6. Decembris 2021 11:54
Domnīca / eseja
VIII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – kriminālprocesa reforma
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Dana Gorina
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā

II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir

III. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums) 

IV. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna

V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess

VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess

VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi

Izstrādājot jaunas tiesību normas, likumdevējam jātiecas nodrošināt regulējuma atbilstību un piemērotību tiesiskajai realitātei, kas cita starpā panākama, izraugoties precīzus, nepārprotamus un viennozīmīgus terminus un ievērojot valodnieciskās prasības.[1] Tomēr izpratne par izteikumu precizitāti tiesību normu jaunradē neveidojas autonomi – tās ir sekas sociāli vēsturiskiem procesiem,[2] kas cita starpā nozīmē arī valodas jēdzienu piesavināšanos vai atdarināšanu, kas cilvēka apziņā nostiprinās “[..] pēc dominances jeb pastāvīgas atkārtošanas principa: jo vairāk viens un tas pats vārds atkārtojas, jo labāk tas paliek atmiņā”.[3] Tādējādi, cenšoties izzināt vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” saturu un nozīmi, bez ievērības nebūtu atstājamas arī juridiskās akulturācijas sekas,[4] kas, pēc autoru domām, ir vērā ņemams iemesls vārdkopas normatīvajai nostiprināšanai Kriminālprocesa likumā.

Lai kā tur arī nebūtu, vairāk vai mazāk skaidrību un noteiktību par vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” ieceļošanu juridiskās terminoloģijas apritē ievieš Krievijas Federācijas postpadomju perioda tiesību zinātnieki. Pagaidām gan droši vien iekavās būtu atstājams jautājums par to, cik pamatots ir tamlīdzīgs akulturācijas process, ievērojot to, ka “krievu laiki” tobrīd it kā jau bija pagātne. Jebkurā gadījumā svarīgas ir divas krievu juridiskajā literatūrā paustās atziņas. Pirmkārt, “izmeklēšanas noslēpums” stabilu un plašu pielietojumu guvis pēdējās desmitgadēs [5] (jāpiebilst, ka minētā publikācija tapusi 2013. gadā). Un, otrkārt, tā izcelsme rodama Krievijas Federācijas prezidenta (!) 1997. gada 6. marta dekrētā Nr. 188 “Par konfidenciālās informācijas saraksta apstiprināšanu”[6] (turpmāk – Dekrēts Nr. 188). Šī Dekrēta Nr. 188 izpratnē ar “izmeklēšanas noslēpumu” bija (un ir vēl arvien, ievērojot apstākli, ka Dekrēts Nr. 188 joprojām ir spēkā) saprotama konfidenciāla informācija, plašāk gan nepaskaidrojot, kādos gadījumos vai kāda tieši informācija būtu aizsargājama ar šo konfidencialitātes plīvuru. Tādējādi no tiesību zinātnieku paustā nepārprotami secināms, ka pirmoreiz “izmeklēšanas noslēpuma” nostiprināšana normatīvā līmenī [7] tika izdarīta tieši Krievijas Federācijā.

Vēlreiz jāatgādina, ka Dekrēts Nr. 188 savu nozīmi austrumu kaimiņvalstī arvien vēl nav zaudējis, proti, lai gan vairākkārt grozīts un papildināts, tas arvien ir spēkā.[8] Tomēr arī Krievijas tiesību zinātnieku starpā nav vienota viedokļa par to, vai “izmeklēšanas noslēpums” ir tikai vārdu savienojums [9] vai tomēr kriminālprocesuālo tiesību institūts.[10] Tādā kārtā jāsecina, ka padomju laika žargonisms “izmeklēšanas noslēpums” kriminālprocesā tika leģitimēts vienīgi ar toreizējā Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina [11] svētību… Nenoliedzot šī izcilā valstsvīra devumu demokrātisko institūtu attīstībā Krievijas Federācijā, kā arī ārpolitisko nozīmi politiskā atkušņa veicināšanā starp Latviju un Krieviju, atklāts tomēr paliek jautājums, kādas intelektuālas “kontrabandas” ceļā vārdkopa varēja nonākt Latvijā.

Sabrūkot padomju politiskajam un tiesību režīmam, Latvija līdzīgi kā vairums citu Austrumeiropas valstu piedzīvoja tiesiskās sistēmas transformāciju, kas cita starpā pieprasīja atcelt vai reorganizēt aktuāli nepieciešamās procesuālās normas.[12] Šim laikam raksturīga bija arī pakāpeniska tiesību normu piemērošanas metodoloģijas un principu izpratnes maiņa. Tomēr pat vēl 1998. gadā (tas ir, gadu pēc Dekrēta Nr. 188 pieņemšanas) profesors Dr. habil. iur. Edgars Meļķisis rakstīja, ka “Latvijā, kā zināms, patlaban pastāv tā sauktā jauktā tiesību sistēma, kurā blakus jau dominējošiem Rietumeiropas tiesību loka elementiem ir vēl ne mazums sociālistisko tiesību elementu”.[13] Objektīvi, protams, radās nepieciešamība īstenot kriminālprocesa reformu.[14] Tomēr tās īstenošana nespēja izvairīties nedz no padomju kriminālprocesa skolas izpratnes, nedz arī no postpadomju Krievijas procesuālās skolas, kura, kā izrādās, visnotaļ viegli “sagremoja” ar procesuālajām tiesībām pilnīgi nesaistīta jēdziena ieviešanu kriminālprocesā. Acīmredzot, toreizējā politiskā atkušņa rezultāts, kas veicināja postpadomju telpas tālākas akulturācijas turpināšanu (piemēram, zinātniskās konferencēs, kongresos utt.), arī gluži nemanāmi izraisīja to, ka arī Latvijā tiesības uz leģitimāciju ieguva arī “izmeklēšanas noslēpums”.

Tieši tāpēc arī neizbrīna apstāklis, ka “Juridisko terminu vārdnīcā”[15] jau 1998. gadā – neilgu laika sprīdi pēc Dekrēta Nr. 188 spēkā stāšanās – tika ietverta arī minētā vārdkopa. Tiek uzskatīts, ka kriminālprocesa reformas gaita, kas zinātniskā literatūrā vispārīgi tiek iedalīta divos posmos,[16] un sākotnējā uzdevuma [17] – kriminālprocesa kodeksa izstrādāšana – īstenošana ilga 15 gadu, vien 2005. gada 1. oktobrī spēkā stājoties Kriminālprocesa likumam.[18] Tomēr vairāk nekā skaidrs, ka valsts nebija spējīga tik ilgu laiku iztikt bez procesuālā regulējuma sabiedriski tik būtiskā jomā kā kriminālprocess; arī tiesiskā realitāte nebija statiska – tā pieprasīja kvalitatīvu un valsts uzņemtajām saistībām cilvēktiesību jomā atbilstošu regulējumu.

Tādējādi, izlīdzoties ar tobrīd spēkā esošo Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas jeb Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksu,[19] tika noteikts, ka līdz jauna regulējuma izstrādei piemērojams būs līdzšinējais regulējums.[20] Tomēr minētā sakarā būtiski piebilst arī to, ka Latvijas PSR kriminālprocesa kodekss, kas pēc neatkarības atjaunošanas nu bija dēvējams par Latvijas Kriminālprocesa kodeksu (turpmāk – Latvijas KPK), daudzkārt tika grozīts, ieviešot tendences, kas sekmēja cilvēktiesību ievērošanu, panāktu atbilstību starptautisko organizāciju pieņemtajiem tiesību aktiem un atbrīvotos no dažādiem acīmredzamiem ideoloģiskiem uzslāņojumiem.[21]

Vēl 1961. gadā pieņemtajam normatīvajam aktam šie grozījumi piešķīra “otro dzīvi”, tomēr skaidrs bija viens – “[..] tas joprojām balst[ījās] uz principiem, kas mūsdienīgā kriminālprocesā vairs nav pieņemami. Mūsdienu kriminālprocesu ir papildinājuši daudzi tādi principi, kuri padomju laikos vēl vai nu vispār nebija pazīstami, vai arī nebija ietverti šajā kodeksā, jo nebija pieņemami šai sistēmai”.[22] Turklāt “[..] daudzo grozījumu un savas padomiskās izcelsmes rezultātā [..]”[23] esošajam likumam trūka organiskas vienotības.

Liela nozīme, uzsākot darbu pie jaunā Kriminālprocesa kodeksa projekta, piemita darba grupas dalībnieku līdzšinējai pieredzei, zināšanām (tajā skaitā – valodu prasmēm) un izpratnei par pamatjautājumiem, kam regulējumā būtu jābūt ietvertam. Jau vēlāk, komentējot izstrādes procesu, tika uzsvērts, ka virknē jautājumu “[..] darba grupas locekļu domas fundamentāli atšķīrās”.[24] Tas jo sevišķi bija konstatējams pirmā kriminālprocesuālās kodifikācijas projekta izstrādes gaitā, kura darba grupu vadīja Vija Jākobsone.[25] Nebūtu pārlieku kļūdaini apgalvot, ka tie Tieslietu ministrijas, prokuratūras, advokatūras un tiesu darbinieki, kas šai darbā iesaistījās, savu līdzšinējo izpratni galvenokārt saistīja ar padomju kriminālprocesa arhetipu,[26] kas neiztrūkstoši nozīmēja arī atšķirīgas zināšanas gan par tiesību principiem, to nozīmi un saturu, gan par citiem pamatjautājumiem, kur vienprātības neesamība nekādi nevarēja sekmēt pienācīgu likumprojekta izstrādi.

Nereti, salīdzinot dažādus tiesību institūtus vai pat tiesiskos regulējumus, tiek piemirsts, ka katram no procesuālās kārtības tipiem raksturīgi savi iekšējie un arī ārējie principi, kuru koncentrācija un proporcija konkrētajā kriminālprocesa formā principiāli ir atkarīga no likumdevēja gribas.[27] Tas nebūtu piemirstams arī kriminālprocesa reformas diskursā, jo arī padomju kriminālprocesam tiesību principi nebija kaut kas svešs.[28] Arī Latvijas KPK apguvei veltītajā mācību literatūrā vienmēr ticis uzsvērts, ka šajā procesuālo normu kodifikācijā bija nostiprināti kriminālprocesa būtību un procesuālo kārtību raksturojoši principi.[29] Būtiski, ka kriminālprocesa principi, būdami vadošās idejas, kas procesa norisei piešķir noteiktību, nedrīkstētu būt jebkādas patvaļīgi izvēlētas idejas un uzskati.[30]

Tādējādi, “izmeklēšanas noslēpuma” izcelsmes meklējumiem rezultējoties iepriekš izteiktajā atziņā, ka vārdkopa faktiski aizstāja atklātuma ierobežošanas principu pirmstiesas kriminālprocesā, jāatgādina, ka atklātuma princips bija pazīstams arī Latvijas KPK.[31] Komentējot šī principa nozīmi kriminālprocesā, profesore Dr. iur. Ārija Meikališa ir norādījusi, ka tā izpausme visās kriminālprocesa stadijās nav vienāda, proti, pirmstiesas izmeklēšanā un krimināllietas ierosināšanas stadijā “[..] ir ierobežota nolūkā , lai sekmētu noziegumu atklāšanu un visu lietas apstākļu noskaidrošanu. Pilnīgs atklātums to varētu kavēt. Pirmstiesas izmeklēšanas datus var nodot atklātībai tikai ar izziņas iestādes priekšnieka vai prokurora atļauju un tādā apjomā, kādā viņi atzīst to par pieļaujamu”.[32] Līdzīgi savulaik rakstīja ar profesors Artūrs Liede.[33]

Citviet, vērtējot atklātuma principa saturu, norādīts, ka “[..] Latvijas kriminālprocess ir būvēts tā, lai atklātuma princips procesā darbojas tikai iztiesāšanas laikā [..], kamēr pirmstiesas izmeklēšanas laikā darbojas Latvijas KPK 130. pantā noteiktais vispārīgais noteikums – pirmstiesas izmeklēšanas datu neizpaušana.”[34] Turklāt uzsvērts, ka “materiāli, uz kuriem pamatota prasība piemērot apcietinājumu, iespēju robežās uzrādāmi aizstāvībai, lai tā varētu tos atspēkot, šī jautājuma skatīšanu pārvērtīs par nopietnu ar pirmstiesas izmeklēšanas datiem pilnu procesu, kurā atklātuma principa darbība nebūtu attaisnojama. Tas nenozīmē, ka sabiedrība [..] būtu jātur informācijas vakuumā. Attiecībā uz šo darbību, tāpat kā uz pārējām pirmstiesas procesā veiktajām darbībām, procesa virzītājam ir tiesības izlemt, cik daudz un kad atklāt sabiedrībai”.[35] Galu galā – “procesa virzītājam ir jārespektē sabiedrības tiesības saņemt informāciju un jāprot godprātīgi to sabalansēt ar personas goda un cieņas un izmeklēšanas interešu aizsardzības nepieciešamību”.[36] Arī shematiskajos kriminālprocesa apguvei paredzētajos attēlojumos uzsvērts, ka atklātuma principa izpausme pirmstiesas procesā “[..] ir ierobežota nolūkā sekmēt noziedzīgu nodarījumu atklāšanu un lietas apstākļu pilnīgu, objektīvu un vispusīgu noskaidrošanu”.[37]

Turklāt Latvijas KPK regulējuma un tā laika atklātības principa satura izpratnes kontekstā atgādināms kāds viedoklis par apcietinājuma kā drošības līdzekļa piemērošanas kārtību, proti, Latvijas tiesnešu domstarpības, vai šis jautājums tiek lemts tiesas sēdē tās kriminālprocesuālajā izpratnē: “Ja tiek uzskatīts, ka iesniegumi par apcietinājuma kā drošības līdzekļa piemērošanu izskatāmi tiesas sēdē, tiesnesim lieta jālemj par pieteikuma izskatīšanu atklātā vai slēgtā tiesas sēdē. Taču, tā kā krimināllieta atrodas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā, pieteikumu nevar izskatīt atklātā tiesas sēdē, jo pretējā gadījumā tiesnesis, ielaižot tiesas zālē publiku un masu mediju pārstāvjus, pārkāpj KPK 130. panta nosacījumu” [autoru izcēlums].[38] Tālāk minētās publikācijas autors uzsvēra – likumu nevar interpretēt tīri mehāniski –, turklāt “[..] apstāklis, ka izskatot iesniegumu par apcietinājuma (arī mājas aresta) piemērošanu, netiek rakstīts tiesas sēdes protokols, pats par sevi nevar būt par pamatu uzskatam, ka nenotiek tiesas sēde”.[39] Tā kā “Latvijas KPK 130. panta 1. daļā noteikts, ka pirmstiesas izmeklēšanas datus var nodot atklātībai tikai ar izziņas iestādes priekšnieka vai prokurora atļauju un tādā apjomā, kādā viņi to atzīst par iespējamu. [..] [P]rocesa virzītājiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums nodrošināt pirmstiesas izmeklēšanas datu neizpaušanu, kā arī pieteikt lūgumu par iesnieguma izskatīšanu slēgtā tiesas sēdē”.[40]

Šie piemēri uzskatāmi ilustrē to, ka Latvijas KPK 130. pantā nostiprinātais aizliegums izpaust pirmstiesas izmeklēšanas datus nedz normatīvi, nedz arī praktiķu un teorētiķu darbos konsekventi netika apzīmēts ar saturiski neskaidro un polisēmisko vārdkopu “izmeklēšanas noslēpums”. Gluži vienkārši – nebija nepieciešamības pēc šāda apzīmējuma. Minētais aizliegums citviet literatūrā ticis vērtēts arī kā “vispārīgs pirmstiesas izmeklēšanas noteikums, kura mērķis ir nodrošināt normālu tiesvedības gaitu, nedodot iespēju procesa dalībniekiem informāciju, ko tie ieguvuši, piedalīdamies tajā vai citā izmeklēšanas darbībā, izpaust trešajām personām, tostarp un jo īpaši ieinteresētajiem procesa dalībniekiem, tādejādi novēršot iespējamību kavēt pirmstiesas izmeklēšanu vai pat padarīt to neiespējamu”.[41]

Nemainīgā redakcijā attiecībā uz šo aizliegumu Latvijas KPK 130. pants bija piemērojams līdz pat Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās brīdim 2005. gadā, to aizstājot ar vārdkopu “izmeklēšanas noslēpums”. Tomēr, pat saglabājoties padomju regulējuma formai, arvien pilnveidojās Latvijas tiesībsargājošo iestāžu izpratne par valsts saistībām cilvēktiesību jomā, secīgi – pieauga arī diskusijas par Latvijas KPK 130. panta piemērošanu. Tā, piemēram, Valsts cilvēktiesību birojs kritiski vērtēja kādu lietu, kur prokurors pasta sūtījumā bija darījis cietušajam zināmas izmeklēšanas materiālu kopijas, tostarp ar datiem par apsūdzētā tiesu psihiatriskās un psiholoģiskās ekspertīzes atzinumiem.[42] Cietušais šo informāciju, nebūdams brīdināts par aizliegumu šīs ziņas izpaust, tās izplatīja tālāk, tostarp nosūtīja valsts iestādei. Valsts cilvēktiesību birojs uzsvēra: “[..] vajadzības gadījumā prokurors brīdina par aizliegumu izpaust šādas ziņas, tomēr nekur nav noteikts, kad ir šāds vajadzības gadījums, un tas ir atstāts paša prokurora izlemšanai. Diemžēl ne vienmēr var paļauties uz prokurora spēju pareizi izlemt gadījumus, kad personas vajadzētu brīdināt atbilstoši KPK 130. pantam par aizliegumu izpaust datus.”[43] Vienlaikus tika uzsvērts, ka apsūdzētā tiesības uz privāto dzīvi var ierobežot tiktāl, ka “[..] lietas dalībniekiem tiek dotas tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem, tai skaitā tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinumu. Tomēr nepieciešams stingri noteikt ierobežojumu šādu informāciju izplatīt tālāk.”[44] Kā redzams, pat vēl 2003. gadā šo aizliegumu nekādā veidā nesasaistīja ar lasītājiem jau pazīstamo vārdkopu.

Dr. iur. Jautrīte Briede, savulaik raksturojot atjaunotā Latvijas valstiskuma pirmās desmitgades administratīvi procesuālo kārtību, ļoti trāpīgi norādīja, ka “joprojām vairākās valsts pārvaldes iestādēs no padomju laikiem ir saglabājies slepenības sindroms, un darbība notiek, pamatojoties uz principu “slepens ir viss, kas nav atklāts”, nevis demokrātiskais “atklāts ir viss, kas nav slepens”” [autoru izcēlumi].[45] Šo tēzi pilnā mērā varētu attiecināt uz konkrētajam laikposmam raksturīgo kriminālprocesa norisi, kaut gan bija konstatējami centieni šādus apgalvojumus atspēkot, norādot, prokuratūra tomēr strādājot atklātības apstākļos, taču ar to gluži netiekot domāta “atklātīb[a] konkrētu krimināllietu izmeklēšanā, kur vienmēr jāievēro Latvijas KPK 130. panta prasības. Bet nedrīkst apvīt ar noslēpumainību prokuratūras ikdienas darba tendences”.[46]

Iepriekš piedāvātā ieskata visai lakoniskajos avotos par Latvijas KPK 130. panta piemērošanu mērķis bija lasītājiem ilustrēt to izpratni, kāda – visdrīzāk un pat visai noteikti – piemita kriminālprocesuālās kodifikācijas projektu darba grupās strādājošajiem. Proti, no “izmeklēšanas noslēpuma” šajos materiālos nav ne miņas, turklāt atklātuma ierobežošanas nepieciešamība galvenokārt bija virzīta tā, lai izmeklēšanas gaitu pasargātu no publikas – žurnālistiem, dīkdieņiem, ziņkārīgiem ļaudīm –, nevis paša apsūdzētā vai tā aizstāvja.[47]

Uzsākot darbu pie Kriminālprocesa kodeksa veidošanas, tika piedāvāts “[..] sākt no otra gala – vispirms būtu jākonstatē sāpīgākās problēmas, kuras Kriminālprocesa kodekss nerisināja, tad – pasaules pieredze šādos jautājumos, un tikai pēc tam censties zem skaisti uzrakstītas normas “pabāzt apakšā” reālo situāciju un, ja kaut kas tur tomēr neielien, tad ar varu to tomēr iespiest likuma panta rāmjos”.[48] Tomēr šī rosinājuma ignorēšana, kas pretējā gadījumā gan būtu vienīgi sekmējis Latvijas veiksmīgu iekļaušanos kontinentālās Eiropas tiesību lokā, likumprojekta autoru un likumdevēju mudināja izraudzīties citu, jau visai labi iemītu ceļu, kas principiāli izskaidro arī to, kāpēc “izmeklēšanas noslēpums” ieguva leģitīmu statusu jaunajā Kriminālprocesa likumā.

Jāpaskaidro, ka padomju tiesību sistēmai bija raksturīga tā dēvētā fikciju teorija – tas, kas notiek realitātē, ir viena lieta, bet tas, kas tiek formāli atzīts, ir jau pavisam kas cits,[49] – taču neprasme (vai varbūt nevēlēšanās) no šī Rietumu tiesību lokam neraksturīgās Hidras [50] galvas – krasas atklātuma principa ierobežošanas pirmstiesas procesā – atbrīvoties rezultējās tajā, ka pati problēma pārtapa par tiesību normu, nevis tiesību norma – par tās risinājumu. Citiem vārdiem, ja padomju kriminālprocesa leksikā “izmeklēšanas noslēpums” bija vien žargonvārds, kas “[..] tur [tas ir, likumā] tomēr neielien, tad ar varu to tomēr iespiest [jaunā Kriminālprocesa] likuma panta rāmjos [..]”[51] bija izdevies, ko uzskatāmi apliecina šodien lasāmā Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmā daļa.

Šeit, protams, vietā vaicāt, kāpēc tas bija tā. Autori atļausies izteikt hipotēzi, ka kriminālprocesuālo pamatprincipu satura nomaiņa radīja nepieciešamību rast normatīvu risinājumu jautājumā par atklātību kriminālprocesā, kas, atsakoties no padomju kriminālprocesam raksturīgajiem principiem, bija radījis brīvu nišu konceptuāli jaunam regulējumam. Tomēr vēsturiski nosacītā atsvešinātība no vispārējo tiesību principu izpratnes likumdevēju nedarīja pietiekami piesardzīgu, tādējādi, pārlieku vieglprātīgi paļaujoties vienīgi uz “gudru, izglītotu un zinošu piemērotāju”,[52] izšķīrās par labu jaunas, iepriekš normatīvi nenostiprinātas vārdkopas ieviešanai procesuālajā regulējumā. Kā redzams patlaban, vismaz dažos aspektos likumdevējs pārrēķinājās. Viens no šīs publikācijas autoriem savulaik akcentēja, ka “kriminālprocesuālajām normām jābūt ļoti konkrētām, jo nav iespējams paļauties uz tiesību normu piemērotāju izpratnes vienprātību par šiem jēdzieniem. [..] likumdevējs kriminālprocesa reformas gaitā Latvijā to nedrīkstēja neievērot”.[53]

Autori jau iepriekš norādīja, ka kriminālprocesa kodifikācijas izstrāde tika vērtēta un acīmredzami arī bija gausa, tomēr viens no iemesliem tam bija tas, ka visā izstrādes periodā norisa Latvijas pakāpeniska pāreja un pielāgošanās starptautisko cilvēktiesību prasībām.[54] Tas arī ik reizi radīja nepieciešamību izvērtēt likumprojekta, bet jo sevišķi tajā paredzēto principu saturu. Savulaik ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš pamatoti norādīja, ka “[..] ja nevaram atrast jaunus risinājumus, tad vispār nav vajadzīgs jauns Kriminālprocesa kodekss. Jo līdzšinējais ir pilnveidots, sakārtots [..]. tomēr tas attīstījās saistībā ar pastāvošo teorētisko skolu. Ja vēlamies veidot citu skolu, tad jābūt jaunai pieejai”.[55] Tomēr jaunas pieejas meklējumi vairākkārt nonāca pretrunā ar mūžveco kriminālprocesa jautājumu – “[..] kā noteikt indivīda neaizskaramības, rīcības brīvības robežas, kā noteikt to, cik tālu sabiedrības interesēs valsts ar tās represīvo institūciju starpniecību drīkst ierobežot personu, tās brīvību un intereses”.[56]

Piemēram, komentējot kriminālprocesa regulējuma koncepciju,[57] tika norādīts, ka likumam jāparedz “[..] proporcionāla cilvēktiesību ierobežošana, kad tas nepieciešams sabiedrības drošībai un demokrātijas interesēs. Tas dod iespēju [..] arī adekvāti atkāpties no apsūdzības un aizstāvības “ieroču” vienlīdzības principa, ja to prasa sabiedrības un atsevišķa indivīda intereses”.[58] Tāpat koncepcijā bija ietverta prasība par atteikšanos no deklaratīvām prasībām un “[..] procesuāliem institūtiem, kam nav reālas ietekmes uz taisnīgu un likumīgu izlemšanu vai kas sacīkstes procesā pārņemti no vecās sistēmas. Faktiski šis jautājums ir saprātīgu termiņu veidošanas līdzeklis. Pirmstiesas izmeklēšanā: apsūdzības uzrādīšanas procedūra aizstājama ar lēmuma izsniegšanu; materiālu uzrādīšana – ar lietas materiālu kopiju izsniegšanu. Šobrīd ievērojamu laiku prokurori veltī cietušā un apsūdzētā iepazīstināšanai ar lietas materiāliem.”[59]

Mēģinājumi šīs pamatnostādnes ietvert vispusīgā un piemērošanai efektīvā regulējumā bija vairāki.[60] Piemēram, sākotnējo kodifikācijas projektu atzīstot par nederīgu virzīšanai uz Saeimu apstiprināšanai, tika norādīts, ka “[..] tajā neesot radīts moderns, vienkāršs, eiropeisks un efektīvs process [..]”,[61] tas nerisinās tolaik samilzušās kriminālprocesa problēmas,[62] tomēr šai kritikā izpalika argumentācija par konkrētiem trūkumiem un atbilstīgiem priekšlikumiem to novēršanai.[63] Tomēr V. Jākobsones darba grupas izveidotais projekts vienlaikus tika novērtēts esam “[..] par ļoti nopietnu akadēmisku darbu, kur perfekti saistītas vispārīgās un sevišķās daļas tiesību normas, stingri ievēroti vispārīgie principi atbilstoši koncepcijai un deklarētajam kriminālprocesa uzdevumam”.[64]

Lakoniski raksturojot kriminālprocesuālo kodifikāciju neveiksmes, tika norādīts – “turoties visiem spēkiem pie vecā, bija mēģināts rast ko jaunu”.[65] Lai gan deklaratīvais formālisms, kurā bija balstīts Latvijas PSR kriminālprocesa kodekss, teorētiski varēja radīt šķietamību par prasībām atbilstošu kriminālprocesa regulējumu, teorētiski pat pieņemot, ka tas bija “apsūdzēto aizstāvošs, tiesības garantējošs”[66] instruments, praktisku mehānismu trūkums šādas teorētiskas apceres nevērta realitātē.[67]

Kriminālprocesa reformas otrajā posmā pie darba ķērās darba grupa pavisam citā sastāvā, turklāt izsakot optimistisku prognozi, ka “katrā gadījumā [K]riminālprocesa likums netaps piecus sešus gadus, kā notika ar iepriekšējo projektu”.[68] Zīmīgi, ka vismaz sākotnēji šīs darba grupas darbs Kriminālprocesa likuma projekta izstrādes process laikabiedru redzējumā tika vērtēts kā zināmā slepenībā tīts.[69]

Par 2005. gada 1. oktobrī spēkā stājušos Kriminālprocesa likumu vēl tā izstrādes stadijā tika izteiktas cerīgas prognozes, ka tas, lūk, radīs “[..] iespēju Latvijas tiesībsargājošām iestādēm darboties atbilstoši Eiropas Padomes un Eiropas Savienības kriminālās justīcijas pašreizējām nostādnēm, kā arī izmantot pasaulē atzītu modernāku kriminālprocesuālo attiecību risinājumu, līdz ar to novēršot neizlemto lietu uzkrājumus [..], saīsinot tiesvedības procesus un atņemot pamatu sūdzībām par cilvēka tiesību aizskārumiem”.[70]

Šīs publikācijas kontekstā, līdztekus atsevišķas izpētes vērtajam tematam par to, kā Latvijā vienlaikus tapa vairāki kriminālprocesuālās kodifikācijas projekti, jāpievēršas viena no piedāvāto alternatīvu – tā dēvētā “Cēsu projekta”[71] – lakoniskam apskatam. Pie šī atsevišķā projekta, secinot, ka līdzšinējie piedāvājumi neatbilda kriminālprocesa reformas prasībām, 1999. gadā strādāja vairāki praktiķi, tādējādi līdztekus V. Jākobsones darba grupas veikumam piedāvājot alternatīvu kodifikācijas variantu.[72] Tā, piemēram, “Cēsu projekta” 6. panta pirmajā daļā bija paredzēta atklātuma principa būtība kriminālprocesā: “Šeit par atklātību priekš pusēm, par apsūdzētā tiesībām būt informētam par visu, [..] par tiesībām iepazīties ar visiem lietas materiāliem [..]”.[73]

Savukārt tā dēvētā “advokātu likuma”[74] projekts jeb V. Jākobsones darba grupas veikums galvenokārt saglabāja padomju kriminālprocesa izpratni par pirmstiesas kriminālprocesa organizāciju un struktūru. Attiecībā uz liegumu izpaust pirmstiesas izmeklēšanā iegūtās ziņas šis kodifikācijas projekts paredzēja, ka “ziņas, kas iegūtas pirmstiesas procesā nav izpaužamas. Tās var nodot atklātībai tikai ar procesa virzītāja atļauju viņa noteiktajā apjomā”.[75] Tomēr Kriminālprocesa kodeksa projekta nostādne jautājumā par iespēju iepazīties ar lietas materiāliem bija šāda – tas darāms pēc pirmstiesas procesa pabeigšanas.[76]

Jāatgādina, ka Kriminālprocesa kodeksa projekta gatavošanā lielas cerības bija saistītas ar kompetentu kriminālprocesa ekspertu, tostarp ārvalstu kolēģu iesaistīšanu darba grupā. Tā, piemēram, Amerikas advokātu asociācija,[77] iepazīstot V. Jākobsones darba grupas veikumu, sniedza savu viedokli, tostarp aplūkojot jautājumu par tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem: “[..] apsūdzētā tiesības iepazīties ar prokurora savāktajiem pierādījumiem (krimināllietas materiāliem) ir slavējamas, tomēr šīm tiesībām jātiek realizētām izmeklēšanas procesa agrākā stadijā”.[78] Turklāt, vērtējot jautājumu par pirmstiesas kriminālprocesa laikā iegūtās informācijas vai datu izpaušanas liegumu, tika norādīts, ka “ja ir sagaidāms, ka nopratināšanas laikā tiks sniegtas tādas ziņas, kuras nevajadzētu laist atklātībā, izmeklēšanas vadītājam – prokuroram – ir jāapsver, vai nevajadzētu aizliegt izpaust nopratināšanas laikā sniegto informāciju”.[79]

Atkal jau pievēršoties izpētes priekšmetam, proti, “izmeklēšanas noslēpumam”, nākas gan secināt, ka nedz likumdošanas procesa materiāli, nedz saturiski un konceptuāli dažādo likumprojektu apspriede nedod pamatu viennozīmīgam secinājumam, kādos apstākļos un kādu apsvērumu dēļ atklātības principu aizstāja jau minētā vārdkopa. Tomēr, autoriem šeit vēlreiz atgādinot 1997. gada Dekrēta Nr. 188 akulturatīvo nozīmi, acīmredzot ir iespējams izvirzīt hipotēzi, ka, neatzīstot par labu esam “amerikāņu kolēģu” ierosinājumu ļaut realizēt tiesības iepazīties ar savāktajiem krimināllietas materiāliem izmeklēšanas procesa agrākā stadijā,[80] visu kriminālprocesa regulējuma projektu autori lūkojās, kā piekļuves liegums lietas materiāliem tiek risināts tepat kaimiņos austrumu pusē. Kas zina, vai tās bija juridiskās akulturācijas sekas, kuru magnētisms arvien vilināja meklēt padomju kriminālprocesa izpratnei radniecīgākus risinājumus, vai vēl kāds cits nezināms iemels, tomēr valodas barjeras neesamība pati par sevi vien varēja veicināt to, ka Latvijas postpadomju kriminālprocesā tika un, iespējams, joprojām tiek inkorporēti tie tiesību institūti, kas, būdami pazīstami Krievijas regulējumā, tomēr būtu sveši Latvijas kā prorietumnieciskas valsts tiesībām un, galu galā, arī interesēm.

Autori jau iepriekš konstatēja, ka lakoniska vārdkopas definīcija tika piedāvāta “Juridisko terminu vārdnīcā”[81] jau 1998. gadā, tomēr, aplūkojot citu attiecīgajā laikposmā tapušo vārdnīcu, kas veltīta tieši kriminālprocesuālo terminu skaidrošanai, “izmeklēšanas noslēpums” nav skaidrots nedz kā atsevišķs termins vai jēdziens vispār, nedz arī kā kāda cita kriminālprocesuāla institūta sastāvdaļa.[82] Vēl jo vairāk – arī minētās vārdnīcas otrajā labotajā un papildinātajā izdevumā arvien nav rodamas norādes par “izmeklēšanas noslēpumu” kā kriminālprocesa terminu.[83] Un tas liek vaicāt, kāpēc gan nozares terminu specializētās vārdnīcas autori neatzina par nepieciešamu šo vārdkopu pat skaidrot.

Kriminālprocesa reformas laikā neizpalika jautājuma vērtēšana arī par advokāta pielaišanas brīdi procesā, kam, kā autori uzsvēruši iepriekš, ir visnotaļ liela saistība gan ar slepenības principu un atklātības ierobežošanu kriminālprocesā, gan ar “izmeklēšanas noslēpuma” pielietojumu praksē patlaban.[84] Tā, piemēram, tika uzsvērts, ka “lieli laika zaudējumi saistīti ar advokāta līdzdalību kriminālprocesā. [Tomēr] šādas piedalīšanās nepieciešamība nav apspriežama. Laika ekonomija jāpanāk, atsakoties no tādām darbībām, bez kurām apsūdzētā tiesības netiek aizskartas. Vispirms jau tas attiecas uz iepazīšanos ar lietas materiāliem”.[85] Arī kritizējot V. Jākobsones darba grupas Kriminālprocesa kodeksa projektu, tika norādīts, ka tas “diemžēl neparedzēja atvieglot vai uzlabot procesa virzītāju darbu, nedz arī labāk nodrošināt aizdomās turamo vai apsūdzēto intereses. Drīzāk tas bija tendēts uz atsevišķu, šķietami populārāko advokātu monopolstāvokļa nodrošināšanu un viņu biznesa paplašināšanu, tāpat kā to nosaka pašreiz spēkā esošais Kriminālprocesa kodekss”.[86] Līdzīgi, “izmeklēšanas noslēpuma” satura mūsdienu izpratnē izzināšanai būtisks jautājums uzdots arī citā Latvijas KPK regulētā kriminālprocesa apguvei veltītā mācību līdzeklī, aplūkojot jautājumu par apcietinājuma piemērošanas kārtību, proti, vai “advokāts var iepazīties ar visiem lietas materiāliem vai tikai tiem, kas attiecas uz apsūdzētā vai aizdomās turētā personību un saistās ar apcietinājuma piemērošanu”.[87] Vērtējot šo jautājumu, norādīts, ka, lai “advokāts varētu pilnā apjomā cīnīties par sava aizstāvamā interesēm apcietinājuma kā drošības līdzekļa nomaiņā, viņam ir jāzin[a] visi lietas materiāli, uz kuru pamata izraudzīts drošības līdzeklis, jo, piedaloties tiesas sēdē sūdzību izskatīšanā, advokāta pienākums ir panākt jebkuru apsūdzētā vai aizdomās turētā tiesību pārkāpuma novēršanu. Nedrīkst aizmirst, ka advokāta piedalīšanās tiesā, izskatot sūdzības par piemērotā apcietinājuma likumību, ir efektīva cilvēktiesību aizstāvības garantija”.[88] Tādējādi par aizstāvības nozīmi un pielaišanu procesā, šķiet, divu domu tomēr nevarēja būt, lai gan – acīmredzami – atsevišķiem kriminālprocesuālās kodifikācijas kritiķiem tas tomēr šķita kā zināms drauds apsūdzības pusei (plašākā nozīmē).

Nekādi nebūtu apšaubāms, ka 2005. gada 1. oktobris Latvijas kriminālprocesa teorijā un praksē vērtējams kā zīmīgs brīdis un pagrieziena punkts,[89] tomēr eklektika,[90] kas rodama arī par modernu un eiropeiskiem standartiem atbilstošu nodēvētajā tobrīd jaunajā Kriminālprocesa likumā, par ko savulaik tika rakstījis arī viens no autoriem,[91] saistāma ar atziņu, ka, “iespējams, vislielākais KPL mīnuss ir tieši tā kopējā teorētiskā nesaskaņotība, sistēmiskas pieejas neesamība vairāku jautājumu reglamentācijā”.[92]

Par Kriminālprocesa likumam piemītošajām priekšrocībām un, nenoliedzami, arī trūkumiem izteikušies daudzi autori, ko vēlreiz vērtēt nav autoru uzdevums šai publikācijā, tomēr “izmeklēšanas noslēpuma” satura meklējumu kontekstā nebūtu piemirstams apstāklis, ka savulaik tika izdota virkni trūkumu it kā kompensējoša “Rokasgrāmata prokuroriem kriminālprocesā”.[93] Tās uzdevums bija ātri palīdzēt “noskaidrot “ko darīt šajā situācijā?” un atrast pareizāko risinājumu”.[94] Šķiet, no tik daudzsološa apgalvojuma būtu pamatoti cerēt uz atbildi arī tādā jautājumā, kā nodrošināt personas tiesības uz aizstāvību, vienlaikus nepieļaujot “izmeklēšanas noslēpuma” pielietošanu vietā un nevietā. Tomēr arī šeit rodamā atbilde ir visai lakoniska: “Kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums un ar tiem drīkst iepazīties amatpersonas, kā arī personas, kurām minētās amatpersonas attiecīgos materiālus uzrāda KPL noteiktajā kārtībā (KPL 375. p. 1. d.).”[95] Tādējādi – pretēji gaidītājam – rokasgrāmata, sausi citējot tiesību normu, bez kādiem papildu komentāriem vai paskaidrojumiem nevērš vārdkopas “izmeklēšanas noslēpuma” pielietošanu ne par mata tiesu saprotamāku vai pārskatāmāku. Un tam ir jo ciešāka sasaiste ar jau pieminēto padomju laikam raksturīgo slepenības sindromu, no kura neizdodas atbrīvoties vienīgi acīmredzamas nevēlēšanās un subjektīva procesuālā izdevīguma apsvērumu dēļ.

Tādējādi, lai gan beznosacījumu jeb bez atsevišķas procesu veicošās amatpersonas piešķirtas atļaujas īstenojama iepazīšanās ar pirmstiesas izmeklēšanas datiem Latvijas kriminālprocesā nav bijusi sastopama, tomēr līdz 2005. gada 1. oktobrim nedz doktrīna, nedz tiesiskais regulējums neatzina vārdkopu “izmeklēšanas noslēpums”.[96] Kā zināms, jebkurā sistēmā laiku pa laikam mēdz ieviesties kļūdas, kuru izskaušana dažkārt nav viegls uzdevums pat tiem, kas ar šo sistēmu strādājuši gadiem ilgi. Izsakoties tehniskiem terminiem, kriminālprocesa atkļūdošana [97] un eventuāla apdeitošana [98] bija uzdevums, kas reizē ar kriminālprocesa reformu tika uzticēts projekta autoriem, taču laika gaitā tajā rodamie risinājumi vairs nav nedz moderni, nedz piemēroti taisnīguma un tiesiskuma prasībām. Turklāt pēdējo gadu tendences liecina, ka, iespējams, Latvijas kriminālprocess atkal ir jaunas reformas gaidās.[99]

[1] Skat. plašāk: Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmata. 93. lpp. Pieejams: https://tai.mk.gov.lv/get/book/pdf [aplūkots 2021. gada 30. novembrī].

[2] Osipova S. Latvijas tautas tiesiskā apziņa un Latvijas valsts. Jurista Vārds, 2012. gada 25. decembris, Nr. 52 (751).

[3] Lazovskis I. Lai mūsu valoda. Kā avots. Mūsu valoda mūsdienu Latvijā. Latvijas Vēstnesis, 1998. gada 22. aprīlis, Nr. 107/108.

[4] Akulturācija ir process, kas noris, atšķirīgām kultūrām piederīgiem cilvēkiem nonākot ilgstošā saskarsmē. Tās rezultātā notiek pārmaiņas saskarsmē nonākušo personu vai grupu kultūrās, jo tās savstarpēji ietekmējas un bagātinās. Tāpēc, raksturojot latviešu juridisko kultūru, ir jāņem vērā ietekme, ko uz nacionālo juridisko kultūru ir atstājušas kultūras, kuru pārstāvji dažādos laikos ir pārvaldījuši Latvijas teritoriju un lēmuši latviešu tautas likteņus. Lai izprastu latviešu juridisko kultūru, jāpēta “vācu laiku”, “poļu laiku”, “zviedru laiku” un “krievu laiku” ietekme jeb akulturācijas procesi starp latviešu un vācu, poļu, zviedru un krievu juridiskajām kultūrām. Latviešu juridiskā kultūra un tiesiskā apziņa veidojas kulturālā mijiedarbībā ar citām Latvijas teritorijā un kaimiņos dzīvojošām tautībām. Plašāk par šo izpratni skat.: Osipova S. Latvijas tautas tiesiskā apziņa un Latvijas valsts. Jurista Vārds, 2012. gada 25. decembris, Nr. 52 (751).; Osipova S. Nacionālo tiesību nenacionālie avoti: XX gadsimta starpkaru posms Latvijā. Jurista Vārds, 2011. gada 20. decembris, Nr. 51 (698).; Rezevska D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Daigas Rezevskas izdevums, 2015, 11. lpp.

[5] Камалова Г. Г. Анализ понятия и содержания тайны следствия. Вестник Удмуртского Университета: экономика и право, 2013. Вып. 1, с. 156.–159.

[6] Указ Президента РФ от 6 марта 1997 г. № 188 “Об утверждении Перечня сведений конфиденциального характера”. Вестник Высшего Арбитражного Суда Российской Федерации. № 5 от 1 мая 1997 г. Законодательство и официальные документы. Собрание Законодательства Российской Федерации. Официальные электронные версии бюллетеней. № 3. Pieejams: https://www.szrf.ru/szrf/docslist.php?md=0&nb=107&year=&issid=1071997005000&div_id=104 [aplūkots 2021. gada 30. novembrī].

[7] Darba autoru rīcībā nav ziņu par citām valstīm, kuru normatīvajā regulējumā vārdkopa šādā izteiksmē būtu bijusi nostiprināta vēl pirms Krievijas Federācijas prezidenta dekrēta.

[8] Указ Президента РФ от 6 марта 1997 г. № 188 (В редакции указов Президента Российской Федерации от 23.09.2005 г. № 1111; от 13.07.2015 г. № 357) “Об утверждении Перечня сведений конфиденциального характера”. Pieejams: http://www.kremlin.ru/acts/bank/10638 [aplūkots 2021. gada 30. novembrī].

[9] Камалова Г. Г. Анализ понятия и содержания тайны следствия. Вестник Удмуртского Университета: экономика и право, 2013. Вып. 1, с. 156.–159.

[10] Сидорова Е. И. Понятие и состав следственной тайны. Pieejams: https://cyberleninka.ru/article/n/ponyatie-i-sostav-sledstvennoy-tayny [aplūkots 2021. gada 1. decembrī].

[11] Boriss Jeļcins (Борис Николаевич Ельцин, 1931–2007) – pirmais Krievijas Federācijas prezidents (10.07.1991.–31.12.1999.), iepriekš arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienības politiskais un valsts darbinieks. Savas darbības laikā cita starpā risināja problēmas, kas bija saistītas ar Krievijas pāreju no valsts centralizēti pārvaldītās ekonomikas uz tirgus ekonomiku, kā arī ārpolitisko attiecību pārveidošanu un stiprināšanu. Skat. plašāk: Bleiere D. Boriss Jeļcins. Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/52937-Boriss-Jeļcins [aplūkots 2021. gada 2. decembrī].

[12] Meļķisis E. Priekšvārds grāmatas pirmajam izdevumam. Grāmatā: Rezevska D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Daigas Rezevskas izdevums, 2015, 9. lpp.

[13] Meļķisis E. Par tiesu prakses apzinātu veidošanu. Grāmatā: Procesuālais taisnīgums: LU zinātniskie raksti. Prof. U. Krastiņa redakcijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 1998, 3. lpp.

[14] Sal. Rusanovs E. Latvijas kriminālprocesa doktrīnas avotu meklējumos. Jurista Vārds, 2015. gada 6. janvāris, Nr. 01 (853), 28.-35. lpp.; Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. ”Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280091-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viivardkopas-izmeklesa/ [aplūkots 2021. gada 30. novembrī].

[15] Autoru kolektīvs. Juridisko terminu vārdnīcu. Rīga: Nordik, 1998. Attiecīgā šķirkļa autors – Mg. iur. Gunārs Kūtris.

[16] Skat. Meikališa Ā. Kriminālprocesuālā reforma Latvijā – galvenās tendences, problēmas un rezultāti. Grāmatā: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti, 2005–2010. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2010, 13.–19. lpp. 1. posms: 1990. gada 18. oktobris – 2001. gada 26. februāris; 2. posms – 2001. gada 26. februāris – 2005. gada 21. aprīlis.
Skat. plašāk: Skat. Ministru prezidenta 2001. gada 26. februāra rīkojums Nr. 63 “Par darba grupu kriminālprocesa likumprojekta izstrādei”. Latvijas Vēstnesis, 2001. gada 27. februāris, Nr. 32. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=4032&version_date=18.10.2001 [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].
Skat. arī Ministru prezidenta 1999. gada 17. septembra rīkojumu Nr. 374 63 “Par darba grupu kriminālprocesa likumprojekta izstrādei”. Latvijas Vēstnesis, 1999. gada 21. septembris, Nr. 308/309. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/17778-par-darba-grupu-kriminalprocesa-likumprojekta-izstradei [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].
Skat. Ministru prezidenta 2001. gada 26. februāra rīkojums Nr. 63 “Par darba grupu kriminālprocesa likumprojekta izstrādei”. Latvijas Vēstnesis, 2001. gada 27. februāris, Nr. 32. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=4032&version_date=18.10.2001 [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].

[17] Skat. Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija 1990. gada 18. oktobra lēmums “Par darba grupu izveidošanu Latvijas Republikas kriminālkodeksa, kriminālprocesa kodeksa, sodu izpildes kodeksa, administratīvo pārkāpumu kodeksa projektu un Latvijas Republikas likumprojekta par tiesu iekārtu izstrādāšanai”. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1990. gada 8. novembris, Nr. 45. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=72748 [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].
Skat. arī: Rusanovs E. Latvijas kriminālprocesa doktrīnas avotu meklējumos. Jurista Vārds, 2015. gada 6. janvāris, Nr. 01 (853), 28.–35. lpp.

[18] 2005. gada 21. aprīļa Kriminālprocesa likums. Latvijas Vēstnesis, 2005. gada 11. maijs, Nr. 74.

[19] 1961. gada 6. janvāra likums “Par Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksa apstiprināšanu”. Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1961, Nr. 3 [spēkā no 01.04.1961.]

[20] Skat. Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 29. augusta lēmums “Par Latvijas PSR likumdošanas aktu piemērošanu Latvijas Republikas teritorijā”. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991. gada 12. septembris, Nr. 35/36. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/68772-par-latvijas-psr-likumdosanas-aktu-piemerosanu-latvijas-republikas-teritorija [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].

[21] Par to skat. plašāk: Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000., 109.-134. lpp. Vārda “sociālistisks” visos locījumos un citu kriminālprocesa piederību padomju tiesību sistēmai identificējošo terminu izslēgšanu sekmēja 1992. gada 5. februāra likums “Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas kriminālprocesa kodeksā un Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā”. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992. gada 5. marts, Nr. 10. Skat. arī: Autoru kolektīvs. Krimināltiesības – attīstības tendences Eiropas un nacionālajās tiesībās, attiecības starp I un III pīlāru, ieviešanas metožu labākā prakse. Pētījums. Rīga, [b.i.], 2019, 84. lpp. Pieejams: http://petijumi.mk.gov.lv/sites/default/files/file/TM_Kriminalties_att_tendences_Eir_un_nac_tiesibas_att_starp_I-II_pilaru.doc [aplūkots 2021. gada 26. novembrī].

[22] Skrastiņš J. Par jauniem likuma pamatprincipiem. Jurista Vārds, 2001. gada 13. marts, Nr. 7, 1. lpp.

[23] Kriminālprocesa likuma projekta koncepcija. Jurista Vārds, 2001. gada 26. jūnijs, Nr. 213, 3. lpp.

[24] Skrastiņš J. Par jauniem likuma pamatprincipiem. Jurista Vārds, 2001. gada 13. marts, Nr. 7, 8. lpp.

[25] Vija Jākobsone (1934–2012) – tolaik Latvijas Advokātu kolēģijas prezidija priekšsēdētāja pirmā vietniece.

[26] Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. ”Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280091-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viivardkopas-izmeklesa/ [aplūkots 2021. gada 30. novembrī]. Citēts pēc: Neimanis J. Ievads tiesībās. Rīga: zv. adv. J. Neimanis, 2004, 146. lpp.; skat. arī: Rusanovs E. Latvijas kriminālprocesa doktrīnas avotu meklējumos. Jurista Vārds, 2015. gada 6. janvāris, Nr. 01 (853), 28.–35. lpp.

[27] Skat. arī: Rusanovs E. Latvijas kriminālprocesa doktrīnas avotu meklējumos. Jurista Vārds, 2015. gada 6. janvāris, Nr. 01 (853), 28.–35. lpp.

[28] Skat. plašāk: Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess (vispārīgā daļa) un tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 92. lpp. un turpmāk.

[29] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 150. lpp.

[30] Skat. plašāk: Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 150.–158. lpp.

[31] Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280091-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viivardkopas-izmeklesa/ [aplūkots 2021. gada 30. novembrī].

[32] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 167. lpp.

[33] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess (vispārīgā daļa) un tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 93. lpp. Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280091-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viivardkopas-izmeklesa/ [aplūkots 2021. gada 30. novembrī].

[34] Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Tiesneša loma apcietinājuma piemērošanā pirmstiesas izmeklēšanā. Jurista Vārds, 2004. gada 3. augustā, Nr. 29 (334), 3. lpp.

[35] Turpat.

[36] Turpat.

[37] Meikališa Ā., Strada K. Kriminālprocesa tiesības. Vispārīgā daļa. Shēmas. [B.v.]: autoru redakcija, 2000, 21. lpp.

[38] Vietnieks V. Likums jātulko loģiski un sistēmiski. Jurista Vārds, 2004. gada 8. jūnijs, Nr. 21 (326), 4. lpp.

[39] Turpat.

[40] Turpat.

[41] Meikališa Ā. Pirmstiesas izmeklēšana. Rīga: Turība, 2001, 25. lpp.

[42] Skat. plašāk: Latvijas cilvēktiesības. 2003. gada 3. ceturksnis, Valsts cilvēktiesību biroja apkopojums. Jurista Vārds, 2003. gada 23. decembris, Nr. 46/47 (304/305), 22. lpp.

[43] Latvijas cilvēktiesības. 2003. gada 3. ceturksnis, Valsts cilvēktiesību biroja apkopojums. Jurista Vārds, 2003. gada 23. decembris, Nr. 46/47 (304/305), 22. lpp.

[44] Turpat.

[45] Briede J. Latvijas administratīvi procesuālās normas Eiropas Padomes dokumentu kontekstā. Grāmatā: Procesuālais taisnīgums: LU zinātniskie raksti. Prof. U. Krastiņa redakcijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 1998, 34. lpp. Skaidrojot šo tēzi, Dr. iur. Jautrīte Briede atsaukusies uz šādu piemēru: “Kā Rīgas rajona tiesā liecināja prāvnieks M. A., Rīgas ceļu policijas darbinieki draudējuši viņam ar sodu par slepenu dokumentu izpaušanu, proti, M. A. savā sūdzībā policijai bija atsaucies uz iepriekšminētās policijas pavēles punktu.”

[46] Maizītis J. Lai prokurors būtu profesionāls, godīgs un neatkarīgs. Jurista Vārds, 2004. gada 2. marts, Nr. 8 (313), 4. lpp.

[47] Sal. Vietnieks V. Likums jātulko loģiski un sistēmiski. Jurista Vārds, 2004. gada 8. jūnijs, Nr. 21 (326), 4. lpp.

[48] Skrastiņš J. Par jauniem likuma pamatprincipiem. Jurista Vārds, 2001. gada 13. marts, Nr. 7, 8. lpp.

[49] Skat. Rezevska D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. Rīga: Daigas Rezevskas izdevums, 2015, 11. lpp.

[50] Hidra – nezvērs sengrieķu mitoloģijā ar čūskas ķermeni un daudzām galvām, kam vienas nocirstas galvas vietā izaug divas jaunas. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2019, 300. lpp.

[51] Skrastiņš J. Par jauniem likuma pamatprincipiem. Jurista Vārds, 2001. gada 13. marts, Nr. 7, 8. lpp.

[52] Sal. Labucka I. Izteikums 2003. gada 1. decembra Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisijas darbam ar Kriminālprocesa likumu sēdē. [autora E. Rusanova personiskais arhīvs].

[53]vRusanovs E. Latvijas kriminālprocesa doktrīnas avotu meklējumos. Jurista Vārds, 2015. gada 6. janvāris, Nr. 01 (853), 28.-35. lpp.

[54] Skat. plašāk par šo un citiem jautājumiem: Skrastiņš J. Par mūsdienīgu kriminālprocesu Latvijā. Jurista Vārds, 2001. gada 13. marts, Nr. 40, 4.–5. lpp.

[55] Skrastiņš J. Par jaunu likumu tapšanas ērkšķaino ceļu. Latvijas Vēstnesis. 1997. gada 9. oktobris, Nr. 260/262 (975/977), 1. lpp.

[56] Meikališa Ā. Drošības līdzekļu un kriminālprocesuālās aizturēšanas reglamentācija Latvijā un atsevišķās aizrobežas valstīs. Grāmatā: Procesuālais taisnīgums: LU zinātniskie raksti. Prof. U. Krastiņa redakcijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 1998, 70.–71. lpp.

[57] Kriminālprocesa likuma projekta koncepcija. Jurista Vārds, 2001. gada 26. jūnijs, Nr. 20 (213).

[58] Kriminālprocesa likuma projekta koncepcija. Jurista Vārds, 2001. gada 26. jūnijs, Nr. 213, 3. lpp.

[59] Kriminālprocesa likuma projekta koncepcija. Jurista Vārds, 2001. gada 26. jūnijs, Nr. 213, 3. lpp.

[60] Pirmais Kriminālprocesa kodeksa projekts tika nodots Tieslietu ministrijai 1994. gada martā, otrais – 1995. gada pavasarī, trešais – 1996. gada 31. oktobrī, 1997. gada janvārī projekta ceturtā versija visbeidzot tika nodota Ministru kabinetam. Sal. Jākobsone V. Vēlreiz par Kriminālprocesa kodeksa likumprojektu, Jurista Vārds, 2000. gada 12. decembris, Nr. 39 (192),13. lpp.

[61] Eilande V. Par noraidīto Kriminālprocesa kodeksa projektu. Jurista Vārds, 2001. gada 13. februāris, Nr. 196, 2. lpp.

[62] Turpat. Skat. arī: Belousuva R. Mācoties no kļūdām un krājot pieredzi. Latvijas Vēstnesis, 2001. gada 19. jūnijs, Nr. 94 (2481), 10. lpp.

[63] Jāpiebilst, ka V. Jākobsones darba grupas projekts ne vien nosūtīts izvērtēšanai un atsauksmes sniegšanai uz Vācijas Federālo Tieslietu ministriju, bet arī apspriests vairākās zinātniski praktiskās konferencēs. Tomēr 2000. gadā pēc milzuma apspriežu un priekšlikumu un atkārtotas iesniegšanas Tieslietu ministrijā projekts tika atzīts par nederīgu. Sal. Jākobsone V. Vēlreiz par Kriminālprocesa kodeksa likumprojektu, Jurista Vārds, 2000. gada 12. decembris, Nr. 39 (192),13. lpp.; Skat. plašāk: Meikališa Ā. Kriminālprocesuālās reformas Latvijā – galvenās tendences, problēmas un rezultāti. Grāmatā: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti, 2005–2010. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2010, 15.–16. lpp.

[64] Maizītis J. Par principiāli jaunu kriminālprocesu Latvijā. Jurista Vārds, 2000. gada 19. decembris, Nr. 40 (193), 1. lpp.

[65] Sakalaurs P. Jaunā Kriminālprocesa likuma gaidās. Jurista Vārds, 2000. gada 27. janvāris, Nr. 4 (157), 11. lpp.

[66] Skrastiņš J. Par jauniem likuma pamatprincipiem. Jurista Vārds, 2001. gada 13. marts, Nr. 7, 1. lpp..

[67] Turpat.

[68] Belousuva R. Mācoties no kļūdām un krājot pieredzi. Latvijas Vēstnesis, 2001. gada 19. jūnijs, Nr. 94 (2481), 10. lpp.

[69] Aksenoka R., Jākobsone V. Kur slēpjas Kriminālprocesa likuma projekts. Jurista Vārds, 2001. gada 18. septembris, Nr. 220, 14. lpp.

[70] Kūtris G. Kāds bija aizvadītais gads Tieslietu ministrijā. Jurista Vārds, 2004. gada 13. janvāris, Nr. 1 (306), 1. lpp.

[71] Kriminālprocesa likums. Cēsu projekts. Cēsu rajons, viesnīca “Melturi”. 03.05.1999.–06.05.1999. [autora E. Rusanova personiskais arhīvs].

[72] Skat. arī: Rusanovs E. Nerealizētā doktrīna jeb Jānis Skrastiņš par savu nepiepildīto sapni ‒ ātru, efektīvu un taisnīgu Kriminālprocesu… [1]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/nerealizeta-doktrina-jeb-janis-skrastins-par-savu-nepiepildito-sapni-%e2%80%92-atru-efektivu-un-taisnigu-kriminalprocesu-1/ [aplūkots 2021. gada 2. decembrī].

[73] Kriminālprocesa likums. Cēsu projekts. Cēsu rajons, viesnīca “Melturi”. 03.05.1999.–06.05.1999., 3. lpp. [autora E. Rusanova personiskais arhīvs].

[74] Sal. Rusanovs E. Nerealizētā doktrīna jeb Jānis Skrastiņš par savu nepiepildīto sapni ‒ ātru, efektīvu un taisnīgu Kriminālprocesu… [1]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/nerealizeta-doktrina-jeb-janis-skrastins-par-savu-nepiepildito-sapni-%e2%80%92-atru-efektivu-un-taisnigu-kriminalprocesu-1/ [aplūkots 2021. gada 2. decembrī]. Rusanovs E. Latvijas kriminālprocesa doktrīnas avotu meklējumos. Jurista Vārds, 2015. gada 6. janvāris, Nr. 1 (853), 28.-35. lpp.

[75] Kriminālprocesa kodekss. V. Jākobsones darba grupas projekts. 09.06.2000., 80. lpp. [autora E. Rusanova personiskais arhīvs].

[76] Kriminālprocesa kodekss. V. Jākobsones darba grupas projekts, 330.–334. pants, 09.06.2000., 88.–90. lpp. [autora E. Rusanova personiskais arhīvs].

[77] Skat. plašāk: Cik zems ir kriminālprocesa slieksnis Latvijā [Krimināltiesību praktiķu un teorētiķu diskusija]. Jurista Vārds, 2006. gada 24. oktobris, Nr. 42 (445).

[78] Kriminālprocesa kodekss. V. Jākobsones darba grupas projekts, Amerikas advokātu asociācijas Latvijas Republikas Kriminālprocesa kodeksa projekta analīze, 10. lpp. [autora E. Rusanova personiskais arhīvs].

[79] Kriminālprocesa kodekss. V. Jākobsones darba grupas projekts. Pamatapmācība I (IV). Iepriekšējā izmeklēšana krimināllietās. Likumdošanas materiāli, 12. lpp. [autora E. Rusanova personiskais arhīvs].

[80] Skat.: Kriminālprocesa kodekss. V. Jākobsones darba grupas projekts, Amerikas advokātu asociācijas Latvijas Republikas Kriminālprocesa kodeksa projekta analīze, 10. lpp. [autora E. Rusanova personiskais arhīvs].

[81] Skat. plašāk: . Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280091-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viivardkopas-izmeklesa/ [aplūkots 2021. gada 30. novembrī].

[82] Skat. plašāk. Meikališa Ā. Kriminālprocesuālo terminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga: RaKa, 1998. Par atklātuma principu skatīt izdevuma 87.–88. lpp.

[83] Skat. plašāk: Meikališa Ā., Strada K. Kriminālprocesuālo terminu skaidrojošā vārdnīca. Rīga: RaKa, 2000. Par atklātuma principu skatīt izdevuma 90.–91. lpp.

[84] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. ”Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280091-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viivardkopas-izmeklesa/ [aplūkots 2021. gada 30. novembrī];
Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280002-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-v-izmeklesanas-noslepu/ [aplūkots 2021. gada 15. novembrī].

[85] Jaunu kriminālprocesuālo nostādņu nepieciešamības pamatojums. Kriminālprocesa kodekss. V. Jākobsones darba grupas projekts. 14. lpp. [autora E. Rusanova personiskais arhīvs].

[86] Rancāns K. Par Kriminālprocesa kodeksa projektu, Latvijas Vēstnesis, 1999. gada 6. janvāris, Nr. 2/3 (1462/1643), 1. lpp. Viedokļa paušanas laikā norādītā raksta autors Klementijs Rancāns bija Rīgas apgabala prokuratūras prokurors. Skat. plašāk šī autora viedokli par advokāta lomu un nozīmi, piemēram: Rancāns K. Vai zvērināti advokāti cīnās par monopolu. Jurista Vārds, 2003. gada 28. oktobris, Nr. 39 (297).

[87] Meikališa Ā. Apcietinājums. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 1995, 49. lpp.

[88] Meikališa Ā. Apcietinājums. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 1995, 49.–50. lpp.

[89] Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess teorijā un praksē – ieguvumi un zaudējumi. Grāmatā: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti, 2005–2010. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2010, 20. lpp.

[90] Eklektika [< gr. eklektikos - “tāds, kas izvēlas, atlasa”] – neprincipiāla, mehāniska dažādu uzskatu, teoriju, idejisko virzienu savienošana; viengabalainības trūkums. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 186. lpp.

[91] Sal. Rusanovs E. Rietumeiropas vēsturiskās kriminālprocesa doktrīnas evolūcijas nekonsekvences un problēmas Latvijā. Grāmatā: Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājumā “Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva”. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 389.–396. lpp.

[92] Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocesa izpratne, mērķis un kriminālprocesa tiesību avoti. Grāmatā: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti, 2005–2010. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2010, 32. lpp.

[93] Kūtris G. (zin. red.) Rokasgrāmata kriminālprocesā tiesnešiem. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2010.

[94] Turpat, 7. lpp.

[95] Kūtris G. (zin. red.) Rokasgrāmata kriminālprocesā tiesnešiem. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2010, 71. lpp. Norādītais skaidrojums ietverts rokasgrāmatas 2. nodaļā, kuras autors, Arvīds Kalniņš, Latvijas Republikas Prokuratūrā strādā kopš 2000. gada.

[96] To apliecina arī mācību literatūrā rodamie procesuālo dokumentu paraugi, kuru saturs atbilda attiecīgā laika perioda kriminālprocesuālā noregulējuma prasībām. Skat. plašāk: Meikališa Ā. Pirmstiesas izmeklēšana. Rīga: Turība, 2001, 32.–33. lpp. Skat. arī: Meikališa Ā. Pirmstiesas izmeklēšanas procesuālie dokumenti. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 1996, 70.–71. lpp.; 364.–365. lpp.

[97] Atkļūdošana – procedūra programmas sastādīšanas vai shēmas izstrādāšanas gaitā pieļauto kļūdu atrašanai, lokalizēšanai un novēršanai. Sal. Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīca. Rīga: Norden AB, 2001, 66. lpp.

[98] No angļu val. – to update jeb atjaunināt. Atjaunināšana – datnes vai datu bāzes satura maiņa, kas var ietvert sevī jaunu datu ierakstīšanu, datu dzēšanu vai atsevišķu to fragmentu aizstāšanu ar citiem. Sal. Zinātnes un tehnoloģijas vārdnīca. Rīga: Norden AB, 2001, 66. lpp.

[99] “Tieslietu padomes ieskatā piemērotāks risinājums būtu kriminālprocesa reforma, kā arī tiesnešu specializācija esošajā tiesu sistēmā”. Eiropas Komisijas 2020. gada ziņojums par tiesiskumu. Valstu sadaļa – tiesiskuma situācija Latvijā. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52020SC0313&from=EN [aplūkots 2021. gada 1. decembrī].

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties