7. Oktobris 2021 15:25
Domnīca / eseja
"Izmeklēšanas noslēpums" kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā
2
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Dana Gorina
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

Sabiedriskajos medijos un citviet nereti dzirdams viedoklis, ka noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana stagnē, proti, tā esot neefektīva, piemēram, mēnešiem ilgi personai liekot neziņā gaidīt kaut vai nelielu virzību izmeklēšanas gaitā.[1] Tiek minētas dažādas atrunas pirmstiesas izmeklēšanas gausumam, jo īpaši uzsverot akūtu darbinieku trūkumu, kā arī kapacitātes, zināšanu un profesionālo kompetenču nepietiekamību, to sasaistot ar niecīgo valsts budžeta finansējumu.[2] Kā vismaz daļēja panaceja [3] šai problēmai tiek piedāvāta Policijas akadēmijas atjaunošana [4] un valsts pārvaldē strādājošo atalgojuma apmēra pielīdzināšana privātajam sektoram.[5] Skaidrs gan, ka tamlīdzīgu risinājumu ieviešana nepaliks bez ietekmes uz valsts budžetu, kurā jau tuvākajam saimnieciskajam gadam valsts ir iekļāvusi prāvu papildu finansējumu gan darbinieku atalgojumam, gan transportam, gan policijas iecirkņu remontdarbu veikšanai.[6] Budžeta plāna kritizēšana lai paliek žurnālistu slejām, taču, iekams apgalvot, ka izmeklēšanas efektivitāte (lielā mērā) ir atkarīga tikai un vienīgi no valsts piešķirtās naudas, vērts atbildēt uz jautājumu, vai saprātīga tiesību normu piemērošana tomēr nebūtu daudz ātrāks (un, nav noliedzams, finansiāli izdevīgāks) risinājums esošo problēmu “ārstēšanai”.

Apzinoties izmeklētāja praktiskā darba ikdienu, viens no autoriem atminas savas karjeras pirmsākumus pagājušā gadsimta 80. gadu pirmajā pusē, būdams tikko darba gaitas uzsācis Rīgas pilsētas Maskavas rajona (tagad – Latgales priekšpilsētas) prokuratūras izmeklētājs. Lasītājam jāatgādina, ka toreizējās procesuālās īpatnības bija tādas, ka 72 stundu laikā pēc aizdomās turēto personu aizturēšanas bija jāiegūst un procesuāli jānostiprina visi nepieciešamie pierādījumi, lai attiecīgajām personām varētu celt apsūdzību. Tikai tad – jau pēc apsūdzētā nopratināšanas – ar krimināllietas materiāliem varēja ierasties pie rajona prokurora, lai nepieciešamības gadījumā pēdējais sankcionētu apcietinājumu. Tas nozīmēja, ka izmeklētājam, īstenojot visnotaļ augstos standartus un prasības, kādus tajā laikā izvirzīja rajonu prokurori, bija visai intensīvi jāveic visdažādākās izmeklēšanas darbības.[7] Jāpiebilst, ka mēnešalga par šādu nenormētu, intensīvu darbu tostarp arī nakts stundās bija vien 130 rubļu; teiksim tā – izdzīvot varēja, bet ne vairāk.

Lai nu kādi bija katra izmeklētāja personīgie motīvi strādāt un ievērot striktos termiņus, apzinoties, cik niecīgs atalgojums to sagaida mēneša beigās, skaidrs bija arī kas cits – vajadzība pēc ikviena procesuālā termiņa pagarinājuma nozīmēja arī vairākas nepatīkamas pārrunas ar amatā augstākiem prokuratūras darbiniekiem. Pienācīga, stingra prokuroru uzraudzība un, nenoliedzami, arī bailes no kritiskajiem augstākas amatpersonas izteikumiem panāca atbildīgu attieksmi; nevienu neinteresēja izmeklētāja noslodze, personiskās vai sadzīviskās problēmas, tostarp darba savienošana ar mācībām, tādējādi visu procesuālo kārtību pakļaujot vienam mērķim – striktai termiņu ievērošanai. Protams, šī brīža procesa virzītājiem tāda darba kārtība šķistu kas anormāls, tomēr nešķiet, ka naudas jautājums būtu vienīgais stimuls strādāt atbildīgāk. Jāpiebilst, ka autori nekādi nemudina atgriezties pie tamlīdzīgas “stingrās rokas” kārtības, tomēr aicina apsvērt atsevišķus jautājumus, tostarp – vai šī brīža procesuālās nepilnības nenozīmē likuma piekāpšanos procesu veicošo amatpersonu gluži cilvēciskajām vājībām.

Var jau, protams, arī apgalvot, ka padomju kriminālprocesa ātro termiņu “veiksmes stāsts” bija tas, ka aizstāvis procesā uzrādās vien tad, kad, lietu nododot tiesai, tam tika uzrādīti lietas materiāli. Taču līdzīgi norādījumi, ka, lūk, aizstāvība ar savu aktīvo iesaisti kavējot procesu, dzirdami arī šodien, tostarp attaisnojot “izmeklēšanas noslēpuma” nepieciešamību, un apgalvojot, ka, “izpaužot vienu vai otru informāciju, izmeklētājs pats var “iešaut sev kājā”, liekot noziedzniekam būt modrākam, saprast, uz kāda ceļa nonākusi izmeklēšana”.[8]

Šai sakarā jāatzīmē Eiropas Savienības Statistikas biroja “Eurostat” apkopotie dati, kas liecina – Latvijā uz 100 000 iedzīvotāju ir aptuveni 450 policijas darbinieku, tādējādi krietni apsteidzot tādas Eiropas valstis kā Vācija (297 policijas darbinieki), Nīderlande (291 policijas darbinieks), Zviedrija (199 policijas darbinieki) u.tml.[9] Tas liek uzdot pamatotu jautājumu, vai arvien jauni policijas un prokuratūras iestāžu budžeta papildinājumi nesīs vajadzīgo rezultātu – izmeklēšanas efektivitāti.

Iespējams, netiešu atbildi uz to sniedz 2021. gada sākumā publicētais Valsts kontroles vērienīgais revīzijas ziņojums, kurā analizēta noziedzīgu nodarījumu ekonomikas un finanšu jomā izmeklēšanas un iztiesāšanas efektivitāte un vērtēta atbildīgo iestāžu lomu šajos procesos.[10] Tā, piemēram, Valsts kontrole secinājusi, ka “prokuratūrai būtu jāuzņemas vadošā loma, lai praksē efektīvāk ieviestu Kriminālprocesa likumā jau paredzētos risinājumus kriminālprocesa vienkāršošanai, ātrākai un ekonomiskākai veikšanai”,[11] un atzinusi, ka “arī Latvijā būtu izvērtējama iespēja standartizēt un pēc iespējas vienkāršot procedūras pirmstiesas kriminālprocesā t.s. vienkāršāko un maznozīmīgo kriminālprocesu gadījumos, kuros nav veicama sarežģīta izmeklēšana”.[12] Šo atziņu īstenošana cieši saistāma ar Kriminālprocesa likuma 1. pantā nostiprināto kriminālprocesa norises mērķu sasniegšanu, pēc iespējas cenšoties samazināt jebkādus draudus vai šķēršļus, kas kavētu krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu. Taču “taisnīgums” līdztekus cilvēkam, kurš, iespējams, izdarījis noziedzīgu nodarījumu, ir visa kriminālprocesa centrālais elements.

Pastāv viedoklis, ka ikviena kriminālprocesa pamatā ir konflikts – starp sabiedrības interesēm atklāt noziedzīgus nodarījumus un personas cilvēktiesību aizsardzības interesēm.[13] Tomēr sabiedrība nav un nekādi nevar būt homogēna, jo ikkatram indivīdam piemītošo citādo skatījumu un vērtību sistēmu (un otrādi) iespaido apkārtējā pasaulē notiekošais, tāpēc arī sabiedrības interešu aizsardzībai panākamais krimināltiesisko attiecību noregulējums visdrīzāk atspoguļos vairuma, bet ne visu cilvēku skatupunktus par to, kas katrā konkrētā gadījumā būtu pats taisnīgākais. Turklāt apzinoties, ka “taisnīgums” kā neatņemams kriminālprocesa elements prasa ievērot cilvēku intereses, būtu vērts paturēt prātā arī to, ka ikkatrs process, tostarp kriminālprocess, būtībā ir interešu triādes – indivīda, sabiedrības, valsts – krustpunkts, jo nebūtu atzīstama par pareizu faktiski dominējošā izpratne, ka valsts vienmēr rīkojas vienīgi un tikai sabiedrības interesēs.

Pievēršoties jēdziena “sabiedrība” saturam, Frīdrihs Augusts fon Hajeks [14] savulaik norādīja, ka tieši “[Kārlim] Marksam [15] mēs esam parādā [..] par jēdzienu samainīšanu, proti, termins “sabiedrība” sāka apzīmēt valsti (jeb piespiedu aparātu, par ko viņš īsti arī runā) – tas bija mutvārdu triks, kas domāts, lai iedvestu mums, ka apzināti var regulēt indivīdu darbības, nepiespiežot viņus, bet ar kaut kādu labvēlīgāku un maigāku paņēmienu”.[16] Tādējādi vārds “sabiedrība”, tam piedēvējot dzīvas dvēseles īpašības un autonomu dzīvi, ir kļuvis par ērti pielietojamu apzīmējumu jebkurai personu grupai.[17] Vēl jo vairāk – termins “sabiedrība” tagad patiesībā nozīmē “valsti”, pēc būtības vairs nerodot atšķirību starp sabiedrības un valsts interesēm.[18]

Konstatējot šādu jēdzienu satura izmaiņu, pašsaprotami, ka arī juridiskajā literatūrā raisījās diskusija par apgalvojumu, ka, ja “noziedzīgs nodarījums ir sabiedriski bīstams”, tad kriminālprocesā šo attiecību noregulējuma panākšanai it kā iesaistoties visa sabiedrība. Tomēr jāatceras, ka sabiedrību ir iespējams personificēt tikai politiskā aspektā, turklāt arī tad – nosacīti un ne visos gadījumos. Citiem vārdiem sakot – to nav iespējams personificēt juridiskā plaknē.[19] Profesors Leonīds Golovko [20] pēc šā konstatējuma retoriski vaicāja – ja par apsūdzības pusi tiek atzīta valsts, tad uz kāda pamata valsts ir piešķīrusi sev tiesības īstenot apsūdzību “sabiedrības” vārdā. Proti, personificēt jēdzienu “valsts” ir tikpat viegli (grūti!) kā personificēt jēdzienu “sabiedrība”, bet, vai tādēļ to visu ir iespējams apkopot jēdzienā “prokurors”? Tātad – kurš ir pilnvarojis prokuroru kriminālprocesā rīkoties kā apsūdzētāju, kurš pilnvaro prokuroru pēc saviem ieskatiem un apsvērumiem rīkoties ar apsūdzību tajās lietās, kas tiek uzskatītas par sabiedriski bīstamām? “Valsts” un “sabiedrības” personificēšana, ļaujot bez skaidri definējama “pilnvarojuma” pārstāvēt šīs interešu kopas, raisa arī šādu jautājumu – uz kāda pamata prokurors rīkojas sabiedrības vārdā un kādā veidā sabiedrība var kontrolēt viņa darbības?[21] Kamēr kontinentālās Eiropas tiesību sistēmas valstīs šis jautājums vēl ir plašu diskusiju objekts, samērā loģisku risinājumu šāda pilnvarojuma esībai piedāvā Amerikas Savienoto Valstu modelis, kur pilnvarojumu sabiedrība sniedz, prokuroru kā sabiedrības pārstāvi šai amatā ievēlot.[22]

Mēģinot rast ideālo līdzsvaru indivīda, sabiedrības un valsts interesēs, varas organizatoriskā sistēma vēsturiski sazarojusies likumdevēja varā, nosakot to, kādas darbības būtu atzīstamas par noziedzīgiem nodarījumiem, izpildvarā, kas izmeklē likumdevēja noteikto uzvedības priekšrakstu pārkāpšanu, un tiesu varā, kuras izvērtējumam pakļauts jautājums, vai pirmstiesas kriminālprocesa laikā procesa virzītāju darbs noritējis likumīgi. Un līdz ar to, secīgi raksturojot no tā izrietošo kriminālprocesuālo teoriju, L. Golovko pilnīgi pamatoti norādīja, ka var konstatēt vismaz trīs aksiomātiskus kriminālprocesuālās teorijas pamatelementus, kuru esība neprasa papildu paskaidrojumus. Tā, piemēram, pirmais no elementiem ir apstāklis, ka “visās kriminālprocesuālajās sistēmās policijas darbība ir uzskatīta par procesuāli nepilnvērtīgu”.[23] Tas nozīmē, ka, lai gan policijas darbība ir absolūti nepieciešama kriminālprocesa mērķu īstenošanai, tomēr tikai tiesas īstenotā kontrole ir atzīstama par kriminālprocesa pilnvērtīgu daļu.[24] Tādējādi tiesa ir tā institūcija, uz kuras bezkaislīgo vērtējumu persona var paļauties, pieprasot taisnīgumu – indivīda, sabiedrības un valsts interešu samērošanu.

Tomēr Latvijas kriminālprocesā nereti ir vērojams, ka jau tiesas procesa sākumā nodibinās vairāk vai mazāk acīmredzama vai vismaz nojaušama procesuālā alianse starp prokuroru un tiesu, būtiski ietekmējot iespēju tiesas procesa laikā nodrošināt līdzvērtīgas procesuālās iespējas visiem dalībniekiem.[25]

Turklāt Latvijas kriminālprocesu norise parāda, ka krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma panākšana jau tā agrīnajās stadijās, tas ir, pirmstiesas kriminālprocesa laikā tiek īstenota, būtiski “ietaupot” uz personas, kurai tiesības uz aizstāvību, tiesību rēķina, ierobežojot to vai citu tiesību izmantošanu, ignorējot dažu tiesību neatņemamo raksturu un pēcgalā attaisnojoties ar dažādiem vispārinājumiem un jēdzieniem – tukšformulām –, tajā skaitā arī atsaucoties uz “izmeklēšanas noslēpumu”.

Tomēr, mēģinot atšķetināt kriminālprocesa pamatā esošo konfliktu, tieši tādēļ būtiskas ir indivīdam piešķirtās garantijas savu tiesību un interešu aizstāvībai, jo ir skaidrs, ka apsūdzības rokās koncentrētie izmeklēšanas resursi krietni vien pārsniedz personai pieejamos līdzekļus. Gluži dabiski, ka persona, saskaroties ar kriminālprocesuālo darbību īstenošanu savā dzīvē, arī vēlētos pēc iespējas ātrāk uzzināt, kamdēļ viņa iesaistīta kriminālprocesā un kas būtu darāms, lai novērstu iespējamo pārpratumu. Un šeit tad arī galu galā var nonākt pie vienas no pirmstiesas kriminālprocesa fundamentālākajām problēmām – tiesībām uz informāciju efektīvai aizstāvības īstenošanai, lai pēc iespējas ātrāk atspēkotu personas virzienā raidītos procesa virzītāja ne vienmēr pamatotos pieņēmumus, kas diemžēl, kā nereti izrādās, beigu beigās ir vienīgi minējumi.

Tomēr šo tiesību izmantošana sastop sīvu procesa virzītāju pretstāvi “izmeklēšanas noslēpuma” veidolā. Jāsecina, ka vārdkopa “izmeklēšanas noslēpums” bez jebkāda izvērsta un doktrināri teorētiska pamatojuma gluži nemanāmi pārtapusi ģenerālklauzulā, par kuras tiesībām uz eksistenci it kā nepastāvot ne mazāko šaubu. Citiem vārdiem sakot, šāda viedokļa paudēja ieskatā, tā esot aksioma, kas vairāk pat nebūtu jāpierāda. Taču, iedziļinoties šajā jautājumā, izrādās, ka “izmeklēšanas noslēpums” kā atvērts (turklāt – bezkaunīgi uzkrītoši!) juridisks jēdziens ir nekas cits kā kaila fikcija, ko attiecīgās kriminālprocesu veicošās amatpersonas kā valsts varas pārstāvji pēc saviem ieskatiem par lietderīgumu (un neko citu!) ik reizi no jauna piepilda ar sev vēlamo saturu.

Tamlīdzīgs utilitārisms, aizbildinoties ar “tradīciju”, par kuru lielākajai daļai procesa virzītāju pašiem gan īsti nekas nav zināms, maigi sakot, šķiet, ir ne tikai neatbilstošs 21. gadsimta izpratnei par kriminālprocesa jābūtību, bet arī publiskās varas dalīšanas principam vismaz tiktāl, ciktāl ir runa par ātras un efektīvas tiesvedības interesēm krimināllietās, lai cik tas sākotnēji arī nešķistu paradoksāli.

Dažkārt dzirdamas tukšas frāzes, ka kontinentālās Eiropas kriminālprocess savā pirmstiesas stadijā esot “inkvizīcijas process” ar tam piemītošo slepenību. Lai ko arī ar “inkvizīcijas procesu” saprastu tamlīdzīgu izteikumu paudēji, arī par šādu apgalvojumu vēl varētu pastrīdēties. Tādējādi “izmeklēšanas noslēpums” ir jēdziens bez skaidras definīcijas un ietvariem un vienlīdz – bez īstas vēstures un, pats galvenais, arī bez teorijas. Tā vienīgais “teorētiskais” pamatojums drīzāk ir subjektīvi izprasts un uz varas pilnvaru pamata izmantots lietderīgums ad hoc.

Tomēr jānorāda, ka mūsdienu kontekstā tamlīdzīgs “teorētiskais” pamatojums šo viltus ģenerālklauzulu būtībā pārvērš par bezjēdzīgu un jau apnikušu kļuvušu mantru,[26] vai pat par Hansa Kristiana Andersena [27] pasakas “Ķeizara jaunais tērps” tēlu – kailo karali, kuru, siekalas šķiezdami, glaimīgi apjūsmo viņa uzticamā svīta apmaiņā pret savas uzpūtības, aprobežotības un nekompetences aizsardzību.

Tādējādi ar nožēlu jāsecina, ka “izmeklēšanas noslēpuma” noslēpums drīzāk slēpjas pašas varas nemainīgajā būtībā – savā permanentajā, vairāk vai mazāk apslēptajā hipertrofētajā [28] diskrecionārajā [29] kārē, kas izpaužas tiesībās pēc saviem ieskatiem un tādēļ nereti patvaļīgi lemt jebkurus jautājumus. Tātad tajā skaitā – izlemt, kāda informācija ir izpaužama un kāda – ne. Tas sekmē manipulatīvismu un reizēm – nesaprātīgumu –, jo tamlīdzīgām varas attiecībām pakļautais neizbēgami kļūst par varas brīvas izrīcības objektu.

Domājams, ka mūsdienās nav noliedzams, ka viena no svarīgākajām tiesiskas valsts principa izpausmēm, kas sekmē patvaļas ierobežošanu, ir prasība pēc tiesību normas noteiktības un skaidrības, proti, neskaidra, nesaprotama, valodnieciski nepietiekama un nenoteikta tiesību norma nespēj sasniegt savu mērķi, novedot pie tiesiskās nedrošības.[30] Tiesiskās drošības orientieris ir skaidras tiesību normas. Kā uzsvēris Senāts, “ja tiesību normas redakcija neatspoguļo tās patieso saturu, ja tā ir kļūdaini izprotama vai maldinoša, vai ja likums pats ir iekšēji pretrunīgs, tiesību norma var nonākt pretrunā ar tiesiskas valsts principiem”.[31] Tātad tiesiskā valstī personām būtu tiesības pilnīgi pamatoti paļauties, ka tiesiskais regulējums ir ne vien skaidrs un saprotams, bet arī nemaldina par normas saturu vai kādu jautājumu, ko tā attiecīgi regulē.

“Laba likumdošana” jeb leģisprudence ir viena no valststiesību zinātnes apakšnozarēm, kura pēta likumdošanas kvalitāti un sniedz priekšlikumus tās uzlabošanai.[32] Ierosme šādu pētījumu veikšanai rodama apstāklī, ka sabiedrība kļūst arvien kompleksāka, radot nepieciešamību pēc tādām tiesību normām, kas šo komplekso struktūru sekmīgi spētu regulēt.[33] Labas likumdošanas princips prasa arī to, lai tiesību normas atbilst noteiktām kvalitātes prasībām. Tā, piemēram, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka normatīvajam regulējumam jābūt precīzam – tas nedrīkst būt neskaidrs, proti, tāds, kura jēgu nav iespējams noskaidrot ar iztulkošanas paņēmienu palīdzību.[34] Personai, iepazīstoties ar tiesību normu, būtu jāspēj skaidri saprast gan tās piemērošanas jomu, gan nozīmi.

Tomēr “izmeklēšanas noslēpuma” gadījumā izprast tā piemērošanas jomu un nozīmi izrādās gaužām nepateicīga nodarbe. Citiem vārdiem sakot, izdarīt secinājumu, ka “izmeklēšanas noslēpuma” aizsardzībai pastāv jelkāds skaidrs normatīvs (tiesisks?) regulējums, būtu visnotaļ pārsteidzīgi.

Proti, Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmā daļa ietver kādu būtiski maldinošu izteikumu – “kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums”, tādējādi absolutizējot krimināllietas materiālu pieejamības ierobežotību. Patlaban “izmeklēšanas noslēpuma” atruna ir kļuvusi par universālu instrumentu, ar ko bez jebkādas situācijas individualizācijas procesa virzītāji personām liedz tām saprātīgi piemītošās tiesības uz aizstāvību un taisnīgu tiesu (tostarp tā, kā to saprot Eiropas Cilvēktiesību tiesa). Jāņem vērā, ka cilvēktiesību ievērošanas prasība kriminālprocesā nav noteikta ar konkrētām procesuālām stadijām – pirmstiesas izmeklēšanu vai tiesas izmeklēšanu –, bet gan caurvij visu procesu. Tiesības uz taisnīgu tiesu nav interpretējamas tikai šauri gramatiski, uzskatot, ka personai šādas tiesības rodas tikai no brīža, kad lieta nonākusi tiesā. Tiesību literatūrā skaidrots, ka Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas [35] 6. pants ir piemērojams arī pirmstiesas izmeklēšanas laikā, tostarp attiecībā uz policijas pielietotajām metodēm.[36] Tādējādi efektivitātes princips nosaka nepieciešamību personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, paļauties uz tiesībām uz taisnīgu tiesu jau procesa agrīnajos posmos, jo “sākotnējā procesuālā nepietiekamība var padarīt prettiesisku visu procesu kopumā”.[37] Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē rodams pamatojums šim uzskatam, norādot, ka dažādi pirmstiesas izmeklēšanas trūkumi var padarīt “ “netaisnīgu” visu procesu kopumā”.[38]

Tas jo īpaši izpaužas apcietinājuma piemērošanas gadījumos vai procesos, kas norit Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā. Šāda kārtība nonāk klajā pretrunā ar ECT judikatūru apcietinājuma piemērošanas jautājumos. Turklāt likumdevējs, neraugoties nedz uz ECT, nedz Satversmes tiesas atziņām, ir nepamatoti “apcirpis” tādas tiesības kā krimināllietas materiālu pieejamība. Autoruprāt, tieši lietas materiālu pieejamības brīža atlikšana uz nenoteiktu laiku kriminālprocesā arī rada nesamērīgu visa procesa termiņu pagarināšanos. Būtībā veselīgas sacīkstes neesamība jau sākotnējās procesa stadijās noved pie stagnācijas, gausuma un, skarbi izsakoties medicīniskā leksikā, nereti līdzinās lēni ritošai šizofrēnijai.[39]

Tomēr pat Kriminālprocesa likuma normu pavirša gramatiskā izpēte dot pamatu secināt, ka ne visi krimināllietas materiāli ir aizsargājami ar “izmeklēšanas noslēpumu”. Mēģinot noteikt “izmeklēšanas noslēpuma” aizsardzības tvērumā ietilpstošās ziņas, šķiet, krietni vieglāk ir iziet no pretējā, tas ir, definēt to, kas pavisam noteikti nav “izmeklēšanas noslēpums”.

Tā, piemēram, Dr. iur. Aleksandrs Berezins norādījis, ka “izmeklēšanas noslēpumā” neietilpst:

– ziņas, kuras iegūtas no pašas personas, to skaitā arī informācija, kura iegūta procesuālajās darbībās ar šīs personas piedalīšanos; ziņas, kuras ir iegūtas no personas bez tās piedalīšanās (piemēram, personas dzīves vai darba vietas kratīšanas gaitā, kad pati persona nav bijusi klāt);

– ziņas, kuras satur procesuālo nolēmumi un procesuālo darbību protokoli, ar kuriem persona tikusi iepazīstināta, tajā skaitā arī nolēmumi, ar kuriem procesa virzītājam bija pienākums iepazīstināt;

– ziņas, kuras satur procesuāli nolēmumi, ar kuriem personai ir piešķirts procesuāls statuss (piemēram, personai, pret kuru ir uzsākts kriminālprocess, jāļauj iepazīties ar lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu);

– publiski pieejama informācija;

– ziņas, kuras persona ir tiesīga iegūt citos procesos;

– citas ziņas, kuru atklāšana konkrētajai personai nerada apdraudējumu citu personu ar likumu aizsargātajām interesēm vai tiesībām un kriminālprocesa norisei.

Domājams, ka šo uzskaitījumu noteikti varētu papildināt, un tas daudz detalizētāk lasītājiem tiks piedāvāts rakstu sērijā turpmāk, tomēr jau patlaban rodas pamats apgalvojumam, ka minētā Kriminālprocesa likuma norma patiešām ir maldinoša – it nekur neformulēti kritēriji “izmeklēšanas noslēpuma” satura izpratnei ir radījuši visus nepieciešamos priekšnoteikumus tam, lai bez jebkāda loģiska pamatojuma “izmeklēšanas noslēpums” kļūtu par līdzekli bieži vien neidentificējamu procesuālo vajadzību un interešu apkalpošanai, ik reizi to no jauna piepildot ar sev vēlamo saturu un izpratni par lietderīgumu.

Līdzīgu viedokli pauduši arī izcilākie Latvijas kriminālprocesuālo tiesību speciālisti, norādot, ka “izmeklēšanas noslēpuma “izplatības” mazināšana varētu tikai veicināt gan ārpustiesas, gan iztiesāšanas vienkāršotu formu piemērošanu”.[41] Un tādam apgalvojumam viennozīmīgi piekrīt arī autori, piebilstot, ka “izmeklēšanas noslēpuma” absolūtas varas mazināšana būtu panākama, paplašinot un pilnveidojot aizstāvības tiesības un iespējas iesaistīties pirmstiesas kriminālprocesā, tostarp tā agrīnajās stadijās.

Uzsākot kriminālprocesa apguvi, augstskolu studentu apziņā nereti tiek formulēta izpratne, ka “izmeklēšanas noslēpums” ir viens no vispārējiem kriminālprocesa tiesību pamatprincipiem. Tomēr šāda izpratne būtu, mazākais, nekorekta. Proti, nedz Kriminālprocesa likuma 2. nodaļa, nostiprinot kriminālprocesa pamatprincipus, nedz 7. sadaļa, nosakot pirmstiesas kriminālprocesa īpatnības, nemaz nepiešķir “izmeklēšanas noslēpumam” tādu absolūtu spēku, kādu tam praksē piedēvējuši procesa virzītāji. Tālab rodas jautājums – kā gan šķietams tiesību institūts, drīzāk – viena tiesību norma –, spējis iegūt tik nekritisku un neapstrīdamu atbalstu no kriminālprocesu veicošo amatpersonu puses. Literatūrā skaidrots, ka “izmeklēšanas noslēpuma” aizsardzības nepieciešamība un tam pretstatītais liegums iepazīties ar lietas materiāliem pamatojams ar leģitīmo mērķi – “neapdraudēt citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucēt kriminālprocesa mērķa sasniegšanu.”[42] Taču vēlreiz jāatgādina, ka jēdziens “izmeklēšanas noslēpums”, ja to vispār objektīvi var dēvēt par jēdzienu, Kriminālprocesa likumā nav nostiprināts un skaidrots, turklāt tam nav sniegta par elementāra legāldefinīcija.

Tiesību literatūrā gan ticis pausts viedoklis, ka “izmeklēšanas noslēpums” ir pirmstiesas kriminālprocesam raksturīga kategorija,[43] kas turklāt Latvijas kriminālprocesā ieguvusi gluži vai neapstrīdamas un nekontrolējamas kategorijas statusu, kļūstot par universāli pielietojamu attaisnojumu liegt pieeju krimināllietas materiāliem.[44] Šāds mēģinājums definēt “izmeklēšanas noslēpumu” kā kategoriju[45] tomēr arvien vēl nesniedz risinājumu galvenajai problēmai, drīzāk gan – to pat vēl vairāk padziļina. Senāts savukārt ir norādījis, ka Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmā daļa faktiski veido prezumpciju, ka krimināllietas materiāli ir “izmeklēšanas noslēpums”, lai gan krimināllietā var atrasties arī tādi dokumenti, kuri nesatur “izmeklēšanas noslēpumu”.[46]

Tādējādi apstāklis, ka nedz tiesu praksē, nedz arī juridiskajā literatūrā jautājums par “izmeklēšanas noslēpuma” saturu un tā piemērošanas robežām nav un netiek izprasts vienveidīgi, turklāt pat nav guvis pienācīgu ievērību, liek domāt, ka vārdkopa “izmeklēšanas noslēpums” īsti pat nepakļaujas skaidrai, nepārprotamai definēšanai. Iespējams, ka minētais arī ir iemesls dažādajai izpratnei par “izmeklēšanas noslēpumu” un līdz ar to arī tā nepamatotai piemērošanai.

Jāpiebilst, ka, iepazīstoties ar juridiskās literatūras krievu valodā avotiem par “izmeklēšanas noslēpuma” vietu un lomu kriminālprocesā Krievijā, jāsecina, ka tik greiza un nepamatoti plaša “izmeklēšanas noslēpuma” piemērošana nav sastopama pat pelnīti un nepelnīti peltajā Krievijā, kur, līdzīgi kā Latvijā, padomju kriminālprocesa “tradīcijas” arvien ir visai noturīgas un maz pētītas.[47]

Pēc būtības regulējums par “izmeklēšanas noslēpumu” Kriminālprocesa likumā rodams tiesību normā, kas raksturo informācijas apriti kriminālprocesa laikā. Kriminālprocesa likumā atrodamā un praksē tik bieži izmantotā vārdu savienojuma “izmeklēšanas noslēpums” saturs Latvijā krasi atšķiras no tā, ko ar “to” saprot citās tiesību sistēmās, turklāt izkropļojot šo izpratni tiktāl, ka kriminālprocesā iesaistītajām personām tiek vai nu pilnībā, vai tik būtiski ierobežotas iespējas pilnvērtīgi izmantot tiem piešķirtās procesuālās tiesības.[48]

Lai kā tur arī nebūtu, Kriminālprocesa likumā vārdu savienojums (atkārtojoties vēlreiz, negribētos vis to dēvēt par tiesību institūtu) “izmeklēšanas noslēpums” atrodams tikai četrās tiesību normās.

Kriminālprocesa likuma 234. panta pirmajā daļā, skaidrojot to, kāda informācija ir uzskatāma par valsts vai “izmeklēšanas noslēpumu”, norādīts ka “speciālās izmeklēšanas darbības veikšanas metodes, paņēmieni un līdzekļi, kā arī tās rezultātā iegūtās ziņas, kurām nav pierādījumu nozīmes kriminālprocesā, kurā šī darbība veikta, vai kuru izmantošana citā kriminālprocesā nav atļauta, vai kuras nav nepieciešamas sabiedrības drošības tūlītēja būtiska apdraudējuma novēršanai, ir valsts vai “izmeklēšanas noslēpums”, un personas par to izpaušanu atbild Krimināllikumā noteiktajā kārtībā.” Tas ir pamats secinājumam, ka valsts noslēpuma saturu un robežas jau nosaka cits regulējumam, turklāt – kas neiekļaujas jēdziena “valsts noslēpums” tvērumā, būtu uzskatāms par “izmeklēšanas noslēpumu”.

Līdzīgā veidā “izmeklēšanas noslēpuma” robežas kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 234. panta pirmo daļu būtu nosakāmas gadījumos, kad tiek īstenota automatizētās datu apstrādes sistēmā esošo datu kontrole.

Vispārīgs (un, kā jau iepriekš minēts, arī pretrunīgs) šīs vārdkopas skaidrojums ietverts arī Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmajā daļā, kas noteic, ka “kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir “izmeklēšanas noslēpums” un ar tiem drīkst iepazīties amatpersonas, kuras veic kriminālprocesu, kā arī personas, kurām minētās amatpersonas attiecīgos materiālus uzrāda šajā likumā paredzētajā kārtībā.” Mēģinot izprast “izmeklēšanas noslēpuma” saturu, būtiski to nošķirt no “krimināllietas materiālu” jēdziena. Proti, kā skaidrots juridiskajā literatūrā, lietas materiāli paši par sevi vēl nav “izmeklēšanas noslēpums”; par tādu atsevišķos gadījumos būtu atzīstama informācija, ko materiāli satur.[49] Tāpat jānorāda, ka ne tikai atsevišķi materiāli, bet arī (un pat drīzāk!) izmeklēšanas taktika būtu atzīstami par “izmeklēšanas noslēpumu”, kas aizsargājami no to nepamatotas izpaušanas.

Bez iepriekš pieminētās apcietinājuma piemērošanas problemātikas jo īpaši aktuāls “izmeklēšanas noslēpums” kļūst procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kurā Kriminālprocesa likuma 627. panta ceturtajā daļā paredzētais noteikums ka “procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums”, faktiski liedz personai iepazīties ar materiāliem, kas pamato procesa virzītāja pieņēmumu par mantas izcelsmi. Šajā sakarā jau ticis pausts viedoklis, ka “ir pamats apšaubīt, vai izmeklēšanas noslēpums var kalpot par pamatojumu turpināt ierobežot personai tiesības zināt pierādījumus, uz kuriem balstās secinājumi par mantas noziedzīgu izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu nodarījumu”.[50] Vēl jo vairāk – “uzsākot procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, izslēdzot visas sapratīgās šaubas [acīmredzot – procesa virzītāju, autoru piebilde], ir pierādīts, ka manta ir noziedzīgi iegūta. Tāpēc personām vairs nav iespēju ietekmēt jau iegūtos un nostiprinātos pierādījumus”.[51] Līdz ar to “izmeklēšanas noslēpuma” esībai faktiski zūd pamats.

Konstatējot, ka par “izmeklēšanas noslēpuma” saturu – vai tas būtu jēdziens, tiesību institūts vai kādai konkrētai kriminālprocesa stadijai raksturīga kategorija – skaidrības un vienprātības arvien vēl nav nedz tiesību zinātnieku darbos, nedz tiesu praksē, autori atzīst par nepieciešamu pievērsties tuvākai ievadā ieskicēto problēmjautājumu izpētei. Nepretendējot uz paustā viedokļa absolūtu zinātnisko pamatotību, jāpaskaidro, ka turpmākā rakstu sērija atspoguļos autoru centienus rast saprātīgus risinājumus un atbildes tam, lai Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa telpā “izmeklēšanas noslēpuma” praktiskā piemērošana vairs nelīdzinātos bezjēdzīgas, apnicīgas mantras skandēšanai.

[1] Sal. Valsts kontrole: Policijas izmeklēšanu uzlabošanai jārīkojas aktīvāk. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/valsts-kontrole-policijas-izmeklesanu-uzlabosanai-jarikojas-aktivak.a298264/ [aplūkots 2021. gada 30. septembrī]; Labāk organizēts prokuratūras darbs uzlabotu apsūdzību kvalitāti un vairotu tiesiskumu – secina Valsts kontrole. Pieejams: https://juristavards.lv/zinas/278024-labak-organizets-prokuraturas-darbs-uzlabotu-apsudzibu-kvalitati-un-vairotu-tiesiskumu-secina-valsts/ [aplūkots 2021. gada 30. septembrī].

[2] Policijā trūkst teju piektā daļa darbinieku: kā to risināt un uzlabot darba efektivitāti. Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/policija-trukst-teju-piekta-dala-darbinieku-ka-to-risinat-un-uzl.a141537/ [aplūkots 2021. gada 28. septembrī]; Trīs ekipāžas uz Rīgas reģiona nakts avārijām. Ko nozīmē kadru trūkums Kārtības policijā. Pieejams: https://rebaltica.lv/2021/03/tris-ekipazas-uz-rigas-regiona-nakts-avarijam-ko-nozime-kadru-trukums-kartibas-policija/ [aplūkots 2021. gada 28. septembrī].

[3] Panaceja – universāls līdzeklis pret visām kaitēm, brīnumlīdzeklis. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2015, 583. lpp.

[4] Diskusija: Vai nepieciešams atjaunot Policijas akadēmiju? Pieejams: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/diskusija-vai-nepieciesams-atjaunot-policijas-akademiju.a143356/ [aplūkots 2021. gada 28. septembrī].

[5] Valsts pārvaldes atalgojumu tuvinās privātajā sektorā strādājošo algai. Pieejams: https://www.delfi.lv/news/national/politics/valsts-parvaldes-atalgojumu-tuvinas-privataja-sektora-stradajoso-algai.d?id=53629585&utm_term=Autofeed&utm_medium=Social&utm_source=Facebook#Echobox=1632968318 [aplūkots 2021. gada 30. septembrī].

[6] Sal. Iekšlietu budžeta plāni 2022. gadam: Lielākas algas, ugunsdzēsēju depo un policijas iecirkņu remonts, atjaunoti autoparki. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/iekslietu-budzeta-plani-2022-gadam-lielakas-algas-ugunsdzeseju-depo-un-policijas-iecirknu-remonts-atjaunoti-autoparki.a421163/ [aplūkots 2021. gada 30. septembrī].

[7] Skat. plašāk: Rusanovs E., Smans A. Operatīvās informācijas ietekme uz procesa virzītāja iekšējās pārliecības veidošanos. Jurista Vārds, 2015. gada 3. novembris, Nr. 43 (895), 14.–21. lpp.

[8] Bole S. Par izmeklēšanas noslēpumu, izmeklēšanas gaitu un sabiedrību. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/278723-par-izmeklesanas-noslepumu-izmeklesanas-gaitu-un-sabiedribu/ [aplūkots 2021. gada 21. septembrī].

[9] Personāls krimināltiesību sistēmā pēc dzimuma – skaits un attiecība dzimumu grupā. Pieejams: https://ec.europa.eu/eurostat/databrowser/view/crim_just_job/default/bar?lang=en [aplūkots 2021. gada 30. septembrī].

[10] Skat. plašāk: Noziedzīgu nodarījumu ekonomikas un finanšu jomā izmeklēšanas un iztiesāšanas efektivitāte. Pieejams: https://www.lrvk.gov.lv/lv/revizijas/revizijas/noslegtas-revizijas/noziedzigu-nodarijumu-ekonomikas-un-finansu-joma-izmeklesanas-un-iztiesasanas-efektivitate [aplūkots 2021. gada 30. septembrī].

[11] Kā mazināt kopējo krimināltiesiskās sistēmas noslodzi. Kopsavilkums. Rīga: Valsts kontrole, 2020, 8. lpp.

[12] Turpat, 9. lpp.

[13] Skat. plašāk: Ņesterova I. Tiesības sevi neapsūdzēt kriminālprocesā. Promocijas darbs, 2013. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/5200/34504Promocijas_darbs_IrenaNesterova_08112013.pdf?sequence=1 [aplūkots 2021. gada 30. septembrī].

[14] Frīdrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek, 1899–1992) – austriešu/britu ekonomists, politikas filozofs, ieguvis doktora grādu tieslietās un politikā, 1974. gadā ieguva Nobela prēmiju ekonomikā.

[15] Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx, 1818–1883) – ebreju izcelsmes vācu filozofs, sociālisma pamatlicējs.

[16] Sal. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrūtona izpratnē. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 19. lpp.

[17] Turpat, 46. lpp.

[18] Sal: Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrūtona izpratnē. 2021. 46. lpp.

[19] Skat. plašāk: Головко В. Л. Институты отказа прокурора от обвинения и изменения обвинения в суде: постсоветские перспективы в условиях теоретических заблуждений. Государство и Право, 2012, №2.

[20] Leonīds Golovko (Леонид Витальевич Головко, 1967) – tiesību zinātņu doktors, profesors, M. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte Juridiskās fakultātes Kriminālprocesa, tieslietu un prokuroru uzraudzības nodaļas vadītājs.

[21] Skat. plašāk: Головко В.Л. Институты отказа прокурора от обвинения и изменения обвинения в суде: постсоветские перспективы в условиях теоретических заблуждений. Государство и Право, 2012, №2.

[22] Sal. Ellis J. M. The Origins of the Elected Prosecutor. The Yale Law Journal, vol. 121, No. 6, 2012.

[23] Skat. plašāk: Головко В. Л. остсоветская теория судебного контроля в досудебных стадиях уголовного процесса: попытка концептуального переосмысления. Государство и Право, 2013, № 9, c. 23. 

[24] Turpat.

[25] Sal. Rusanovs E., Skutele S. Jautājuma “… a, kad Jūs labāk atcerējāties?” analīze. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 43. lpp.

[26] Rusanovs E. Lai “izmeklēšanas noslēpums” nekļūtu par mantru. Jurista Vārds, 2017. gada 7. novembris, Nr. 46 (1000), 86.-91. lpp.

[27] Hanss Kristians Andersens (Hans Christian Andersen, 1805–1875) – dāņu rakstnieks, viens no pasaulē pazīstamākajiem pasaku autoriem.

[28] Hipertrofija – orgāna vai kādas ķermeņa daļas palielināšanas treniņa vai slimības dēļ. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2015, 306. lpp.

[29] Diskrecionārs – tāds, kam ļauts rīkoties pēc saviem ieskatiem; diskrecionārā vara – amatpersonas vai institūcijas tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2015, 176. lpp.

[30] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2012. gada 16. novembra spriedums lietā SKA-555/2012, 8. punkts.

[31] Turpat.

[32] Levits E. Laba likumdošana un parlamenta zinātniskais dienests. Jurista Vārds, 2015. gada 20. oktobris, Nr. 41 (893), 11.–12. lpp.

[33] Turpat.

[34] Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta spriedums lietā Nr. 2010-60-01 “ Par Kredītiestāžu likuma 59.2 panta, 59.3 panta, 59.4 panta, 117. panta ceturtās daļas 3. punkta, 173. panta ceturtās daļas un 185. panta pirmās prim daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 90., 91., 92. un 105. pantam”, 15.2. punkts.

[35] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 13. jūnijs, Nr. 132/144 (858/859).

[36] Pastille K. J., Rusanovs E. Operatīvajās darbībās iegūto pierādījumu izmantošana: problēmas un iespējamie risinājumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2003, 41. lpp.

[37] Turpat.

[38] Turpat, 42. lpp.

[39] Andreja Sņežņevska (1904–1987) izveidotā diagnoze “lēni ritoša šizofrēnija”, saskaņā ar kuras teoriju šizofrēnija var attīstīties ļoti lēni un bez redzamiem simptomiem.

[40] Skat. plašāk: Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Kolektīvā monogrāfija – rakstu krājums. Ā. Meikališas zinātniskā redakcijā. 340.–341. lpp.

[41] Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Jaunākie grozījumi Kriminālprocesa likumā: apskats un komentāri. Jurista Vārds, 2021. gada 5. janvāris, Nr. 1 (1163), 12.–23. lpp.

[42] Kaija S. Izmeklēšanas noslēpums procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. “Socrates”, 2017, Nr. 2 (8), 20. lpp.

[43] Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Kolektīvā monogrāfija – rakstu krājums. Ā. Meikališas zinātniskā redakcijā. 338. lpp.

[44] Sal. Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Kolektīvā monogrāfija – rakstu krājums. Ā. Meikališas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015, 331. lpp.

[45] Kategorija – kāds no pašiem vispārīgākajiem jēdzieniem, kas īstenību (lietas, īpašības, attieksmes) atspoguļo (vai pretendē atspoguļot) kādā visaptverošā aspektā. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2015, 380. lpp.

[46] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 19. maija spriedums lietā SKA-279/2020, 10. punkts.

[47] Гаспарян Нвер Саркисович. Что такое следственная тайна. Pieejams: http://www.vsedela.ru/index.php?topic=1810.0 [aplūkots 2021. gada 30. septembrī].

[48] Skat. plašāk: Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Kolektīvā monogrāfija – rakstu krājums. Ā. Meikališas zinātniskā redakcijā. 340.–341. lpp.

[49] Sal. Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Kolektīvā monogrāfija – rakstu krājums. Ā. Meikališas zinātniskā redakcijā. 334. lpp.

[50] Stukāns J. Tiesību pārsūdzēt lēmumu realizācijas problemātika procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. “Socrates”, 2016, Nr. 1 (4), 82. lpp.

[51] Turpat.

patīk
drukāt
 
 
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Rusanovam & Co
13. Oktobris 2021 / 14:40
0
ATBILDĒT
Уже оскомину набило неоправданное употребление слова "постсоветский". За 30 лет уже давно можно было организовать самый передовой и либеральный ЛАТВИЙСКИЙ процесс. Кто мешал? Что мешало? Почему мы имеем на сегодняшний день процесс, который всё больше и больше напоминает средневековый? Почему Совет адвокатов блеет таким тихим и немощным голосочком по существенным вопросам? Давайте об этом поговорим! Здесь и сейчас в свободной Латвии! Без "постсоветчины"!
Normunds Šlitke
8. Oktobris 2021 / 19:14
0
ATBILDĒT
Paldies autoriem!
Patiesi lielisks raksts, kurā pietiekami vienkāršiem un pat ne vien juristam saprotamiem vārdiem ir izklāstīta sena problēma.
Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību ir jābūt iespējai iepazīties ar "rakstveidā izteikto pieņēmumu", ar kuru šis statuss ir pieškirts. Tostarp, ne tikai aizstāvības pozīcijas izvēlei, bet arī pienākuma paziņot par savu alibi kontekstā.
Jo sliktāk, šobrīd Latvijas tiesas visai provinciāli (jo piemēro vien Latvijas procesuālos likumus) sāk piemērot Kriminālprocesa likuma (!) regulējumu par izmeklēšanas noslēpumu pat civilprocesā un administratīvajā procesā, atzīstot pat dokumentu oriģinālu, kura kopija atrodas krimināllietas materiālos, par "izmeklešanas noslēpumu".
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
COVID-19: tiesiskie aspekti
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties