Laimes un taisnīguma mijiedarbība nodarbinājusi vairāku tiesību pētnieku prātus.[2] Šo vērtību analīzē tiesību zinātnē nereti tiek minēta 1776. gadā pieņemtā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Neatkarības deklarācija, kurā norādīts: “Mēs uzskatām šādas pamattiesības par pašsaprotamām: visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi, Radītājs tiem ir devis zināmas neatņemamas tiesības, starp tām ir tiesības uz dzīvību, brīvību un tiekšanos pēc laimes. Lai nodrošinātu šīs tiesības, cilvēki veido valdības, kas realizē savu taisnīgo varu ar pārvaldāmo piekrišanu. Ja kāda pārvaldes forma nonāk pretrunā ar minētajiem mērķiem, tautai ir tiesības to nomainīt vai atcelt un iecelt jaunu valdību, kas balstās uz šiem principiem un organizē savu varu tādā veidā, kas pēc tautas domām labāk nodrošina tās drošību un laimi.”[3]

ASV Neatkarības deklarācija paredz tiesības katram pašam tiekties uz laimi jebkādā veidā, kādā tas uzskata par atbilstošu. Deklarācija atspoguļo domu, ka mēs kā cilvēki esam radīti, lai dzīvotu brīvībā ar neatņemamām tiesībām uz tiekšanos pēc laimes. Personai netiek paredzēts pienākums laimi sasniegt,[4] un valsts arī negarantē, ka cilvēks šo laimi iemantos. Tomēr valstij ir jāveicina apstākļi, kas šo laimi palīdzētu sasniegt, ja persona izvēlas pēc tās tiekties. Ja valsts to nenodrošina, tauta ir tiesīga mainīt pārvaldības modeli, lai vara tiktu organizētā tādā veidā, kas labāk spējīga nodrošināt tautas drošību un laimi.

Vēsturnieki ir analizējuši angļu filozofa Džona Loka (John Locke) ideju ietekmi uz ASV Neatkarības deklarācijas autoru Tomasu Džefersonu (Thomas Jefferson), it īpaši Loka darbu “Divi traktāti par valdīšanu” (1690), kur Loks uzskaita personas dabiskās tiesības uz “dzīvību, brīvību un īpašumu”. Loka dabisko tiesību uzskaitījums satura ziņā ir tuvs ASV Neatkarības deklarācijā paustajam ar izņēmumu, ka Džefersons tiesības uz īpašumu aizstājis ar tiesībām tiekties pēc laimes. Šī iemesla dēļ vēsturnieki ieņem vienu no divām pozīcijām. Pirmie norāda, ka vārda “īpašums” nomaiņai ar vārdiem “tiekšanās pēc laimes” ir būtiska nozīme, un laime ietver tiesības uz īpašumu, laimi, kas rodas no komforta, ko piešķir materiālas vērtības, tiesības uz ģimenes dzīvi un tikumisku dzīvi.[5]

Otri, savukārt, uztver šo frāzi kā tukšu retoriku, kas piešķir deklarācijai nepieciešamo ritmu un ideālismu.[6] Neatkarīgi no tā, kura pozīcija ir vēsturiski pamatotāka, jānorāda, ka laimes jēdziena lietošana tiesībās ir tikai ņēmusies spēkā. Tā, piemēram, no 1823. gada frāze par “tiekšanos uz laimi” parādās vismaz 94 ASV Augstākās tiesas lietās, kur pieteicēji tajā spējuši saskatīt citstarp tiesības uz privāto dzīvi un tiesības izvēlēties nodarbošanos.[7]

Līdzīgi kā ASV, arī Francijā 1789. gada 26. augustā tika pieņemts vēsturiski nozīmīgs juridisks dokuments – Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija, kuras preambulā tiek akcentēta šī dokumenta, tostarp arī valsts loma, visu cilvēku laimes sekmēšanā.[8] Attiecīgi jāsecina, ka šī frāze par laimi neatstāj cilvēkus vienaldzīgus un ar laiku tā ieņēmusi zināmu saturu un atzinību sabiedrībā[9] un tiesību zinātnē.[10]

Aristotelis teicis, ka valsts vispirms tiek veidota, lai mēs varētu dzīvot, pēc tam tā tiek uzturēta, lai mēs varam dzīvot laimīgi.[11] Piemēram, Turcijas konstitūcijas 5. pants tieši nosaka, ka valsts mērķis un pienākums citstarp ir nodrošināt laimi indivīdam un sabiedrībai.[12] Filozofs un ekonomists Ādams Smits (Adam Smith) pat norādījis, ka visu valstu konstitūcijas vērtējamas tiktāl, ciktāl tās vairo cilvēku laimi, un laimes veicināšana ir to vienīgais mērķis.[13] Latvijas Republikas Satversmes teksts neiekļauj frāzes par laimi vai valsts pienākumiem to sekmēt, taču cerības, ka Satversme spēs sekmēt laimi, ir bijušas – Jānis Čakste 1922. gada 7. novembrī Saeimas sēdē, kad nupat spēkā bija stājusies Latvijas Republikas Satversme, svinīgi uzsvēra: “Lai šī jaunā Valsts Satversme padara Latviju laimīgu un stipru!”[14] Tādēļ secināms, ka laime tieši vai netieši tiek uzskatīta par vērtību arī tiesībās un no valsts tiek sagaidīts, ka tā būs spējīga sekmēt indivīdu un sabiedrības laimi.

Šodien zinātnieki mēra un sistematizē laimes veicinošus elementus, pētot laimes iemeslus, korelāciju un nosacījumus, un mēģina noskaidrot, kā cilvēki var būt laimīgāki un laimi saglabāt ilgāk. Pamatojoties uz šiem datiem, tiesību zinātnieki ir piedāvājuši izmaiņas tiesiskajā regulējumā, piemēram, krimināltiesībās,[15] deliktu tiesībās,[16] civilprocesā,[17] nodokļu tiesībās[18] un uzņēmuma pārvaldībā.[19] Atsevišķas valstis rūpīgi vadās pēc šiem datiem, un, piemēram, Butāna ir ieviesusi nacionālo laimes indeksu,[20] kas tad arī norāda uz to, cik labi vai slikti valsts pilda savu pienākumu pret tautu.

Tiekšanās pēc laimes jau iemantojusi starptautisku atzinību un juridiska jēdziena statusu, uz ko norāda arī Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ģenerālās asamblejas vienbalsīgi 2011. gadā pieņemtā rezolūcija, kas atzīst tiekšanos pēc laimes par fundamentālu cilvēka mērķi un aicina valstis veikt pasākumus, kas vērsti uz ilgtspējīgu laimi un labklājību.[21] Likumsakarīgi šķiet arī atsevišķu tiesību zinātņu profesoru aicinājumi vērtēt likumus pēc tā, kā tie ietekmē cilvēku laimi, nevis pēc to taisnīguma.[22]

Tomēr laimes jēdziens nav brīvs no abstrakcijas un subjektīvisma. Vispirms varētu piekrist, ka laimi ir vieglāk piedzīvot nekā definēt.[23] Laimes jēdziens tiek dažādi uztverts dažādu tautu un valstu ietvaros.[24] Galvenā atšķirība uzskatos ir starp to, vai laime ir kas tāds, kas ir primāri ir atkarīgs no paša pūlēm, vai tomēr tās iemantošanu primāri nosaka ārēji apstākļi un veiksme. Kanta uzskatā laime ir tad, kad persona iegūst to, ko vēlas.[25] Tanī pašā laikā Kants atzīst, ka laime ir nenosakāms jēdziens, jo, lai gan katrs vēlas to sasniegt, cilvēki nespēj skaidri un konsekventi pateikt, ko viņi paši vēlas.[26] Arī Dž. Loks, kurš padziļināti pētījis laimi, ir novērojis, ka tā ir subjektīva un sastāv no lietām, kas sniedz vislielāko baudu, un neietver lietas, kas rada sāpes vai traucēkļus. Kamēr vienam baudu rada izsmalcināts siers un jūras vēži, citam no tā kļūst nelabi.[27]

Savukārt stoiķi materiālām lietām un ērtībām nepiešķīra nekādu lomu laimes sasniegšanā. Stoiķi uzskatīja, ka, iemācoties kontrolēt savas kaisles un emocijas, var tikt pāri apkārtējās pasaules juceklim un izjust laimi arī pašos nelabvēlīgākajos apstākļos. Tie deva priekšroku atsevišķiem labumiem, piemēram, būt veselam, nevis slimam, un dzīvot mājā, nevis zem tilta, tomēr tajā pašā laikā tie uzskatīja, ka šo labumu neesamība pati par sevi nespēj atturēt cilvēkus no laimes sasniegšanas. Tas, kas cilvēkiem neļauj sasniegt laimi nabadzībā un slimībā, ir tas, ka tie piešķir šīm lietām pārāk lielu nozīmi. Nozīme ir tikumiskai rīcībai, bet veiksmei un materiālām vērtībām ietekmes uz laimi nav. Neskatoties uz stoicisma ideju būtisko lomu cilvēku labklājībā, autors apšauba, ka cilvēks šodien spētu būt laimīgs, absolūti neskatoties ne uz kādiem apstākļiem. Tas varētu būt ideāls, pēc kā tiekties mūža garumā, taču, visticamāk, nekad pilnībā nesasniedzams. Pat ja iespējams atrast dzīves jēgu un piepildījumu neiedomājamu ciešanu laikā,[28] tad diezin vai šī būtu tāda laimīga dzīve, ko persona nebūtu gatava mainīt ne pret ko citu vai novēlētu savam tuvākajam.

Arī Aristotelis laimi jeb sava iedzimtā potenciāla tikumisku realizēšanu, ko, iespējams, precīzāk būtu apzīmēt ar grieķu vārdu εὐδαιμονία, saredz kā stāvokli, ko var sasniegt ar aktīvu, samērīgu, tikumisku darbību un intelektuālu kontemplāciju. Laime ir atkarīga no cilvēka vērtībām, proti, kādas ir cilvēku vērtības, tāda ir arī laime un labklājība, tai skaitā izvēlētie ceļi šīs laimes sasniegšanai.[29] Arī Aristotelim tāpat kā Rainim[30] laime lielā mērā ir cilvēku pašu rokās, tomēr pretēji stoiķiem, Aristoteļa ieskatā, ārējie apstākļi spēlē savu lomu. Materiālas vērtības un citi labumi var kalpot tikumisku mērķu sasniegšanai, piemēram, bagātnieks ir spējīgs būt dāsns pret citiem un cilvēks ar draugiem ir spējīgs iesaistīties intelektuāli bagātinošā dialogā. Turklāt, Aristoteļa ieskatā, laimi sasniegt bez pamatvajadzību nodrošināšanas vismaz minimālā apmērā (pajumte, ēdiens) nebūtu iespējams.

Autors pievienojas grieķu idejām par to, ka laimi nevajadzētu saistīt tikai ar lietām, kas sniedz baudu un harmoniju konkrētā mirklī, jo tas izslēgtu daudzas no vērtīgākajām dzīves pieredzēm. Piemēram, bērna audzināšana, sava biznesa uzsākšana un politiskā dzīve visdrīzāk sniegs pietiekamu daudzumu bažu, konfliktu, grūtību, emocionālu sāpju, bet, to pārvarot un atskatoties uz šo laiku, nereti būs iespējams secināt, ka tieši šīs nodarbes sniegušas lielāko gandarījumu mūža griezumā. Arī grieķi laimi mēdza izvērtēt visas dzīves griezumā – grieķu runas vīram Solonam ticis piedēvēts teiciens: “Nesauc nevienu par laimīgu, kamēr viņš nav vēl miris.” Lai gan autoram šķiet iedrošinoša stoiķu ideja par laimes balstīšanu pilnībā sava paša rīcībā, autors sliecas pievienoties Aristoteļa mazliet mērenākajai pieejai par to, ka zināma ārēju faktoru klātbūtne ir nepieciešama laimes sasniegšanai, jo, dzīvojot zem tilta ar tukšu vēderu, par morāli pareizu un tikumisku rīcību domāt būs grūti, ja ne neiespējami. Šī darba ietvaros laime tiks vispārīgi uzskatīta par apmierinājuma un piepildījuma sajūtu attiecībā pret savu dzīvi.

Tālāk iztirzājot laimes un taisnīguma mijiedarbību, jāaplūko arī taisnīguma jēdziens. Sokrāts bija gatavs mirt par taisnīgumu, jo uzskatīja, ka par taisnīgumu ir vērts nest upurus un atdot savu dzīvi.[31] Atsevišķi filozofi uzsvēruši, ka taisnīgums vienmēr ir cilvēka interesēs, arī tad, kad par netaisnīgu rīcību nedraud sods.[32] Tomēr kas tad ir taisnīgums? Sena taisnīguma izpratne izpaužas Taliona principā: “Dots pret dotu! Un, ja kas kādu cilvēku nosit, tam mirtin ir jāmirst. Bet, ja kas kādu lopu nosit, tad tam ir jāizlīgst, dodot dzīvību pret dzīvību. Un, ja kas ievaino savu tuvāko, lai tam atdara tāpat, kā viņš ir darījis, lūzumu pret lūzumu, aci pret aci, zobu pret zobu, un kādu vainu viņš ir nodarījis cilvēkam, tāpat lai viņam top atdarīts.”[33] Mūsdienās Taliona princips tā klasiskajā izpratnē ir zaudējis savu lomu modernā sabiedrībā,[34] jo, piemēram, salauztas rokas gadījumā vainīgajam roka netiks salauzta. Taisnīgums, tāpat kā valsts un laime, ir idejas, kas konkretizējas konkrētā telpā un laikā.[35] Satversmes ievads norāda, ka taisnīgums ir viens no elementiem, kas ir saliedētas sabiedrības pamatā. Taisnīgums aizsargā mūsu tiesības un brīvības, ļaujot tiekties pēc laimes. Justitiniāna kodeksa Corpus iuris civilis kodifikācijas Institūcijas pirmā nodaļas preambulā noteikts, ka taisnīgums ir pamats, kurš dod katram cilvēkam to, kas tam pienākas.[36] Tā arī Latvijas Augstākā tiesa vērsusi uzmanību uz to, ka taisnīguma princips ir fundamentāls vispārējais tiesību princips un atbilstoši objektīvai izpratnei par taisnīgumu ikviens saņem to, kas viņam pienākas.[37] Taisnīgums un tā nodrošināšana ir demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galīgais mērķis.[38] Taisnīgums pieprasa valstij pieņemt arī ekonomiski efektīvus lēmumus attiecībā uz suverēna dzīves regulēšanu, jo tikai tā var panākt saskaņu un līdzsvaru, tikai tā var nodrošināt vienlīdzību un labumu proporcionālu sadali.[39] Atšķirībā no laimes jēdziena taisnīgumu ir vieglāk uztvert kā tiesību jēdzienu. Satversmes tiesas tiesnese Daiga Rezevska norādījusi, ka taisnīgums ir objektīva kategorija, ko iespējams novērtēt atbilstoši noteiktai metodoloģijai.[40] Lai taisnīgums tiktu īstenots katrā konkrētā lietā, jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem, proti, jānodrošina: 1) saskaņa un līdzsvars; 2) vienādos un salīdzināmos apstākļos esošu personu vienlīdzība un 3) labumu sadale proporcionāli nopelniem. Tikai tad, ja valsts darbība konkrēta jautājumā risināšanā atbilst visiem šiem kritērijiem, taisnīgums ir nodrošināts.[41] Bet vai taisnīguma nodrošināšana padara arī cilvēkus laimīgus?

Viljams Benets (William Benett) ir norādījis uz laimes un taisnīguma kolīziju.[42] Viņš uzskatīja, ka cilvēka primārā interese par taisnīgumu nav laimes iegūšanas vai saglabāšanas, bet gan brīvības nosargāšanas dēļ. Taisnīgums padara personu brīvu – brīvu dzīvot, brīvu pašrealizēties.[43] Savukārt laimi Benets raksturo kā miera un harmonijas stāvokli.[44] Tiekties pēc laimes tādēļ arī nozīmē izvairīties no konflikta. Savukārt konflikts ir neizbēgams pie taisnīguma. Attiecīgi tiekšanās pēc laimes caur taisnīgumu ir tāpat kā tiekties pēc miera caur karu. Mieru var iegūt bez kara – padodoties. Kad cilvēks dodas karā, tas ir brīvības dēļ, un viņa mīlestība pret brīvību ir lielāka nekā mīlestība pret dzīvību. Kareivji atteiksies no miera un iesaistīsies nebeidzamā cīņā. Šie kareivji atteiksies ne vien no miera, bet arī no laimes, lai sasniegtu taisnīgumu.[45] Tādēļ tiekšanās pēc taisnīguma var būt šķērslis laimei un otrādi. Platons uzskatīja, ka katrs taisnīgs cilvēks ir laimīgāks nekā netaisnīgs cilvēks, jo netaisnīgie ir nelaimīgi.[46] Būtībā netaisnīgums laimi nenes. Šim apgalvojumam līdzīgas idejas izskanējušas arī Latvijā.[47] Lai gan šāds uzskats uzrunā daudzu cilvēku sirdis, šim apgalvojumam ir lielāka vieta mūsu prātos, nekā realitātē. Grūti noliegt, ka ir arī netaisnīgi cilvēki, kas jūtas laimīgi vai vismaz laimīgāki par atsevišķiem taisnīgiem cilvēkiem.[48] Tomēr laime un taisnīgums vienmēr nebūs pretnostatījami jēdzieni. Taisnīgums ietver arī cilvēktiesību ievērošanu, kur, savukārt, cilvēktiesību nodrošināšana sekmē personas laimi vai vismaz tiekšanos pēc tās. Ja persona, piemēram, var baudīt savas tiesības uz īpašumu un privāto dzīvi, tai ir labākas iespējas tiekties pēc laimes veidā, kādā tas tai šķiet vislabāk. Laime un taisnīgums saduras brīdī, kad personas individuālā laime aizskars citu personu tiesības vai sabiedrības intereses. Taisnīguma princips prasa panākt iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm.[49] Taisnīgums neietver tikai vienas ieinteresētās puses interešu pilnīgu apmierināšanu. Ir nepieciešams panākt taisnīgumu gan attiecībā uz katru indivīdu, gan attiecībā uz sabiedrību kopumā.[50] Valstij ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības un privātpersonas interesēm.[51] Attiecīgi brīdī, kad saduras vairāku cilvēku intereses (arī veids, kādā tie tiecas pēc laimes), būs nepieciešamība pēc kompromisa, pēc taisnīga noregulējuma. Par taisnīgu nebūs uzskatāma situācija, kura nesamērīgi ierobežo personas pamattiesības.[52] Taisnīgums nenozīmē, ka visi saņems to, ko tie vēlas, vai ka visi būs apmierināti ar rezultātu. Tomēr tie saņems to, kas tiem pienākas. Dažreiz tas cilvēku padarīs laimīgāku, dažreiz nē. Tas būs atkarīgs no tā, vai konkrētās personas intereses būs tādas, kas nesamērīgi neierobežos citu cilvēku tiesības, un atbildīs tam, ko tā ir pelnījusi.

Attiecīgi atkarībā no mūsu izvēlētās izpratnes par laimi un veida, kā mēs vēlamies to sasniegt, būs konstatējams vai taisnīgums kolidē ar laimi vai gluži pretēji – palīdz to sasniegt un saglabāt. Bet kas tad ir svarīgāks – taisnīgums vai laime?

Aristotelim laime ir augstākais labums, ko var sasniegt cilvēks. Arī Džeremijs Bentams (Jeremy Bentham) uzskatīja, ka cilvēki par visu vairāk kāro laimi, bet to nevar izskaidrot ar neko citu, jo tas ir pamatprincips, ar ko var izskaidrot daudzas citas lietas, bet ar citām lietām to izskaidrot nevar.[53] Kā Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis retoriski vaicājis: “Kurš gan nevēlētos laimi?”[54] Tomēr, kamēr cilvēks ir demokrātiskas sabiedrības loceklis un nedzīvo atrauti no tās, bez taisnīguma neiztikt. Tajā pašā laikā nav vajadzības pēc taisnīguma, ja nav konfliktējošu interešu jeb nav citu cilvēku, ar ko rēķināties. Kelzens saka, ka “ilgas pēc taisnīguma ir cilvēku mūžīgas ilgas pēc laimes”.[55] Cilvēki tiecas pēc laimes, taču taisnīgums ir tas, kas var nodrošināt piemērotus apstākļus, lai sabiedrība kopumā varētu tiekties pēc laimes. Taisnīgums var ierobežot personas vēlmju realizāciju, bet vienlaikus tas nodrošina personu cilvēktiesību aizsardzību, kas sekmē laimes sasniegšanu. Taisnīgums negarantē laimi, taču tā trūkums būs šķērslis laimīgai sabiedrībai tiktāl, ciktāl tas neaizsargā personu tiesības tiekties pēc laimes veidā, kas nepārkāpj citu cilvēku tiesības un brīvības. Ja redzam taisnīgumu kā nepamatotu šķērsli laimes sasniegšanai un tiekšanās pēc laimes šķiet pārāk vispārīga vai tukša frāze, tas nav tādēļ, ka mēs kā cilvēki esam zaudējuši vēlmi tiekties pēc taisnīguma vai tā, kas mūs dara laimīgus, bet gan tādēļ, ka laimi asociējam ar šo pārejošo un īslaicīgo sajūtu, nevis patieso un jēgpilno laimi, kas balstītā cilvēka tikumiskā darbā, talantu izkopšanā un sevis ziedošanā cēlu mērķu sasniegšanai. Taisnīgums un laime gan sadursies, gan viens otru papildinās atkarībā no konkrētās situācijas, taču jāsecina, ka šīs būtu vienlīdz aizsargājamas vērtības sabiedrībā.

[1] Akots P.J. Raiņa domas par laimi. Jēkabpils Vēstnesis, 14.01.1943.

[2] Sk. piemēram, Riley J. Happiness and the Moral Sentiment of Justice. In: Kahn L. (eds) Mill on Justice. Philosophers in Depth. Palgrave Macmillan, London, 2012; Benett W. Justice and Happiness. Oxford: Clarendon Press, 1911.

[3] Amerikas Savienoto Valstu 1776. gada 4. jūlija Neatkarības deklarācija. Angļu valodā pieejama: https://www.archives.gov/founding-docs/declaration-transcript

[4] Doma par to, ka nevienu nevar piespiest būt laimīgam. Гегель Г.В.Ф. Философия права. Пер.с нем.:Ред и сост. Д.А. Керимов и В.С. Нерсесянц. Москва: Мысль, 1990.

[5] Conklin C.N. The Origins of the Pursuit of Happiness, 7 Wash. U. Jurisprudence Rev. 195, 2015. Skatīt arī tur minētās atsauces.

[6] Turpat.

[7] Pirmā atsauce uz tiekšanos pēc laimes ir atrodama ASV Augstākās tiesas lietā Green v. Biddle, 21 U.S. 1, 63, 1823.

[8] Francijas Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija. Angļu valodā pieejama: http://avalon.law.yale.edu/18th_century/rightsof.asp

[9] Dalailamas uzruna Eiropas parlamentam. Ikvienam ir tiesības uz laimi. Pieejams: http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//NONSGML+IM-PRESS+20081203IPR43683+0+DOC+PDF+V0//LV&language=LV

[10] Sk. arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešu A. Sajo, N. Vučinič un E. Kūris atsevišķās domas lietā Biao pret Dāniju Nr. 38590/10, kur tie norāda, ka Dānijas atteikums apvienot ģimeni parkapis personas tiesības uz tiekšanos pēc laimes. Personas tiesības uz laimi minējis arī Latvijas Republikas tiesībsargs tiesībsarga ikgadējā cilvēktiesību un labas pārvaldības konferencē 2019. gada 10. decembrī.

[11] Gordon M. The Happiness Principle, 29 Bill Rts J. 1996, p. 6.

[12] Turcijas konstitūcija. Angliski pieejama: https://global.tbmm.gov.tr/docs/constitution_en.pdf

[13] Smith A. The Theory of Moral Sentiments. Part IV: Of the Effect of Utility upon the Sentiment of Approbation. Chapter I. Gutenberg Publishers, 2011.

[14] Latvijas Republikas Saeimas stenogrammas, 29. lpp. Pieejama: http://flriga.lu.lv/tzpi/materiali/Saeimas_stenogrammas/I_Saeima_1_sesija_1922-1923.PDF

[15] Sk., piemēram, Bagaric M., McConvill J. Giving Content to the Principle of Proportionality: Happiness and Pain as the Universal Currency for Matching Offence Seriousness and Penalty Severity, 69 J. Crim. L. , 2005, p. 52; Bronsteen J., Buccafusco C., Masur J. Happiness and Punishment, 76 U. Chi. L. Rev. 2009, p. 1039.

[16] Bagenstos S. R., Schlanger M. Hedonic Damages, Hedonic Adaptation, and Disability. 60 Vand L. Rev. 2007, pp. 747-748.

[17] Bronsteen J., Buccafusco C., Masur J.S. Hedonic Adaptation and the Settlement of Civil Lawsuits, 108 Colum. L. Rev. 2008, p.1516.

[18] Bagaric M., McConvill J. Stop Taxing Happiness: A New Perspective on Progressive Taxation, 2 Pitt. Tax Rev. 2005, p. 91; Griffith T. D. Progressive Taxation and Happiness, 45 B.C. L. Rev. 2004, p. 1363.

[19] McConvill J. Shareholder participation and the corporation: a fresh inter-disciplinary approach in happiness. Routledge-Cavendishm, 2006.

[20] Izsvērstu šī indeksa analīzi skatīt: Ura K. et. al. An Extensive Analysis of GNH Index. Centre for Bhutan Studies, 2012. Pieejams: http://www.grossnationalhappiness.com/wp-content/uploads/2012/10/An%20Extensive%20Analysis%20of%20GNH%20Index.pdf

[21] ANO Ģenerālās asamblejas 2011. gada 19. jūlija rezolūcija A/RES/65/309.

[22] Bagaric M., McConvill J. Goodbye Justice, Hello Happiness: Welcoming Positive Psychology to the Law. 10 Deakin L. Rev. 2005, p. 3. Jānorāda, ka šobrīd par tiesību mērķi uzskata taisnīgumu, nevis laimi: Satversmes tiesas 2007. gada 28. februāra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2006-41-01, 14.2. punkts.

[23] McMahon D.M. The Quest for Happiness. The Wilson Quarterly, Vol. 29, No. 1, 2005, pp. 62-71.

[24] Uchida Y., Kitayama S. Happiness and unhappiness in East and West: Themes and variations. Emotion, 2009, pp. 441-456; Lu L. Understanding happiness: A look into the Chinese folk psychology. Journal of Happiness Studies, 2001, pp. 407–432.

[25] Kant I. The Cambridge Edition of the Work of Immanuel Kant: Practical Philosophy. Ed., Trans. Gregor M. J. Cambridge: Cambridge University Press, 1996, p. 240.

[26] Ibid. p.70.

[27] Lock J. An Essay concerning Human Understanding. Penguin Classics; Revised ed. Edition,1998, Chapter XXI. para. 56.

[28] Sk., piemēram, par jēgas meklējumiem nacistu koncentrācijas nometnēs Frankl V. E. Man's Search for Meaning: An Introduction to Logotherapy. New York: Simon & Schuster, 1984.

[29] Aristotelis. Nihomaha ētika. Tulk. I. Ķemere. Rīga: Zvaigzne, 1985.

[30] Rainis: “viss dots tavā rokā, esi laimīgs!”. Sk. Rainis. Kopotie raksti. 17. sējums. Rīga: Zinātne, 1983, 206. lpp.

[31] Weiss R. Socrates Dissatisfied: An Analysis of Plato's Crito. Cary, NC, USA: Oxford University Press, 1997, pp. 7-8.

[32] Hume D. Treatise of Human Nature, ed. Norton D., Norton M.J. Oxford: Oxford University Press, T 3.2.7.1.

[33] Bībele. 1965.gada izdevuma revidetais teksts. Rīga: Latvijas Bībeles biedrība 1998, 134. lpp.

[34] Škavronska D. No Taliona principa līdz resocializācijai. Jurista Vārds, 14.12.2010., Nr. 50 (645).

[35] Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles priekšlasījums radošo industriju konferencē “Subject: Creativity” Cēsīs 2018. gada 2. novembrī.

[36] Justinian. Institutes Moyle J.B. trans. Oxford, 1911. Pieejams: http://amesfoundation.law.harvard.edu/digital/CJCiv/JInst.pdf

[37] Augstākās tiesas 2007. gada 7.jūnijā sprieduma lietā Nr. SKA-238/2007 15. punkts.

[38] Satversmes tiesas 2017. gada 2. novembra tiesneša atsevišķās domas “Satversmes tiesas tiesneses Daigas Rezevskas atsevišķās domas lietā Nr. 2016-14-01 “Par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam”” (Daigas Razevskas atsevišķās domas). Latvijas Vēstnesis, 18.12.2017., Nr. 251 (6078).

[39] Turpat.

[40] Satversmes tiesas tiesneses Daigas Rezevskas tēzes seminārā “Sabiedrība, valsts, tiesības – Satversmes vērtību diskursā” Rīgā, 2019. gada 8. aprīlī.

[41] Daigas Razevskas atsevišķās domas. Sk. darba 35. atsauci.

[42] Benett W. Justice and Happiness. Oxford: Clarendon Press. 1911.

[43] Turpat, p. 70.

[44] Turpat, p. 124.

[45] Turpat, p. 121.

[46] Plašāku Paltona ideju vērtējumu skatīt: Thomas L. Justice, Happiness, and Self-Knowledge. Canadian Journal of Philosophy, Vol. 16, No. 1, 1986, pp. 63-82.

[47] Satversmes tiesas 2016. gada 12. janvāra tiesas sēdē lietā Nr. 2015-11-03, 244. lpp. J. Pleps: “Bet man šķiet, ka mēs esam vienprātīgi par vienu lietu – ka noziedzīgi iegūta nauda laimi nenes.”

[48] Satversmes tiesa 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 18. punktā norāda, ka: “Ja valsts ir iesaistījusies tādas komercsabiedrības glābšanā un restrukturēšanā, kura bez valsts atbalsta, visticamāk, kļūtu maksātnespējīga, un tieši valsts atbalsta rezultātā komercsabiedrība var sekmīgi turpināt savu darbību, taisnīguma principam neatbilstu tāda situācija, ka tie subjekti, kuri saņēmuši vislielāko labumu tad, kad komercsabiedrība strādāja labi, nepiedalītos tās glābšanā un restrukturēšanā.” Šāda atziņa sevī neietver to, ka personas, kas pretēji taisnīguma principam komercsabiedrības glābšanā neiesaistītos, kļūtu mazāk laimīgas. Drīzāk otrādi, taisnīgs situācijas noregulējums padarītu konkrētos subjektus mazāk laimīgus, jo tie nevarētu darīt to, ko vēlās – saņemt tikai labumus, bet grūtībās nepiedalīties.

[49] Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija spriedums lietā Nr. 2004-18-0106, secinājumu daļas 7. punkts.

[50] Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta spriedums lietā Nr. 2002-12-01, secinājumu daļas 1. punkts.

[51] Satversmes tiesas 2009. gada 7. oktobra spriedums lietā Nr. 2009-05-01, 10.1. punkts.

[52] Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa spriedums lietā Nr. 2006-28-01, 20.1. punkts.

[53] Bentham J. An Introduction to the Principles of Morals and Legislation, Dodo Press, 2008. Chapter I.

[54] Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša N. Valticos atsevišķās domas lietā Kokkinakis pret Grieķiju Nr. 14307/88.

[55] Kelsen H. What is Justice? Justice, Law, and Politics in the Mirror of Science, Collected Essays by Hans Kelsen. Berkeley, CA: University of California Press, 1957, p. 2.