Izdevumā “Jurista Vārds” 2021. gada 14. septembrī tika publicēts autoru raksts “Apsūdzētā liecināšanas brīdis tiesā”,[1] kurā autori pauž savu nostāju par iespēju pirmajam dot vārdu tieši apsūdzētajam.

Autori iepriekš minētajā rakstā arī norādīja, kas pamudinājis pievērsties detalizētai šī jautājuma izpētei, tostarp aplūkojot vēsturiski teorētiskos aspektus. Proti, kādā kriminālprocesā vienam no šī raksta autoriem radās dibināts pamats saskaņā ar tobrīd spēkā esošā Kriminālprocesa likuma [2] 500. panta (“Pierādījumu pārbaudes kārtība”) trešo daļu [3] ierosināt jautājumu par pierādījumu pārbaudes kārtības grozīšanu un kā pirmos uzreiz pēc cietušā nopratināt apsūdzētās personas. Savukārt tiesa saskaņā ar likumu šo lūgumu bija nodevusi kriminālprocesa dalībnieku izvērtēšanai jeb, kā būtu teikuši starpkaru perioda juristi, partu [4] revīzijai.

Aizstāvība tad sastapās ar valsts apsūdzības uzturētāja kategoriskiem iebildumiem,[5] kurš uzskatīja, ka attiecīgais priekšlikums – ļaut apsūdzētajam liecināt uzreiz – vairāku apsvērumu dēļ esot nepieņemams, turklāt – pat nelikumīgs. Uzreiz jāatzīmē, ka prokurora nostāja konkrētajā jautājumā tiesai šķita pietiekoši pārliecinoša un aizstāvības lūgums diemžēl tika noraidīts.

Šāds precedents radīja neizpratni par šī regulējuma doktrināli teorētisko pamatojumu, tāpēc autori vēlējās rosināt diskusiju par pierādījumu pārbaudes kārtības grozīšanas iespējām, uz ko jo īpaši pamudināja gan konstatētās likumdevēja nekonsekvences, veicot grozījumus Kriminālprocesa likumā, gan arī Kriminālprocesa likumā ietverto tiesību normu piemērošanas problēmas.[6]

Līdz ar to autori sagatavoja publikāciju “Jurista Vārds” izdevumam, tomēr ārpus raksta tvēruma palika būtiski vēsturiski teorētiskie aspekti, tostarp vēsturiski spēkā esošā normatīvā regulējuma analīze, meklējot Rietumeiropas tiesību sistēmas doktrīnas atziņas Latvijā.

Līdz ar to raksta autori turpmākajās publikācijās “Jurista Vārds” domnīcas platformā vēlas nedaudz pievērsties kriminālprocesa vēsturei un aplūkot pierādījumu pārbaudes kārtības grozīšanas institūta ģenēzi, vēršot lasītāju uzmanību uz likumdevēja nekonsekvencēm un grozījumu izstrādes procesa laikā nepietiekamu vēsturiskā un zinātniskā mantojuma apzināšanu.

Pavisam nesen autori publicēja rakstu sēriju par replikas institūtu krimināltiesvedībā, kurā tostarp uzskaitīja arī izpētei nepieciešamos vēsturiskos avotus, kas ir atzīstami par Latvijas Republikas kriminālprocesuālās doktrīnas avotiem – Krievijas impērijas 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumu,[7] Krievijas impērijas Valdošā Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta tēzes un Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumi,[8] Latvijas Republikas pagaidu nolikumus,[9] kā arī Latvijas Republikas 1926. gada Kriminālprocesa likumus [10] un 1939. gada Kriminālprocesa nolikumu,[11] turklāt norādīja to izmantošanas skaidrojumu un pamatojumu kontinuitātes doktrīnas ietvaros.[12] Tāpēc, lai neatkārtotos no iepriekš jau minētā, bet pievērstos pierādījumu pārbaudes kārtības institūta ģenēzei, šoreiz lasītāji tiek aicināti nepieciešamības gadījumā pārskatīt arī iepriekš norādīto rakstu sēriju.

Tomēr autori vērš lasītāja uzmanību uz to, ka šajā publikācijā tiks analizētas vienīgi tās 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma tiesību normas, kas attiecās vienlīdz uz lietas izskatīšanu ar un bez zvērināto piedalīšanās. Tādējādi nav norādītas specifiskas īpatnības, kas pierādījumu pārbaudes gaitā bija ņemamas vērā, ja tiesu sprieda ar zvērināto dalību, turklāt attiecināt šīs īpatnības uz mūsdienu iztiesāšanas kārtību nebūtu gluži pamatoti.

Saskaņā ar 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumu jau pēc tiesas sēdes atklāšanas, apsūdzības raksta nolasīšanas (1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 678. pants) un lietas būtības izklāstīšanas tiesas sēdes priekšsēdētājs vaicāja apsūdzētajam, “vai viņš atzīstās par vainīgu” [13] (1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 679. pants).

“Tiesājamam, kas atzinis savu vainu, top likti turpmāki jautājumi, kas attiecas uz tā nozieguma apstākļiem, par kuru viņš apsūdzēts.”[14] Šajā gadījumā, neveicot pierādījumu pārbaudi, tiesa ar tiesas priekšsēdētāja starpniecību nopratināja apsūdzēto personu par viņa atzītā materiālo krimināltiesību normu pārkāpuma faktiskajiem apstākļiem.[15] Procesa dalībnieki, nebūdami tiesīgi uzdot tiesājamajam jautājumus, tomēr varēja lūgt tiesu veikt pierādījumu pārbaudi arī tad, ja apsūdzētais bija atzinies.

Jebkurā gadījumā, pierādījumu pārbaude vienmēr notika gadījumos, kad apsūdzētā persona neatzina vainu tai inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā.

Pēc vispārējā principa, kas tika nostiprināts 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 700. pantā, “vispirms izklaušināmas no nozieguma cietušās personas, tad – liecinieki, kurus norādījis apsūdzētājs, un beidzot tie, uz kuriem ir atsaucies tiesājamais”.[16] Ar “no nozieguma cietušo personu” minētajā pantā tika saprasts kā “apsūdzētājs”, tā arī “civilprasītājs”.[17] Tāpat attiecīgo pantu komentējošā literatūrā tika norādīts, ka “no nozieguma cietušās personas ir tādi liecinieki, kas gadījumu lielākajā daļā var sniegt detalizētākas un lietu skaidrojošākas ziņas, tādēļ šādi liecinieki ir nopratināmi pirms pārējiem”.[18] Savukārt 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 701. pants noteica: “liecinieku izklaušināšanas kārtība, kas norādīta priekšējā pantā, var tapt pārgrozīta aiz kavēkļiem, kas rastos viņu ievērojot, vai arī aiz sevišķiem, tiesas Priekšsēdētāja vērā ņemtiem iemesliem”.[19]

Tādējādi, ņemot vērā 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 700. panta tvērumu kopsakarā ar šī likuma 701. pantu, secināms, ka, pirmkārt, liecinieku jēdzienā ietilpa arī cietušais un, otrkārt, ka materiālās patiesības noskaidrošanai ne vienmēr kā pirmo ir nepieciešams nopratināt cietušo.

Krievijas impērijas tiesas bija paudušas atziņas, ka liecinošo personu nopratināšanas kārtība ir atkarīga vien no tiesas sēdes priekšsēdētāja priekšstata par to, kādā veidā vislietderīgāk varētu būt noskaidrojama materiālā patiesība.[20] Galu galā, vadīt “lietas gājienu tanī kārtībā, kura visvairāk palīdz atklāt patiesību”,[21] tika pasludināts par tiesas sēdes priekšsēdētāja primāro pienākumu (1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 613. pants). Neraugoties uz to, apsūdzētājs un apsūdzētais paturēja tiesības iebilst pret tiesas noteikto pierādījumu pārbaudes kārtību, lūdzot tiesu pieturēties pie normatīvajos aktos noteiktā.[22]

Tajā pašā laikā tiesājamajam, kas noliedza savu vainu tam uzrādītājā noziedzīgajā nodarījumā, “tiesas Priekšsēdētājs, ik kuru pierādījumu caurlūkojot, jautā: vai viņš nevēlas attaisnošanās labad pienest kādus paskaidrojumus vai atspēkojumus”[23] (1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 683. pants). Tiesu spriedumos turklāt tika noteikts, ka arī šajā gadījumā tiesājamais bija tiesīgs klusēt, taču tiesas sēdes priekšsēdētājam nebija tas apsūdzētajam atsevišķi jāatgādina.[24]

Citiem vārdiem sakot, vainas neatzīšanas gadījumā apsūdzētais sniedza liecības visa procesa garumā. Turklāt tiesu prakse veidojās tā, ka pēc savas vainas neatzīšanas apsūdzētais sniedza savus paskaidrojumus par izvirzītās apsūdzības būtību.

Vēl jo vairāk tiesu praksē tika atzīts, ka ne vien tiesājamajam, kas inkriminējamajā noziegumā nebija atzinis vainu, bet arī apsūdzētajam, kas bija sniedzis atzīšanos, tiesas sēdes priekšsēdētājam bija jāvaicā viedoklis par pārbaudāmiem pierādījumiem: “683. p. precīzā jēga un saturs nepieļauj šaubu, ka tiesājamajiem piemīt tiesība skaidroties un atspēkot ikkatru pret tiem uzrādāmo pierādījumu tūlīt pēc tā uzrādīšanas”.[25]

Arī tā laika juridiskajā literatūrā par 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 683. pantu tika norādīts, “šī noteikuma mērķis ir tāds, lai atgādinātu tiesājamajam viņa paša interesēs par viņa tiesībām iebilst. Apsūdzētā nepielaišana skaidrot un atspēkot katru pierādījumu tūlīt pēc viņa pieteikuma ir atzīstama par būtisku pārkāpumu”.[26]

Tātad secināms, ka 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumā bija ne tikai paredzētas tiesas pilnvaras grozīt likumā nostiprināto pierādījumu pārbaudes kārtību, bet arī – noteiktas visai plašas tiesības iebilst pret apsūdzību visā iztiesāšanas gaitā.

Kā jau tika norādīts, 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumā ietvertā doktrīna tika implementēta neatkarīgās Latvijas tiesību aktos, gan 1926. gada Kriminālprocesa likumos, gan arī 1939. gada Kriminālprocesa likumā izvirzot identiskus nosacījumus pierādījumu pārbaudes kārtībai.

Tādējādi 1926. gada Kriminālprocesa likumu 696. pants (1939. gada Kriminālprocesa likuma 696. pants [27]) noteica: “kad izpildīti visi ar tiesas izmeklēšanu saistītie darbi, tad nolasa visiem dzirdot apsūdzības rakstu vai privātapsūdzētāja sūdzību”. Pēc tam “tiesas priekšsēdētājs īsos vārdos atstāsta apsūdzības būtību un jautā tiesājamam, vai viņš atzīstas par vainīgu” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 697. pants [28]).

Tādam “tiesājamam, kas atzīstas par vainīgu, liek priekšā turpmākus jautājumus attiecībā uz tā noziedzīgā nodarījuma apstākļiem, kuŗā viņu apsūdz” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 698. pants).[29] Tikai, ja “tiesājamā atzīšanās nerada nekādas šaubas, tad tiesa bez turpmākas izmeklēšanas var pāriet uz beigu debatēm” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 699. pants [30]). Tomēr “t]esneši, prokurors un lietas dalībnieki, neskatoties uz tiesājamā atzīšanos, var prasīt tiesas izmeklēšanu, un šajā gadījumā tiesa stājas pie pierādījumu caurlūkošanas un pārbaudīšanas” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 700. pants [31]).

Savukārt “tiesājamam, kuŗš neatzīstas par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, tiesas priekšsēdētājs, katru pierādījumu lūkojot cauri, jautā, vai viņš nevēlas sev par attaisnojumu dot kādus paskaidrojumus vai atspēkojumus” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 701. pants [32]), jo arī neatkarīgās Latvijas starpkaru perioda likumos bija noteikts, ka krimināltiesas sēdes priekšsēdētāja pienākums ir vadīt “lietas gaitu tādā kārtībā, kuŗa visvairāk palīdz atklāt patiesību” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 662. pants un 1939. gada Kriminālprocesa likuma 662. pants).

Vainas neatzīšanas gadījumā bija veicama pierādījumu pārbaude: “vispirms nopratinama no noziedzīgā nodarījuma cietušā persona, kaut ari viņa būtu apsūdzētājs vai civilprasītājs, tad – apsūdzētāja norādītie liecinieki un beidzot tie, uz kuŗiem aizrādījis tiesājamais” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 719. pants [33]). Taču “iepriekšējā (719.) pantā norādīto liecinieku nopratināšanas kārtu var grozīt, ja to ieturot rastos šķēršļi, vai ari aiz sevišķiem, tiesas priekšsēdētāja ievērotiem iemesliem” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 720. pants [34]).

Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumos [35] autoriem neizdevās atrast 1926. gada Kriminālprocesa likumos un 1939. gada Kriminālprocesa likumā paredzētās pierādījumu pārbaudes kārtības grozīšanas izpausmes praksē. Acīmredzot šādiem (visticamāk – pašsaprotamiem) noteikumiem starpkaru periodā nebija nepieciešams atsevišķs skaidrojums.

Jebkurā gadījumā apsūdzētās personas paskaidrojumu sniegšanas īsto brīdi var izdibināt arī no neatkarīgās Latvijas starpkaru laika tiesas sēžu protokoliem.[36]

Atklājot tiesas sēdi, tiesājamajam tika ierādīta vieta uz apsūdzētā sola. Tad tiesas sēdes priekšsēdētājs uzdeva 1926. gada Kriminālprocesa likumos 687. pantā (1939. gada Kriminālprocesa likuma 687. pantā) paredzētos jautājumus par tiesājamā vārdu, uzvārdu, veicamo nodarbošanos, dzimšanas laiku un vietu, kā arī par to, vai apsūdzētais bija saņēmis norakstu no apsūdzības raksta vai privātsūdzētāja sūdzības. Kad tiesa bija noskaidrojusi tiesājamo raksturojošas ziņas, tiesas sēdes priekšsēdētājs nolasīja uz tiesu izaicināmo personu sarakstu, vienlaicīgi pārbaudot ieradušos personu identitāti. Tam sekoja partu pieteikto lūgumu un ierosinājumu izlemšana, pēc kā no tiesas sēžu zāles uz atsevišķu istabu tika izraidīti liecinieki.

Tikai tad tika nolasīta apsūdzība un tiesas sēdes priekšsēdētājs skaidroja tās saturu, apsūdzētajam priekšā, savukārt, liekot arī jautājumu par to, vai viņš atzīstas par vainīgu celtajā apsūdzībā. Tiktāl šāda kārtība būtiski neatšķiras no pašreizējā kriminālprocesuālā regulējuma. Taču atšķirībā no aktuālās kriminālprocesuālās kārtības, starpkaru periodā, atbildot uz šo vaicājumu, apsūdzētā persona nebija ierobežota paskaidrojumu sniegšanā, būdama tiesīga liecināt arī par izmeklējamā noziedzīgā nodarījuma faktiskajiem apstākļiem.

Apsūdzētā liecība, ko tas sniedza uzreiz pēc apsūdzības nolasīšanas, reizēm izpaudās vien pāris vārdos, kā tas, piemēram, bija pret Robertu Antonu ierosinātās krimināllietas iztiesāšanas gaitā (“neatzīstos par vainīgu pret mani celtā apsūdzībā, palieku pie iepriekšējā izmeklēšanā dotiem paskaidrojumiem”[37]), vai tieši pretēji – visai izvērstā liecinājumā, kas varēja būt protokolēts pat uz piecām lapām, kā tas bija, piemēram, Riharda Pulciņa gadījumā.[38]

Līdz ar to, tikai tad, kad tiesa bija noskaidrojusi iztiesāšanas priekšmetu, tiesas sēdes priekšsēdētājs sēžu zālē ieaicināja lieciniekus, kurus arī iztaujāja 1926. gada Kriminālprocesa likumu 721. panta (1939. gada Kriminālprocesa likuma 721. panta) kārtībā. Ja pēc liecinieku nopratināšanas parti neizrādīja vēlmi papildināt tiesas izmeklēšanu, tiesas sēdes priekšsēdētājs pasludināja to par slēgtu. Tad tiesa pārgāja uz “tiesisko disputu”, pēc kā apsūdzētajam tika dots pēdējais vārds. Šķiet, ka šāda procedūra ir loģiska.

Tādējādi ar starpkaru perioda Latvijas tiesu praksi pilnībā apstiprināms apgalvojums, ka pēc attieksmes pret inkriminējamo noziedzīgo nodarījumu paušanas apsūdzētais sniedza savus paskaidrojumus arī par izvirzītās apsūdzības būtību. Turklāt apsūdzētais to varēja darīt visas iztiesāšanas laikā.

[1] Sk. Rusanovs E., Zvonareva M. Apsūdzētā liecināšanas brīdis tiesā. Jurista Vārds, 2021. gada 14. septembris, Nr. 37 (1199), 18.-21. lpp.

[2] Kriminālprocesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2005. gada 11. maijs, Nr. 74.

[3] Atgādināsim, ka pirms pēdējiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma 500. panta pirmā daļa (likuma redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020. gada 31. decembrim) paredzēja to, ka pirmais bija nopratināms cietušais, tad – apsūdzības liecinieki, pēc tam tika pārbaudīti valsts apsūdzības uzturētāja iesniegtie pierādījumi, pēc kā savukārt notika aizskartā mantas īpašnieka un apsūdzētā norādīto liecinieku nopratināšana un šo procesa aktīvo dalībnieku iesniegto pierādījumu pārbaude
“500. pants. Pierādījumu pārbaudes kārtība
(1) Pierādījumu pārbaudi tiesa uzsāk, noklausoties cietušā liecību un prokurora norādīto liecinieku liecības, kā arī pārbauda citus prokurora iesniegtos pierādījumus.
(2) Pēc prokurora norādīto pierādījumu pārbaudes tiesa noklausās kriminālprocesā aizskarto mantas īpašnieku, kura mantai uzlikts arests, apsūdzētā vai viņa aizstāvja norādītos lieciniekus un pārbauda citus viņa iesniegtos pierādījumus.
(3) Tiesa pēc prokurora, cietušā, apsūdzētā un viņa aizstāvja lūguma var noteikt citu pierādījumu pārbaudes kārtību.
(4) Ja krimināllietā kā pierādījumu izmanto operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas, tikai tiesa pēc prokurora, cietušā, apsūdzētā vai viņa aizstāvja motivēta lūguma drīkst iepazīties ar operatīvās darbības materiāliem, kas nav pievienoti krimināllietai un kas attiecas uz pierādīšanas priekšmetu, lietas materiālos un nolēmumā norādot, ka šie materiāli ir izvērtēti.
(5) Ja krimināllieta tiek saņemta jaunai izskatīšanai no apelācijas vai kasācijas instances tiesas vai krimināllietas iztiesāšanu sāk no jauna, iepriekš tiesā nopratinātos lieciniekus, cietušos, ekspertus un speciālistus uzaicina pēc prokurora, cietušā, apsūdzētā vai viņa aizstāvja lūguma.”
Kriminālprocesa likums redakcijā, kas bija spēka no 2020. gada 6. jūlija līdz 2020. gada 31. decembrim. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/107820/redakcijas-datums/2020/07/06 [aplūkots 2021. gada 18. maijā].

[4] Parti [latīņu val. pars, tulkojumā daļa] – pretējās dalībnieku grupas tiesas sēdē. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 596. lpp.
Sk., piemēram, Kriminālprocess. (Pēc lekcijām lasītām Latvijas Universitātē 1931. g.). Rīga: Herolds, [b. g.], 110. lpp.;
Rīgas apgabaltiesas svarīgu lietu izmeklēšanas tiesneša P. Saukuma iepriekšējais izmeklējums lietā par Jāzepu Narčiku, Ilju Mulneru un citiem, apsūdzētiem uz Sodu Lik. 554. p. 2.1. pkta un 47. p. un 554. p. 2. pkta. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 464, 18. lp.

[5] “Es vispār nespēju iztēloties, kas ar mani notiktu, ja es piekristu pierādījumu pārbaudes veikšanai aizstāvības lūgtajā kārtībā šajā procesā.” Sk. Citāts Citāds. Pieejams (daļēji): https://www.rusanovs.lv/news/kas-ar-mani-notiktu/ [aplūkots 2021. gada 11. martā]. Savā runā apsūdzētājs arī piebilda, ka aizstāvības lūgums grozīt pierādījumu pārbaudes kārtību “atklāj prokuroriem aizstāvības taktiku”, vēlāk tomēr norādot, ka “šādā situācijā prokurors pat nevarētu uzturēt apsūdzību” [Nepublicēts materiāls. Autoru personisks arhīvs].

[6] Sk. arī Rusanovs E. Komentārs replika saistībā ar Latvijas Republikas Senāta jaunāko atziņu par repliku. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279121-komentars-replika-saistiba-ar-latvijas-republikas-senata-jaunako-atzinu-par-repliku/ [aplūkots 2021. gada 19. jūlijā];
Rusanovs E., Zvonareva M. Replikas saturs krimināltiesvedībā [Ievads]. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279157-replikas-saturs-kriminaltiesvedibai-ievads/ [aplūkots 2021. gada 19. jūlijā];
Rusanovs E., Zvonareva M. Replikas saturs krimināltiesvedībā. [Vēsturiskā ģenēze kopš 1864. gada 20. novembra nolikuma. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279236-replikas-saturs-kriminaltiesvediba-ii-replikas-instituta-vesturiska-geneze-kops-1864gada-20novembra-/ [aplūkots 2021. gada 19. jūlijā];
Rusanovs E., Zvonareva M. Replikas saturs krimināltiesvedībā. [Starpkaru perioda un Latvijas PSR regulējums]. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279256-replikas-saturs-kriminaltiesvediba-iii-replikas-instituta-vesturiska-geneze-starpkaru-perioda-un-lat/ [aplūkots 2021. gada 19. jūlijā];
Rusanovs E. Piedāvātajiem grozījumiem nav sniegts adekvāts un zinātniski pamatots skaidrojums. Viedokļu apkopojums: Vai uz tiesas debašu un apsūdzētā pēdējā vārda rēķina var efektivizēt kriminālprocesu. Jurista Vārds, 2019. gada 8. oktobris, Nr. 40 (1098), 13.−15. lpp.

[7] Уставъ Уголовнаго Судопроизводства. Сб. зак.: Полный сводъ законовъ Россiйской Имперiи. Второе собрание. (1825–1881), turpmāk – ПСЗ. Том 39. Часть 2. Закон № 41475, с. 180.

[8] Sk., piemēram, Kamradziuss F. Latvijas Senāta Kriminālā Kasācijas Departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums. Aptveŗ laikmetu no 1919. g. līdz 1928. g. 31. decembrim. Tēze Nr. 144. Rīga: F. Kamradziusa izdevums, 1928, 67.–69. lpp.;
Senāta Kriminālā kasācijas departamenta 1936. g. spriedumi. Grāmatā: Latvijas Senāta spriedumi: 1918–1940. Spriedums Reiteļa lietā. Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, senatora Augusta Lēbera fonds, 1997–1998, 6124. lpp.;
Senāta Kriminālā kasācijas departamenta 1933. g. spriedumi. Grāmatā: Latvijas Senāta spriedumi: 1918–1940. Spriedums Plisko lietā. Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, senatora Augusta Lēbera fonds, 1997–1998, 5772. lpp.

[9] Pagaidu nolikums “Par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību”: LR likums. Pagaidu Valdības Vēstnesis, 1918. gada 14. decembris, Nr. 1.
Likums par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu Latvijā: LR likums. Likumu un valdības rīkojumu krājums, 1919. gada 31. decembris, Nr. 13.

[10] Kriminālprocesa likumi: Saeimas kodifikācijas nodaļas 1926. gada izdevums. Rīga: Saeimas kodifikācijas nodaļa, 1926.

[11] Kriminālprocesa likums: Tieslietu ministrijas Kodifikācijas departamenta 1939. gada izdevums. Rīga: Tieslietu ministrijas Kodifikācijas departaments, 1942, 2. iesp.

[12] Sk. Rusanovs E., Zvonareva M. Replikas saturs krimināltiesvedībā [Ievads]. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279157-replikas-saturs-kriminaltiesvedibai-ievads/ [aplūkots 2021. gada 19. jūlijā];
Rusanovs E., Zvonareva M. Replikas saturs krimināltiesvedībā. [Vēsturiskā ģenēze kopš 1864. gada 20. novembra nolikuma. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279236-replikas-saturs-kriminaltiesvediba-ii-replikas-instituta-vesturiska-geneze-kops-1864gada-20novembra-/ [aplūkots 2021. gada 19. jūlijā];
Rusanovs E., Zvonareva M. Replikas saturs krimināltiesvedībā. [Starpkaru perioda un Latvijas PSR regulējums]. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279256-replikas-saturs-kriminaltiesvediba-iii-replikas-instituta-vesturiska-geneze-starpkaru-perioda-un-lat/ [aplūkots 2021. gada 19. jūlijā];
Rusanovs E., Zvonareva M. Replikas saturs krimināltiesvedībā [Mūsdienu tendences replikas institūta izpratnē] Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/replikas-saturs-kriminaltiesvediba-musdienu-tendences-replikas-instituta-izpratne/ [aplūkots 2021. gada 20. jūlijā].

[13] 𝔖𝔱𝔢𝔯𝔰𝔱𝔢 𝔄. 𝔎𝔢𝔦𝔰𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 II 𝔗𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔘𝔰𝔱𝔞𝔴𝔦 𝔦𝔷𝔡𝔬𝔱𝔦 𝔲𝔷 𝔎𝔢𝔦𝔷𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔬𝔴𝔦𝔠𝔰𝔠𝔥𝔞 𝔭𝔞𝔴𝔢𝔢𝔥𝔩𝔦. 𝔅𝔢𝔥𝔷 1883. 𝔤. 𝔦𝔷𝔡𝔢𝔴𝔲𝔪𝔞 𝔲𝔫 1886 𝔲𝔫 1887. 𝔤. 𝔱𝔲𝔯𝔭𝔦𝔫𝔞𝔧𝔲𝔪𝔢𝔢𝔪 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔭𝔞𝔯 𝔱𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔲𝔫 𝔷𝔢𝔪𝔫𝔢𝔢𝔨𝔲 𝔯𝔢𝔣𝔬𝔯𝔪𝔲 𝔅𝔞𝔩𝔱𝔦𝔧𝔞𝔰 𝔤𝔲𝔟𝔢𝔯𝔫𝔞̂𝔰 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔞𝔰𝔦𝔧𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔰𝔠𝔥𝔬 𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔲 𝔰𝔭𝔢𝔥𝔨𝔞̂ 𝔷𝔢𝔩𝔰𝔠𝔥𝔞𝔫𝔲.𝔍𝔢𝔩𝔤𝔞𝔴𝔞: 𝔈𝔦𝔢𝔰𝔩𝔞𝔠𝔨'𝔞 𝔡𝔯𝔲𝔨𝔞𝔱𝔞𝔴𝔞, 1889, 94. 𝔩𝔭𝔭.

[14] Ibid, 97. lpp.
Sk. 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikuma 680. pantu.

[15] Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 708.

[16] 𝔖𝔱𝔢𝔯𝔰𝔱𝔢 𝔄. 𝔎𝔢𝔦𝔰𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 II 𝔗𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔘𝔰𝔱𝔞𝔴𝔦 𝔦𝔷𝔡𝔬𝔱𝔦 𝔲𝔷 𝔎𝔢𝔦𝔷𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔬𝔴𝔦𝔠𝔰𝔠𝔥𝔞 𝔭𝔞𝔴𝔢𝔢𝔥𝔩𝔦. 𝔅𝔢𝔥𝔷 1883. 𝔤. 𝔦𝔷𝔡𝔢𝔴𝔲𝔪𝔞 𝔲𝔫 1886 𝔲𝔫 1887. 𝔤. 𝔱𝔲𝔯𝔭𝔦𝔫𝔞𝔧𝔲𝔪𝔢𝔢𝔪 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔭𝔞𝔯 𝔱𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔲𝔫 𝔷𝔢𝔪𝔫𝔢𝔢𝔨𝔲 𝔯𝔢𝔣𝔬𝔯𝔪𝔲 𝔅𝔞𝔩𝔱𝔦𝔧𝔞𝔰 𝔤𝔲𝔟𝔢𝔯𝔫𝔞̂𝔰 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔞𝔰𝔦𝔧𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔰𝔠𝔥𝔬 𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔲 𝔰𝔭𝔢𝔥𝔨𝔞̂ 𝔷𝔢𝔩𝔰𝔠𝔥𝔞𝔫𝔲. 𝔍𝔢𝔩𝔤𝔞𝔴𝔞: 𝔈𝔦𝔢𝔰𝔩𝔞𝔠𝔨'𝔞 𝔡𝔯𝔲𝔨𝔞𝔱𝔞𝔴𝔞, 1889, 97. 𝔩𝔭𝔭.

[17] Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 739.

[18] Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 739.
Spriedums Nr. 71/250.

[19] 𝔖𝔱𝔢𝔯𝔰𝔱𝔢 𝔄. 𝔎𝔢𝔦𝔰𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 II 𝔗𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔘𝔰𝔱𝔞𝔴𝔦 𝔦𝔷𝔡𝔬𝔱𝔦 𝔲𝔷 𝔎𝔢𝔦𝔷𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔬𝔴𝔦𝔠𝔰𝔠𝔥𝔞 𝔭𝔞𝔴𝔢𝔢𝔥𝔩𝔦. 𝔅𝔢𝔥𝔷 1883. 𝔤. 𝔦𝔷𝔡𝔢𝔴𝔲𝔪𝔞 𝔲𝔫 1886 𝔲𝔫 1887. 𝔤. 𝔱𝔲𝔯𝔭𝔦𝔫𝔞𝔧𝔲𝔪𝔢𝔢𝔪 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔭𝔞𝔯 𝔱𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔲𝔫 𝔷𝔢𝔪𝔫𝔢𝔢𝔨𝔲 𝔯𝔢𝔣𝔬𝔯𝔪𝔲 𝔅𝔞𝔩𝔱𝔦𝔧𝔞𝔰 𝔤𝔲𝔟𝔢𝔯𝔫𝔞̂𝔰 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔞𝔰𝔦𝔧𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔰𝔠𝔥𝔬 𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔲 𝔰𝔭𝔢𝔥𝔨𝔞̂ 𝔷𝔢𝔩𝔰𝔠𝔥𝔞𝔫𝔲. 𝔍𝔢𝔩𝔤𝔞𝔴𝔞: 𝔈𝔦𝔢𝔰𝔩𝔞𝔠𝔨'𝔞 𝔡𝔯𝔲𝔨𝔞𝔱𝔞𝔴𝔞, 1889, 97. 𝔩𝔭𝔭.

[20] Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 739.
Spriedums Nr. 68/575, spriedums Nr. 70/325.

[21] 𝔖𝔱𝔢𝔯𝔰𝔱𝔢 𝔄. 𝔎𝔢𝔦𝔰𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 II 𝔗𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔘𝔰𝔱𝔞𝔴𝔦 𝔦𝔷𝔡𝔬𝔱𝔦 𝔲𝔷 𝔎𝔢𝔦𝔷𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔬𝔴𝔦𝔠𝔰𝔠𝔥𝔞 𝔭𝔞𝔴𝔢𝔢𝔥𝔩𝔦. 𝔅𝔢𝔥𝔷 1883. 𝔤. 𝔦𝔷𝔡𝔢𝔴𝔲𝔪𝔞 𝔲𝔫 1886 𝔲𝔫 1887. 𝔤. 𝔱𝔲𝔯𝔭𝔦𝔫𝔞𝔧𝔲𝔪𝔢𝔢𝔪 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔭𝔞𝔯 𝔱𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔲𝔫 𝔷𝔢𝔪𝔫𝔢𝔢𝔨𝔲 𝔯𝔢𝔣𝔬𝔯𝔪𝔲 𝔅𝔞𝔩𝔱𝔦𝔧𝔞𝔰 𝔤𝔲𝔟𝔢𝔯𝔫𝔞̂𝔰 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔞𝔰𝔦𝔧𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔰𝔠𝔥𝔬 𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔲 𝔰𝔭𝔢𝔥𝔨𝔞̂ 𝔷𝔢𝔩𝔰𝔠𝔥𝔞𝔫𝔲. 𝔍𝔢𝔩𝔤𝔞𝔴𝔞: 𝔈𝔦𝔢𝔰𝔩𝔞𝔠𝔨'𝔞 𝔡𝔯𝔲𝔨𝔞𝔱𝔞𝔴𝔞, 1889, 85. 𝔩𝔭𝔭.

[22] Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 739.
Spriedums Nr. 69/888.

[23] 𝔖𝔱𝔢𝔯𝔰𝔱𝔢 𝔄. 𝔎𝔢𝔦𝔰𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 II 𝔗𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔘𝔰𝔱𝔞𝔴𝔦 𝔦𝔷𝔡𝔬𝔱𝔦 𝔲𝔷 𝔎𝔢𝔦𝔷𝔞𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔞 𝔄𝔩𝔢𝔨𝔰𝔞𝔫𝔡𝔯𝔬𝔴𝔦𝔠𝔰𝔠𝔥𝔞 𝔭𝔞𝔴𝔢𝔢𝔥𝔩𝔦. 𝔅𝔢𝔥𝔷 1883. 𝔤. 𝔦𝔷𝔡𝔢𝔴𝔲𝔪𝔞 𝔲𝔫 1886 𝔲𝔫 1887. 𝔤. 𝔱𝔲𝔯𝔭𝔦𝔫𝔞𝔧𝔲𝔪𝔢𝔢𝔪 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔭𝔞𝔯 𝔱𝔢𝔢𝔰𝔲 𝔲𝔫 𝔷𝔢𝔪𝔫𝔢𝔢𝔨𝔲 𝔯𝔢𝔣𝔬𝔯𝔪𝔲 𝔅𝔞𝔩𝔱𝔦𝔧𝔞𝔰 𝔤𝔲𝔟𝔢𝔯𝔫𝔞̂𝔰 𝔲𝔫 𝔑𝔬𝔩𝔞𝔰𝔦𝔧𝔲𝔪𝔦 𝔭𝔞𝔯 𝔰𝔠𝔥𝔬 𝔩𝔦𝔨𝔲𝔪𝔲 𝔰𝔭𝔢𝔥𝔨𝔞̂ 𝔷𝔢𝔩𝔰𝔠𝔥𝔞𝔫𝔲. 𝔍𝔢𝔩𝔤𝔞𝔴𝔞: 𝔈𝔦𝔢𝔰𝔩𝔞𝔠𝔨'𝔞 𝔡𝔯𝔲𝔨𝔞𝔱𝔞𝔴𝔞, 1889, 95. 𝔩𝔭𝔭.

[24] Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 711.
Spriedums Nr. 73/341, spriedums Nr. 68/86, spriedums Nr. 71/548, spriedums Nr. 72/763.

[25] Autoru izcēlums.
Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 711.
Spriedums Nr. 99/45.

[26] Autoru izcēlums.
Фойницкiй И. Я. Курсъ уголовнаго судопроизводства. Томъ II. Изд. третье, пересмотрѣнное и дополненное. Санктпетербургъ: Санатская Типографiя, 1910, с. 413.
Sal. Шрамченко М. П., Ширковый В. П. Уставъ уголовнаго судопроизводства съ позднѣйшими узаконенiями, законодательными мотивами, разъясненiями Правительствующаго Сената и циркулярами Министерства юстицiи. Рига: Давидъ Гликсманъ, 1923, c 711.
Spriedums Nr. 71/873.

[27] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 696. pants: “Kad izpildīti visi ar tiesas sēdes atklāšanu saistītie darbi, tad nolasa visiem dzirdot apsūdzības rakstu vai privatapsūdzētāja sūdzību.”

[28] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 697. pants: “Pēc tam tiesas priekšsēdētājs īsos vārdos atstāsta apsūdzības būtību un jautā tiesājamam, vai viņš atzīstas par vainīgu.”

[29] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 698. pants: “Tiesājamam, kas atzīstas par vainīgu, liek priekšā turpmākus jautājumus attiecībā uz tā noziedzīgā nodarijuma apstākļiem, kurā viņu apsūdz.”

[30] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 699. pants: “Ja tiesājamā atzīšanās nerada nekādas šaubas, tad tiesa bez turpmākas izmeklēšanas var pāriet uz beigu debatēm.”

[31] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 700. pants: “Tiesneši, prokurors un lietas dalībnieki, neskatoties uz tiesājamā atzīšanos, var prasīt tiesas izmeklēšanu, un šajā gadijumā tiesa uzsāk pierādijumu caurlūkošanu un pārbaudīšanu.”

[32] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 701. pants: “Tiesājamam, kas neatzīstas par vainīgu noziedzīgā nodarijumā, tiesas priekšsēdētājs, katru pierādijumu lūkojot cauri, jautā, vai viņš nevēlas sev par attaisnojumu dot kādus paskaidrojumus vai atspēkojumus.”

[33] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 719. pants: “Vispirms nopratinama no noziedzīgā nodarijuma cietušā persona, kaut arī viņa būtu apsūdzētājs vai civilprasītājs, tad – apsūdzētāja norādītie liecinieki un beidzot tie, uz kuriem aizrādījis tiesājamais.”

[34] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 720. pants: “Iepriekšējā (719.) pantā norādīto liecinieku nopratināšanas kārtu var grozīt, ja to ieturot rastos šķēršļi, vai arī aiz sevišķiem tiesas priekšsēdētāja ievērotiem iemesliem.”

[35] Latvijas Senāta spriedumi: 1918–1940. Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, senatora Augusta Lēbera fonds, 1997–1998.

[36] Sk., piemēram: Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas LIETA par Robertu-Jāni Antonu, apsūdzētu uz Sodu lik. 501. p. 2. pkt. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 851, 19.–21. lp.;
Rīgas apgabaltiesas 1. kriminalnodaļas LIETA par Richardu Pulciņu, apsūdzētu uz Sodu lik. 445. p. I. d. 1. pkt. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 15, lietas Nr. 671, 40.–48. lp.;
Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas LIETA par Kārlu Klūgu, apsūdzētu uz Sodu lik. 47. p. un 501. p. 2. pkt. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 844, 19.–23. lp.;
Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas LIETA par Johanu Kārkliņu, apsūdzētu uz Sodu lik. 47., 501. p. 2. pkt. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 840, 45.–50. lp.;
Rīgas Apgabaltiesas III. Kriminalnodaļas LIETA par Otto Teodora d. Hauptu, apsūdzētu uz Sod. lik. 474. p. II. D. 1. pkt. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 10, lietas Nr. 161, 67.–70. lp.;
Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas LIETA par Robertu Pēķi-Peiķi, apsūdzētu uz Sodu lik. 493. p. 2. pkt., 496. p. 1. d., 493. p. 1. pkt., 493. p. 1. pkt., 493. p. 1. pkt., 493. p. 2. pkt., 496. p. II. d. 1. pkt., 493. p. 2. pkt., 493. p. 1. pkt., 496. p. III. d. 1. pkt. un 496. p. II. d. 1. pkt. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 833, 41.–44. lp.

[37] Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas LIETA par Robertu-Jāni Antonu, apsūdzētu uz Sodu lik. 501. p. 2. pkt. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 851, 19. lp.

[38] Rīgas apgabaltiesas 1. kriminalnodaļas LIETA par Richardu Pulciņu, apsūdzētu uz Sodu lik. 445. p. I. d. 1. pkt. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 15, lietas Nr. 671, 40.–42. lp.