27. Novembris 2021 12:08
Domnīca / eseja
VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Dana Gorina
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā

II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir

III. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums) 

IV. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna

V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess

VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess

 

Pieņemot, ka vēstures izzināšana ļautu mūsdienu kriminālprocesā notiekošo izprast likumsakarīgu norišu virknējumā, tostarp sniegtu apstiprinājumu “izmeklēšanas noslēpuma” hipotētiskai saistībai ar kontinentālās Eiropas kriminālprocesa “tradīciju”, kas laika griežos dažādu varas nesēju rokās gan piedzīvojusi visai drastisku ideoloģisku deformāciju, patiesā situācija tomēr ieguvusi citu veidolu. Proti, autori, pagaidām gan tikai ieskicējot problēmjautājuma robežas, tomēr rada pamatu secināt, ka nedz 16. gadsimta novitāte – klasiskais inkvizīcijas (izmeklēšanas) process –, nedz 19. gadsimta kriminālprocesa reformu ideju autori un īstenotāji, nedz arī Latvijas starpkaru perioda un pat ne padomju perioda kriminālprocess neuzskatīja par vajadzīgu “izmeklēšanas noslēpumam” normatīvi vai vismaz doktrināri piešķirt tiesību institūta nozīmi, kāda tam nereti tiek piedēvēta patlaban.[1] Tomēr šāds secinājums prasa turpināt atbilžu meklējumus uz citiem jautājumiem, tostarp, vai “izmeklēšanas noslēpumam” mūsdienu Latvijas kriminālprocesā vispār būtu atvēlama vieta, šoreiz mudinot pievērsties tās valodnieciskajai izvērtēšanai un vārdisko elementu analīzei.

Pastāv uzskats, ka tiesību sistēma līdzīgi kā vairums citu cilvēka ietekmei pakļautu procesu gadu gaitā nemitīgi attīstās – turklāt šo attīstību neietekmē tikai likumdevēja griba, bet gan cilvēkam dabiski piemītošā vēlme pilnveidoties.[2] Taču valoda ir “[..] kultūras tradīciju depozitārijs [..]”,[3] kam, bez šaubām, piemīt nozīme arī tiesību sistēmas evolūcijas gaitā. Tādējādi vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” juridiskās nozīmes meklējumi, izprotot tās vārdisko jēgu, būtu uzskatāmi par vienu no pirmajiem soļiem, kas, iespējams, ļautu risināt autoru jau vairākkārt norādītos retoriskos vaicājumus par “izmeklēšanas noslēpuma” pašmērķīgās pielietošanas mazināšanas iespējamību.

Nebūtu maldīgi sacīts, ka tiesību normu piemērotāja lielākais “grēks” ir kļūdaina tiesību normas iztulkošana, to izprotot vienpusēji un virspusēji.[4] Palīglīdzeklis šādu kļūdu izskaušanai ir tiesību normu iztulkošanas metodes, kas soli pa solim normas piemērotāju tuvina tāda rezultāta sasniegšanai, ko būtu vēlējies panākt likumdevējs vai kas visprecīzāk atbilstu tiesību sistēmai un tās vērtībām, respektīvi, mēģinot pēc iespējas precīzāk atklāt arī tiesību normas patieso nozīmi. Tomēr, pat īstenojot šādus – šķietami nevainīgus, labi nodomātus – patiesās nozīmes izzināšanas centienus, jāievēro piesardzība, jo “[..] patiesība nepastāv ārpus varas un bez varas ([..] patiesība nav ne brīvā gara, ne ilgas vientulības auglis, ne to privilēģija, kuri mācējuši no visa atbrīvoties)”.[5] Tādējādi arī patiesība, līdzīgi kā pats “izmeklēšanas noslēpums” (par ko lasītājiem būs iespēja pārliecināties turpmāk), ir nekas cits kā polisēmisks [6] īstenības iemiesojums.[7]

Līdz šim mēģinājumi definēt “izmeklēšanas noslēpuma” būtību bijuši visai niecīgi – nav gan īsti zināmi iemesli, kamdēļ tik plaši lietotā vārdkopa palikusi bez pienācīgas ievērības no tiesībzinātnieku puses. Tomēr šai sakarā nav jāpiemirst par to, ka “[..] atteikšanās no doktrināriem pamatiem var novest pie tiesību relatīvisma un pie bīstama novatorisma, kas agri vai vēlu rezultēsies patvaļā”.[8] Šķiet, ka šo atziņu viennozīmīgi var attiecināt arī uz “izmeklēšanas noslēpuma” problemātiku, kurai pat lāgā nav rodams doktrinārs pamats. Taču, iespējams, skaidrojums “izmeklēšanas noslēpuma” plašākas analīzes neesamībai meklējams citviet – varbūt tie gluži vienkārši ir centieni definēt nedefinējamo.[9]

Līdzīgā kārtā izpalikusi šīs vārdkopas analīze tiesu praksē, tomēr ar zināmu pārsteigumu konstatējams tas, ka administratīvo tiesu praksē vārdkopa “izmeklēšanas noslēpums” sastopama daudz biežāk nekā iztiesājot krimināllietas.[10] Un tāpēc visnotaļ pamatots ir arī šāds Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētājas Veronikas Krūmiņas secinājums: “Lai arī es pieļauju, ka krimināltiesību eksperti man varētu nepiekrist, tomēr pašlaik jēdziens izmeklēšanas noslēpums tiek interpretēts pārāk plaši.”[11] Šī viedokļa attīstīšanai, vēršot lasītāju uzmanību uz to, ka īstenībā vārdkopas “izmeklēšanas noslēpumam” būtībai ir visai attāla saistība ar kriminālprocesu, autori gan plašāk pievērsīsies citviet.

“Izmeklēšanas noslēpuma” kā obskūras [12] kriminālprocesa figūras nozīme netop skaidrāka arī pēc “Juridisko terminu vārdnīcā”[13] rodamā definējuma iepazīšanas, kur visai lakoniskā manierē “izmeklēšanas noslēpums” raksturots kā “[..] aizliegums izpaust izmeklēšanas datus. To nodošana atklātībā var notikt tikai ar izziņas iestādes priekšnieka vai prokurora atļauju. Par aizlieguma pārkāpšanu persona ir saucama pie kriminālatbildības.”[14] Šeit lasītājam būtu jāatgādina profesora Artūra Liedes [15] rakstītais par atklātuma principa ierobežošanas mērķi: “Pirmstiesas izmeklēšanā, kā arī krimināllietas ierosināšanas stadijā atklātuma principa izpausme ir ierobežota, lai sekmētu nozieguma atklāšanu un visu lietas apstākļu noskaidrošanu. Pilnīgs atklātums to varētu kavēt. Tāpēc jebkāda pirmstiesas izmeklēšanas datu izpaušana, nodošana atklātībai var notikt tikai ar izmeklētāja vai prokurora atļauju un tādā apjomā, kādā viņš to atzīst par iespējamu (KPK [Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Kriminālprocesa kodeksa] 130. p. 1. d.).”[16] Acīmredzami atklātības ierobežošanas principu pirmstiesas kriminālprocesā aizstāja vārdkopa “izmeklēšanas noslēpums”. Tādējādi ne velti šai vārdkopai, kas tomēr bija plaši pazīstama profesionāļu leksikā ne vien padomju kriminālprocesā, bet arī 90. gados, tika dots skaidrojums arī vārdnīcā, ilustrējot to, kā nekoptas runas paveids, kāds viennozīmīgi ir arī žargons, pamazām ieguva leģitimāciju, pārtopot par – nu jau – literārās valodas sastāvdaļu.[17] Savukārt 2005. gada 1. oktobrī kriminālprocesa melnais zirdziņš “izmeklēšanas noslēpums” visbeidzot tika normatīvi nostiprināts arī Kriminālprocesa likumā, nepārprotami apliecinot, ka aizliegums izpaust izmeklēšanas datus un atklātuma principa ierobežošana pirmstiesas kriminālprocesa tagad būs dēvējama šādi. Tomēr jautājums par kriminālprocesa reformu [18] ir pelnījis plašāku ieskatu, kam autori pievērsīsies citviet.

Tomēr arī šāda, atļausimies sacīt, valodas jēdzienu uzurpācija “izmeklēšanas noslēpumu” vēl nepadara par terminu [19] – par to lasītājiem būs iespēja pārliecināties pašiem. Minētā kontekstā pārsteigumu neraisa arī apstāklis, ka mēģinājums skaidrot konkrētu “izmeklēšanas noslēpuma” saturu rezultējies atziņā, ka daudz vieglāk ir definēt to, kas pavisam noteikti nav “izmeklēšanas noslēpums”.[20] Tāpat zīmīgs ir apstāklis, ka arī Kriminālprocesa likuma normu izpēte nedod atbildi uz jautājumu, kas tad īsti uzskatāms par “izmeklēšanas noslēpumu”. Paviršam tiesību normas piemērotājam, protams, šķistu, ka Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmā daļa sniedz nepārprotamu definīciju, proti, “krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums”, liekot domāt, ka starp jēdzienu “krimināllietā esošie materiāli” un “izmeklēšanas noslēpums” būtu liekama vienādības zīme. Taču skaidrs, ka tāds secinājums vien būtu pārsteidzīgs.

Šī iemesla dēļ, iekams autori pievēršas vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” satura meklējumiem un vārdiskajai nozīmei, vērts ieskicēt to, kāpēc “izmeklēšanas noslēpumu” ir būtiski nošķirt no “krimināllietas materiālu” jēdziena. Arī juridiskajā literatūrā skaidrots, ka lietas materiāli paši par sevi vēl nav “izmeklēšanas noslēpums” – atsevišķos gadījumos par tādu būtu atzīstama informācija, ko materiāli satur.[21]

Savukārt tiesu praksē ticis pausts viedoklis, ka jēdziens “krimināllietas materiāli” aptver ne tikai krimināllietai pievienotos dokumentus, bet arī to saturisko informāciju.[22] Minētajā lietā [23] personas prettiesiskā piekļuve CD matricai un tajā glabātās informācijas nokopēšana tika atzīta par “izmeklēšanas noslēpuma” izpaušanu, jo šis CD saturēja pirmstiesas kriminālprocesā izmantojamus audio failus. Proti, CD matricas saturs tika darīts zināms personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību citā kriminālprocesā, un viņas aizstāvim, lai gan tiesiskais regulējums šiem materiāliem pirmstiesas procesa laikā piekļuvi attiecīgajām personām liedza.[24]

Tiesu praksē rodama arī tāda norāde, ka “[..] speciālās izmeklēšanas darbības rezultātā iegūtās ziņas, kurām nav pierādījumu nozīmes kriminālprocesā, ir valsts vai izmeklēšanas noslēpums un tos ar tehniskajiem līdzekļiem fiksētos materiālus nepievieno krimināllietai un glabā iestādē, kas pabeidz pirmstiesas kriminālprocesu”.[25] Šādas informācijas, kas cita starpā it kā atzīstama arī par “izmeklēšanas noslēpumu”, izpaušana, tostarp pievienošana krimināllietas materiāliem, var apdraudēt personas privātās dzīves noslēpumu, kas, protams, nemaz nav pieļaujams.[26] Tādējādi secināms, ka, tikai identificējot konkrētas intereses, ko kādi lietā esošo materiālu vai informācijas izpaušana varētu pamatoti apdraudēt, varētu būt pamats runāt par “izmeklēšanas noslēpuma” esību.

Senāta praksē ticis uzsvērts, ka krimināllietā var atrasties tādi dokumenti, kuri nesatur “izmeklēšanas noslēpumu”.[27] Vēl jo vairāk – nav pieļaujams tūlītēji prezumēt, ka visi krimināllietā esošie materiāli ir “izmeklēšanas noslēpums”, kas tūlītēji liegtu personām tos izsniegt.[28] Proti, katrā konkrētajā gadījumā atsevišķi izvērtējams tas, vai konkrēts krimināllietā esošs dokuments, kura izsniegšanu ir pieprasījusi persona, satur “izmeklēšanas noslēpumu”.

Minētais būtu arī pamats loģiskam secinājumam, ka “izmeklēšanas noslēpuma” atruna nebūtu izmantojama attiecībā uz tiem lietas materiāliem, kuru saturs personai ir bijis zināms vai kura saturu persona radījusi, piemēram, kratīšanas laikā izņemtie dokumenti, liecības, nopratināšanas protokoli u.tml. Tomēr kriminālprocesu praktiskā norise ne tikai norāda, ka procesa virzītāju ieskatā visi krimināllietā esošie materiāli a priori atzīstami par “izmeklēšanas noslēpumu”, bet apliecina arī apstākli, ka katrā konkrētajā gadījumā atsevišķi un pēc būtības veikts izvērtējums par iespēju iepazīties ar materiāliem ir privilēģija, uz kuru lieki cerēt. Tā vietā personām un to aizstāvjiem jāsamierinās ar formālu atbildi, kur atteikuma motivācijas esence slēpjas divos vārdos – “izmeklēšanas noslēpums”.

Jāuzsver, ka Satversmes 92. pants ietver pamatojuma principu, kas nosaka prasību ikreiz, kad tiek pieņemts attiecībā uz personu, ne tikai obligāti norādīt tā tiesisko pamatu jeb atbilstošo tiesību normu, uz kuras pamata ir atrisinātas konkrētās tiesiskās  attiecības, bet arī atspoguļot lēmuma pieņēmēja apsvērumus.[29] Vienlaikus Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka motivācijas apjomam un detalizācijas pakāpei jābūt pamatotai ar konkrētā lēmuma raksturu un to, kādas tiesiskās attiecības ar šādu lēmumu tiek risinātas.[30]

Minētā sakarā nepieciešams īsi pakavēties pie jautājuma, ko tad īsti persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pieprasot krimināllietas materiālus, kas tiek atzīti par “izmeklēšanas noslēpumu”, vēlas panākt. “Katrai personai, par kuru izteikts pieņēmums vai apgalvojums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, ir tiesības uz aizstāvību, tas ir, tiesības zināt, kāda nodarījuma izdarīšanā to tur aizdomās vai apsūdz, un izvēlēties savu aizstāvības pozīciju,”[31] – tādējādi atzīstams, ka tiesībām zināt pret sevi vērsto aizdomu saturu jānozīmē arī tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem. Proti, tieši lietas materiālos rodams tas pierādījumu, tātad – nepieciešamās un vienlaikus pietiekamās informācijas apjoms –, uz kuru pamata procesa virzītājs bija formulējis savas aizdomas pret personu, un, tikai iepazīstoties ar šo saturu, persona var laikus sākt aizstāvēties pret šīm aizdomām.

Tādējādi, izsakoties vienkāršoti, persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pieprasot krimināllietas materiālus, kas, pēc procesa virzītāja domām, visi kā viens klasificējami kā “izmeklēšanas noslēpums”, patiesībā vēlas īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Taču realitāte ir tāda, ka tiesu nolēmumos un doktrīnā nemitīgi daudzinot, ka, lūk, pie mums taču tiesības uz aizstāvību ir efektīvas un praktiski īstenojamas, patiesībā ir tikai ilūzija par vēlamo. Un šai sakarā velkamas nepārprotamas paralēles ar amerikāņu tiesībzinātnieka Herberta Pakera [32] konstatēto paradoksu, ka “[..] jo vairāk mēs uzzinām par kriminālprocesa esību, jo vairāk mums tiek doti norādījumi par tā jābūtību. [Rezultātā] lielāks kļūst robs starp esību un jābūtību”.[33]

Tomēr jāatzīst, ka arī jau iepriekš aplūkotie piemēri, cenšoties nošķirt “izmeklēšanas noslēpumu” no daudz plašāka jēdziena “krimināllietas materiāli”, arvien neveicina pienācīgu izpratni par vārdkopas saturu. Iztrūkstot pamatotām diskusijām par “izmeklēšanas noslēpuma” būtību, pašiem tās piemērotājiem, šķiet, pamazām nostiprinās sajūta, ka tā ir “vienīgā patiesība” par to, kā izprotamas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem pirmstiesas kriminālprocesā, tomēr jāatceras arī kas cits – “[..] kad prāts iedzīts strupceļā, jāmeklē jauni risinājumi, bet jāvairās no “vienīgo patiesību slazdiem”. Pietiek kādam uzskatīt vai apgalvot, ka tikai viņam ir taisnība, un ar to viņš apliecina, ka ir vienīgo patiesību slazdā.”[34] Tas savukārt ir pamudinājums pievērsties šīs labi pazīstamās vārdkopas, kas sintaktiski [35] dalāma divās atsevišķās vārdiskās vienībās – “izmeklēšana” un “noslēpums” –, semantiskajam [36] izvērtējumam.

Kriminālprocesā “izmeklēšana” vispārīgi tiek raksturota kā stadija, kuras laikā tiek pieņemti procesuālie lēmumi un īstenotas likumā noteiktās darbības, lai atklātu noziegumu, savāktu un pārbaudītu pierādījumus, sauktu pie kriminālatbildības noziegumu izdarījušo personu, noskaidrotu citus ar nozieguma izdarīšanu vai apsūdzēto personu saistītos apstākļus un savāktos materiālus kopā ar apsūdzības rakstu nosūtītu uz tiesu.[37]

Citviet sniegts skaidrojums, ka izmeklēšanas process būtu jāskata kā sadarbības starp procesa virzītājiem un personām, iesaistītām izmeklēšanas procesā, aktu kopums, ļaujot izmeklēšanu kopumā atzīt par izzinošu darbību.[38] Tādējādi pirmstiesas kriminālprocesa norise izmeklēšanas laikā pēc savas būtības var tikt raksturota kā kognitīva darbība, kuras uzdevums ir izziņas ceļā veicināt pierādāmo apstākļu noskaidrošanu (izzināšana sev) un secīgi arī to pierādīšanu (apstākļu izzināšanu citam).[39]

Savukārt vārdkopā lasāmais vārds “noslēpums” skaidrojams ar divām pamatnozīmēm:[40] 1) informācija, ko nedrīkst izpaust, un 2) tas, kas vēl nav izpētīts, izzināts. Tādējādi jāsecina, ka vārda “noslēpums” attiecināšana uz izmeklēšanas norisi vārdkopai “izmeklēšanas noslēpums” var piešķirt polisēmisku – divējādu un pat visai atšķirīgu – nozīmi.

Tā, piemēram, ievērojot pirmo nozīmi, “izmeklēšanas noslēpums” raksturo izmeklēšanas laikā iegūto informāciju, ko atbilstoši “noslēpuma” jēgai vispār nedrīkst izpaust nekādos apstākļos. Citiem vārdiem sakot, ar “izmeklēšanas noslēpumu” varētu saprast to informāciju, kas jau ir izmeklētāja vai procesa virzītāja rīcībā un tikusi atbilstoši nostiprināta lietas materiālos. Protams, vārdkopas pirmā nozīme atzīstama par pieļaujamu, tomēr tā nebūtu uzskatāma par pilnvērtīgu, tas ir, šis skaidrojums liegumu iepazīties ar lietas materiāliem absolutizē. Tomēr publikācijā jau iepriekš ieskicētais apstāklis, ka starp “izmeklēšanas noslēpumu” un “krimināllietas materiāliem” nebūtu liekama vienādības zīme, apliecina – vārdkopa nebūtu piemērojama tā, lai jebkuru lietā esošo informāciju tūlītēju atzītu par neizpaužamu.

Turklāt šāda izpratne pilnībā neatbilstu arī mūsdienu kriminālprocesa realitātei. Proti, lai gan arvien konstatējama voluntāri selektīva informācijas apjoma noteikšana, ar ko personai ir tiesības iepazīties, ja tā to pieprasa, persona tomēr saņem tos procesuālos lēmumus, ar kuru saturu Kriminālprocesa likums obligāti noteic personas iepazīstināšanu.

Iekams autori pievēršas šīs nozīmes plašākai analīzei, uzmanība vēršama uz vārda “noslēpums” otro nozīmi – tas, kas vēl nav izpētīts, izzināts. Tādējādi atbilstoši šim skaidrojumam vārdkopa “izmeklēšanas noslēpums” var nozīmēt arī to, kas izmeklēšanas laikā vēl nav ticis izpētīts vai izzināts. Pārfrāzējot – ja izmeklēšanas laikā kādas veicamās darbības, kas vērstas uz ziņu iegūšanu vai jau iegūto ziņu pārbaudi, attiecīgajā kriminālprocesā vēl nav tikušas īstenotas, tad skaidrs, ka konkrētie apstākļi (ziņas) vēl arī nav tikuši izzināti. Jāpiebilst, ka, lai gan nav noliedzams izmeklēšanas normatīvais raksturs, kas to pakļauj stingrai tiesiskajai reglamentācijai, nebūtu piemirstams arī izmeklēšanai piemītošais izzinošais raksturs, kas uzsvērts arī autoritatīvā tiesību literatūrā.[41] Un – secīgi – ja izmeklēšanas laikā kaut kas vēl nav ticis izzināts vai izpētīts, tas tobrīd vēl uzskatāms par noslēpumu.

Tādējādi atzīstams, ka “izmeklēšanas noslēpums” tā otrajā nozīmē raksturo to informāciju, kuru pats procesa virzītājs vēl nemaz kriminālprocesā nav ieguvis, bet kas katrā ziņā būtu iegūstama, lai sasniegtu kriminālprocesa mērķi. Citiem vārdiem sakot, vārdkopa varētu tikt izmantota arī tā, lai aprakstītu vēl pašai kriminālprocesu veicošajai amatpersonai nezināmās ziņas un faktus, vai vismaz attiecīgās amatpersonas nolūku šādas ziņas vai faktus vēl tikai iegūt. Līdzīgi šādā nozīmē par “izmeklēšanas noslēpumu” varētu atzīt tās metodes un līdzekļus, ar kuriem tamlīdzīgas ziņas un fakti tiktu iegūti. 

Un šai sakarā vēlreiz nepieciešams pakavēties pie tēzes, ko autori izteica iepriekš, proti, ka par “izmeklēšanas noslēpumu” drīzāk būtu atzīstama izmeklēšanas taktika, kas aizsargājama no nepamatotas un priekšlaicīgas izpaušanas.[42] Ja ar “izmeklēšanas noslēpumu” tiek apzīmēta informācija, kuru izmeklētājs vēl nav paguvis izzināt, jāsaprot, ka šīs ziņas visdrīzāk gan varētu būt zināmas personai, kas noziedzīgo nodarījumu, iespējams, izdarījusi. Jāapzinās, ka šī persona arī vēlētos novērst to, ka ziņas, kas pierāda tās vainu, netaptu zināmas kriminālprocesā.

Un tieši šī iemesla – taktisku un stratēģisku izmeklēšanas apsvērumu – dēļ procesa virzītājs būs ieinteresēts novērst to, ka personas varētu iejaukties procesa norisē, slēpt pierādījumus vai kā citādi kavēt patiesības noskaidrošanu. Tādējādi jāatzīst, ka “izmeklēšanas noslēpums” šādā izpratnē nozīmē neko citu kā ziņu nesniegšanu citām personām par brīdi un veidu, kādā procesam nepieciešamās ziņas iecerēts iegūt, bet tas nekādā veidā nenozīmē liegumu pēc tam, kad ziņas jau iegūtas un procesuāli nostiprinātas, personai ar tām iepazīties. Gluži vienkārši – šos iegūtos un apstiprinātos faktus persona jau vairs nekādi nevarēs ietekmēt.

Minētā kontekstā ir atzīstams, ka “izmeklēšanas noslēpuma” gramatiskā jēguma analīze apliecina: dažādi cilvēki tam var piešķirt dažādu nozīmi.

Šeit vietā būtu vēlreiz atgādināt tiesību literatūrā pausto viedokli, ka “izmeklēšanas noslēpums” ir pirmstiesas kriminālprocesam raksturīga kategorija[43].[44] Proti, “izmeklēšanas noslēpums” it kā visaptveroši raksturotu pašu pirmstiesas kriminālprocesu, taču acīmredzams, ka tik plašas nozīmes piedēvēšana vārdkopai “izmeklēšanas noslēpums” tomēr nebūtu pamatota, jo nedz normatīvi, nedz doktrināri nav izstrādāti konkrēti kritēriji, kas pamatotu noteiktu ziņu ietilpināšanu “izmeklēšanas noslēpuma” aizsardzības tvērumā. Aktuāls ir arī jautājums, vai šādu kritēriju izstrādāšana vispār ir iespējama. Galu galā, kā jau minēts iepriekš, “izmeklēšanas noslēpumam” arvien vēl nav rasta precīza, domstarpības neraisoša legāldefinīcija.

Mēģinājums definēt kādu terminu nozīmē radīt robežas, kas to atdala no citiem līdzīgiem apzīmējumiem vai terminiem, tādējādi atspoguļojot precīzu izmantoto jēdzienu saturu.[45] Profesors Ivans Vedins uzsvēris, ka definīcija koncentrētā veidā izsaka personas zināšanas par priekšmetu, tamdēļ zinātnes nozares pamatu apguve visupirms saistāma ar pamatjēdzienu galvenā satura izzināšanu.[46] Vēl jo vairāk – loģiska definīcija pamato praktiskās darbības pareizo ievirzi, uzsverot, ka tiesiskās kārtības efektīva nodrošināšana lielā mērā ir atkarīga no jēdzienu definīciju precizitātes.[47]

Autori jau iepriekš norādīja, ka mēģinājumi definēt “izmeklēšanas noslēpumu” bijuši niecīgi un nav sekmējušies ar vērā ņemamu rezultātu. Tas drīzāk liek domāt, ka šī vārdkopa nepakļaujas definēšanai – skaidru robežu noteikšanai, kas to ļautu nošķirt no citiem līdzīgiem apzīmējumiem vai terminiem. Iespējams, šeit talkā nāktu citi definēšanai līdzīgi paņēmieni,[48] piemēram, izskaidrojums, izmantojot aprakstu, tādā veidā izlīdzoties un cenšoties izprast “izmeklēšanas noslēpuma” būtību un tā raksturīgākās izpausmes.

Jānorāda, ka “izmeklēšanas noslēpuma” kategorizēšana par pirmstiesas kriminālprocesu vispārīgi raksturojošu elementu, turklāt apgalvojot, ka tas attiecināms uz liegumu izpaust jebkuru izmeklēšanas laikā iegūto informāciju, nebūtu nedz loģiski, nedz juridiski korekti. Turklāt, raugoties no normatīvā regulējuma viedokļa, liegums iepazīties ar lietas materiāliem arī nav absolūts, tomēr “izmeklēšanas noslēpuma” gramatiskais jēgums, kā jau uzsvērts iepriekš, šādu izpratni viennozīmīgi nesniedz.

Ieskats “izmeklēšanas noslēpuma” jēdzieniskajā analīzē norāda, ka vienprātības par tā būtību un saturu nav, nenovēršami radot grūti risināmas domstarpības starp kriminālprocesu veicošajām amatpersonām un personām, kas pamatoti lūgušas piekļuvi materiāliem. Kriminālprocesam kā jebkurai citai organizētai un praktiski virzītai norisei ir jārit atbilstoši noteiktai kārtībai,[49] taču praktiskās darbības var noritēt pareizi vien gadījumā, ja personām ir vienāds zināšanu un izpratnes līmenis par jēdzienu būtību.[50] Vēl jo vairāk – “konstruktīva polemika nav iespējama bez vienprātības pamatpremisās, respektīvi – zināmās sākotnējās idejās, [bet, ja tā nenotiek, tad] labākajā gadījumā tāda polemika pārvēršas emocionālā strīdā vai savu uzskatu demonstrācijā auditorijas priekšā”.[51]

Citiem vārdiem sakot, tieši normatīvajā regulējumā būtu jārod konsenss, ka, visticamāk, vienīgais racionālais risinājums būtu eliminēt [52] šo vārdkopu no procesa virzītāju leksikas patlaban tai raksturīgajā izpratnē, paredzot iespēju vien izņēmuma gadījumos (piemēram, noziedzīgi nodarījumi pret valsti, terorisma gadījumi u.tml.) un sevišķi svarīgu iemeslu dēļ noteikt prasību neizpaust to vai citu informāciju, turklāt vien situācijās, kad patiešām konstatējams – informācijas izpaušana varētu radīt reālu apdraudējumu konkretizētām un identificētām sabiedrības interesēm.

Procesuālo nesaskaņu pamatā galvenokārt ir neizpratne par “izmeklēšanas noslēpuma” piemērošanas patieso mērķiv[53] – uzdevumu, kas ar “izmeklēšanas noslēpuma” atrunu būtu jāīsteno vai jāsasniedz, tostarp arī nolūks, kam tad īsti šī vārdkopa paredzēta. Vairumā gadījumu minētās vārdkopas izmantošana nonāk pretrunā kriminālprocesa efektivitātes un ātruma nodrošināšanas nepieciešamībai, lai gan tieši šo vērtību aizsardzība nereti tiek minēta kā “izmeklēšanas noslēpuma” galvenais uzdevums.[54] Valodnieku vidū pausts viedoklis, ka valodas lietojums ir “divvirzienu ceļš”, tas ir, valodas lietotājs ne tikai to interpretē, bet, izmantojot valodu, sagaida noteiktu rīcību no sarunas partnera jeb, nedaudz pārfrāzējot, no izteikuma adresāta.[55] Tādējādi nepārprotami skaidrs, ka par “izmeklēšanas noslēpuma” vienveidīgu izpratni varētu runāt vien tad, ja starp visām kriminālprocesā iesaistītajām personām nebūtu domstarpību vismaz par pamatjēdzieniem. Diemžēl “valoda, kā rāda kultūras vēsture, ir spējusi panest jebkuru utopiskās domāšanas un rīcības slodzi”.[56] Un tas savukārt arī diemžēl ļauj izdarīt secinājumu, ka arī drīzākā laikā šī problēma netiks atrisināta, tostarp tāpēc, ka tas nav varas interesēs.

Kriminālprocesa, tostarp izmeklēšanas, efektivitāte allaž tikusi nostatīta gan kā viens no centrālajiem tiesībpolitiskajiem mērķiem, gan kā būtisks kriminālprocesuālo normu piemērotāju pamatuzdevums, tiecoties īstenot Kriminālprocesa likuma 1. pantā definētos mērķus. Tomēr arvien biežāk kriminālprocesa praktiskajā norisē konstatējamas situācijas, kurās efektivitātes diktāts piemirst par personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, piemītošajām tiesībām, arvien paplašinot patvaļas robežas, kas pretējas saprātīgai kriminālprocesuālajai kārtībai.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē vairākkārt uzsvērts, ka izmeklēšanas efektivitātes nolūkos, nenoliedzami, var būt nepieciešams daļu informācijas turēt noslēpumā, lai novērstu to, ka aizdomās turētie varētu radīt šķēršļus jaunu pierādījumu ieguvei, tomēr šī mērķa īstenošana nav veicama uz aizstāvības rēķina.[57] Tas nozīmē, ka kriminālprocesa efektivitāte nav un nevar būt prevalējošais faktors procesā, vēl jo vairāk – tiesību uz aizstāvību ierobežošana nav pieļaujama, attaisnojot to ar efektivitātes atrunu. Pretējā gadījumā visa kriminālprocesuālā sistēma kļūst represīva. Šai sakarā nevar nepieminēt H. Pakera secinājumu, ka “mums ir jābūt gataviem maksāt cenu par režīmu, kas veicina personisko privātumu un aizstāv indivīda cieņu un neaizskaramību. Šī cena neizbēgami ietver zināmu [kriminālprocesuālās] efektivitātes upurēšanu, tāpēc ar atsaukšanos uz [procesuālo] efektivitāti nepietiek, lai attaisnotu jebkādu iejaukšanos cilvēka brīvības telpā”.[58]

Latvijas kriminālprocesā efektivitāte drīzāk un pat visai nenovēršami tuvinās represīvam modelim, proti, izmantojot vārdkopu “izmeklēšanas noslēpums”, tiek ignorētas personas tiesības, tostarp uz aizstāvību. Piemēram, procesa virzītājam noteiktais pienākums veikt pieprasīto ziņu izpaušanas seku un situācijas izvērtēšanu katrā individuālā gadījumā tiek “piemirsts”, tā vietā formāli norādot – šī informācija ir “izmeklēšanas noslēpums”. Tomēr tiesībām uz taisnīgu tiesu (plašākā nozīmē – uz taisnīgu kriminālprocesu) atbilstošāka būtu pieeja, kad ikkatrā situācijā, kad saņemts informācijas pieprasījums par krimināllietas materiālos esošu informāciju, procesa virzītājs ņem vērā pieprasītāja procesuālo statusu, tiesību apjomu un tiesiski aizsargāto interešu raksturu, iespējamo vai jau notikušo tiesību aizskārumu, kā arī to lietā esošās informācijas apjomu, kas personai jau ir zināms. Tas savukārt ir jautājums par to, cik atbildīgi procesu veicošā amatpersona rīkojas ar tai piešķirto varu organizēt kriminālprocesa norisi. Literatūrā rodams viedoklis, ka varas koncepts skatāms nesaraujamā sasaistē ar valodu, turklāt ne tikai izmantojot valodnieciskos līdzekļus kā varas instrumentu vai pat varas formu,[59] bet arī izmantojot valodas varu pār tās lietotāju – “cilvēks ir savas valodas varā [..], vārds it kā saplūst ar lietām, esamību vispār. Vārds valda arī pār rīcību un uzvedību [..]”.[60] Tādējādi, raugoties no šāda skatupunkta, “izmeklēšanas noslēpums” kļūst par instrumentu, kā pārvaldīt un pēc procesa virzītājam vien zināmiem apsvērumiem arī ierobežot personas tiesības aizstāvēties.

Protams, var piekrist, ka lietas materiāli satur informāciju, kas tieši vai netieši varētu būt saistīta ar dažādu noslēpumu aizsardzību,[61] tomēr šeit vietā vaicāt, vai mūsdienu kriminālprocesa zinātne arvien vēl nav spējusi izstrādāt praksē izmantojamus risinājumus, lai aizsargājamā informācija netiktu izpausta, vienlaikus neliedzot personai tiesības iepazīties ar informāciju pēc būtības. Domājams, pamatota atbilde būtu, ka šādas iespējas ir jau patlaban, bet to izmantošanu daži procesa virzītāji kriminālprocesa efektivitātes “interesēs” nemaz negrasās atzīt.

Nebūtu kļūdaini apgalvot, ka liela loma izmeklēšanas izpratnes veidošanā un kopumā kriminālprocesuālās kārtības uzraudzībā piemīt prokuratūrai,[62] tādēļ vērts noskaidrot, kāds ir šī brīža prokuratūras viedoklis par to, kādiem mērķiem īsti nepieciešams “izmeklēšanas noslēpums”. Atbildi uz šo jautājumu sniedz pērngad kādā krimināllietā pieņemtais lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu daļā.[63] Proti, patlaban prokuratūras nostāja par “izmeklēšanas noslēpuma” nepieciešamību un ar tā piemērošanu aizsargāto interešu saturu varētu būt šāda:[64]

1) “izmeklēšanas noslēpums” vērsts uz kriminālprocesa interešu aizsardzību, paredzot un novēršot riskus slēpt, iznīcināt vai viltot potenciālus pierādījumus, kā arī novēršot slepenu norunu (piemēram, apsūdzēto starpā) risku;

2) “izmeklēšanas noslēpums” vērsts uz aizdomās turētā interesēm, īpaši no nevainīguma prezumpcijas aspekta un, vispārīgāk, viņa vai viņas personiskās attieksmes un interešu aizsardzības konkrētajā kriminālprocesā;

3) “izmeklēšanas noslēpums” vērsts uz nepieciešamību aizsargāt brīva (neatkarīga) viedokļa veidošanu;

4) “izmeklēšanas noslēpums” vērsts uz lēmuma pieņemšanas sekmēšanu tiesvedības ietvaros.

Šeit gan jānorāda, ka minētā izpratne neizceļas ar īpašu jaunradi vai oriģinalitāti, proti, tā vārds vārdā atvasināta no ECT atziņām spriedumā lietā Bedā pret Šveici (Bédat v. Switzerland),[65] turklāt gluži nemanāmi pārgrozot patieso nozīmi, ko ar šo atziņu īsti bija vēlējusies sacīt ECT.[66]

Vienlaikus, lai gan zināma saskaņa ar ECT atziņām prokuratūras viedoklī ir konstatējama, tomēr arvien vēl nevarētu apgalvot, ka jautājums par “izmeklēšanas noslēpuma” piedāvāto aizsardzības tvērumu vai citu praksē identificēto šīs vārdkopas piemērošanas problemātiku būtu bijis tāds, kas līdz šim būtu izpelnījies plašāku prokuratūras kā institūcijas, kam piemīt būtiska loma pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzībā, uzmanību. Par to liecina, piemēram, 2020. gada vasarā publiskotās ģenerālprokurora amata pretendentu koncepcijas.

Piemēram, viens no pretendentiem kā prokuratūras attīstības uzdevumu bija norādījis vajadzību uzlabot izmantojamās prokuratūras telpas, kas veicinātu “izmeklēšanas noslēpuma” saglabāšanu.[67] Citā gadījumā norādīts, ka būtu vēlams veicināt prokuratūras darbības caurspīdīgumu, vienlaikus aizsargājot “izmeklēšanas noslēpumu”.[68] Visai skopais šī jautājuma vērtējuma kandidātu koncepcijās apstiprina, ka “izmeklēšanas noslēpuma” satura pārskatīšana patlaban nav prokuratūras uzmanības lokā. Un tas liecina, ka prokuratūras pārstāvjiem par šo jautājumu neskaidrību, šķiet, nemaz nav.

Autoru jau iepriekš paustais secinājums, ka “izmeklēšanas noslēpuma” normatīvā nostiprināšana mūsdienu Latvijas kriminālprocesā faktiski pamatota ar padomju kriminālprocesā praktisko pieredzi guvušo profesionāļu žargonā ieviestajiem izteikumiem,[69] ir iemesls īsi pakavēties pie jautājuma, kāpēc šāds prokuratūras pārstāvju viedoklis vai semantiskās izpratnes dažādība rādās esam visai “iederīga” postpadomju kriminālprocesa diskursā. Proti, tiek piemirsts, ka starp cilvēkiem ar “[..] heterogēnu [70] kultūras pamatu perfekta komunikācija nevar būt pat teorētiski, jo divas dažādas valodas nav vienkārši divi veidi, kā runāt par vienu to pašu īstenības fragmentu”.[71]

Jāatgādina, ka tie Tieslietu ministrijas, prokuratūras, advokatūras, tiesu darbinieki,[72] kas iesaistījās Kriminālprocesa likuma projekta izstrādē, kas tad arī normatīvi ieviesa “izmeklēšanas noslēpumu” mūsdienu izpratnē, ne tikai akadēmisko izglītību, bet arī profesionālo “rūdījumu” vairumā gadījumu bija guvuši vēl padomju perioda kriminālprocesa izpratnes diktētajos rāmjos. Tādējādi tolaik konstatējamā apziņas transformācija no sociālistisko tiesību saimes uz kontinentālās Eiropas tiesību loku nenovēršami radīja arī fundamentāli atšķirīgu izpratni par kriminālprocesa jābūtību un izmantojamo jēdzienu saturu. Tomēr arī akadēmiskā un profesionālā pilnveide jau kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas ietvaros nav novērsusi “izmeklēšanas noslēpuma” hipertrofiju pirmstiesas kriminālprocesā. Nav gan zināms, vai šeit pie vainas ir akla sekošana iesīkstējušām tradīcijām vai varbūt laikmetam raksturīgā popkultūras elementu (piemēram, Krievijas televīzijas  kulta seriāla “Izmeklēšanas noslēpumi”)[73] pielūgsme, tomēr skaidrs ir viens – bez vienprātības par “izmeklēšanas noslēpuma” jēdzienisko saturu tiesības laikus īstenot efektīvu aizstāvību pirmstiesas kriminālprocesā pagaidām ir visai tālu no vēlamā.

[1] Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279730-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-ii-izmeklesanas-noslep/ [aplūkots 2021. gada 20. oktobrī];
Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. III. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums). Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279853-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-iii-izmeklesanas-nosle/ [aplūkots 2021. gada 24. novembrī];
Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. IV “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279915-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-iv-izmeklesanas-noslep/ [aplūkots 2021. gada 24. novembrī]; 
Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture  – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279915-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-iv-izmeklesanas-noslep/ [aplūkots 2021. gada 24. novembrī]; 
Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280051-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viizmeklesanas-noslepu/ [aplūkots 2021. gada 24. novembrī].

[2] Sal. Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles priekšlasījums Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 7. starptautiskajā zinātniskajā konferencē. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/runas-un-raksti/satversmes-tiesas-priekssedetajas-inetas-ziemeles-priekslasijums-latvijas-universitates-juridiskas-fakultates/ [aplūkots 2021. gada 20. oktobrī].
Skat. arī: Sniedzīte G. Tiesnešu tiesību jēdziens, evolūcija un nozīme Latvijas tiesību avotu doktrīnā. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2010, 20. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/5163/28110-Ginta_Sniedzite_2010.pdf?sequence=1 [aplūkots 2021. gada 20. oktobrī].

[3] Druviete I. Lingivistiskās identitātes daudzveidīgie aspekti. Grāmatā: Latviešu valoda – robežu paplašināšana. Valsts valodas komisijas raksti. 1. sējums. Rīga: Valsts valodas komisija, 2005, 55. lpp.

[4] Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv. adv. J. Neimanis, 2004, 146. lpp.

[5] Fuko M. Patiesība, vara, patība. Rīga: Spektrs, 1995, 29. lpp.

[6] Polisēmija – divu vai vairāku nozīmju piemitība vienam vārdam. Polisēmisks – tāds, kam piemīt divas vai vairākas nozīmes, daudznozīmju. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2019, 637. lpp.

[7] Skat. arī: Kūlis M. Patiesība. Nacionālā enciklopēdija: https://enciklopedija.lv/skirklis/127854-patiesība [aplūkots 2021. gada 23. novembrī].

[8] Rusanovs E., Skutele S. Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 17. lpp.

[9] Antonīms vārdam “definējams”, kura saknes savukārt saistāmas ar darbības vārdu “definēt” – īsti izklāstīt (jēdzienu) vai izskaidrot (terminu). Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2019, 149. lpp.

[10] Izmantojot anonimizēto nolēmumu meklētāju vietnē https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi, konstatējams, ka 95 administratīvajās lietās šī vārdkopa dažādos locījumos tikusi ietverta, savukārt krimināllietās šis skaits ir daudz mazāks – vien 10 nolēmumu.

[11] Krūmiņa V. Administratīvo lietu aktualitātes. Latvijas Republikas Augstākās tiesas biļetens, 2019. gada decembris, Nr. 149, 28. lpp.

[12] Obskūrs [latīņu val. obscurus] – tumšs, nesaprotams, neskaidrs, nepazīstams, arī nemācīts. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2019, 559. lpp.

[13] Jāpiebilst, ka “Juridisko terminu vārdnīcas” tapšana bija ilgstoši – jau kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas – lolots projekts, kura uzdevums bija nodrošināt to, lai latviešu valodā netrūktu precīzu vārdu, bet jo sevišķi terminoloģijas atsevišķu nozaru profesionālajā leksikā. Sal. Laiks, 2000. gada 6. maijs, Nr. 19, 4. lpp.

[14] Autoru kolektīvs. Juridisko terminu vārdnīcu. Rīga: Nordik, 1998, 175. lpp. Definīcijas autors – Mg. iur. Gunārs Kūtris.

[15] Prof. Arturs Liede (1905–1981) – Latvijas Valsts Universitātes Juridiskās fakultātes profesors. Skat. plašāk: Rusanovs E. Arturs Liede un Lotārs Šulcs: vienaudži, personības, juristi Latvijai liktenīgajos gados (1940–1945). Pieejams: https://www.rusanovs.lv/wp-content/uploads/2018/06/Lotars_Sulcs_Arturs_Liede_vienaudzi_personibas_juristi_WW.pdf [aplūkots 2021. gada 28. oktobrī].

[16] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess (vispārīgā daļa) un tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 93. lpp. Skat. arī: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280051-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viizmeklesanas-noslepu/ [aplūkots 2021. gada 24. novembrī].

[17] Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280051-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viizmeklesanas-noslepu/ [aplūkots 2021. gada 24. novembrī].

[18] Sal. Rusanovs E. Latvijas kriminālprocesa doktrīnas avotu meklējumos. Jurista Vārds, 2015. gada 6. janvāris, Nr. 01 (853), 28.-35. lpp.

[19] Terminam kā valodas leksikas vienībai ir jāatbilst valodas normām, vārddarināšanas likumībām, pašu valodas vārdu un aizgūto terminu samēra prasībām u.c. Savukārt, lai termins sekmīgi veiktu tam paredzēto specifisko funkciju, tā izvēlē vai izveidē jāievēro noteiktas specifiskās prasības, no kurām galvenās ir: sistēmiskums; nozīmes precizitāte un formas īsums; viennozīmīgums; mononīmiskums, t.i., sinonīmijas nevēlamība. Skat. plašāk: Terminrades vadlīnijas. Pieejams: https://termini.gov.lv/raksts/terminrades-vadlinijas [aplūkots 2021. gada 24. novembrī].

[20] Tā, piemēram, Dr. iur. Aleksandrs Berezins norādījis, ka izmeklēšanas noslēpumā neietilpst: ziņas, kuras iegūtas no pašas personas, to skaitā arī informācija, kura iegūta procesuālajās darbībās ar šīs personas piedalīšanos; ziņas, kuras ir iegūtas no personas bez tās piedalīšanās (piemēram, personas dzīves vai darba vietas kratīšanas gaitā, kad pati persona nav bijusi klāt); ziņas, kuras satur procesuālo nolēmumi un procesuālo darbību protokoli, ar kuriem persona tikusi iepazīstināta, tajā skaitā arī nolēmumi, ar kuriem procesa virzītājam bija pienākums iepazīstināt; ziņas, kuras satur procesuāli nolēmumi, ar kuriem personai ir piešķirts procesuāls statuss (piemēram, personai, pret kuru ir uzsākts kriminālprocess, jāļauj iepazīties ar lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu); publiski pieejama informācija; ziņas, kuras persona ir tiesīga iegūt citos procesos; citas ziņas, kuru atklāšana konkrētajai personai nerada apdraudējumu citu personu ar likumu aizsargātajām interesēm vai tiesībām un kriminālprocesa norisei.
Sal. Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Kolektīvā monogrāfija – rakstu krājums. Ā. Meikališas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015, 340.–341. lpp.

[21] Sal. Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Kolektīvā monogrāfija – rakstu krājums. Ā. Meikališas zinātniskā redakcijā. 334. lpp.

[22] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2017. gada 30. novembra lēmums lietā SKK-320/2017 (Nr. 16870000612), 10. punkts un tā apakšpunkti.

[23] Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2017. gada 30. novembra lēmums lietā SKK-320/2017.

[24] Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2017. gada 30. novembra lēmums lietā SKK-320/2017 (Nr. 16870000612), 12.3. punkts.

[25] Latvijas Republikas Senāta Krimināllietu departamenta 2021. gada 31. marta lēmums lietā SKK-51/2021, 7. punkts.

[26] Latvijas Republikas Senāta Krimināllietu departamenta 2021. gada 31. marta lēmums lietā SKK-51/2021, 7. punkts.

[27] Skat. plašāk: Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 19. maija spriedums lietā SKA-279/2020.

[28] Skat. plašāk: Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 6. novembra spriedums lietā SKA-705/2008, 10. punkts.

[29] Skat. plašāk: Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 “Par Civilprocesa likuma 464. panta 4.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam”, 14. punktu.

[30] Sal. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 “Par Civilprocesa likuma 464. panta 4.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam”, 14. punktu.

[32] Kriminālprocesa likuma 20. panta pirmā daļa.

[32] Herberts Pakers (Herbert Leslie Packer, 1925–1972) bija amerikāņu krimināltiesību, kriminālprocesa un kriminoloģijas profesors. Viņš vēl šodien tiek atzīts par vienu no ievērojamākajiem tiesību zinātniekiem, īpaši uzsverot viņa ieguldījumu salīdzinošo tiesību zinātnes un juridiskās zinātnes studiju attīstībā.
Sal. Rusanovs E., Skutele S. Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 20. lpp.

[33] Rusanovs E., Skutele S. Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 34. lpp.

[34] Skujiņa V. Termins – noturīgais un mainīgais. Grāmatā: Latviešu valoda – robežu paplašināšana. Valsts valodas komisijas raksti. 1. sējums. Rīga: Valsts valodas komisija, 2005, 134. lpp.

[35] Sintakse – teikuma mācība, gramatikas daļa, kas pētī vārdu savienojumu, teikumu, teksta gramatisko struktūru. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 771. lpp.

[26] Semantisks [grieķu val. sēmantikos, tulkojumā – nozīmējošs] – saistīts ar vārda nozīmi; semantiskais lauks – nozīmes (jēgas) apjoms, kas sadalās starp vairākiem vārdiem, turklāt dažādās valodās šie vārdi ir atšķirīgi. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 695. lpp.

[37] Autoru kolektīvs. Juridisko terminu vārdnīcu. Rīga: Nordik, 1998, 209. lpp.

[38] Skat. plašāk: Strada K. Pierādīšanas teorijas pamatjēdzienu problemātika kriminālprocesā. Promocijas darbs. Rīga, Latvijas Universitāte, 2002, 37. lpp.; 43. lpp.

[39] Skat. plašāk: Rozenberga–Strada K. Pierādīšanas teorija kriminālprocesā. Vispārīgā daļa. Rīga: Turība, 2002, 52. lpp. Sal. Брестер A. A. Цель уголовного процесса и ее значение для определения метода уголовно-процессуальной деятельности. Вестник Санкт-Петербургского Университета, Сер. 14, Вып. 1, 2012, с. 74.

[40] Latviešu literārās valodas vārdnīca. 5. sējums. Rīga: Zinātne, 1984, 675. lpp.

[41] Meikališa Ā. Kriminālprocesa likuma 138. panta komentārs. Grāmatā: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Prof. K. Stradas-Rozenbergas zin. Red. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 463. lpp.

[42] Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. I. Vispārīgs ieskats “izmeklēšanas noslēpuma” problemātikā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279651-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-i-visparigs-ieskats-iz/ [aplūkots 2021. gada 20. oktobrī].

[43] Kategorija – kāds no pašiem vispārīgākajiem jēdzieniem, kas īstenību (lietas, īpašības, attieksmes) atspoguļo (vai pretendē atspoguļot) kādā visaptverošā aspektā. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2015, 380. lpp.

[44] Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Kolektīvā monogrāfija – rakstu krājums. Ā. Meikališas zinātniskā redakcijā. 338. lpp.

[45] Sal. Vedins I. Loģika. Rīga: Avots, 2009, 98.–99. lpp.

[46] Vedins I. Loģika. Rīga: Avots, 2009, 98.–99. lpp.

[47] Turpat.

[48] Skat. plašāk: Vedins I. Loģika. Rīga: Avots, 2009, 112. lpp.

[49] Sal. Брестер A. A. Цель уголовного процесса и ее значение для определения метода уголовно-процессуальной деятельности. Вестник Санкт-Петербургского Университета, Сер. 14, Вып. 1, 2012, с. 74.

[50] Sal. Vedins I. Loģika. Rīga: Avots, 2009, 98. lpp.

[51] Vedins, I. Loģika. Rīga: Avots, 2009, 363. lpp.

[52] Eliminācija – izslēgšana, izstumšana, atmešana. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2019, 212. lpp.

[53] Sal. Latviešu literārās valodas vārdnīca. 5. sējums. Rīga: Zinātne, 1984, 165. lpp.

[54] Skat. plašāk: Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2018. gada 24. oktobra spriedums lietā Nr. T‑29/17 RQ pret Eiropas Komisiju, 71. punkts; 2001. gada 13. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Garcia Alva pret Vāciju, para. 42.

[55] Valdmanis J. Valoda, identitāte, komunikācija. Grāmatā: Latviešu valoda – robežu paplašināšana. Valsts valodas komisijas raksti. 1. sējums. Rīga: Valsts valodas komisija, 171. lpp.

[56] Kūle M. Valoda un vara: filosofiskais, kultūras un psiholoģiskais aspekts. Grāmatā: Latviešu valoda – robežu paplašināšana. Valsts valodas komisijas raksti. 1. sējums. Rīga: Valsts valodas komisija, 2005, 81. lpp.

[57] 2015. gada 3. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Miķelsons pret Latviju, para. 80. Skat. arī: 2001. gada 13. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Garcia Alva pret Vāciju, para. 41 un 42.

[58] Rusanovs E., Skutele S. Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 63. lpp.

[59] Sal. Kūle M. Valoda un vara: filosofiskais, kultūras un psiholoģiskais aspekts. Grāmatā: Latviešu valoda – robežu paplašināšana. Valsts valodas komisijas raksti. 1. sējums. Rīga: Valsts valodas komisija, 2005, 81. lpp.

[60] Turpat, 77. lpp.

[61] Sal. Kaija S. Izmeklēšanas noslēpums procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. “Socrates”, 2017, Nr. 2 (8), 20. lpp.

[62] Skat. plašāk: Prokuratūras likuma 2. pants.

[63] Skat. plašāk: 2020. gada 21. septembra Lēmums par kriminālprocesa Nr. 16870002220 izbeigšanu daļā.

[64] 2020. gada 21. septembra Lēmums par kriminālprocesa Nr. 16870002220 izbeigšanu daļā, 7. lpp.

[65] Šai lietā, formulējot kritērijus, kas ļauj nostatīt tiesības pārkāpt izmeklēšanas noslēpumu pār tā aizsardzības nepieciešamību, ECT cita starpā atzina – “[..] izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība, no vienas puses, ir vērsta uz kriminālprocesa interešu aizsardzību, paredzot un novēršot riskus slēpt, iznīcināt vai viltot potenciālus pierādījumus, kā arī novēršot slepenu norunu (piemēram, apsūdzēto starpā) risku, bet, no otras puses, izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība ir vērsta uz aizdomās turētā interesēm, īpaši no nevainīguma prezumpcijas aspekta un, vispārīgāk, viņa vai viņas personiskās attieksmes un interešu aizsardzības konkrētajā kriminālprocesā. Tāpat izmeklēšanas noslēpums ir attaisnojams ar nepieciešamību aizsargāt brīva (neatkarīga) viedokļa veidošanu un lēmuma pieņemšanu tiesvedības ietvaros”. Skat. plašāk: 2016. gada 29. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Bedā pret Šveici (Bédat v. Switzerland), para. 68.

[66] Skat., piemēram: Janums J. ECT: par izmeklēšanas noslēpumā ietilpstošo ziņu publicēšanu presē noteiktos gadījumos ir pieļaujama kriminālatbildība. Jurista Vārds, 2016. gada 5. jūlijs, Nr. 27 (930), 27.-31. lpp.

[67] Jura Jurisa Prokuratūras attīstības koncepcija. Pieejams: https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/9_Tieslietu_padome/Amatu_kandidatu_koncepcijas/J_Juriss_prokuraturas%20darbibas%20attistibas%20koncepcija.pdf [aplūkots 2021. gada 22. septembrī].

[68] Uvja Kozlovska Prokuratūras attīstības koncepcija. Pieejams: https://www.at.gov.lv/files/uploads/files/9_Tieslietu_padome/Amatu_kandidatu_koncepcijas/U_Kozlovskis_prokuraturas%20darbibas%20attistibas%20koncepcija.pdf [aplūkots 2021. gada 22. septembrī].

[69] Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280051-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viizmeklesanas-noslepu/ [aplūkots 2021. gada 24. novembrī].

[70] Heterogēns – neviendabīgs, tāds, kurā ir dažāda sastāva daļas. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2019, 298. lpp.

[71] Valdmanis J. Valoda, identitāte, komunikācija. Grāmatā: Latviešu valoda – robežu paplašināšana. Valsts valodas komisijas raksti. 1. sējums. Rīga: Valsts valodas komisija, 2005, 172. lpp.

[72] Sal. Neimanis J. Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 90. lpp.

[73] Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280002-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-v-izmeklesanas-noslepu/ [aplūkots 2021. gada 24. novembrī].
Televīzijas seriāls “Та́йны сле́дствия” (krievu val.), kas pirmoreiz translēts 2000. gadā, kopumā līdz 2020. gadam skatītājiem darot pieejamas 168 seriāla epizodes.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties