieki pavēstīja, ka tieši iepriekšējā vakarā pirms slepkavības Lūde bija redzēts kopā ar Viļumu Rumpes krogā[26] deviņas versts[27] no Rīgas. Šajā krogā Lūde esot sastrīdējies ar kādu un pat izkāvies, bet tad ap pusnakti kopā ar Viļumu devies prom.

Uzzinot šo informāciju, vairs neviens nešaubījās, ka slepkava ir tieši Lūde, kurš tādēļ arī tika meklēts. Viņam “dzina pēdas itin visur[28]“, līdz beidzot Lūde tika atrasts Rīgā tieši dienā, kad uz turieni tika aizvests Viļuma līķis. Starp Lūdes mantām tika atrasta arī “ielauzta, ar asinīm notraipīta bise un visai krietna naudas summa”[29].

Visu šo informāciju tajā pašā dienā pavēstīja arī Zemākajai zemes tiesai. Kā skaidroja grāfs fon Mellīns, atbilstoši savai kompetencei Zemākā zemes tiesa izmeklēja lietu tikai vispārējos vilcienos. Lūde gan liedzās, tostarp pāris argumentus, kas bija vērsti pret viņu, arī tīri labi atspēkoja, tomēr “viņš nespēja pilnībā novērst visas aizdomas, tāpēc visa lieta sīkākai izmeklēšanai tika nodota Rīgas apriņķa tiesai”[30].

Pats Lūde bija labi izglītots divdesmitčetrus gadus vecs cilvēks, kurš bija dzimis Cēsu apriņķa Dzērbenes draudzes Nothenshofas[31] muižā. Lūdes vecāki bija muižas dzimtcilvēki[32], bet panāca sev un saviem bērniem brīvību. Pēc savas nāves viņi atstāja saviem bērniem ievērojamu mantojumu, tomēr, no dabas būdams izšķērdīgs, turklāt vēl trumpmanis[33], Lūde savu daļu ātri vien esot notriecis un iekļuvis parādos. Viņš nodarbojās ar lopu tirdzniecību, sākotnēji darot to kopīgi ar savu radinieku Viļumu. Tomēr, kad Viļums pamanījis, ka Lūde “nav kārtīgs cilvēks”, viņš nolēma sadarbību lauzt, “tādējādi Lūdes parādi pieauga, un reizē ar tiem pieauga arī nepatikšanas”[34].

Grāfs fon Mellīns arī minēja citus līdzīgus gadījumus, kuros bija iesaistīts Lūde. Piemēram, apmēram gadu pirms Viļuma slepkavības, Lūde ieradās Mintuskrogā tieši tajā brīdī, kad tur tika izlozēts kāds zemes mērnieka zirgs. Sarunā ar dažiem cilvēkiem Lūde apgalvoja, ka viņa finansiālais stāvoklis esot pasliktinājies. Viņš uzskatīja, ka arī uz līdzcilvēku palīdzību nemaz neesot jēgas cerēt, jo tagadējā pasaule, viņaprāt, necenšas palīdzēt neveiksmīgajiem. Lūde esot arī norādījis, ka tādus cietsirdīgus ļaudis, kuri nav gatavi palīdzēt nelaimē nonākušajiem, ir jāšauj nost, lai ir pagalam. (Vai tas kaut ko neatgādina?) Visbeidzot, viņš apgalvoja, ka, ja, piemēram, gribētu kādu nogalināt, viņš gan mācētu izkārtot visu tā, lai viņu nekādā gadījumā nenoturētu par noziedznieku. Proti, viņš ievilinātu cilvēku nomaļā apvidū, nošautu un iebāztu tā drēbēs lielākas lodes par tām, kādas der viņa bisei. Klātesošie gan esot pārmetuši viņam tādas runas un pat draudējuši “savaņģot viņu kā aizdomīgu cilvēku, lai vestu pie tiesas”[35]. Tomēr Lūde izspruka no tāda likteņa, teikdams, ka esot tikai pajokojis. Cita starpā cilvēki šo stāstu atkārtoja arī tiesā, gan paša Lūdes klātbūtnē, gan arī apstiprinot savas liecības ar zvērestu, tomēr viņš vienalga noliedza, ka jebkad būtu tā runājis.

Starp Lūdes kreditoriem bija kāds cilvēks, kam viņš jau labu laiku bija parādā 95 dālderus par iepirktajiem lopiem. Šis cilvēks par novilcināto maksāšanu pat draudēja iesēdināt Lūdi cietumā. Lūde gan centās aizņemties naudu no vairākiem cilvēkiem, taču visi viņu pazina kā nekārtīgu cilvēku, tādējādi no visiem saņēma noraidošas atbildes. Šo notikumu rezultātā Lūdes nepatikšanas vēl vairāk pieauga, jo kreditori aizvien uzstājīgāk pieprasīja atdot parādu. Kā rezultātā Lūde sāka izvairīties no cilvēkiem, nepalika nekur uz ilgāku laiku, tāpat arī viņš meklēja pazīšanos ar ļaudīm, kuriem varētu būt nauda.

Līdzīgi grāfs fon Mellīns aprakstīja gadījumu ar zivju tirgotāju Feldtmanu, kuru Lūde bija saticis uz Pērnavas ceļa. Feldtmans savās veikala lietās brauca augšup gar jūras krastu, savukārt virs vestes viņam bija apjozta ādas zutne. Lūde devās pie Feldtmana un sarunājoties mēģināja izdibināt, cik tad īsti naudas Feldtmanam bija līdzi ādas zutnē. Tā kā Lūdem neizdevās aizkavēt Feldtmanu, viņš ļāva tam braukt tālāk, bet pats vēl ilgi palika pie kāda dzirnavnieka, kurš dzīvoja blakus tam pašam ceļam un bija viņa pusbrāļa aizbildnis. Pusbrāli Lūde mēģināja pierunāt pamest sava aizbildņa māju, izņemt savu mantojuma daļu un kopā ar Lūdi pievērsties lopu tirdzniecībai, taču pusbrālis piedāvāto iespēju noraidīja.

Vēlāk zivju tirgotājs Feldtmans brauca atpakaļ pa to pašu ceļu, un Lūde piedāvājās kļūt Feldtmanam par pavadoni. Visos krogos Lūde mudināja Feldtmanu uz iedzeršanu un centās visādi aizkavēt. Kad jau satumsa, Lūde piedāvāja Feldtmanam nogriezties sāņus no lielceļa un apciemot Ādažu skolmeistaru. Abiem ceļiniekiem bija jābrauc caur mežu. Lūde par katru cenu vēlējās palaist Feldtmanu braukt pa priekšu. Sākumā Feldmans pieklājīgi atteicās, tomēr Lūde kļuva aizvien uzstājīgāks, un, lai izbeigtu šo stīvēšanos, viņš beigu beigās piekrita. Braukdams pa priekšu, Feldtmans pēkšņi pamanīja, ka Lūde rokās bija paņēmis bisi, kas līdz tam neskarta bija gulējusi ratos. Lūde spēlējās ar tās aizslēgu, tomēr ikreiz, kad Feldtmans atskatījās, Lūde bisi paslēpa. Feldtmanam kļuva baisi, un viņš izkāpa no ratiem, ļaujot zirgiem iet vieniem pašiem, savukārt pats soļoja līdzās Lūdes ratiem. Uz Feldtmana jautājumu, kāpēc Lūdem ir nepieciešama bise, viņš atbildēja, ka vienmēr šaujamo ved līdzi aizsardzībai pret burlakiem[36]un tādēļ katram gadījumam “nekait to turēt gatavībā”[37]. Feldtmans gan Lūdem aizrādīja, ka ceļi, pa kuriem viņi abi brauc, esot pavisam droši, tomēr, lai radītu bijību pret sevi, arī ieminējās, ka pašam līdzi ir pāris kabatas pistoles.

Nokļuvuši pie skolmeistara, abi braucēji konstatēja, ka pēdējais nebija mājās. Un tā kā Feldtmanam nepatika Lūdes uzbāzība, viņš atbrīvojās no viņa un steidzās atpakaļ uz Rīgu. Līdz ar to pret Lūdi kopš tās reizes Feldtmans izjuta slēptu neuzticību.

Toties pratināšanā Lūde apgalvoja, ka viņa brauciena mērķis bija apciemot brāli un ar Feldtmanu viņš saticies pilnīgi nejauši. Lūde skaidroja, ka viņš nekādā ziņā neesot Feldtmanam uzbāzies, bet abiem gluži vienkārši esot bijis pa ceļam. Tā kā Feldtmans viņam esot iepaticies, viņš lūkojis ar to iedraudzēties, izklaidēt to ar sarunām, un arī krogos cienājis tikai tāpēc, lai izrādītu savu labo sirdi.

Savukārt braukt pa priekšu Lūde esot Feldtmanu mudinājis tāpēc, ka viņš esot labāk pārzinājis apkaimi un labāk pratis izšķirt daudzos meža ceļus. Par savu bisi Lūde paskaidroja, ka to viņš paņēmis un turējis rokās, lai tā nebojātos, jo bijis jābrauc pāri koku saknēm un, ratiem lēkājot, bises laide jau tā esot ielūzusi. Turklāt Lūde apgalvoja, ka viņi esot braukuši garām Baltezeram, kura krastmalā viņš ieraudzījis meža pīles un cerējis dažas nošaut. Lūde arī teica, ka viņu sāpinot tas, ka Feldtmans tik ļoti visu “vērš uz ļaunu”, jo Lūde jau vien gribējis iedraudzēties un viņam bijuši “nevainīgi nodomi”.[38]

Neskatoties uz to, Feldtmans arī paša Lūdes klātbūtnē apzvērēja, ka ceļš, pa kuru abi braukuši, bija vienīgais ceļš, no kura noklīst nevarētu pat pilnīgs svešinieks, kā arī ceļš vedis daudz tālāk kā šāviena atstatumā no krastmalas un tobrīd jau bijis tik tumšs, ka no ceļa nevarētu saskatīt pat laivu, kur nu vēl kādu pīli. Tomēr Lūde nelokāmi palika pie savas stāsta versijas.

Visu turpmāko laiku pēc šī atgadījuma Lūde uzturējās krogos un iebraucamajās vietās. Ja viņam kāds jautāja, ar ko tad viņš īsti nodarbojas, Lūde stāstīja gluži neticamas un pat pretrunīgas lietas. Papildus tam Lūde mēdza aiziet no kroga, nesamaksājis rēķinu, vai arī lūkoja norēķināties ar nederīgām monētām.

Lūde bija blandījies apkārt pa Rīgu un Rīgas apkaimi līdz pat 7. oktobrim, kad ieradās savā Rīgas miteklī. Pēcpusdienā Lūde iejūdza savu zirgu un pateica saimniekam, ka aizbrauks līdz Daugavas otrai malai, lai mītos ar zirgiem. Īstenībā Lūde aizbrauca līdz netālajai zāļu būdai jeb krāmu bodei, kur viņš bieži mēdza glabāt savu bisi. Pie krāmu bodes Lūde atstāja savu zirgu un suni un devās uz Viļuma dzīvokli. Tajā brīdī Viļums norēķinājās ar saviem veikala biedriem jeb, sakot mūsdienu valodā, biznesa partneriem. Savukārt Lūde, kura ierašanās maz pievērsa apkārtējo uzmanību, vērīgi sekoja šim procesam. Kad Viļums bija ielicis savā naudas zutnī 164 dālderus un apjozis naudas zutni ap vēderu, viņš, atvadoties no saviem biedriem, sēdās zirgā, lai dotos uz laukiem iepirkt lopus. Lūde sekoja Viļumam līdz minētajai bodei, kurā abi nopirka pāris preces. Tur Lūde no bodes zeļļiem paņēma savu bisi un sēdās ratos, un abi devās ceļā.

Dažas versts no Rīgas abi ceļinieki satika svešus vīrus ar šautenēm, kas tieši tajā laikā atgriezās no medībām. Lūde viņiem jautāja, vai šie vīri varētu pārdot viņam lodes vai rupjas skrotis. Vēl jo vairāk, Lūde teica, ka maksāšot tik daudz, cik vien prasīs, tomēr medniekiem nebija nedz lodes, nedz skrotis. Tad Lūde piedāvāja medniekiem mainīties ar bisēm. Visi klātesošie rūpīgi aplūkoja šaujamieročus un izmēģināja tos, šaujot mērķī. Savukārt Viļums bija palicis sēžam zirgā, un tāpēc viņš jādelēja, lai apskatītu, kā bija trāpīts mērķī. Tā kopā viņi izklaidējās līdz pat krēslai. Viļums gan vairākkārt atgādināja Lūdem, kurš aizvien turpināja runāt ar medniekiem, ka esot jāceļo tālāk. Acīmredzot, Lūde bija vairākkārtīgi ignorējis šos Viļuma ierosinājumus, jo beigās Viļums skaidri paziņoja, ka tālāk jās viens pats. Tas Lūdi pārliecināja, un abi devās prom. Mednieku suns sekoja Lūdes sunim un negribēja klausīt medniekus, kuri sauca suni atpakaļ. Tādēļ Lūde uzsauca Viļumam, lai viņš jāj ātrāk, jo tad svešais suns paliktu abiem braucējiem. Tomēr Viļums Lūdi neklausīja un, apgriežot zirgu apkārt, aizdzina suni atpakaļ pie medniekiem.

Tā viņi abi turpināja ceļu, līdz septiņos vakarā nonāca Rumpes krogā, deviņas versts no Rīgas. Pēc kāda brīža tur ieradās arī Kernholmas infantērijas[39] pulka leitnants, kurš kopā ar kareivju bariņu devās sardzē uz Rīgu. Šis virsnieks kādreiz mita ziemas nometnē Nothenshofas muižā un pazina Lūdi. Lūde uzsāka ar virsnieku sarunas par dažādām tēmām, līdz beidzot apvaicājās, vai viņš varētu pārdot bises lodes. Taču leitnantam tādu nebija. Tad Lūde jautāja arī kareivjiem, vai gadījumā kādam no viņiem neesot liekas lodes un vai kāds būtu ar mieru tās atvēlēt Lūdem par maksu un labiem vārdiem.

Pavecs apakšvirsnieks Dmitrijs Romanovs piedāvāja divas svina lodes, ko viņš divus gadus atpakaļ zviedru karā pēc kādas kaujas Somijā bija paņēmis no miruša kareivja, par abām jokodams prasot 24 kapeikas. Taču Lūde, ilgi nedomājis, pieņēma šo augsto cenu un dažas kapeikas vēl aizņēmās no Viļuma, kurš visu šo laiku klusi sēdēja pie krāsns. Virsnieka un vairāku kareivju klātbūtnē Lūde nekavējoties arī ielādēja šīs lodes savā bisē. Viņš daudz runāja, tostarp, stāstīja, ka vēl šovakar viņam jātiek Mintuskrogā pie mežsarga Blaua, bet agrā rītā vēl pirms gaismas viņš atkal būšot atpakaļ un modināšot virsnieku no miega.

Tad viņš uzsāka ķildu ar krodzinieku Rozi kāda suņa pirkšanas dēļ. Kā aprakstīja grāfs fon Mellīns, “strīds nonāca līdz roku palaišanai”[40]. Beigu beigās Lūde, paklausot Viļuma pierunāšanai, kopā ar viņu ap pulkstens vienpadsmitiem naktī atstāja krogu.

Kā stūrgalvīgi apgalvoja Lūde, tur arī viņš no Viļuma bija šķīries un pēc tā lūguma pavadījis viņu tikai līdz šai vietai, taču pēc tam Viļums aizjājis tālāk pa ceļu. Savukārt pats Lūde pa apkārtceļu gar Biķernieku baznīcu pilnīgā vienatnē esot devies uz Rīgu un jau nākamajā rītā ap sešiem viņš patiešām bija atgriezies savā Rīgas miteklī.

Kad Lūde norādītajā veidā no rīta bija sasniedzis savu Rīgas mājokli, mājas saimnieks viņam vaicāja, kur viņš esot bijis. Uz šo jautājumu Lūde atbildēja, ka “tāpat vien, braukājis turp un atpakaļ”[41]. Grāfs fon Mellīns gan norādīja, ka atbilstoši zemākas kārtas ļaužu “idiotiskajam ieradumam” Lūde patiesībā esot teicis “pats no sevis”, kas nozīmē to pašu – “braukājis turp un atpakaļ”.[42]

Saimnieks, redzot, ka Lūde izskatījās noguris, aicināja viņu iet uz gultu gulēt. Tomēr Lūde apgūlās uz īsas, apaļas kastes, kas nav ērta guļvieta, tāpēc visai drīz viņš atkal piecēlās. Kafija un ēdiens Lūdem īsti negāja pie sirds, it kā tāpēc viņš vairākkārt devās uz pilsētu un atkal atgriezās mājās. Citiem mājas iemītniekiem tas nešķita nekas dīvains, un viņi nedomāja neko ļaunu.

Lūde bija atzīts zirgu mīļotājs un tirgotājs, kurš vienmēr rūpējās par zirgiem, baroja tos, tīrīja. Taču tajā dienā Lūde nemaz nepievērsa dzīvniekiem uzmanību un vakarā pat nebija tos pabarojis. Šāda uzvedība saimnieku pārsteidza, jo Lūde bija vēlējies doties gulēt pirms bija parūpējies par dzīvniekiem. Atbildot uz saimnieka jautājumu par šādas uzvedības iemesliem, Lūde attrauca, ka daudzās darīšanas, kas viņam esot bijušas pilsētā, bijis iemesls tam, ka viņš kļuvis aizmāršīgs un zirgi pilnīgi izkrituši no prāta. Tajā vakarā Lūde arī palūdza, lai saimnieks pats ieliek zirgiem barību.

Pēc tam, kad saimnieks bija pabarojis zirgus, viņš ar laternu apstaigāja stalli, lai redzētu, vai viss ir kārtībā.  Pēkšņi viņš pamanīja kaut ko, kas rēgojas ārā no kūtsmēsliem. Pavelkot noslēpto priekšmetu ārā saimnieks par izbrīnu sev ieraudzīja ar naudu pilnu ādas zutni. Par savu atradumu viņš pastāstīja kādam vecam dzirnavniekam, kurš arī mitinājās tajā pašā mājā. Abi vīrieši bija vienisprātis, ka to vajadzētu paturēt noslēpumā un noglabāt naudu. Tādā veidā viņi bija nodomājuši pabaidīt zutņa īpašnieku, kurš gan jau pieteiktos, taču tiktu sodīts par bezrūpību.

Nākamajā rītā pēc šī notikuma Lūde uzreiz devās uz stalli, bet drīz atkal atgriezās no tā atpakaļ. Viņš staigāja ar meklējošu un apjukušu seju, līdz beidzot jautāja saimniekam, vai viņš neko neesot atradis. Vēl kādu brīdi saimnieks ļāva Lūdem būt apjukušam, līdz beidzot atdeva naudas zutni, laipni aizrādot par tādu nepiesardzību, turklāt piebilstot, ka viņu sāpina tas, ka Lūde izrāda viņam neuzticību. Saimnieks norādīja, ka agrākos laikos Lūde taču vienmēr atdevis savu maku viņam glabāšanā. Taču, nemaz neklausoties saimnieka teiktajā, Lūde paņēma naudu un tūlīt jūdza zirgu ratos, un atbildēja, ka viņam ir steidzamas veikala darīšanas un neatliekami esot jābrauc.

Tikmēr Viļuma līķis jau bija nogādāts Rīgā, bet baumas par slepkavību aši izplatījās pa visu pilsētu. Rumpes krodzinieks Roze kopā ar vairākiem citiem ļaudīm jau meklēja aizdomās turēto Lūdi, tādējādi nonākot Rīgā. Tur viņi Lūdem dzina pēdas kopā jau ar policijas sardzi. Vispirms meklētāji nonāca Lūdes mājoklī, bet, tur viņu neatraduši, sāka meklēt arī citās vietās. Saimnieks un viņa mitekļa biedri, uzzinot par notikušo, bija šausmās. Zinādami, ka Lūdem ir bise, viņi pēc rūpīgas meklēšanas to arī atrada un noglabāja kopā ar pārējo viņa mantību, lai vēlāk visu izsniegtu tiesai.

Pēc kāda brīža mājās atgriezās jau pats Lūde un uzreiz devās uz stalli, kur iepriekš atradās viņa bise, taču tagad tās tur vairs nebija. Tā arī to neatradis, viņš atkal sēdās ratos, lai brauktu projām. Pirms tam gan saimnieks viņam tomēr jautāja, uz kurieni tad Lūde brauks. Viņš atbildēja, ka jābraucot uz tirgu pirkt auzas. Saimnieks gan Lūdem ieteica aizsūtīt kādu līdz tai pašai netālajai bodei, kur agrāk vienmēr tika pirktas auzas. Vēl jo vairāk istabmeita pati piedāvājās aiziet un atnest tik daudz auzu, cik vajadzēs. Tomēr ar viltu Lūdi neizdevās aizturēt. Viņš tikai noteica, ka savas auzas pašam jāpērk tirgū un steigšus aizbrauca. Braucot viņš pārbēra naudu no zutņa divās linu kulēs, iegriezās svešā mājā, atstāja ratus ar vaļējām naudas kulēm pagalma laukumā, kas bija pilns ar zemniekiem un ormaņiem[43], kuri tur bija iebraukuši ar savām kravām. Pats Lūde devās projām uz lopu tirgu. Kāds netālu strādājošs jumiķis, kuram šķita dīvaini, ka ap ratiem sanākuši tik daudzi ļaudis, pasauca istabmeitu, lai viņa paskatās, kas tur ir. Sev par lielu izbrīnu istabmeita atrada iejūgtus ratus ar diviem vaļējiem naudas maišeļiem, bet neviens viņai nemācēja pateikt, kam tas viss pieder. Viņa uzzināja vienīgi to, ka ratos atbraucis kāds nezināms vīrs un, neteicis ne vārda, tūlīt pat aizgājis. Piesardzības pēc viņa ienesa naudas maišeļus mājā.

Tikmēr Lūde jau bija lopu tirgū, kur viņu, pavisam rāmi un mierīgi sēžam, arī atrada. Kad policijas virsnieks sagrāba viņu un teica: “Kādu briesmu darbu tu, ļaundari, esi pastrādājis un kur liki naudu?”, Lūde stipri pārbijās.[44]Viņš lauzīja pirkstus un teica: “Dievs, apžēlojies par manu nabaga dvēseli! Nauda ir tajā mājā”[45]. Viņa norādītajā mājā arī tika atrasta nauda, ko kopā ar pašu Lūdi un viņa bisi, kas bija ielauzta pie laides kakliņa un ko klāja asins traipi, nogādāja tiesā.

Pārskaitot naudu, tika atrasti 158 dālderi, tātad tikai par 6 dālderiem mazāk kā Viļums pirms trīs dienām bija saņēmis. Šos dālderus parādīja tiem, kas bija klāt, kad Viļums aizveda naudu līdzi, domājot, ka šie ļaudis varbūt atcerēsies monētu formu. Tomēr viņi nebija tik cieši to ievērojuši, lai varētu apstiprināt, ka tie ir tie paši dālderi, kas piederēja Viļumam.

Tikmēr Lūde apgalvoja, ka šī nauda esot viņa likumīgs īpašums. Viņš paskaidroja, ka pēdējā laikā turējis to slepenībā un izlicies nabagāks nekā patiesībā. To viņš darījis tikai tāpēc, lai kādu laiku būtu miers no kreditoriem, kuriem viņš visiem kā vienam bija domājis godīgi samaksāt, tiklīdz ar dievpalīgu būtu ar šo naudu nopelnījis vēl lielāku summu. Viņš arī paskaidroja, ka no sava saimnieka esot tik steidzīgi aizbraucis tādēļ, lai nekavējoties pārvērstu monētas banknotēs. Tādā veidā viņš bija cerējis izsist sev noteiktu labumu, turklāt banknotes, turot tās kabatas grāmatiņā, būtu daudz vienkāršāk glabāt. Turpretim monētas, kā viņš nule kā bija pārliecinājies, viegli var nonākt neīstās rokās. Tādēļ jau braucot viņš pārbēris naudu divās atsevišķās kulēs, lai sašķirotu monētas atbilstoši to formai un naudas maiņu varētu paveikt vēl žiglāk.

Kā norādīja Lūde, izdzirdot par drauga un radinieka Viļuma nāvi, viņš esot naski atgriezies savā mājoklī, lai noskaidrotu, vai tur jau tobrīd nav atklīdušas kaut kādas tuvākas ziņas. Taču par notikušo neviens pat nebija ieminējies, tāpēc viņš neesot negribējis būt pirmais nelaimes vēstnesis un, izmantodams kā ieganstu auzu pirkšanu, atkal nekavējoties manījies projām un iebraucis pirmajā mājā, kas patrāpījusies ceļā. Savukārt tur, būdams apjucis par nelaimīgo notikumu, atstājis ratus un naudu, lai uzzinātu ko vairāk par drausmīgo negadījumu, kas tik ļoti un cieši bija viņu skāris. Viņaprāt, arī klajais apjukums, ko viņš bija izrādījis brīdī, kad tika saņemts ciet, esot izskaidrojams pavisam vienkārši: “tā uzvestos katrs, kuram pilnīgi nevainīgam uzkluptu, apsūdzot viņu kā slepkavnieku un laupītāju”[46]. Viņš arī paskaidroja, ka naudas zutni esot atstājis ratos, bet ja zutņa tur vairs nav, tad gan jau kāds to ir paņēmis tajā māja, kur bija palikuši viņa rati – gluži tāpat kā daļu naudas, jo atrasto 158 dālderu vietā vajadzējis būt vairāk nekā 200 viņa iepriekš sakrāto dālderu. Ar to Lūde gribēja pateikt, ka viņš nezina, kas notika ar viņa mantām pēc viņa savaņģošanas.

Taču Lūdes saimnieks nebija īpaši pētījis naudas zutni. Viņš bija teicis, ka, slēpdams to zem apģērba, tādu pašu kā vakarā atradis, arī ienesis istabā. Tur viņš, neaplūkodams ieslēdzis to skapī un pēcāk no rīta tā arī neaplūkojis, atdevis Lūdem. Tomēr lietā bija svarīgi atrast šo naudas zutni, lai noskaidrotu, vai tas patiešām ir tas pats zutnis, ko Viļums bija vedis sev līdzi promceļā no Rīgas, jo aptuveno aprakstu, ko bija sniedzis saimnieks, varēja pielāgot gluži jebkuram zutnim. Šajā sakarā policija veica ļoti rūpīgu meklēšanu un aptaujāšanu, tomēr par spīti tam, ka par zutņa atrašanu tika izziņots ievērojams atalgojums, tas tomēr tā arī netika atrasts.

Savukārt saistībā ar savu pie laides kakliņa ielauzto un ar asinīm notraipīto bisi Lūde uzstāja, ka laide esot ielūzusi jau toreiz, kad viņš kopā ar zivju tirgotāju Feldtmanu braucis mežā pāri koku saknēm, bet asinis esot notecējušas zaķim, ko viņš bija nošāvis pirms dažām dienām un ielicis ratos blakus bisei. Un patiešām. ievācot ziņas, izrādījās, ka stāsts par zaķi bija pilnīgi patiess.

Turpinot stāstu par “savādās krimināllietas” izmeklēšanu, grāfs fon Mellīns aprakstīja liecinieku – abu bodes zeļļu, kuri glabāja Lūdes bisi, kā arī Lūdes un Viļuma satikto mednieku – apklaušināšanu.

Minētie liecinieki apstiprināja, ka paši bija turējuši rokās Lūdes bisi, kas pirms tam nav bijusi nedz ielauzta, nedz asiņaina. Liecinieki bisi aprakstīja pilnīgi precīzi un, tiklīdz viņiem to parādīja, tūlīt pat atpazina. Līdz ar to tika secināts, ka vēl tikai dažas stundas pirms Viļuma slepkavības bisei vajadzēja būt nebojātai un tīrai. Lūdes klātbūtnē šie liecinieki apstiprināja teikto ar zvērestu, bet viņš nelokāmi palika pie sava, teikdams, ka visi viņi alojas.

Grāfs fon Mellīns aprakstīja arī pārējo liecinieku nopratināšanas gaitu un tajā noskaidroto informāciju. Proti, tika aptaujāti gan krievu apakšvirsnieks Dmitrijs Romanovs, gan krievu leitnants, gan arī vairākas citas personas, kuras bija klāt Rumpes krogā. Piedevām vecais apakšvirsnieks liecināja, ka viena no Lūdem pārdotajām lodēm bija ļoti zīmīga un atmiņā paliekoša. Kā viņš apgalvoja, abas lodes viņam bija piederējušas jau divus gadus, un viņš bieži tās esot aplūkojis. Viena no lodēm neesot bijusi izlieta gluži apaļa, un tai bija sevišķa pazīme – ļoti īpatnēja bedrīte, pēc kuras viņš to būtu varējis jebkurā brīdī atpazīt. Kad viņam patiešām parādīja no nogalinātā Viļuma drēbēm izkritušās lodes, vienu no tām apakšvirsnieks nekavējoties atpazina. Turklāt, jo vairāk viņš to vēroja, jo vairāk bija pārliecināts, ka nemaldās un tieši šo, nevis kaut kādu citu lodi bija atdevis Lūdem. Par otru lodi, kas izmēra ziņā bija gluži tāda pati, viņš nespēja viennozīmīgi apgalvot, jo tai trūka īpašas pazīmes, kas to izceltu starp pārējām.

Tad vaicāja apsūdzētajam Lūdem, kur tad palikušas abas lodes, ko viņš bija nopircis no apakšvirsnieka un tūlīt pat bija ielādējis savā bisē. Ievērības cienīgs bija apstāklis, ka citkārt Lūde krogos un dažviet citur bija palicis parādā kādu sīkumu, bet šeit nevilcinoties samaksāja neparasti augstu cenu, veselas 24 kapeikas par divām lodēm.

Izdzirdējis šo jautājumu, Lūde, kurš pirms tam allaž bija izcili savaldīgs un atminīgs, ļoti apmulsa. Grāfam fon Mellīnam šķita, ka šis jautājums Lūdem bija pilnīgi negaidīts, jo Lūde droši vien nebija iedomājies, ka visu tik sīki pētīs. Katrā ziņā jautājuma uzdošanas brīdī Lūde nobālēja, tad piesarka, “lauzīja pirkstus, stomījās, atkal apklusa un tad beidzot liecināja, ka vispār neesot pircis nekādas lodes. Pēc neilgām pārdomām viņš apgalvoja, ka pielādējis bisi ar skrotīm, ko dabūjis no trim medniekiem. Beigās viņš tomēr atzinās, ka tiešām nopircis divas lodes no apakšvirsnieka un ielādējis tās bisē, proti, aiz piesardzības, jo gribējis naktī braukt atpakaļ uz Rīgu”[47].

Turpinot pratināt Lūdi par to, kā tad šīs lodes varēja atrasties pie nogalinātā Viļuma, ja reiz viņš apgalvo, ka ar Viļumu šķīries turpat pie Rumpes kroga, Lūde atkal samulsa. Tomēr visai drīz viņš atkal savaldījās un pavēstīja, ka pēc šķiršanās no Viļuma, kas tik tiešām notikusi pie šī kroga, esot apmaldījies netālajā Biķernieku mežā. Viņš esot salauzis savus ratus, pēc tam, kā nu spēdams, tos salabojis, tumsā vēl pazaudējis cimdus un, bīdamies, ka, viņa bojātajiem ratiem kratoties, bise varētu izšaut pati no sevis un nodarīt kaut ko ļaunu, izlēmis labāk aiz piesardzības izšaut lādiņu gaisā. Tādejādi, Lūdes ieskatā, nemaz neesot bijis iespējams, ka tieši šīs lodes atrastas pie nogalinātā Viļuma.

Tad nu atkal liecību sniegšanai tika aicināts vecais krievu apakšvirsnieks. Viņš sīki jo sīki visu vēlreiz atkārtoja, tikai šoreiz jau Lūdes klātbūtnē. Tāpat viņš arī parādīja vienas lodes īpašo pazīmi un apliecināja, ka tieši šī lode bija tā pati, ko Lūde no viņa bija dabūjis. Tā kā Lūde nebeidza liegties, kā arī tiesas pūliņi pierunāt viņu atzīties bija veltīgi, viņam tika jautāts, “vai viņš grib panākt, ka apakšvirsniekam vajadzēs apliecināt savus izteikumus ar zvērestu. Lūde uz to atbildēja, ka pēc viņa domām vecajam, sirmajam karavīram gan būšot tik daudz godīguma un apzinības, ka viņš šos apgalvojumus nevarēs apzvērēt un arī neapzvērēs. Ja nu tam tomēr esot tik viegla sirdsapziņa, lai apzvērētu savus izdomājumus, Lūde viņam to nevarot liegt un tādā gadījumā tas viss tiek atstāts tiesas lemšanai”[48].

Tomēr apakšvirsnieks palika pie tā, ka var ar tīru sirdsapziņu apzvērēt savu liecību un izteica pilnīgu gatavību to arī darīt. Tādēļ abām pusēm noteica pārdomu laiku līdz nākamajai dienai, kad viņiem atkal vajadzēs stāties tiesas priekšā. Tikmēr, lai spriestu par krievu apakšvirsnieka liecību ticamību, tika uzzināts kaut kas vairāk par viņa raksturu un uzvedību. Tādēļ tika aptaujāti pulka komandieris un virsnieki. Viņi vienbalsīgi sniedza visaugstāko novērtējumu, slavējot apakšvirsnieka moralitāti, vienīgi piezīmējot, ka reizēm viņš iedzer, tomēr vienmēr ar mēru un nekļūst nevīžīgs pret saviem pienākumiem.

Nākamajā dienā, kad apakšvirsnieks un Lūde atkal stājās tiesas priekšā un viņiem jautāja, vai viņi ir pamatīgi visu apsvēruši un nemainīs savus apgalvojumus, abi paziņoja, ka paliek pie tā, ko teikuši vakar. Viņiem vēlreiz nolasīja priekšā viņu agrākās liecības, bet arī tad abi paziņoja, ka viss pierakstīts pareizi un tie paliek pie sava. Tad tiesa pieaicināja grieķu jeb, kā paskaidroja grāfs fon Mellīns, krievu priesteri. Priesteris svinīgi sagatavoja apakšvirsnieku zvēresta nodošanai. Lūdem klātesot, apakšvirsnieks apzvērēja savas liecības patiesumu un it īpaši to, ka viena lode tik tiešām ir tā pati, ko viņš atdevis Lūdem. Apakšvirsnieks norādīja, ka viņš nekādi nekļūdās un “ir par to pārliecināts tikpat droši, kā pašlaik ir pārliecināts par to, ka stāv viszinošā Dieva un tiesneša priekšā”[49]. Papildus tam apakšvirsnieks sirsnīgā nopietnībā noteica, ka kādreiz mūžā pienāks tāds brīdis, kad vajadzēs sniegt pilnīgu norēķinu par visu, kas darīts un nedarīts, visbeidzot noslēgumā dievbijīgi noskūpstot krustu un evaņģēliju.

Lūde uz to visu noskatījās ar vislielāko savaldību. Arī viņš apzvērēja agrāko liecību, uzsverot savu nevainību un apgalvoja, ka neesot cietis tik spiedīgu trūkumu, lai rastos iemesls iedzīvoties, nogalinot cilvēku, turklāt vēl paša draugu un radinieku. Viņš vēlreiz apliecināja, ka pavadījis Viļumu tikai deviņas versts līdz Rumpes krogam un ne soli tālāk. Lūde arī minēja, ka, “ja viņam varētu patiesi pierādīt to, ka viņš ir pavadījis Viļumu līdz Mintuskrogam, tad gan viņam vajadzētu un pienāktos atzīt sevi pa vainīgu. Bet to neviens neesot spējīgs pierādīt. Viņš lūdzot Dievu, lai tas izvelk dienas gaismā īsto noziedznieku un šādi atklāj viņa nevainību”[50].

Tālāk Lūdem tika uzdots jautājums, ko viņš tik ilgi, no pulksten vienpadsmitiem vakarā, kad atstāja Rumpes krogu, līdz sešiem rītā, kad atgriezās Rīgā, gan varēja darīt tik nelielā, tikai deviņas versts garā ceļa gabalā. Uz to Lūde atkārtoja savu stāstu par to, kā viņš apmaldījies Biķernieku mežā, salauzis ratus un atkal tos salabojis, pazaudējis cimdus un izšāvis bisi tukšu, papildus vēl piemetinot, ka beigās esot iegriezies pie kāda Biķernieku zemnieka, proti, baznīcas pērmindera[51] Krepes, lai iegādātos kādu cimdu pāri, jo esot salis. Grāfam fon Mellīnam gan šķita neticami, kā kāds var tik ilgi maldīties ļoti apdzīvotajā Biķernieku apvidū un turienes mazajā, retajā mežā. Vēl jo vairāk Lūdes norādītajā vietā netika atrasti nekādi salauztu ratu gabali, tāpat arī viņa rati bija veseli un pilnā kārtībā, un nekas tajos neizskatījās bojāts vai labots. Norādītajā laikā neviens tajā apkārtnē nebija dzirdējis šāvienu. Arī turpat līdzās esošajā Rumpes krogā neviens šāvienu nedzirdēja, lai gan kareivji tur staigāja iekšā un ārā, un durvju priekšā pie viņu mantības postenī stāvēja sardzinieks.

Tika noskaidrots arī tas, ka pie Biķernieku zemnieka Krepes, kurš dzīvoja apmēram pusotru versti no minētā kroga, Lūde ieradās tikai ap pulksten pieciem no rīta. Viņš bija atvainojies par to, ka tik agri patraucējis svešus cilvēkus, palūdza atļauju aizdegt pīpi un apsildīties. Lūde bija stāstījis, ka braucot no Suntažiem un viņam sekojot lopu transports, līdz visbeidzot viņš palūdza arī vēl cimdu pāri. Zemnieks iedeva vecus un saplīsušus cimdus, par ko viņam samaksāja 3 piečukus[52] jeb 6 grašus[53], kaut gan viņš maksu par to neprasīja. Piedāvājumu aizlāpīt caurumus Lūde nepieņēma un pēc neilga brīža devās projām.

Tikmēr ārsts Štofrēgens, kurš bija veicis Viļuma līķa sekciju, bija dzirdējis, ka starp Lūdes mantām tika atrasta arī ielauztā un asiņainā bise. Viņš ieradās Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesā, ierosinot izrakt jau apbedīto Viļuma līķi, kamēr tas nav pārāk satrūdējis, lai varētu pārbaudīt, vai pieres kaulā izsisto brūci nevarētu būt radījis trieciens ar kādu šīs bises sastāvdaļu, jo iepriekš apskatē viņam nebija izdevies noskaidrot, kāds rīks bijis pielietots.

Ārsta lūgumu bez ievērības neatstāja un ķermeni ļāva izrakt. Jau nākamajā rītā līķis tika novietots Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas blakusistabā, kur Štofrēgens veica eksperimentu ar Lūdes bisi. Kā rakstīja pats grāfs fon Mellīns – “te nu tikpat kā droši pierādījās, ka pēc šāviena noziedznieks ar otrādi apgrieztu bisi vēl triecis nonāvētajam pa galvu, jo pulverpanniņas vāks pilnīgi precīzi līda pieres kaula brūcē. Šajā triecienā tad arī vajadzēja tikt ielauztam laides kakliņam, un pati laide sitiena brīdī bija trāpījusi pa mirušā krūtīm tieši ložu caururbtajā vietā, no kuras šļāca asinis, tādejādi notraipot laidi”[54].

Grāfa fon Mellīna ieskatā, “par godu krievu tiesvedībai[55] bija jāsaka, ka spīdzināšana jau sen ir atcelta, ievērojot principu − labāk ļaut brīvi runāt desmit vainīgajiem, nekā spīdzināt vienu nevainīgo”[56]. Šis īsais grāfa fon Mellīna komentārs nepārprotami norādīja, ka grāfs fon Mellīns bija humānists[57]. Taču ar spīdzināšanas ierobežošanu tika noteikts, ka ietiepīgus apsūdzētos varētu mudināt atzīties priesteris, “asinādams to sirdsapziņu”[58]. Tāpēc arī Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesa nolēma izmantot, grāfa fon Mellīna vārdiem runājot, “tagad radušos labo izdevību” un pielietot šo noteikumu.

Rezultātā virspriesteris Zontāgs tika lūgts ierasties tiesā, lai “asināt[u] Lūdes sirdsapziņu līdzās Viļuma līķim”[59]. Saprotams, Zontāgs piekrita šādam priekšlikumam. Tiesas vīri cerēja, ka, negaidīti ieraugot sava drauga un radinieka līķi un turpat uzklausot sprediķotajā aizkustinošo uzrunu, Lūde būs satriekts un atzīsies. Tiesa nolēma īstenot iecerēto jau tajā pašā pēcpusdienā, un Zontāgs saņēma visus dokumentus un aktus, lai pirms “sirdsapziņas asināšanas” varētu iepazīties ar lietu.

Grāfs fon Mellīns norādīja, ka “tiesas izmeklēšana parasti atsākās pēcpusdienās, un apsūdzēto atlaida tikai vakarpusē”[60]. Līdz ar to konkrētajā pēcpusdienā Zontāgs jau laikus ieradās blakusistabā, kur bija novietots līķis. Turpat devās arī tiesas locekļi, lai novērotu, kā virspriesterim veiksies. “Atvērtais šķirsts ar tajā guļošo līķi stāvēja uz [ar] meln[u] seg[u] pārklāta galda pašā istabas stūrī, un no ieejas durvīm uzreiz to ieraudzīt nevarēja. Dažas pie šķirsta degošās sveces izplatīja parasti tumšajā istabā baisu nokrēslu. Mirušais bija pilnīgs, apmēram 40 gadus vecs, izskatīgs vīrietis ar bieziem, īsi apcirptiem matiem un gludi apšķērētu, zilu bārdu. Daudzo plašā apkaimē meklējamo liecinieku izprašņāšanas dēļ kopš slepkavības jau bija aizritējušas trīs nedēļas, ķermeņa sulas bija sākušas sairt, un tādēļ ķermenis bija ieguvis zaļganu nokrāsu, lai gan citādi izskatījās pilnīgi saglabājies un labi atpazīstams”[61]. Laiks jau bija pavēss, līdz ar to istabā nebija izplatījusies gandrīz nekāda smaka. Zontāgs stāvēja līķa galvgalī, tiesas locekļi nostājās pretējā pusē. Telpā valdīja svinīgs klusums, un tiesas kalps saņēma uzdevumu aicināt iekšā apsūdzēto.

Kad Lūde parādījās atvērtajās durvīs, viņš sākotnēji negribēja nākt iekšā, un tādēļ sardzes kareivjiem pat nācās vilkt viņu aiz rokām. Neviens nezināja, vai Lūde bija dzirdējis kādu vēsti par to, kam tur īsti bija jānotiek, vai arī kaut ko nojauta. Iespējams, viņš apstājās durvīs, lai nomierinātos un saņemtos, jo gan jau viņš atskārta, ka telpā “risināsies kaut kas ārkārtējs”[62]. Tomēr ārēji viņā nemanīja ne sīkāko pārmaiņu. Ienācis istabā, viņš izskatījās tikpat aukstasinīgs kā vienmēr. Ieraudzījis līķi, Lūde tuvojās tam ar nesalīdzināmu savaldību. Klausot pavēlei, viņš uzlika plaukstas uz nogalinātā brūcēm un klausījās Zontāga mērķtiecīgo uzrunu neatdarināmā nosvērtībā un mierā, lai gan visi pārējie klātesošie jutās dziļi saviļņoti. Brīžiem gan šķita, ka viņa krūtis cilājas un viņš gribētu kaut ko sacīt, bet “vārdi nomira viņam uz lūpām, un viņš atkal savaldījās. Visi tiesas un Zontāga pārmetumi un mudinājumi bija veltīgi”[63].

Turpat klātesošais Štofrēgens atkārtoja eksperimentu ar bisi un parādīja viņam, kā, viņaprāt, viss bija noticis. Lūde piekrita, ka tā tiešām izskatās un attēlotā aina ir gaužām ticama un pilnīgi iespējama. Tajā pašā laikā viņš palika pie sava, ka neesot vainīgs šajā slepkavībā. Lūde apgalvoja, ka gadījumā, ja tiešām būtu meklētais noziedznieks, tik svinīgā un baisā reizē noteikti atklātu savu drausmīgo noslēpumu un pēc tam cerētu tikai uz Dieva un tiesnešu žēlastību. Tomēr Lūde atkārtoti norādīja, ka viņš nevarot uzņemties vainu par noziegumu, ko neesot pastrādājis. Kā jau viņš bieži bija liecinājis, noslepkavoto viņš esot pavadījis tikai deviņas versts no Rīgas. Savukārt, ja viņam pierādītu, ka abi kopā ir veikuši divdesmit septiņas versts un aizkļuvuši līdz Mintuskrogam, tad gan viņam nebūtu vairs ko sacīt un nāktos atzīt sevi par vainīgu.

Pēc Zontāga lūguma visas pārējās personas izgāja ārā, un viņš pamēģināja vēlreiz runāt, šoreiz zem četrām acīm ar apsūdzēto. Tomēr pēc kāda brīža Zontāgs ienāca sēžu zālē, teikdams, ka piedabūt Lūdi atzīties nevar. Tātad, kā secināja grāfs fon Mellīns, šis pasākums nebija nesis cerēto panākumu, un mirušo atkal apbedīja.

Līdz ar to, nepanākot atzīšanos, tiesa bija spiesta turpināt savu izmeklēšanu, lai iegūtu notiesāšanai nepieciešamo pierādījumu kopumu. Tālab no Mintuskroga izsauca krodzinieci un viņas kalpu, jo tika noskaidrots, ka naktī viņi abi tikai dažas stundas pirms līķa atrašanas bija redzējuši Viļumu kopā ar kādu jaunu cilvēku. Kalps bija saslimis, un tāpēc nevarēja uzreiz ierasties. Šī iemesla dēļ starp abām pratināšanām radās vairāku dienu laika atstarpe.

Taču grāfs fon Mellīns abas pratināšanas aprakstīja kopā, jo tajās sniegtās liecības skanēja pilnīgi vienādi. Proti, abi liecienieki apgalvoja, ka 8. oktobra rītā ap pulksten trijiem, kad viņi vēl gulēja, pie kroga durvīm sākuši stipri klauvēt un trokšņot. “Kad durvis tika atvērtas, trokšņojošā balss, nemaz nenogaidot, kamēr tiks uzšķilta uguns, pieprasījusi alu un brandvīnu.”[64] Iedeguši gaismas skalu, abi liecinieki ieraudzījuši vienu vecāku un vienu jaunāku vīrieti. Liecinieki stāstīja, ka lielais trokšņotājs bijis jaunākais. Tālāk abi liecinieki par jaunāko no trokšņotājiem stāstīja, ka tas licis pasniegt dzērienus un tabaku, piebāzis savu pīpi, bieži to kurinājis, cītīgi trausis nost ogles, daudz runājis, staigājis apkārt pa istabu, līdz beidzot gribējis samaksāt tēriņu. Tomēr, kad krodziniece apskatījusi viņa doto monētu skala gaismā, atzina to par nederīgu un tieši tāpēc negribēja to pieņemt. Tad jauneklis apgalvojis, ka citas naudas viņam līdzi nav, un palūdzis savam ceļabiedram, kurš visu laiku klusu sēdējis pie krāsns, lai samaksā viņa vietā. Vecākais ceļabiedrs piecēlās kājās un tūlīt pat samaksāja.

Tad vecākais vīrietis teicis, ka esot noguris no ceļa, tāpēc gribētu pagulēt tepat un no rīta apkalt savu zirgu. Kad abi uzzināja, ka kalēja nav mājās, jaunākais ļoti uzstājīgi aicinājis otro nekavējoties doties tālāk, jo ne pārāk tālu no šejienes esot vēl divi ceļmalas krogi, kur dzīvojot kalēji. Kā norādījis jaunākais, šajos krogos arī varēšot pagulēt un apkalt zirgus. Krodziniece gan aizrādīja, ka no viena šī kroga kalējs esot izvācies, savukārt otrā krogā kalēja vispār nekad neesot bijis. Taču jaunais cilvēks runājis pretī un apgalvojis, ka viņš gan zināšot labāk. Beidzot vecākais, kurš tiešām izskatījies ļoti noguris, tomēr ļāvis ceļabiedram sevi pierunāt. Kā norādīja liecinieki, “abi pusčetros no rīta izgājuši no kroga. Viņu pajūgus kroga ļaudis tumsā neesot redzējuši, abus ceļiniekus nedz pazinuši, nedz arī par viņiem prašņājuši; bet rītā gaišumā uz krogu ticis atvests vecākais, kurš bija nogalināts un vēl aizvien asiņains”[65]. Tikai tad liecinieki uzzinājuši, ka viņu sauc Viļums. Tāpat arī viņi liecināja, ka par Viļuma slepkavu visi uzskatot jaunāko vīrieti un apgalvojot, ka viņš esot tas pats Lūde, kuru pašlaik tiesa turot apcietinājumā.

Abi liecinieki ļoti sīki aprakstīja jaunāko cilvēku, un šis apraksts pilnībā atbilda Lūdes izskatam. Abi apgalvoja, ka šī cilvēka veidols, valoda un manieres bija tik dziļi iespiedušies tiem atmiņā, ka savu mūžu viņi to neaizmirsīšot un katrā laikā varēšot atpazīt.

Kad nu šie abi liecinieki bija tā teikuši un bija gatavi arī zvērēt, viņiem lika nostāties istabas stūrī un tad atveda Lūdi. Lūdem atkal jautāja, vai viņš aizvien vēl paliek pie tā, ka kopā ar Viļumu nav bijis Mintuskrogā, un ko viņš teiks tad, ja viņam pierādīs pretējo. Viņš atbildēja, ka pretējo viņam nepierādīs nekad, jo viņš tur neesot bijis. Tomēr, ja to izdotos pierādīt, tad viņam nāktos uzņemties vainu par slepkavību.

Tad tika parādīti liecinieki. Ieraudzījuši Lūdi, viņi tūlīt pat iesaucās: “Tas ir viņš! Tas ir viņš, par kuru mēs tikko runājām, mēs atceramies viņu pat pārāk labi!”[66]. Savukārt Lūde kā bija, tā palika pilnīgi mierīgs un apzvērēja, ka šos abus cilvēkus nemaz nepazīst. Nedaudz padomājis, viņš gan atzinās, ka krodzinieci tomēr atpazīstot. Viņš atceroties, ka redzējis viņu pirms gada, kad Mintuskrogā ticis izspēlēts mērnieka zirgs. Liecinieki viņa klātbūtnē atkārtoja jau iepriekš teikto, bet viņš nelokāmi palika pie sava, teikdams, ka abi jauc viņu ar kādu citu, jo tonakt viņš tur nav bijis. “It īpaši vecā saimniece šādu pretimrunāšanu uztvēra īpaši naidīgi. Viņa piegāja Lūdem cieši klāt, uzlika brilles, pētīja viņu no galvas līdz kājām, apzvērēja, ka neviens cits gan tas nevarot būt. Tā kā vecā sieviete bija sākusi kulstīt mēli, viņa visos sīkumos atkārtoja pat niecīgāko apstākli, itin kā gribēdama to atsaukt Lūdem atmiņā. Viņa svēti apgalvoja, ka Lūdes tēls viņai iespiedies prātā tik dziļi, ka nemūžam viņa to neaizmirsīs. Viņa meta krustus un dievojās, ka nesaprotot, kā Lūde tik mierīgi un aukstasinīgi var visu noliegt. Beigās viņa piemetināja, ka dzīvojot pasaulē ilgi, bet neko tamlīdzīgu gan savu mūžu vēl neesot redzējusi, un nu viņu vecumdienās gribot pataisīt par meli”.[67]

Pēc tam Lūdem pajautāja, vai viņš grib, lai šie liecinieki apstiprina teikto ar zvērestu. Viņš savukārt atbildēja: “Ja viņi to vēlas ņemt uz savas sirdsapziņas, tad es to viņiem nevaru liegt”[68]. Liecinieki apstiprināja, ka var ar tīru sirdsapziņu apzvērēt visu, ko bija iepriekš teikuši. Ar visu pienācīgo sagatavošanos un svinīgumu arī Lūdes klātbūtnē viņi nodeva zvērestu, ka ir teikuši tīru un skaidru patiesību, ka tieši viņš un neviens cits bija tas, kuru tie redzējuši Mintuskrogā kopā ar Viļumu.

“Kad apsūdzētajam uzrādīja visus viņam par sliktu liecinošos apstākļus un norādīja, cik ļoti viņš apgrūtina sev likteni ar tādu spītīgu liegšanos, viņš šķita dziļi aizkustināts, pieklusa un iegrima sevī, kas vēl ne reiz agrāk tā nebija novērots. Viņa sejā varēja lasīt dvēseles cīniņu”.[69] Kā rakstīja grāfs fon Mellīns, svinīgajā klusumā Lūdem bija krietns brīdis nodoties pārdomām.

Kad viņam pavaicāja, vai varbūt tagad viņš visu ir labi izsvēris un vai tad pats tagad neredz, cik vainojams viņš izskatās citu acīs, Lūde aizgrābti atbildēja, ka visu to redzot ļoti labi. Tajā pašā laikā viņš norādīja, ka esot nevainīgs, tā esot viņa nelaime, ka viņš nespējot aizstāvēties un ka pret viņu vienoti vēršas tik daudzi apstākļi, kas runā viņam par ļaunu un ko viņš nespējot galīgi atspēkot. Tāpat arī viņš atzina, ka, protams, viņš tagad izskatoties pēc neganta noziedznieka, un ja viņš pats būtu tiesnesis, tad viņam nāktos tādam cilvēkam piespriest nāvessodu. Lūde piebilda, ka viņš tagad dedzīgi lūdzot Dievu norādīt īsto ļaundari, lai šādi kādreiz atklātos viņa nevainība.

Tad tika jautāja, vai viņš tiešām neko nevar minēt savai aizstāvībai. Dziļi aizkustināts, viņš atbildēja: “Neko! Ne vismazāko! Lai tiesa spriež, kā prasa likums. Man, nelaimīgajam, atliek vienīgi lūgt Dievu drīz darīt galu manai posta dzīvei. Visā pārējā es ļaujos savam liktenim un rāmi gaidīšu, ko man lems Dievs un valdīšana”[70].

Turpinot izmeklēšanu, tiesa iztaujāja vēl kādu zemnieku, kurš apliecināja, ka 8. oktobra naktī ar savu kravu braucis uz Rīgu. Apmēram četros no rīta viņam pavisam tuvu garām bija aizbraucis pajūgs, kas nācis no Mintuskroga apkārtnes un devies Rīgas virzienā. Kā norādīja zemnieks, līdzas ratiem skrēja balts, raibi plankumots putnu suns. Ratos sēdēja viens cilvēks, kura seju viņš neievēroja, tostarp, tāpēc, ka vēl bijis diezgan tumšs un skaidri saredzēt seju viņš nespēja.

Tomēr ratu, zirga un suņa apraksts norādīja uz Lūdi. Kad Lūdi atkal atveda tiesas priekšā, tad zemnieks teica, ka vīrietis, kurš bija pabraucis viņam garām uz ceļa, izskatījās kā Lūde. Tomēr zemnieks vienlaicīgi norādīja, ka bijusi nakts, un tādēļ viņš nevarot droši apgalvot, ka tā ir tā pati persona. Toties suni, zirgu un ratus viņš pārliecinoši atpazina un to arī apzvērēja, klātesot pašam Lūdem, kurš vienalga nelokāmi apgalvoja, ka braucējs neesot bijis viņš un tātad šis liecinieks alojas.

Pēc dažām cietumā pavadītām nedēļām Lūde saslima, turklāt ārsts norādīja, ka diez vai viņš vispār vairs ir dzīvotājs. Tādēļ Dālenes mācītājam Dankvartam tika uzdots apmeklēt apsūdzēto slimības gultā, cenšoties aizkustināt viņa sirdsapziņu un, ja iespējams, tomēr panākt atzīšanos, kas būtu pamats izmeklēšanas pabeigšanai. Tomēr arī minētā priestera mudinājums pie nāves gultas izrādījās tikpat nesekmīgs kā iepriekšējais pie Viļuma līķa. Lūde žēli stāstīja, ka dzīve viņam ir tikai par nastu, viņš vēloties nāvi, jo “pasaulei taču nākoties uzskatīt viņu par iesīkstējušu noziedznieku, bet izvilkt gaismā savu nevainīgo sirdi neesot viņa spēkos”[71]. Tāpat Lūde argumentēja, ka, ja viņš apzinātos savu vainu noziegumā, kurā tiek apsūdzēts, tad taču tagad, kad “smagā slimība varbūt pat ļoti drīz likšot viņam stāties dievišķā soģa priekšā, viņš gan atzītos savā nodarījumā, cerot šādi gūt žēlastību no Dieva un sava likteņa atvieglināšanu no valdīšanas”[72]. Rezultātā Lūde spītīgi turpināja apgalvot, ka viņš esot nevainīgs un nevarot uzņemties atbildību par ļaundarību, ko neesot pastrādājis.

Lai kā tur arī nebūtu, šajā krimināllietā vairāk nekas nebija darāms, un Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesa taisīja spriedumu. Visi tiesas locekļi vienbalsīgi vienojās par atzinumu, ko grāfs fon Mellīns sniedza savā izvilkumā.

Tiesa atzinumā[73] norādīja, ka apsūdzētais Lūde visu tiesas izmeklēšanas laiku bija palicis pie saviem apgalvojumiem. Proti, Viļumu, kurš tika nogalināts un atrasts uz lielā Alūksnes jeb Suntažu ceļa netālu no Mintuskroga un divdesmit septiņu verstu attālumā no Rīgas, Lūde neesot pavadījis tālāk kā līdz Rumpes krogam, kas atrodas tikai deviņu verstu attālumā no Rīgas. Tur, kā apgalvoja apsūdzētais, no Viļuma viņš esot izšķīries un griezies atpakaļ uz Rīgu. Līdz ar to Lūde uzskatīja, ka viņam nevar būt nekā kopīga ar šo slepkavību. Vēl jo vairāk Lūde paziņoja, ka, ja tiktu pierādīts, ka viņš ir pavadījis noslepkavoto Viļumu līdz pat Mintuskrogam, tad gan Lūdem nāktos vien atzīt sevi par vainīgu.

Papildus tam Lūde apgalvoja, ka viņa bise tikusi ielauzta vairāk kā astoņas dienas pirms tam, savukārt uz tās atrastās asinis bijušas zaķa asinis. Tāpat arī pie viņa atrastā nauda piederot viņam kā likumīgs īpašums, ko viņš, baidoties no saviem kreditoriem, arvien ir “bēdzinājis” un glabājis slepenībā, lai neviens to neredzētu.[74]

Lūde liecināja, ka nemaz neesot bijis tik lielā trūkumā, lai kārotu nelikumīgā veidā iedzīvoties, iegūstot svešu labumu. Kā arī viņš turpināja apgalvot, ka no krievu apakšvirsnieka Dmitrija Romanova Rumpes krogā nopirktās un turpat nekavējoties savā bisē ielādētās divas lodes, Lūde esot izšāvis, atrodoties Biķernieku mežā netālu no paša kroga. Tā viņš rīkojies tāpēc, ka bažījies, ka ierocis varētu izšaut pats no sevis un nodarīt kādu ļaunumu, kamēr viņš šajā mežā maldījies apkārt, salauzis ratus un tad tos salabojis. Tur arī esot pagājis tik daudz laika, tādēļ, lai gan veicamais ceļš ir bijis tikai deviņas vērsts, izbraucot no Rumpes kroga pulksten vienpadsmitos vakarā, Rīgā viņš nonāca vien pulksten sešos no rīta.

Tādējādi par spīti visiem pūliņiem, tostarp, priestera veiktajai Lūdes “sirdsapziņas asināšanai” pie Viļuma līķa, kur visi klātesošie esot jutušies dziļi satriekti, kā arī priestera veiktajiem mudinājumiem pie Lūdes paša slimības gultas cietumā, Lūde joprojām turpināja apgalvot, ka neesot vainīgs slepkavībā. Viņš atzina, ka, ņemot vērā visas pret viņu vērstās liecības, viņam būtu jāizskatās vainīgam, taču nespēja minēt neko savai aizstāvībai un tā esot viņa nelaime, ka viņš nespējot “uzrādīt savu sirdi un pierādīt nevainību”[75].

Kā aprakstīja grāfs fon Mellīns, tiesas ieskatā, par sliktu apsūdzētajam Lūdem esot liecinājuši vairāki apstākļi.

Pirmkārt, Mintuskroga saimnieces un viņa kalpa ar zvērestu apstiprinātās un arī klātesot Lūdem sniegtās liecības. Šajās liecībās viņi norādīja, ka tikai pāris stundas pirms tam, kad Viļumu atrada noslepkavotu netālu no kroga, viņi redzējuši krogā Lūdi kopā ar Viļumu. Abi liecinieki vienbalsīgi apstiprināja, ka Viļums gribēja nakšņot turpat krogā, taču Lūde pierunāja viņu tomēr turpināt ceļu. Papildus tam, Lūdes klātbūtnē ar zvērestu apstiprinātu liecību sniedza arī kāds Ropažu zemnieks. Viņš teica, ka tajā pašā naktī, apmēram pāris stundas pirms slepkavības atklāšanas viņam garām pabraucis pajūgs, kas no iepriekš minētā kroga devies Rīgas virzienā. Šo pajūgu pavadījis suns, kas pēc apraksta bija līdzīgs Lūdes sunim. Lai gan šis liecinieks nevarēja droši apgalvot, ka braucējs esot bijis tieši Lūde, pārējie apstākļi nav devuši pamatu šaubām, ka tas būtu kāds cits.

Otrkārt, trīs mednieki un abi bodes zeļļi Lūdes klātbūtnē ar zvērestu apstiprināja, ka tajā pēcpusdienā, kad Lūde kopā ar Viļumu izbrauca no Rīgas, tātad vien astoņas līdz desmit stundas pirms Viļuma slepkavības, Lūdes bise nav bijusi ielauzta vai notraipīta ar asinīm. Turklāt mednieki liecināja, ka Lūde gribējis dabūt no viņiem lodes un solījies maksāt par tām tik daudz, cik viņi vēlēsies. Tāpat arī tika veikta Lūdes piederošās bises pārbaude pie Viļuma līķa, ko apsūdzētā klātbūtnē veica ārsts Štofrēgens. Bises pārbaude droši liecināja, ka Lūde pēc šāviena bija iesitis Viļumam pa galvu ar otrādi apgrieztu bisi. Tādējādi tika uzskatīts, ka šādi ne tikai ar nolaistu pulverpanniņas vāku tika ievainota nogalinātā galva, bet arī ielauzta un ar asinīm notraipīta pati bise.

Treškārt, vecais krievu apakšvirsnieks liecināja, ka divas pie nogalinātā atrastās lodes izmēra ziņā bija tādas pašās kā tās divas, ko viņš dažas stundas pirms slepkavības bija pārdevis Lūdem par 24 kapeikām Rumpes krogā. Apsūdzētā Lūdes klātbūtnē viņš ar zvērestu apstiprināja arī to, ka vienu lodi ar bedrīti atpazīst pilnīgi droši un ka viņš pavisam noteikti nemaldās savās liecībās. Gan leitnants, gan apakšvirsnieks liecināja, ka Lūde bija runājis par savu nodomu vēl tajā pašā naktī aizbraukt uz Mintuskrogu pie mežsarga Blaua. Šo apstākli apstiprināja arī citas personas, kas tobrīd atradās krogā.

Papildus tam, kā secināms no tiesas rīcībā esošajiem faktiem, apsūdzētais sev līdzi ņēma maz naudas, jo vairākās vietās viņš bija palicis parādā nelielas naudas summas, un bieži vien Lūde bija gribējis maksāt ar nederīgām monētām. Arī šajā pēdējā braucienā kopā ar Viļumu apsūdzētais esot prasījis, lai Viļums Rumpes krogā tāpat kā Mintuskrogā samaksā rēķinu viņa vietā. Līdz ar to vēl jo vairāk “duras acīs tas, ka Lūde piesolīja medniekiem par lodēm vai rupjām skrotīm tik [daudz], cik viņi prasīs”[76]. Arī vēlāk Rumpes krogā Lūde nevilcinoties samaksāja apakšvirsniekam milzīgu cenu, proti, veselas 24 kapeikas par divām svina lodēm. To atzina arī pats apsūdzētais. Kā norādīja tiesa, vēl “duras acīs tas, ka sākotnēji Lūde bija apgalvojis, ka viņa bise bijusi pielādēta tikai ar skrotīm un nekādas lodes viņš neesot pircis. Tomēr, konstatējot, ka tiesai par visu bijis jau ziņots, viņš esot apjucis”[77].

Savukārt Lūdes vēlākais paziņojums, ka bisi esot pielādējis ar lodēm savas drošības labad, tika uzskatīts par atrunāšanos un izdomājumu. Proti, tobrīd Lūde “atbilstoši paša izdomātajai pasaciņai naktī maldījies pa Biķernieku mežu, salauzis ratus un viņam nācies ratus labot”[78]. Tomēr tajā brīdī, kad tieši būtu visvairāk jāuztraucas par savu drošību un jātur acis vaļā, viņš esot izšāvis lādiņu tukšu, jo it kā bažījies, ka, vēlreiz salaužot ratus, ierocis varētu izšaut pats no sevis un nodarīt kādu ļaunumu. Turklāt, kā to pierādīja izmeklēšana, nedz Rumpes krogā, kura tuvumā šāvienam itin kā vajadzētu būt notikušam un kura durvju priekšā kareivji stāvēja sardzē pie savas bagāžas, nedz arī citur šajā apkaimē tajā laikā neviens nebija dzirdējis nekādu šāvienu. Tāpat arī tuvākajā apkārtnē netika atrasti kādi salūzušu ratu gabali, nedz arī Lūdes ratos izdevās saskatīt jelkādus bojājumus. Līdz ar to, ja Lūdes izklāsts būtu kaut cik pamatots, tad tajā visai apdzīvotajā apvidū kādam vajadzēja būt kaut ko dzirdējušam vai atradušam.

Ceturtkārt, kā norādīja tiesa, katram, kurš pazīst visai apbūvēto un apdzīvoto Biķernieku baznīcas apvidu, bija skaidrs, ka ir neiespējami tumsā ilgi maldīties pa šo izretināto un izcirsto mežu, drīz vien nenoprotot, kur tieši atrodies. Vēl jo vairāk, pat ja apsūdzēto patiešām aizkavēja problēmas ar ratiem un to labošana, nav saprotams, kā Lūde varēja deviņas versts garā ceļā pavadīt septiņas stundas. Tas arī tika apstiprināts, salīdzinot Rumpes krodzinieka Rozes, Biķernieku baznīcas pērmindera Krēpes un vairāku citu liecinieku teikto. Tāpat arī tiesas rīcībā esošie akti apliecināja, ka stundas ceturksni pēc četriem no rīta, ierodoties pie Krēpes, kurš dzīvo apmēram divu verstu attālumā no Rumpes kroga, Lūde nav pat ieminējies par notikušo, kā arī neesot lūdzis kādu palīdzību savu salūzušo ratu dēļ. Galu galā, tāds lūgums būtu gluži dabisks, jo Lūde pats liecināja, ka nakts un trūkstošo piederumu dēļ viņš neesot spējis salabot ratus pilnībā. Tomēr Lūde tikai atvainojās par agro ierašanos un vēlējās zināt, cik rāda pulkstenis. Tāpat arī viņš palūdza atļauju aizdegt pīpi, nopirka pāri vecu, saplīsušu cimdu, par ko pats izvēlējās samaksāt trīs piečukus, proti, daudz vairāk nekā šādi cimdi bija vērti. Tas grāfam fon Mellīnam un pārējiem tiesas vīriem deva pamatu secināt, ka pēc Viļuma slepkavības, pats savus ar asinīm nošķiestos cimdus Lūde kaut kur bija izsviedis. Savukārt Krēpem Lūde stāstīja, ka, braucot no Suntažiem, pārlaidis nakti Rumpes krogā un gribējis no rīta būt Rīgā, kur viņam jāved uz tirgu savi lopi. Līdz ar to vēl jo mazāk ticami bija tas, ka Lūde, būdams lopu tirgotājs, kuram zināmi visi ceļi un takas, varētu tik ilgi būt maldījies šajā apvidū.

Piektkārt, visu iepriekš minēto papildināja arī dīvainā un aizdomīgā Lūdes uzvedība. Piemēram, tas, ko viņš pirms gada runājis Mintuskrogā. Lai gan pats Lūde šādas runas noliedza, tajā pašā laikā tās apstiprināja vairāki liecinieki, kuri savas liecības bija apzvērējuši arī paša Lūdes klātbūtnē. Līdzīgi īpatnēja šķita arī tikšanās ar zivju tirgotāju Feldtmanu. Arī Feldtmans savu izklāstu par šo tikšanos apstiprināja ar zvērestu. Vēl jo vairāk īpatnēji šķita tas, ka, lai gan Lūde teica, ka savu naudu visu laiku esot “bēdzinājis un glabājis slepenībā”, tomēr pēc tam Lūde steigšus un tikai ar vienu zirgu atstāja savu mitekli, braucot pārbēra naudu no zutņa divās vaļējās kulēs un, kad tika atklāta Viļuma slepkavība, pameta savus ratus ar vaļējām naudas kulēm svešā mājā, publiski pieejamā pagalma laukumā starp daudziem nepazīstamiem cilvēkiem. Savukārt pats Lūde aizgāja prom. Iespējams, šāda rīcība bija ar nolūku kaut kur atbrīvoties no zutņa un pat ļaut, lai naudu nozog. Tomēr šķitis, ka Lūde apjuka, īsti vairs nesaprotot, kā būtu jāuzvedas.

Tiesas aktos bija konstatēti arī citi apstākļi un norādes, kas radīja “lielas aizdomas” attiecībā uz Lūdes darbībām, tostarp jau iepriekš minētās finansiālās grūtības un parādi. Pats Lūde atzina, ka kādam bija parādā 95 dālderus par iepirktiem lopiem, šī maksājuma dēļ nonākot lielās nepatikšanās, kas viņam draudēja ar cietumsodu. Tiesai šķita, ka šie draudi pasteidzināja Lūdes lēmumu kaut kādā veidā tikt pie naudas un braukāt apkārt. Arī Lūde vairākkārt atzina, ka izskatās pēc liela noziedznieka, kuru viņam pašam nāktos sodīt, ja viņš būtu tiesnesis.

Tādējādi, kā rakstīja grāfs fon Mellīns, “convictus[79], kaut gan ne confessus[80] ir tas, ka no visām šīm dažādajām norādēm, radās morālā pārliecība, kādu pieprasīja Nolikums Komisijai par jaunā Nolikuma sagatavošanu”[81], kuram šajās tiesās bija likumu grāmatas spēks, 175., 179., 191. §. Toties tiesas morālā pārliecība līdz ar to lika uzlūkot apsūdzēto Lūdi kā Viļuma slepkavu. Turklāt viss norādīja, ka šo slepkavību viņš pastrādājis animo praemeditatio[82].

No visa minētā tiesa konstatēja, ka Lūde bija “negants noziedznieks, kurš no mugurpuses nošāvis savu radinieku un draugu, Vecpiebalgas gruntnieku un lopu tirgotāju Viļumu”[83]. Tad Lūde no priekšpuses esot arī iesitis Viļumam pa galvu ar bisi un līdz ar to noslepkavojis pēdējo. Šī slepkavība notikusi ar nodomu – nolaupīt Viļumam naudu. Nedz bargs ieslodzījums, nedz tiesas pierunāšana un pārmetumi, nedz arī svinīgi divu priesteru mudinājumi, “asinot sirdsapziņu”, Lūdem, lai gan bija uzrādījuši un norādījuši viņa noziegumu, tomēr nebija spējuši panākt no viņa atzīšanos. Tādējādi tika izdarīts secinājums, ka Lūde bija parādījis sevi kā iesīkstējis ļaundaris, kurš neko nenožēlo.

Līdz ar to, piemērojot atbilstošos likumus, proti, “landlāges”[84] jeb zviedru valdīšanas laika likumu grāmatu, ko Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesā turpināja lietot arī 1791. gadā, kā arī “Kriminālās kakla tiesas reglamenta”[85] 137. paragrāfu, Lūde bija sodāms ar nāvi.

Taču, sekojot ar 1754. gada 30. septembri[86] un 1784. gada 10. decembri[87] datēto Krievijas impērijas Valdošā Senāta[88] rīkojumu norādījumiem, kuros noteikts, ka nāves sods aizstājams ar pātagām, iededzinātu kauna zīmi, nāšu izraušanu un mūža trimdu, un atbilstoši ģenerālgubernatora 1755. gada 22. jūlija rīkojumam[89], pātagu vietā noziedzniekam pienācās publisks pēriens ar žagariem.

Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesa atzina, ka nepieciešams gan sodīt pašu Lūdi, gan arī viņa sods būtu kā brīdinājums citiem. Tādējādi apsūdzētajam Lūdem tika piespriests pie kauna staba publiski izdarīti trīsdesmit pāri žagaru. Kā norādīja grāfs fon Mellīns, Vidzemē un Igaunijā, sodot personu, pielietoja divu veidu žagarus. “Bērnu žagari” bija sasieti kopā un līdzīgi skolas žagariem. Savukārt “garie žagari” bija līdzīgi stibām. Tos piesprieda smagu noziegumu gadījumos. Eksekūcijas[90] laikā ar diviem šādiem žagariem bija jāsit vienlaicīgi, kas tika uzskatīts kā “viens pāris”. Pa noziedznieka atkailināto muguru tika sists trīs, bet dažkārt arī četras reizes. Toties atceltā nāvessoda gadījumos parasti piesprieda trīsdesmit, bet Igaunijā pat četrdesmit pārus[91]. Papildus  tam Lūdem tika piespriests izraut nāsis, uz pieres un vaigiem iededzināt burtus – В, О, Р.[92] Turklāt viņš bija izsūtāms mūžīgā trimdā.[93] Savukārt pie viņa atrastā nauda bija jāatdod noslepkavotā Viļuma mantiniekiem vai varbūtējiem līdzīpašniekiem.[94]

Sekojot “vietniecības rīkojumu”[95] 111. § norādījumam, šis atzinums līdz ar Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas aktiem un apsūdzēto tika nodots Augstākās zemes tiesas pirmā jeb Krimināllietu departamenta rīcībā.[96]

Neskatoties uz skrupulozo pierādījumu analīzi, kas par nožēlu mūsdienās dažiem kriminālprocesa virzītājiem varētu šķist pat pārmērīgi detalizēti izklāstīta, Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departaments atzina, ka Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesai jāuzdod vēl pamatīgāk iztaujāt Mintuskroga saimnieci un kalpu par Lūdes apģērbu. Līdz ar to abas personas tika izsauktas vēlreiz, uzklausītas un visbeidzot konfrontētas ar apsūdzēto, kurš tajā laikā jau bija pavisam slims. Mintuskroga saimniecei un kalpam parādīja Lūdes apģērba gabalus. Apģērba dēļ neradās nekādas šaubas par to, ka Lūde bija tas, kurš kopā ar Viļumu iepriekšējā vakarā bija iegriezies Mintuskrogā. Viņš pats gan iepriekš, gan arī turpmāk visu noliedza, svēti un svinīgi dievodamies, ka neesot vainīgs.

Kad Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas izmeklēšanas aktu papildinājums bija saņemts, Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departaments taisīja spriedumu, kas in totum[97]apstiprināja Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesas atzinumu.

Tomēr, neraugoties uz pārliecinošo apsūdzības pierādījumu iztirzājumu, kas, kā jau minēts, daudzkārt pārsniedz mūsdienu kriminālistiskās rūpības prasības, divi Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamenta tiesas locekļi pauda atšķirīgu viedokli. Viņi apgalvoja, ka ir tādi gadījumi, kad visi pierādījumi ir vērsti pret nevainīgiem, kuri nav spējuši šos pierādījumus atspēkot. Tādējādi, viņuprāt, nevar pasludināt par vainīgu arī Lūdi, kurš pie tam neatzīstas viņam inkriminētajā noziegumā. Šie tiesas locekļi uzskatīja, ka Lūdi jāpatur cietumā un jānogaida, vai neparādīsies kādi viņa aizstāvībai labvēlīgi apstākļi. Šķiet visai iespējams, ka arī grāfs fon Mellīns bija domājis visai līdzīgi. Tomēr vairums tiesas locekļu nobalsoja pret šo ierosinājumu, tādēļ Lūdes krimināllieta tika nodota pārskatīšanai Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamentam.

Tikmēr Lūdes slimība saasinājās, līdz beidzot apriņķa ārsts paziņoja, ka Lūde drīz mirs un dzīvot viņam atlicis vien dažas dienas. Tāpat arī ārsts mudināja Lūdi vismaz pirms nāves atzīt patiesību.

Acīmredzot šo iespēju Lūde pārdomāja, jo bija kļuvis domīgs un itin kā šķita, ka viņš izcīna kādu iekšēju kauju. Tomēr jau pēc neilga laika viņš savaldījās un, lai arī izskatījās manāmi “izdzisis un lauzīdams pirkstus”[98], Lūde vien noteicis “es taču tūlīt vēl nemiršu”[99]. Tomēr jau nākamajā dienā, ātrāk nekā to bija paredzējis ārsts, Lūde nomira. Tādējādi, kā ar dramatisku pieskaņu secināja grāfs fon Mellīns, savu noslēpumu viņš paņēma līdzi kapā.

Drīz pēc tam arī tika pieņemta Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departamenta rezolūcija, kas apstiprināja abu iepriekšējo tiesu iestāžu secinājumus. Tā noteica, ka sakarā ar Lūdes nāvi visi sodi viņam tiek atcelti un vienīgi pie viņa atrasto naudu bija jāizsniedz Viļuma mantiniekiem vai ļaudīm, kuriem bija pamatotas pretenzijas uz Viļuma atstāto mantojumu. Tāpat arī Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesai tika uzdots pienācīgi un likumīgā kārtā to izdarīt. Kā redzams, toreiz bez lieka patosa un eiforijas tika risināti jautājumi par rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu...

Tādējādi Lūde, būdams labi izglītots un apveltīts ar īpašībām, kas šķita kā radītas, lai viņam būtu labs liktenis, savu mūža dienu skaistākajā plaukumā beidza vēl diezgan jauno dzīvi cietumā un paņēma sev līdzi kapā arī iesīkstējuša ļaundara slavu.

Kā savu aprakstu paškritiski un pat ar nelielu vainas sajūtu pabeidza grāfs fon Mellīns – “lai nu pasaule spriež, cik lielā mērā Frīdrihs Lūde atzīstams par vainīgu vai nevainīgu un izvērtē, slavēt vai pelt tiesas izmeklēšanu šajā lietā”[100].

 

[1] Oriģinālu sk. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 117.–178.

[2] Domāts masons un viens no pirmajiem kriminālromānu autoriem – profesors Augusts Gotlībs Meisners (August Gottlieb Meißner, 1753–1807). Meisners dzimis Svētās Romas impērijā, precīzāk – Saksijas kūrfirstistē (vācu val. Kurfürstentum Sachsen) mītnesmeistera (vācu val. Quartiermeister – karapulku pārvaldē dienējošais ierēdnis, kas nodarbojās ar karaspēka novietošanu) ģimenē. Laikposmā no 1772. gada līdz 1776. gadam studēja tiesību zinātni Leipcigas Universitātē (vācu val. Universität Leipzig), kas tomēr neliedza viņam pierādīt sevi kā talantīgu daiļdarbu sacerētāju. 1785. gada 26. novembrī kļuva par estētiskās un klasiskās literatūras profesoru Prāgas Universitātē (čehu val. Univerzita Karlova v Praze).

[3] Sk. piemēram, Meissner A. G. Skizzen. Dreizehnte und vierzehnte Sammlung. Carlsruhe: Schmeider, 1797.

[4] Meißner, August Gotllieb. Pieejams: https://www.deutsche-biographie.de/sfz60084.html [aplūkots 2020. gada 2. decembrī].

[5] Sk., piemēram, Humpal M. Arnošt Kraus on A. G. Meissner and Kierkegaard’s fear and trembling. Acta Universitatis Carolinae, Philologica 3, Germanistica Pragensia, 2019, p. 83.

[6] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 117. Lasītājam būtu jāpiekrīt, ka tamlīdzīgs sižets nereti ir atainots arī mūsdienu detektīvu žanra pamatā.

[7] Ibid.

[8] Visticamāk šeit grāfs fon Mellīns netieši atsaucās uz Katrīnas II 1763. gada 10. februāra Rīkojumu Nr. 11.750, kur rakstīts: “nezinot un nepārprotamiem pierādījumiem neesot, labāk vainīgo atbrīvot, nekā nevainīgo spīdzināt”. О порядкѣ производства уголовныхъ дѣлъ по воровству, разбою и пристанодержательству. № 11.750, 10. 02. 1763. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XVI. 28. 06. 1762–1765. № 11.582–12.301. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 155.

[9] Atgādināsim, ka Rīgas guberņa (pirmsreformu krievu val. Рижская губернiя) tika pārdēvēta par Rīgas vietniecību (pirmsreformu krievu val. Рижское намѣстничество) 1783. gada 3. jūlijā, kad stājās spēkā Krievijas imperatores Katrīnas II Rīkojums Nr. 15.776 “Par Rīgas un Rēveles guberņu sakārtošanu» (pirmsreformu krievu val. Объ устройствѣ Рижской и Ревельской губернiй). Tas, ka šīs teritorijas nosaukumā tika veiktas izmaņas, izsecināms no Rīkojuma Nr. 15.776 satura: “[v]isas iestādes un amati [..] jānosaka, kā to detalizēti varēs redzēt štatos, kas tiek izdoti tām Vietneicībām”. Объ устройствѣ Рижской и Ревельской губерiй. № 15.776, 03. 07. 1783. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXI. 1781–1783. № 15.106–15.901. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 967–968.

[10] 1783. gada 3. jūlijā kļūstot par Rīgas vietniecību, šai teritorijai palika saistošs Krievijas impērijas 1775. gada 7. novembrī pieņemtais Likums Viskrievijas Impērijas Guberņu pārvaldīšanai (pirmsreformu krievu val. Учрежденiя для управленiя Губернiй Всероссiйскiя Имперiи; turpmāk – 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikums), ar ko tika ieviestas izmaiņas tiesu struktūrā un darbībā. Kopš šī brīža kriminālprocesus pret Rīgas vietniecības deviņos apriņķos dzīvošajiem brīvļaudis, kuri nepiederēja nedz muižniecības kārtai, nedz arī dzimtcilvēku kārtai, kā pirmā instance veica Rīgas vietniecības attiecīgā apriņķa tiesa (pirmsreformu krievu val. уѣздный судъ).

[11] Rīgas vietniecības Rīgas apriņķa tiesā, tāpat kā citās apriņķu tiesās, darbojās apriņķa tiesas tiesnesis kā apriņķa tiesas priekšsēdētājs, kā arī divi piesēdētāji. Šāds sastāvs lēma gan par civiltiesiskā rakstura strīdiem, gan arī par krimināllietām. Pēc vispārējā principa tiesu sprieda trīs reizes trijās sesijās gadā: no 8. janvāra līdz Klusajai nedēļai, no Vasarsvētkiem līdz 27. jūnijam, kā arī no 2. oktobra līdz 18. decembrim. Pēc 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikuma krimināllietas bija primārākas pār civillietām: ja personai, pret kuru tika veikts kriminālprocess, tika piemērots apcietinājums, tiesai bija pienākums taisīt spriedumu vienas sesijas laikā. Ja attiecīgais noteikums nebija ievērots, tiesas vīriem tika liegtas tiesības uz algas saņemšanu par attiecīgo gadu – tā tika izmaksāta apcietinājumu izcietušā (pirmsreformu krievu val. терпящий) vai šīs personas mantinieku labā, bet ja tādu nebija – attiecīgā apriņķa skolu vajadzībām.

[12] Likums, uz ko atsaucās grāfs fon Mellīns, ir nekas cits kā 1785. gada 21. aprīlī pieņemtais Pilsētas nolikums (pirmsreformu krievu val. Городовое положенiе), kas tika izdots vienlaikus ar Amatniecības nolikumu (pirmsreformu krievu val. Ремесленное положенiе) un Labvēlības rakstu par Krievijas cildenās muižniecības tiesībām, brīvībām un priekšrocībām (pirmsreformu krievu val. Грамота на права, вольности и преимущества благороднаго Россiйскаго Дворянства). Iemesls, kāpēc pareizā 1785. gada – gada, kad tika pieņemts minētais Pilsētas nolikums – vietā tika norādīts 1783. gads, ir izskaidrojams ar to, ka pirmo reizi Krievijas impērijas likuma saistošā spēka pasludināšana Rīga guberņā notika 1783. gada 3. jūlijā – kad uz Vidzemi tika attiecināts Krievijas impērijas 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikums. Savuties 1785. gada 21. aprīļa Pilsētas nolikuma 12. pantā un 85. pantā tika paredzētas ārzemnieku, “kas uz dzīvi ir apmetušies pilsētās” un “sīkpilsoņu” tiesības uz jebkāda veida tiesiskā strīda izskatīšanu “mietpilsoņu tiesā” jeb maģistrātā.

[13] Viensētnieki (pirmsreformu krievu val. однодворцы) – militarizēto zemturu kārta, kas Krievijas impērijā izveidojās, paplašinoties šīs valsts teritorijai. Dzīvojot Krievijas impērijas robežās, viensētnieki veica to robežu aizsardzību pret iespējamiem ārvalstu uzbrukumiem, par ko viņiem tika atļauts ne tikai iegūt zemi īpašumā, bet arī turēt dzimtcilvēkus.

[14] Krimināllietas pret minētajām personām kā pirmās instances tiesa izskatīja Zemākā prāvu tiesa (pirmsreformu krievu val. Нижняя расправа), bet kā otrās instances tiesa – Augstākā prāvu tiesa (pirmsreformu krievu val. Верхняя расправа).

[15] Zemākā zemes tiesa (pirmsreformu krievu val. Нижнiй земскiй судъ) pēc amata pienākuma īstenoja kontroli pār Rīgas vietniecības iedzīvotājiem, tādējādi neveicot ar izstiesāšanu saistītās funkcijas, pildīja mūsdienu policijai visai līdzīgus uzdevumus.

[16] Latīņu val. prima facia – no pirmā acu uzmetiena; pirmajā brīdī. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 948. lpp.

[17] Divdesmit septiņas versts ir ekvivalentas 28 kilometriem un 800 metriem.

[18] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 122.

[19] Mācītājmuiža jeb pastorāts (vācu val. Pastorat, Pfarrhof) – baznīcas zemes gabals ar dzīvojamo māju un saimniecības ēkām, kas piešķirts mācītājam īpašumtiesīgā lietošanā, virsīpašuma tiesībām paliekot reliģiskajai iestādei vai baznīcas draudzei. Mācītājam bija personīga muižnieka tiesības, un savā saimniecībā viņš turēja dzimtļaudis, prasīja klaušu pildīšanu. Latvijas teritorijā tās izveidojās līdz ar baznīcām 13. gadsimtā, atgriežot no publiskām zemēm noteiktus gabalus – devas mācītāju iztikai. Valsts un tiesību vēsture. Jēdzienos un terminos. Rīga: Divergens, 2001, 264. lpp.

[20] Pusversts ir ekvivalenta 550 metriem.

[21] Attiecībā uz grāfa fon Mellīna izmantoto vārdu Mintuskrogs (vācu val. Mintuskrug) var pieļaut, ka tas domāts cenu un kvalitātes ziņā zema līmeņa traktiera apzīmēšanai. Tostarp, šis pieņēmums pamatojas apstāklī, ka ukraiņu valodā vārds минтос nozīmē maizes šķēli, ko dod trūcīgajiem. Севернорусские говоры. Издается с 1969 года. Выпуск 14. Санкт-Петербург: Нестор-История, 2015, с. 242.

[22] Kā skaidroja grāfs fon Mellīns, stadula ir apjumta, liela telpa līdzās krogam vai traktierim, kur ērti varēja novietot zirgus un ratus. Oriģinālu sk. Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 123.

[23] Par gruntniekiem dēvēja dzimtcilvēkus, kuriem tika atļauts izīrēt zemi. Taču zemes īrēšanas fakts vien neatsvabināja personu no dzimtbūšanas nastas – Oto Fabiāna fon Rozena (Otto Fabian von Rosen, 1684–1764) 1739. gada deklarācijā uzsvērts, ka “zemnieks ar savu personu un mantu pieder dzimtkungam”. Zeids T. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. Rīga: Zvaigzne, 1992, 190. lpp. Sk. Otto Fabian von Rose. Pieejams: https://gw.geneanet.org/frebault?lang=en&pz=maud&nz=nn&ocz=7&p=otto+fabian&n=von+rosen [aplūkots 2020. gada 30. jūlijā].

[24] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 124.

[25] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 125.–126.

[26] Zināms, ka 1768. gadā “šo krogu kopā ar tam piederīgo zemi ar gruntsnomas tiesībām ieguva krodzinieks Rumpe”, vēlāk to pārdodot kādam Hakmanim, kurš “līdzās krogam uzcēla nelielu vasarnīcas tipa muižiņu, [k]o sāka dēvēt par Hakmaņa muižiņu, savukārt krogu tā arī dēvēja par Rumpes krogu”. Sk. Hakmaņa muiža. Pieejams: http://www.ambermarks.com/_Pieminekli/IsieApraksti/Riga/Mezciems/HakmanaMuiz.htm [aplūkots 2020. gada 30. jūlijā].  

[27] Deviņas versts ir ekvivalentas deviņiem kilometriem un sešsimt metriem.

[28] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 126.

[29] Ibid, S. 127.

[30] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 127.

[31] Oriģinālā – Notchenshof jeb Nēķenes muiža, kas 1925. gadā tika pārdēvēta par Taureni.

[32] Dzimtbūšana (angļu val. bondage, serfdom; krievu val. крепостничество; vācu val. Leibeigenschaft) – zemnieku feodālās atkarības forma, kas izpaudās viņu piesaistīšanā pie zemes, pakļaušanā administratīvajai un tiesas varai. Rietumeiropā pastāvēja no 7.–9. gadsimta līdz 16.–18. gadsimtam, Krievijas impērijā – no 15. gadsimta līdz 1861. gada [19. februārim], taču Vidzemē dzimtbūšana tika atcelta agrāk. Valsts un tiesību vēsture. Jēdzienos un terminos. Rīga: Divergens, 2001, 50. lpp.

[33] Vārds trumpmanis ir sinomīms vārdiem kāršu spēlētājs, kāršu spēlmanis, trumpotājs. Sinonīmu vārdnīca. D. Šnē redakcijā. Rīga: Avots, 2012, 806. lpp.

[34] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 128.

[35] Ibid, S. 128.–129.

[36] Vārds burlaks (krievu val. бурлак) pārnestā nozīmē tiek izmantots laupītāja, rupja cilvēka un slepkavas apzīmēšanai. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 127. lpp.

[37] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 132.

[38] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 132.–133.

[39] Kernholmas (igauņu val. Kreenholm; vācu val. Krähnholm – tulkojumā vārnas sala) infantērija (itāļu val. infanteria) – kājinieku karaspēka nosaukums. Termins ir militārs, novecojis. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 329. lpp. Šeit pieminētais bija Krievijas impērijas kājnieku karaspēks, kas dienēja Narvas upē esošajā Vārnas salā.

[40] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 135.

[41] Ibid, S. 136.

[42] Ibid.

[43] Ormanis – cilvēks, kurš nodarbojas ar cilvēku un kravas pārvadāšanu zirgu pajūgos. Sk. Ormanis. Pieejams: https://tezaurs.lv/#/sv/ormanis [aplūkots 2020. gada 17. augustā].

[44] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 140.

[45] Ibid.

[46] Ibid, S. 142.

[47] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 146.

[48] Ibid, S. 147.-148.

[49] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 148.-149.

[50] Ibid, S. 149.

[51] Pērminderi (lejasvācu val. vormunder, tulkojumā – aizbildnis) – draudzes pārstāvji (galvenokārt no zemnieku vidus) baznīcas draudzes pārvaldē. Latvijas teritorijā jau 15. gadsimta beigām – 16. gadsimtam blakus vācu tautības pērminderiem tādā pašā skaitā darbojās arī latviešu zemnieku pārstāvji. Viņu pienākums bija glabāt vienu baznīcas lādes atslēgu, uzraudzīt, kā ļaudis ievēro baznīcas svinamās dienas, kalpot mācītājam dievkalpojumos un paklausīt baznīcas priekšniekam. Sk. Valsts un tiesību vēsture. Jēdzienos un terminos. Rīga: Divergens, 2001, 217. lpp.

[52] Piečuks (pirmsreformu krievu val. пятак) – viens piečuks bija ekvivalents piecām kapeikām.

[53] Grasis (vācu val. Groschen; latīņu val. denarius grossus, tulkojumā lielais denārijs) – monēta, ko 12. gadsimta beigās sāka kalt Itālijas pilsētās. Rietumeiropā šī monēta tika plašāk izplatīta pēc 1266. gada, kad sākās sudraba apgrozība. Krievijas valstī graši nekad netika oficiāli kalti. Tomēr saistībā ar to, ka 16. gadsimta un 17. gadsimta garumā divas sudraba kapeikas vērtības ziņā bija ekvivalentas vienam grasim, sarunvalodas līmenī tās arī sāka dēvēt par vienu grasi. Īpaši bieži šāds apzīmējums sastopams daiļliteratūrā. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 276. lpp.

[54] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 151.-152.

[55] Ar 1752. gada 9. janvāra Rīkojumu Nr. 9923 spīdzināšanas aizliegums tika attiecināts uz Rīgas guberņu. О непроизвожденiи пытки в завоеванныхъ Губернiяхъ отъ Швецiи. № 9923, 09. 01. 1752. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XIII. 1749–1753. № 9569–10.1067. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 579–581.1763. gada 15. janvārī spīdzināšana tika aizliegta apriņķu pilsētās, spēkā paliekot tikai “Guberņu un Provinču Kancelejās”, kur savukārt 1781. gada 1. janvārī spīdzināšana kā tāda netika atcelta, taču tās pielietošana tika būtiski ierobežota. О нечиненiи подсудимымъ при допросахъ тѣлесныхъ наказанiй. № 15.313, 01. 01. 1781. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXI. 1781–1783. № 15.106–15.901. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 371–373. Uzzināt vairāk par spīdzināšanas piemērošanu Krievijas impērijā lasītājs varēs turpmākajās publikācijās.

[56] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 152.

[57] Humānisms (latīņu val. humanus, tulkojumā – cilvēcīgs) – uzskatu kopums, kam raksturīga cilvēkmīlestība, rūpes par cilvēka labklājību, cieņu pret cilvēkiem. Kā idejiska kustība humānisms radās renesanses laikmetā literatūras studijās Itālijas universitātēs 13.–14. gadsimtā un pieņēmās spēkā, filologiem zinātniski analizējot un par jaunu Rietumos atklājot milzīgo sengrieķu literatūras klāstu. Vēlāk humānisms izplatījās Francijā, Vācijā, Spānijā, Anglijā, Nīderlandē. Kā kultūras un literatūras būtisks nosacījums humānisms kulmināciju sasniedza 16. gadsimta renesanses pārņemtajā Eiropā. 20. gadsimta Alberts Šveicers (Albert Schweitzer, 1875-1965), izvirzot jaunu humānisms principu – godbijību pret dzīvību, paplašināja humānisma jomu. Latvijā humānisma uzskatus pauda latviešu folklora, 16.–18. gadsimta Latvijas vācu literāti (Burkards Valdiss (Burcard Waldis, 1490–1556), Bazīlijs Plīnijs (Bafilio Plinio, ~540–1605), Johans Georgs Eizens (Johan Georg Eise, 1717–1779), Garlībs Merķelis (Garlieb Helwig Merkel, 1769–1850), jaunlatvieši un citi inteliģences pārstāvji. Sk. Humānisms. Pieejams: https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=hum%C4%81nisms&id=941834&g=1 [aplūkots 2020. gada 3. decembrī].

[58] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 151. Объ увѣщаванiи тѣхъ, кои дойдутъ до пытки, учеными Священниками, и о сочиненiи въ руководство неученымъ Священникамъ особой для сего книги. № 11.744, 29. 01. 1763. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XVI. 28.06.1762.–1765.

[59] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 152.

[60] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 152.

[61] Ibid, S. 152.-153.

[62] Ibid, S. 153.

[63] Ibid.

[64] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 153.

[65] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 154.

[66] Ibid, S. 155.

[67] Ibid, S. 157.

[68] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 158.

[69] Ibid, S. 159.

[70] Ibid, S. 160.

[71] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 162.-163.

[72] Ibid, S. 163.

[73] Ibid, S. 164.

[74] Ibid.

[75] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 164.

[76] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 168.

[77] Ibid, S. 168.-169.

[78] Ibid, S. 169.

[79] Tulkojumā – atmaskots. Дворецкий И. Х. Латинско-русский словарь. Москва: Дрофа, 2009, с. 241.

[80] Tulkojumā – nav atzinies. Дворецкий И. Х. Латинско-русский словарь. Москва: Дрофа, 2009, с. 213.

[81] 1767. gada 30. jūlija Rīkojums Nr. 12.949 jeb Nolikums Komisijai par jaunā Nolikuma sagatavošanu (pirmsreformu krievu val. Наказъ Коммиссiи о составленiи проэкта новаго Уложеiя”) bija dažādas tiesību jomas aptverošs normatīvais akts, pie kā vairāku gadu gaitā strādāja pati Katrīna II, attiecīgās idejas  pārņemot no Monteskjē, Voltēra un Bekarias darbiem. Kā var secināt jau no Rīkojuma Nr. 12.949 nosaukuma, tas bija paredzēts Katrīnas II izveidotās likumdošanas komisijas darba vajadzībām. Taču, neraugoties uz to, atsevišķos gadījumos un dažās Krievijas impērijas teritorijās, tostarp arī Vidzemē, ar laiku tas guva saistošā likuma spēku. О разсылкѣ Наказа, даннаго Коммиссiи о составленiи проэкта новаго Уложенiя, въ Присутственныя мъста для храненiя его на судейскомъ столтѣ при зерцалѣ. № 12.977, 24. 09. 1767. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XVIII. 1767–1769. № 12.812–13.106.a. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 348–349; Наказъ, данный Коммиссiи о сочиненiи проэкта Новаго Уложенiя. № 12.949, 30. 06. 1767. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XVIII. 1767–1769. № 12.812–13.106.a. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 192–280. Ieskatu par Rīkojuma Nr. 12.949 tapšanas vēsturi un tajā ietvertajiem kriminālprocesuālajiem noteikumiem autori sniegs turpmākajās publikācijās.

[82] Tulkojumā – realizējot iepriekš saplānoto. Дворецкий И. Х. Латинско-русский словарь. Москва: Дрофа, 2009, с. 62, c. 759.

[83] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 173.

[84] Oriģinālā − Landlage. Precīzākas ziņas par šo likumu autoriem neizdevās atrast.

[85] Domāts Svētās Romas imperatora Kārļa V Hābsburga (Karl V. von Habsburg, 1500–1558) 1532. gada 27. jūlijā izdotais inkvizīcijas kriminālprocesa formai atbilstošais tiesību akts – Constitutio criminalis Carolina (turpmāk – 1532. gada 27. jūlija Karolīna), ko autori sīkāk aplūkos turpmākajās publikācijās.

[86] Domāts 1754. gada 30. septembra Rīkojums Nr. 10.305, ar ko tika noteikta vienādu iededzinātu zīmju izmantošana visā Krievijas impērijas teritorijā. Arī ar Rīkojumu Nr. 10.305 autori iepazīstinās lasītāju turpmākajās publikācijās. О розсылкѣ Юстиц-Коллегiи одинаковыхъ знаковъ для клейменiя преступниковъ, и о распредѣленiи ихъ въ каторжной работѣ по степени преступленiя. № 10.305, 30. 09. 1754. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XIV. 1754–1757. № 10.169–10.494.a. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 234.

[87] Precīzākas ziņas par šo tiesību aktu autoriem neizdevās atrast.

[88] Krievijas impērijas Valdošais Senāts (pirmsreformu krievu val. Правительствующiй Сенатъ Россiйской имперiи) – likumdošanas, izpildvaras un tiesas funkcijas pildošs orgāns, kura locekļus izraudzīja un kontrolēja Krievijas imperators. Zvonareva M. Krievijas kriminālprocesa ģenēze no pirmā valsts veidojuma rašanās 9. gadsimtā līdz būtiskākajai jaunlaiku reformai. Bakalaura darbs. Latvijas Universitāte, 2020. gads, 48.–52. lpp., 54. lpp.

[89] Kaut arī attiecīgais rīkojums nav autoru rīcībā, tomēr, ņemot vērā grāfa fon Mellīna rakstīto, var apgalvot, ka minētais rīkojums bija saturiski identisks 1784. gada 29. novembra Rīkojumam Nr. 16.099, kur tika paredzēta Rīgas guberņas tiesu tiesību saglabāšana sodīt noziedzniekus ar “ierasto” pēršanu ar žagariem, nevis ar pātagām. О наказыванiи преступниковъ, подлежащихъ смертной казни въ Лифляндской и Ревельской губернияхъ, по тамошнимъ законамъ и введенному обыкновению. № 16.099, 29. 11. 1784. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXII. 1784–1788. № 15.902–16.738. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 260.

[90] Eksekūcija (latīņu val. executio, tulkojumā – izpildīšana) – 1. miesassods; 2. soda (it īpaši miesassods vai nāvessoda) izpildīšana; sprieduma, lēmuma izpildīšana; 3. dažu valstu civiltiesībās – parādnieka mantas pārdošana. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 200. lpp.

[91] Par minēto sodīšanu ar žagariem sk. 1784. gada 13. jūnija Rīkojumu Nr. 16.019. О наказыванiи въ Ревельской Губернiи преступниковъ 40 парами прутьевъ, въ разные дни. № 16.019, 13. 06. 1784. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XXII. 1784–1788. № 15.902–16.738. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 168–169.

[92] Kopš 1754. gada 30. septembra visām personām Krievijas impērijā, kas pēc notiesāšanas ar nāvessodu tika apžēlotas, bija izgriežamas nāsis, bet uz sejas iededzināts vārds ZAGLIS krievu valodā. О розсылкѣ Юстиц-Коллегiи одинаковыхъ знаковъ для клейменiя преступниковъ, и о распредѣленiи ихъ въ каторжной работѣ по степени преступленiя. № 10.305, 30. 09. 1754. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XIV. 1754–1757. № 10.169–10.494.a. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 234. [93] О посылкѣ въ Рогервикъ, для работъ, колодниковъ, осужденныхъ къ натуральной и политической смерти и къ вѣчной ссылкѣ, по прежнему, и о представленiи экстрактовъ по таковымъ дѣламъ въ Сенатъ на разсмотренiе. № 10.113, 18. 07. 1753. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи съ 1649 года. Томъ XIII. 1749–1753. № 9569–10.1067. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1830, с. 859.

[94] Atbilstoši kārtībai, kas noteikta 1532. gada 27. jūlija Karolīnas CCVII paragrāfā “Par nolaupīto vai zagto īpašumu, kas nonāca tiesā”.

[95] Likums, uz ko atsaucās grāfs fon Mellīns, ir 1775. gada 7. novembra Tiesu iestāžu nolikums, kur 111. pantā zemākas instances tiesu iestādēm tika uzlikts pienākums nodod taisītā sprieduma pārskatīšanu augstākas instances tiesai, ja spriedumā tika paredzēta personas sodīšana ar nāvi vai goda atņemšana.

[96] Augstākās zemes tiesas Krimināllietu departaments (pirmsreformu krievu val. Департаментъ Уголовныхъ дѣлъ верхняго земскаго суда) veica kriminālprocesus pret muižniecības pārstāvjiem, kā arī īstenoja apriņķa tiesas sprieduma revīziju, ja vien apriņķa tiesa bija piespriedusi dzīvības atņemšanu vai personas sodīšanu ar naturālo vai politisko nāvi. Turpmākajās publikācijās autori sniegs ieskatu minēto sodu īpatnībās.

[97] Tulkojumā – kopumā. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 941. lpp.

[98] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 176.

[99] Ibid.

[100] Mellin L. A. Ein merkwürdiger Kriminalfall, wocher ben den rigischen Gerichts: Behvreden im J. 1791 untersucht und entschieden wurde. In: Hupel A. W. Neue Nordische Miscellaneen. Leipzig: den Johann Friedrich Hartknoch, 1798, S. 178.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
COVID-19: tiesiskie aspekti
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties