8. Aprīlis 2021 11:38
Domnīca / eseja
Kādam jābūt administratīvā pārkāpuma procesam lietās par transportlīdzekļa novietošanu apstādījumos
2

Pēdējā laikā man pazīstamiem cilvēkiem nācās piedalīties administratīvo pārkāpumu procesā lietās par transportlīdzekļu novietošanu apstādījumu vietās. Turpmāk aprakstītais attiecas tikai uz man zināmajām lietām. Neapgalvoju, ka līdzīgu praksi īsteno visās lietās, tomēr vairāku man zināmu lietu faktiskie apstākļi ir bijuši ļoti līdzīgi un tam sekojoša policijas amatpersonu rīcība ir bijusi identiska, kas liek apšaubīt ne tikai konkrētu amatpersonu kompetenci, bet arī iestādes izpratni par administratīvā pārkāpuma procesa veikšanas kārtību.

Par personas tiesībām zināt savas tiesības

Rīgas domes 2013. gada 15. janvāra saistošie noteikumi Nr. 204 “Rīgas pilsētas apstādījumu uzturēšanas un aizsardzības saistošie noteikumi” aizliedz novietot transportlīdzekļus stāvēšanai publiskajos apstādījumos. Stāvēšanai paredzēto vietu trūkuma dēļ Rīgas daudzdzīvokļu māju pagalmos šis aizliegums ne vienmēr tiek ievērots. Rīgas pašvaldības policijas amatpersona, konstatējot pārkāpumu (pārkāpējam klāt neesot), uzsāk administratīvā pārkāpuma procesu un CSDD datubāzē pārbauda, kam konkrētais transportlīdzeklis pieder. Ievērojot to, ka šajā lietu kategorijā nav pieļaujama prezumpcija par transportlīdzekļa īpašnieku kā pārkāpuma subjektu, transportlīdzekļa īpašniekam piešķir liecinieka statusu lietā. Tas ir pamatoti, jo īpašnieka rīcībā ir jābūt ziņām par lietā būtisko apstākli – kurš ir novietojis transportlīdzekli stāvēšanai neatļautā vietā.

Transportlīdzekļa īpašniekam tiek nosūtīta vēstule ar aicinājumu sazināties ar policijas amatpersonu. Tik tālu šāda kārtība ir skaidra un pamatota. Taču turpmākā procesa gaita neatbilst Administratīvās atbildības likuma procesuālajai kārtībai. Proti, Rīgas pašvaldības policijas amatpersona pa telefonu uzdod transportlīdzekļa īpašniekam jautājumu par to, kura persona novietoja transportlīdzekli neatļautā vietā. Faktiski persona tiek pratināta, nepārbaudot personas identitāti, kā arī nebrīdinot liecinieku par viņa tiesībām atteikties no liecināšanas, un nebrīdinot viņu par kriminālatbildību, tādējādi pārkāpjot Administratīvās atbildības likumā noteikto pratināšanas procesuālo kārtību.

Pieļauju, ka minētajā lietu kategorijā pārkāpuma subjekts parasti ir vai nu pats transportlīdzekļa īpašnieks, vai kāds no viņa tuviniekiem, jo dzīvē gūtie novērojumi man ļauj izdarīt secinājumu, ka savus transportlīdzekļus svešiem cilvēkiem mēs uzticam samērā reti. Faktiski sanāk, ka transportlīdzekļa īpašnieks ir spiests liecināt pret sevi vai pret kādu no saviem tuviniekiem. Taču saskaņā ar Administratīvās atbildības likumu lieciniekam ir tiesības neliecināt pret sevi un savu saderināto, laulāto, vecākiem, vecvecākiem, bērniem, mazbērniem, brāļiem un māsām, kā arī pret to personu, ar kuru attiecīgā fiziskā persona dzīvo kopā un ar kuru tai ir kopīga (nedalīta) saimniecība. Diemžēl policijas amatpersona transportlīdzekļa īpašnieku par šīm tiesībām neinformē.

No sarunas top arī skaidrs, ka policijas amatpersona šādu ziņu iegūšanu par pratināšanu neuzskata, taču nevar arī atbildēt uz jautājumu, kāda veida procesuālā darbība tiek veikta. Turklāt transportlīdzekļa īpašnieka atteikumu atbildēt uz izdoto jautājumu amatpersona traktē kā atteikšanos sadarboties.

Saprotams, ka iespējas atrast pārkāpuma subjektu, izmantojot citus pierādīšanas līdzekļus, ir visai niecīgas, bet vai tas attaisno šādu amatpersonu rīcību? Manuprāt, nē. Turklāt amatpersonām ir jāņem vērā, ka saskaņā ar Administratīvās atbildības regulējumu šādi iegūtie pierādījumi ir atzīstami par nepieļaujamiem un pierādīšanā neizmantojamiem.

Skaidrības labad gribu norādīt, ka neattaisnoju administratīvo pārkāpumu izdarīšanu, taču mērķis atrast un sodīt pārkāpuma izdarīšanā vainojamo personu neattaisno tik būtisku procesuālo pārkāpumu izdarīšanu.

Ļoti ceru uz to, ka Rīgas pašvaldības policijā tiks mainīta liecinieku pratināšanas prakse, tuvinot to Administratīvās atbildības likumā noteiktajam regulējumam, tādējādi vairojot, nevis degradējot sabiedrības uzticēšanos kontrolējošajām iestādēm.

Par nevajadzīgu personas tramdīšanu

Atbalstāma būtu arī pašvaldības policijas amatpersonu informēšana par Paziņošanas likumu un tajā paredzētajiem dažādiem paziņošanas veidiem. Iepriekš minētajās lietās saziņa ar liecinieku notika ar ierakstīto vēstuļu starpniecību. Pirmās vēstules nosūtīšana, izmantojot šo sakaru veidu, ir pamatota. Taču pēc privātpersonas lūguma turpmāk sazināties ar viņu, izmantojot elektroniskos sakarus, tika saņemts atteikums, pamatojoties uz iespējamām grūtībām paziņošanas fakta pierādīšanā.

Jautājums, cik ļoti šāda iestādes rīcība atbilst labas pārvaldības principam un Paziņošanas likuma regulējumam, ir retorisks. Taču Covid-19 pandēmijas apstākļos šāda rīcība, vairākkārt liekot personai doties uz pastu, nerespektē epidemioloģisko situāciju valstī un ir uzskatāma par personas nevajadzīgo tramdīšanu, radot tai papildu stresu un neveicinot personas uzticēšanos kontrolējošajām iestādēm.

patīk
drukāt
 
 
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Jura brālis
11. Aprīlis 2021 / 10:56
2
ATBILDĒT
Natālija izgāzusi emocijas.
Saziņa par telefonu nav aizliegta un, no personas ar procesuālo stautusu "liecinieks" ir iespēja iegūt informāciju izmantojot "Aptauju" (AAL 106.pants), kuras ietvaros amatpersona noskaidro personas rīcībā esošo informāciju. Šajā gadījumā nav nepieciešams personu informēt par kriminālatbildību līdz brīdim, kad persona tiktu nopratināta klātienē.
Gadījumā, ja liecinieka statusā būtu Natālija, kura ir ieguvusi maģistra grādu tiesību zinātnē, visdrīzāk amatpersona saņemtu atbildi, ka Natālijas rīcībā nav informācija par personu, kas viņas īpašumā esošu transportlīdzekli novietojis daudzdzīvokļu nama apstādījumos.
Šajā gadījumā, tas tikai pagarinātu uzsāktā procesa laiku, jo saskaņā ar CSL 20.panta piekto daļu, Natālija saņemtu uzaicinājumu ierasties Valsts policijā, lai sniegtu šo informāciju Valsts policijas amatpersonai. Ja Natālija izvēlētos rādīt raksturu arī Valsts policijā, tas visdrīzāk beigtos ar CSL 51.panta astotās daļas pārkāpumu (no 70 līdz 200 eiro). Šis pārkāpums nav tieši saistīts ar ceļu satiksmi, taču savstarpējās sadarbības ietvaros, informāciju par konkrētā pārkāpuma subjetu, noteikti būtu iespējams iegūt no Valsts policijas.
Natālijas paziņām steidzami jāsāk uzlabot "karmu", jo man, Jura brālim, pieredze ar pašvaldības policiju ir daudz pozitīvāka, jo dzīvojot ar tiesisko apziņu, saņemot zvanu no policijas amatpersonas, man pat galvā neienāk, ka es varētu informāciju nesniegt, slēpt savu identitāti vai vēl trakāk, sniegt citas personas datus.
Natālija, pasaki savējiem, lai beidz bojāt apstādījumus Rīgas pilsētā un izvēlas savus transportlīdzekļus novietot stāvēšanai nedaudz tālāk no kāpņu telpas, kur brīvu vietu gan jau atradīs. :) Tad arī karma uzlabosies un nebūs jāstrīdās ar policistiem.
Juris
9. Aprīlis 2021 / 07:53
2
ATBILDĒT
Un??? Man un domājams ka, lielākajai daļai sabiedrības ērtāk atbildēt telefiniski nevis pēc pavēstes ierasties policijā.
COVID-19: tiesiskie aspekti
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties