20. Decembris 2021 12:08
Domnīca / eseja
X. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Dana Gorina
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā

II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir

III. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums) 

IV. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna

V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess

VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess

VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi

VIII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – kriminālprocesa reforma

IX. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – pēcreformas periods

Ikvienai sabiedrības grupai un ikkatram indivīdam piemītošo cilvēktiesību aizsardzība nav uzdevums, kas atstājams vienīgi likumdevēja un izpildvaras rokās, kas jau pēc savas būtības vienīgi ideālā gadījumā spētu atspoguļot un paust sabiedrības vairākuma (tātad – ne visas sabiedrības) viedokli.[1] Tieši tāpēc, uzraugot un ierobežojot pārmērīgu likumdevēja vai izpildvaras interešu manifestāciju normatīvajā regulējumā un tā praktiskajā piemērošanā, demokrātiskā sistēmā būtiska loma piemīt tiesu, respektīvi, tiesnešu darbam.

Vēl 18. gadsimtā Aleksandrs Hamiltons [2] rakstīja, ka ir daudz racionālāk atzīt, ka tiesa ir “starpinstitūcija” vai tilts [3] starp tautu un likumdevēju, lai pēdējo noturētu tam noteikto pilnvaru robežās.[4] Vienlaikus A. Hamiltons arī uzsvēra, ka, atļaujot tiesu varai īstenot likumdevēja vai izpildvaras pilnvaras, tai tomēr piemīt tendence kļūt bīstamai.[5] Tomēr, neatkarīgi no pārstāvētās tiesību skolas, piederības kontinentālās Eiropas kriminālprocesa vai angloamerikāņu tradīcijai, tiesneša domas virzībai, kas ietērpta tiesas nolēmumā, būtu jāatspoguļo nacionālās tiesību sistēmas pamatvērtības.[6]

Jāatceras, ka starp rakstīto likuma normu un tiesībām nav liekama vienādības zīme. Tas nozīmē to, ka tiesas, respektīvi, tiesnešu uzdevums ir raudzīties, vai konkrētajā gadījumā tiek ievērotas tiesības. Pretējā gadījumā, uzskatot, ka likuma normas saturs kongruenti [7] sakrīt ar personas tiesību apjomu, tas noved pie tieši tādām sekām, kādas jau tika pieredzētas nacistiskajā Vācijā vai Padomju varas represijās. Citiem vārdiem sakot, likumdevējs taisa tiesību normu, savukārt tiesnesis tos akli izpilda.

“Izmeklēšanas noslēpuma” kontekstā pietiekami efektīvu kontroles mehānismu trūkums dod pamatu apgalvojumam, ka tieši šāda – akla bezierunu pakļaušanās vienīgi un tikai likuma normas saturam – šo konstrukciju dara visai absurdu un pretēju taisnīguma būtībai.

Savulaik vēl Satversmes izstrādes procesā komisijas referents Jānis Purgalis [8] uzsvēra, ka “[..] vienīgais pamats mūsu valsts drošībai ir tāda iekārta, ka valsts augstākā vara ir pareizi norobežota, ir pareizi sadalīta”.[9] Viens no varas dalīšanas nozīmīgākajiem priekšnoteikumiem sabiedrības dzīves primitīvai organizācijai [10] ir tiesu varas institucionāla un funkcionāla nošķirtība no likumdošanas varas un izpildvaras.[11]

Kriminālās justīcijas uzdevums ir abstraktu tiesību konkretizācija, piemērojot to atsevišķam gadījumam, turklāt vispirms sargājot indivīda brīvības no iespējamām netaisnībām vai neatbilstoša soda piemērošanas.[12] Vēl 19. un 20. gadsimta kriminālprocesam veltītajos darbos rodams uzskats, ka nesamērīga valsts varas iejaukšanās kriminālajā justīcijā nozīmē daudzveidīgu ekstraordināro procesa formu radīšanu, kam gan tikai vēsturiski gausā tiesiskas valsts idejas attīstības gaita faktiski “pieliek punktu, [..] proklamē[jot] neaizskaramu cilvēktiesību un valsts varas visspēcības ierobežošanas princip[u]”.[13] Nebūtu noliedzams arī tas, ka cilvēktiesību izpratnes un nozīmes paradigmu maiņu vēl jo vairāk ir veicinājuši pēdējo simts gadu vēsturiskie procesi, tomēr vienlaikus nav pamata domāt, ka indivīdam piemītošo cilvēktiesību aizsardzība būtu kļuvusi par ko pašsaprotamu, kas neprasītu turpmākas diskusijas.[14]

Virkne mūslaiku autoru pauduši uzskatu, ka 21. gadsimts ir atzīstams par cilvēktiesību laikmetu, vienlaikus gan uzsverot, ka bez pietiekami iedarbīgiem juridiskiem mehānismiem cilvēktiesībām faktiski nepiemistu nekāda nozīme.[15] Turklāt valsts uzdevums ir radīt tādus instrumentus, ko persona varētu izmantot, aizsargājot un vienlaikus arī garantējot tiesības, ko valsts rīcība varētu skart.[16] Varas dalīšanas principa “līdzsvara un atsvara” sistēmas uzdevums ir novērst varas uzurpācijas tendences ikkatrā no trim varām.[17] Savukārt, nodrošinot tiesas kontroli, tiek īstenots viens no varas dalīšanas idejas pamatprincipiem.[18]

Pievēršoties jēdzienam “tiesas kontrole” pirmstiesas kriminālprocesa stadijā, jāuzsver, ka tas visupirms ir katras valsts iekšējs izdevums – lemt par to, kāds kontroles modelis tiks ieviests. Paskaidrojot minēto, vēlreiz jāatgādina profesora Leonīda Golovko [19] jau iepriekš aplūkotā koncepcija par policijas (un tai skaitā arī prokuratūras) darbības fundamentālo institucionālo pretnostatīšana tiesas darbam.[20] Proti, nepieciešamība pēc tiesas kontroles hipotētiski izskaidrojama vienīgi institucionāli, turklāt tās pamatojums nav nedz tiesību aizsardzības efektivitāte, nedz krimināltiesisko represiju samazinājums.[21] Efektivitāte kriminālprocesuālajā sistēmā tomēr nav iedomājama bez policijas darbības par spīti tās nepilnvērtīgumam, jo tās uzdevums ir konstatēt noziedzīga nodarījuma izdarīšanas faktu un atklāt vainīgo personu. Savukārt Latvijas postpadomju kriminālprocesam drīzāk raksturīga tiesas funkciju uzurpēšana, nepelnīti plašākas pilnvaras un uzticības pakāpi piešķirot policijas (un prokuratūras) darbībai un tās rezultātiem,[22] turpretim klasiskajā kontinentālās Eiropas kriminālprocesa modelī tamlīdzīgā procesuālo funkciju sapludināšana nav iedomājama.[23]

Līdztekus funkcionālai valsts varas dalīšanai, kas tiesu varai piešķir kompetenci izšķirt strīdus atbilstoši likumdevēja pieņemtajiem normatīvajiem aktiem, tiek īstenota arī valsts varas institucionālā dalīšana. Satversmes tiesa šai sakarā ir uzsvērusi, ka efektīva valsts funkcionēšana ir iespējama, ja “[..] tiek pieļautas atkāpes - institūcijai paralēli vienas varas funkciju īstenošanai var paredzēt kompetenci (uzdevumu) piedalīties citas varas funkciju īstenošanā. Valsts varas dalīšana institucionālā līmenī neizslēdz viena varas atzara funkciju nodošanu institūcijām, kas ietilpst citā valsts varas atzarā”.[24] Tomēr ar šādu funkciju pārdali, kā mēdz sacīt, nebūtu vēlams pārlieku aizrauties, jo tam tomēr arī piemīt tendence līdz bīstamam novatorismam novest ar jaunām funkcijām apveltīto amatpersonu darbu, kam agri vai vēlu tad ir lemts rezultēties patvaļā.[25]

Vērtējot “izmeklēšanas noslēpuma” piemērošanu, jau uzreiz lasītājam norādāms, ka vairumā gadījumu nav nodrošināti pietiekami efektīvi kontroles mehānismi, kas ļautu no jauna vērtēt, vai liegums personai iepazīties ar lietas materiāliem patiešām bijis samērīgs un pamatots. Varbūtējais pretarguments – bet kā tad paliek ar prokurora kontroli – atspēkojams tikpat lakoniski, proti, prokuratūra funkcionālā ziņā ir pielīdzināma policijas darbībai atbilstoši prof. L. Golovko koncepcijai, tādējādi pretnostatot tās darbību tiesas darbam.

Iespējams, vēl varētu piekrist viedoklim, ka prokuratūra ir “[..] kā tiesu varas “pirmais ešelons” vai kā savdabīgs filtrs, [kas,] konstatējot likuma pārkāpumu, savas kompetences ietvaros cenšas tiesiskumu atjaunot”.[26] Pausts uzskats, ka ar jēdzienu “tiesu varas institūcija” jāsaprot “[..] tādas iestādes un amatpersonas, kuru darbība ir cieši saistīta ar tiesas darbību, kā arī institūcijas, kuru funkciju veikšana varētu būt apgrūtināta, ja tās iekļautos vispārējā izpildvaras atzarā un organizatoriskā ziņā pakļautos valdības institūcijām”.[27] Satversmes tiesas ieskatā, “prokuratūras neatkarība un piederība pie tiesu varas ir garants cilvēka tiesību un brīvību aizsardzībai no iespējamās izpildvaras patvaļas”.[28] Šāds uzskats nav vērtējams viennozīmīgi, turklāt atzīstams par visai attālu no praktiskās kriminālprocesa realitātes. Savulaik uz šo problēmjautājumu jau tika vērsta uzmanība, norādot, ka “[..] pie tiesu sistēmas piederīgo personu funkcijas nav tiesas spriešana, un likuma “Par tiesu varu” 16.1 nodaļā minēto personu piederība pie tiesu sistēmas nenosaka šo personu piederību pie tiesu varas Satversmes un likuma “Par tiesu varu” izpratnē”.[29]

Prokuratūras piederība pie konkrēta varas atzara ir lietderības un tradīciju jautājums.[30] Turklāt vietā būtu atminēties arī profesora Paula Minca rakstīto par prokuratūru kā – galvenokārt – sodošās varas nesēju, “[..] kas valsts vārdā uzsāk sodīšanas aktu, vajā vainīgos, izpilda sodu. Tā vada bendes cirvi [..]”.[31] Tādējādi vēl 19. gadsimta kriminālprocesa doktrīnā rodams pamatots uzskats, ka kriminālās justīcijas, ko pilnvērtīgi spēj iemiesot un īstenot tikai tiesa un tiesneša persona, jēga ir nodrošināt apsūdzētā (mūslaiku izpratnē gan būtu jāsaka plašāk – personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību) tiesību aizsardzību pret prokuratūru, kas “[..] jau ir atvēzēj[us]ies cirtienam pret kādu, ko uzskata par atmaskotu nozieguma izdarīšanās [..]”.[32] Arī mūsdienu kriminālprocesa zinātnē uzsvērts, ka tiesas uzdevums nav kļūt par apsūdzības funkcijas īstenotāju vai sodīšanas varas nesēju, bet gan vērtēt celtās apsūdzības pamatotību un spriest tiesu, vienlaikus aizsargājot indivīdu.[33] Turklāt, apzinoties prokuratūras funkcijas kriminālprocesā, tostarp tā pirmstiesas stadijā,[34] un tai piemītošo vēlmi pēc iespējas straujāk tuvināt kriminālprocesu “sodīšanas galamērķim”,[35] nebūtu kļūdaini uzskatīt, ka prokuratūras un tiesas darba vektori arī kriminālprocesa pirmstiesas stadijā tomēr nav vienādi vērsti,[36] lai pat neteiktu vairāk – tie ir pretēji.

Tādējādi, iekams autori pievēršas tuvākam “izmeklēšanas noslēpuma” satura vērtējumam cilvēktiesību aizsardzības kontekstā, prevalējošā paradigma ir nepārprotama – nedz policijas, nedz prokuratūras rīcība, atrunājoties ar “izmeklēšanas noslēpumu” kā iemeslu lietas materiālu neizpaušanai, klasiskajā kontinentālās Eiropas kriminālprocesa modelī nebūtu atstājama ārpus tiesas kontroles tvēruma. Galu galā – iespēja personai vērsties tiesā ir atzīstama par spēcīgāko instrumentu, kā persona var kontrolēt tai adresētos lēmumus.[37]

Ne visas vēlmes ir tiesības, ne visas tiesības ir cilvēktiesības,[38] tomēr tiesības uz aizstāvību nav nedz personas untums, nedz iegriba, tāpēc, kā uzsvērusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) lietā Garcia Alva pret Vāciju,[39] efektīva aizstāvība ir iespējama vien tad, ja personai un tās advokātam tiek nodrošināta pieeja informācijai – lietas materiāliem, kas pamato tā vai cita lēmuma pieņemšanu.[40]

Vairums praktiķu ar “izmeklēšanas noslēpuma” problemātiku kriminālprocesā tā pa īstam pirmoreiz sastopas gadījumos, kad klientam tiek rosināts piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli. Turklāt, pateicoties ECT secinājumiem un norādījumiem, kas tika paustas lietā Miķelsons pret Latviju[41] (skat. tālāk plašāk), normatīvais regulējums [42] šādos gadījumos formāli paredz tiesības iepazīties ar tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots šāds personas brīvību eventuāli ierobežojošs ierosinājums. Tomēr – ar kādu zīmīgu izņēmumu. Proti, vienīgi tiktāl, ciktāl šāda piekļuve neapdraud citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucē kriminālprocesa mērķa sasniegšanu. Tādējādi, attaisnojoties ar “izmeklēšanas noslēpuma” atrunu, pieeja materiāliem praktiski tiek liegta visos gadījumos bez izņēmuma vai arī nodrošināta tik niecīgā apmērā, ka īsti vairs nekļūst skaidrs, kā gan persona var aizstāvēties pret, piemēram, izrakstu no kāda reģistra vai pašam savu dosjē (izdruku no Iedzīvotāju reģistra), kas varbūt bijis satura ziņā jaunums pašam procesa virzītājam. Savukārt par to, ar ko pamatots ierosinājums par apcietinājuma piemērošanu, tajā skaitā, ar ko tiek pamatotas aizdomas, ka persona varētu būt izdarījusi vienu vai otru noziedzīgu nodarījumu, ziņas sniegtas vis netiek.

Vērtējot “izmeklēšanas noslēpuma” būtību un tā aizsardzības izpratni Latvijas tiesību sistēmā, nedrīkstētu piemirst ECT viedokli, kas savulaik tika sniegts lietā Miķelsons pret Latviju.[43] Atgādinot lietas pamatā esošos apstākļus, 2010. gadā Kārlim Miķelsonam tika piemērots drošības līdzeklis – pirmstiesas apcietinājums –, to pienācīgi nepamatojot un liedzot personai iespēju pienācīgi iepazīties ar lietas materiāliem, kas bija apcietinājuma piemērošanas pamatā. Latvijas amatpersonu atteikuma pamatā, kā jau labi paredzams, bija “izmeklēšanas noslēpuma” atruna. ECT vērsa uzmanību uz to, ka personai sniegtā informācija bija tikai faktu izklāsts, kas pamatots ar krimināllietā esošajiem pierādījumiem, tāpēc, ECT ieskatā, personai faktiski bija neiespējami šos apgalvojumus atspēkot, nenodrošinot pienācīgu iespēju ar šiem pierādījumiem iepazīties.[44]

Lietā Miķelsons pret Latviju ECT norādīja, ka izmeklēšanas efektivitātes nolūkos var būt nepieciešams daļu informācijas turēt noslēpumā, lai novērstu to, ka aizdomās turētie varētu radīt šķēršļus jaunu pierādījumu ieguvei, tomēr šī mērķa īstenošana nav veicama uz aizstāvības rēķina.[45] Turklāt ECT arī uzsvēra, ka, izvērtējot apcietinājuma piemērošanu, nodrošināms pušu līdztiesības princips, kā arī personai ir jābūt tiesībām iepazīties ar izmeklēšanas materiāliem, kam piemīt nozīme lēmuma likumības novērtēšanai.[46]

Minētais spriedums ir zīmīgs tajā aspektā, ka ECT atzina “[..] izmeklēšanas noslēpuma būtisko nozīmi izmeklēšanas efektivitātes nodrošināšanā tās sākumstadijā, tomēr Tiesas ieskatā izmeklēšanas lietas materiāliem, ar kuriem tiek pamatota pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas nepieciešamība, būtu jābūt savlaicīgi pieejamiem arī aizstāvības pusei”.[47]

Apsūdzības pusei liedzot pirmstiesas procesa laikā pieeju materiāliem un iespēju ar tiem iepazīties, tiek ierobežotas tās tiesības apsūdzošus vai, piemēram, kāda drošības līdzekļa piemērošanas pamatā esošus argumentus vispār atspēkot. ECT šai sakarā bija uzsvērusi – apsūdzētajam ir jānodrošina pietiekamas iespējas iepazīties un zināt jebkurus apgalvojumus un to pamatā esošos pierādījumus, piemēram, policijas un citu institūciju veiktās izmeklēšanas rezultātus.[48]

Būtisks ir ECT paustais apsvērums, ka apsūdzētajam vai tā advokātam nav itin nekāda pienākuma sniegt jelkādas norādes vai pamatojumu tam, kāda iespējamā nozīme aizstāvības nodrošināšanai varētu būt pierādījumiem, kam tiek lūgts piekļūt.[49] Pārfrāzējot – personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir pietiekami lūgt iespēju iepazīties ar lietas materiāliem, nepaskaidrojot, kā tieši tā tiks izmantota aizstāvības nodrošināšanai, lai tamlīdzīgu lūgumu saprātīgi arī būtu pamats apmierināt. Galu galā – arī personas pamattiesības kļūst nenozīmīgas, ja netiek ņemts vērā vispāratzītais princips ubi ius ibi remedium, proti: ja likums piešķir tiesības, tam arī jāparedz, kā šīs tiesības nodrošināt.[50] Bez tiesību aizsardzības līdzekļiem tiesības ir tikai ideāli, solījumi vai deklarējumi, kuriem ikviens var izvēlēties sekot vai nesekot.[51]

Likumdevējs gan it kā esot padomājis, kā šo defektu aizstāt – gadījumos, kad tiek rosināts piemērot drošības līdzekli – apcietinājumu –, nozīmīga loma piemītot izmeklēšanas tiesnesim.[52] Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka “[..] tieši izmeklēšanas tiesnesim ir jārod saprātīgs līdzsvars starp cilvēktiesību aizsardzību un nepieciešamību sabiedrības drošības interesēs ierobežot kādas personas tiesības”,[53] tāpēc nav pieļaujams ierobežot “[..] personas pamattiesības iepazīties ar lietas materiāliem, uz kuriem pamatots apcietinājums, un šis pamattiesību ierobežojums netiek nodots tiesas kontrolei”.[54] Un tomēr – šeit vietā ir jautājums par tamlīdzīgu tiesas kontroles mehānismu efektivitāti. Kā jau norādīts iepriekš, atsevišķi vācu kriminālprocesuālisti uz to raugās visai skeptiski, tostarp salīdzinot izmeklēšanas tiesnesi ar “biļešu kontrolieri teātrī, kas laiž vai nelaiž skatītāju zālē, kur izrāda lugu, kuras saturs kontrolierim pat nav zināms”.[55] Autori atstāj lasītāja ziņā spriest par to, cik šis salīdzinājums ir patiess un vietā.

Šeit jāatgādina, ka pirmoreiz jautājuma vērtēšanai par pieeju lietas materiāliem pirmstiesas kriminālprocesā, ja procesa virzītājs nolēmis ierosināt drošības līdzekļa – apcietinājuma – piemērošanu, Satversmes tiesa pievērsās lietā Nr. 2013-11-01.[56] Kā tolaik atzina prof. Dr. iur. Kristīne Strada-Rozenberga, Kriminālprocesa likuma vispār nav ietvertas nekādas prasības attiecībā uz tiesas kontroles nepieciešamību gadījumos, kad personai pirmstiesas kriminālprocesā tiek ierobežotas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem.[57] Proti, personai nav tiesību šādu lēmumu apstrīdēt vai pārsūdzēt.

Skatot šo lietu, Satversmes tiesa uzsvēra, ka izmeklēšanas tiesnesim adresētajā ierosinājumā piemērot apcietinājumu ietvertajām norādēm uz konkrētiem, ar lietas materiāliem pamatotiem apsvērumiem nav nozīmes, ja personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tiek liegta piekļuve šiem materiāliem. Proti, personai nedz pašai, nedz ar aizstāvja starpniecību nav iespējams pārbaudīt, vai procesa virzītāja sniegtā lietas materiālu interpretācija ierosinājumā par apcietinājuma piemērošanu ir korekta.[58]

Vienlaikus gan konstitucionālā tiesa norādīja, ka, nodrošinot tiesības iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem, ir jāņem vērā “[..] arī sabiedrības intereses uz efektīva kriminālprocesa norisi un nepieciešamība aizsargāt citu personu tiesības”.[59] Tādējādi šī norāde vērtējama kopsakarā ar “izmeklēšanas noslēpuma” piemērošanas būtību. Turklāt Satversmes tiesa uzsvēra, ka “[..] izmeklēšanas noslēpums vai citu personu tiesību aizsardzība nevar kalpot par universālu pamatu tam, lai pirmstiesas kriminālprocesā personai, kad tiek izlemts jautājums par tās apcietināšanu, norādot uz minēto interešu esamību, tiktu atteikta piekļuve visiem lietas materiāliem”.[60]

Mēģinot rast samēru starp “[..] izmeklēšanas noslēpuma saglabāšanu un citu personu tiesību respektēšanu, no vienas puses, un pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu, no otras puses [..]”,[61] personai ir nodrošināma pieeja lietas materiāliem, vienlaikus ievērojot prasību, ka šāda izpaušana nenodara “[..] būtisku kaitējumu citu personu tiesībām (kā, piemēram, sensitīvi personas dati, komercnoslēpums) vai izmeklēšanas interesēm”.[62] Tomēr nedz Satversmes tiesa, nedz arī kāds nav nepārprotami pateicis, kurš tad īsti vērtēs, cik pamatoti katrā konkrētā gadījumā lieguma iepazīties ar lietas materiāliem argumentācija atspoguļo vērtējumu par šo kritēriju piemērošanu. Tādējādi tas šīs Satversmes tiesas atziņas vērš vienīgi deklaratīvās un faktiski neizpildāmās norādēs.

Vienlaikus Satversmes tiesa piemetināja, ka procesa virzītājam ir pienākums organizēt kriminālprocesu un lietas materiālus sakārtot tā, lai uzrādīšanai nepieļaujamie materiāli būtu nošķirami no pārējiem materiāliem. Citiem vārdiem, tas ir jautājums par procesuālo rūpību.

Šeit vietā minēt arī par visdažādākajām neizdarībām, tostarp cilvēktiesību jomā, daudzkārt peltās Krievijas Federācijas regulējumu, kas paredz to, ka, piemērojot apcietinājumu, no krimināllietas tiek izdalīti materiāli, ar ko tiesā vienlīdz lielā mērā tiesības iepazīties arī personas aizstāvim. Tādējādi tiek tiek īstenota “arbitrālā noregulējuma metode”[63] jeb sacīkstes tiesvedības pamats. Tad rodas jautājums, kas ir tik specifisks Latvijas apstākļos, ka ir nepieciešams tik rigidi [64] turēties pie napoleoniskās franču kriminālprocesa skolas.

Izlīdzoties ar tiem tiesību aizsardzības mehānismiem, kas tomēr personām pagaidām vēl ir pieejami, jāatminas arī atsevišķas cilvēktiesību aizsardzības institūcijas, tostarp tiesībsargs, kura kā valsts varas uzrauga īstenotā tiesību aizsardzības mehānisma pamatā ir tiesībsarga kā personas autoritāte.[65]

Tā, piemēram, Tiesībsarga likuma 13. panta 1. punkts paredz tiesības “[..] pieprasīt un saņemt bez maksas no iestādes pārbaudes lietā nepieciešamos dokumentus (administratīvos aktus, procesuālos lēmumus, vēstules), paskaidrojumus un citu informāciju”, taču, kā savulaik jau tas ticis norādīts, “izmeklēšanas noslēpums” liedz arī tiesībsargam – cilvēktiesību sargam – pienācīgi iepazīties ar lietas materiāliem, kam varētu piemist nozīme iespējamu cilvēktiesību pārkāpumu novēršanā.[66] Tas nozīmē, ka vairumā gadījumu “izmeklēšanas noslēpums” netiek piemērots tā, lai sasniegtu kriminālprocesa mērķus, bet gan izmantots, lai ikreiz pamatotu tās vai citas varas izrīcības radītās sekas.

Neizpaužot kriminālprocesa materiālos ietverto informāciju personai, kura ir adresāts procesa virzītāja lēmumam, kas cita starpā pamatots ar lietas materiāliem, pēc tiesībsarga domām, tiek nodrošināts, ka šī persona neietekmē cietušos vai lieciniekus.[67] Tamdēļ, ierosinot piemērot apcietinājumu vai procesuālo piespiedu līdzekli, personai un tās aizstāvim tiek darīta zināma vien tā informācija, ko ierosinājumā pats “[..] procesa virzītājs uzskatījis par nepieciešamu ietvert”.[68] Šai sakarā tiesībsargs precīzi uzsvēra, ka tādā gadījumā iestājas pavisam reāla varbūtība, ka persona un tās aizstāvis tiek maldināti par ziņu patieso apjomu, kas lietā savākts vai kas pēc būtības attiecas uz ierosinājuma saturu. Savukārt tas ir neizbēgams cēlonis kriminālprocesa materiālu vienpusīgai interpretācijai.[69]

Plašā atrunu brīvība, kas procesa virzītājiem darīta pieejama ar vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” saturisko nenoteiktību un likumdevēja gribas neesamību par to, kādās saprāta robežās šī vārdkopa būtu iegrožojama, ir novedis pie tā, ka virknē gadījumu “izmeklēšanas noslēpums” ir nekas cits kā kaitinošs attaisnojums, kura saturam neviens vairs īsti tāpat netic, bet pretoties tam arī nevar.

Kā tolaik norādīja tiesībsargs, alternatīvs un tiesības mazāk ierobežojošs mehānisms būtu individuāla izvērtējuma veikšana katrā konkrētā gadījumā, vērtējot to, vai lietas materiālu, tas ir, “izmeklēšanas noslēpuma” izpaušana faktiski tomēr būtu pieļaujama. Prakses tendences gan liecina, ka šai “individuālā izvērtējuma” aspektā būtiski uzlabojumi nav notikuši; tas ir, varētu apgalvot, ka tāda izvērtējuma veikšana nenotiek vispār. Turklāt jāuzsver, ka šādu izvērtējumu procesa virzītāji vairumā gadījumu nemaz nav spējīgi sekmīgi īstenot, tāpēc secinājums ir nepārprotams – tiesiskā valstī tiesas “[..] ir atzīstamas par efektīvāko mehānismu, kas [..] var konstatēt, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp konkrētās personas tiesībām un sabiedrības interesēm”.[70]

Turpretim Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra savā viedoklī lietā Nr. 2013-11-01 norādīja, ka “[..] kriminālprocesā efektīvas izmeklēšanas nepieciešamība un sabiedrības interešu aizsardzība attaisno to, ka liela daļa no izmeklēšanas gaitā iegūtās informācijas ir izmeklēšanas noslēpums un netiek izpausta, lai aizdomās turētie un apsūdzētie nevarētu ļaunprātīgi mainīt pierādījumu jēgu un saturu, kā arī prettiesiski ietekmēt liecinošās personas”.[71]

Ģenerālprokuratūras ieskatā, procesa virzītājam Kriminālprocesa likuma normās neesot noteikts nedz aizliegums, nedz pienākums iepazīstināt ar lietas materiāliem personu, kurai tiek piemērots apcietinājums.[72] Vienlaikus gan Ģenerālprokuratūra akcentējusi, ka Kriminālprocesa likuma normas “[..] esot jāpiemēro atbilstoši cilvēktiesību prasībām”.[73] Gluži iespējams, ka tā ir tikai refleksija par vēlamo, jo kriminālprocesa realitāte tomēr liecina par ko citu. Proti, ierobežojums iepazīties ar lietas materiāliem, ko efektīvi veicina “izmeklēšanas noslēpuma” atrunas pielietošana, it nemaz neatbilst cilvēktiesību būtībai, jo tas nonivelē tiesības uz aizstāvību tiktāl, ka tās nu vairs līdzinās deklaratīvam un beznozīmīgam vārdu virknējumam, jo personai nav iespēju tās efektīvi īstenot. Varētu pat sacīt tā – vārdkopai “izmeklēšanas noslēpums” raksturīgais satura trūkums arvien vairāk degradē arī tiesību uz aizstāvību saturu. Turklāt, ja reiz “Kriminālprocesa likuma normās neesot noteikts nedz aizliegums, nedz pienākums iepazīstināt ar lietas materiāliem personu”,[74] atkal jāvaicā – kāda tad īsti vispār ir “izmeklēšanas noslēpuma” jēga?

Lai kā tur arī nebūtu, Ģenerālprokuratūras viedoklis kā allaž palika prevalējošais pār tiesībsarga viedoklis. Ievērojot reālijas, tas, protams, nekādi neizbrīna. Tomēr – vai tā drīkstētu būt tiesiskā valstī? Citiem vārdiem sakot, Ģenerālprokuratūras ieskatā, tiesībsarga viedoklim ir vien rekomendējoša nozīme. Par to iespēja pārliecināties praksē ir bijusi arī vienam no šī raksta autoriem, tiesas sēdē uzklausot prokurora viedokli par pieteiktajiem lūgumiem: “Papildus attiecībā par pārstāvju iepriekšējā tiesas sēdē norādīto, ka iesniedzamie dokumenti nav tulkojami valsts valodā, uz ko ir norādījis arī Tiesībsargs, varu paskaidrot, ka, ievērojot Tiesībsarga atzinuma rekomendējošo raksturu, Ģenerālprokuratūra nolūkā nodrošināt vienotu un likumdevēja gribai atbilstošu Kriminālprocesa likuma normu piemērošanu, vērsās Tieslietu ministrijā, lūdzot sniegt ministrijas viedokli par Tiesībsarga atzinumā norādīto. [..] Tieslietu ministrijas ieskatā aizskartās mantas īpašniekam ir pienākums iesniegt dokumentus attiecībā uz mantas likumīgo izcelsmi valsts valodā vai ar notariāli apliecinātu tulkojumu.”[75] Savukārt tas raisa jau nākamo jautājumu – ja reiz prokuratūra sevi pozicionē kā tiesu varas institūciju, kamdēļ tad tā tiesību normu iztulkošanas un tiesībsarga viedokļa apšaubīšanas jautājumos tik naski vēršas pie izpildvaras pārstāvjiem – Tieslietu ministrijas. Norādītais ir tikai viens no lēruma piemēru, kas uzskatāmi parāda dažādu valsts varas institūciju pašidentificēšanās problēmas, neorientējoties savu funkciju ņudzeklī.

Šai sakarā nevar nepakavēties pie profesora Kārļa Dišlera [76] kādreiz paustā viedokļa, ka “[p]areizi izveidotā, kulturālā sabiedrībā tiesībām un pienākumiem vajadzētu atrasties ciešā kopsakarībā un balstīties uz kopēja morāliska pamata [..]”,[77] taču tādā sabiedrībā, kur “[..] dominē stiprākā vara un stiprākā tiesības [..]”,[78] jeb, K. Dišlera vārdiem izsakoties, pirmatnējā sabiedrībā šāda izpratne vēl nemaz nav izveidojusies. Attiecinot šo domu uz “izmeklēšanas noslēpuma” problemātiku, atkal manāms jau autoru iepriekš konstatētais fenomens – “izmeklēšanas noslēpums”, neatrodoties savstarpējā tiesību un pienākumu līdzsvarā vai simetrijā, patiesībā kompensē lēmumu pieņēmēju arvien sarūkošās kvalitātes.[79] Demokrātija nav tikai vairuma vara – lai gan, nenoliedzami, tā ir demokrātijas esence, tomēr lēmumi, tostarp likumi, kas nonāk pretrunā ar cilvēktiesībām, nav demokrātiski, pat tad, ja tiem ir vairākuma atbalsts.[80]

Lietā Nr. 2013-11-01 citstarp tika aplūkots arī līdzvērtīgu iespēju princips (līdztiesības un sacīkstes princips) kā viens no taisnīgas tiesas elementiem, kas ietver arī pamattiesības uz lietas izskatīšanu sacīkstes procesā. Pušu līdzvērtīgu iespēju princips prasa, lai katrai pusei tiktu dota saprātīga iespēja sniegt argumentus savā lietā tādos apstākļos, kas to nenostāda ievērojami sliktākā situācijā salīdzinājumā ar otru pusi. Tādējādi abām pusēm - gan apsūdzībai, gan aizstāvībai – būtu jābūt iespējai iepazīties ar otras puses argumentiem un savāktajiem pierādījumiem, kā arī tos komentēt.[81] Tieši tādā veidā, kā šī problēma jau tikusi atrisināta Krievijas Federācijā.

Domājams, ka lasītājam jau būs tapis skaidrs – “izmeklēšanas noslēpums” līdzvērtīgu iespēju principa izpausmes pirmstiesas kriminālprocesā padara visai iluzoras, tādējādi minēto Satversmes tiesas atziņu vēršot par kārtējo velto cerību par kriminālprocesa jābūtību. Jāuzsver, ka procesa virzītāja norādītā lēmuma motivācija, kas rodama lietas materiālos balstītos apsvērumos, ir tikai paša procesa virzītāja sniegta (turklāt – nereti arī subjektīva) lietas materiālu interpretācija, kas tos var atspoguļot vienpusīgi un selektīvi. Un tieši tāpēc personai būtu pamats prasīt iepazīties ar materiālu oriģināliem, nevis informāciju par tiem vai to pārstāstu. Pietiekami precīzas un pilnīgas informācijas trūkums ir vērtējams kā efektīvas aizstāvības šķērslis.[82]

Tomēr šim viedoklim, līdztekus Ģenerālprokuratūras nostājai, ir diezgan daudz oponentu. Piemēram, ticis norādīts, ka “izmeklēšanas noslēpuma” izpaušana varot pārkāpt citu personu, it īpaši cietušo personu, pamattiesības uz krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu.[83] Ievērojot jau iepriekš minēto, Ģenerālprokuratūras un Tieslietu ministrijas ciešā alianse cilvēktiesību jautājumos īsti vairs neizbrīna.

Jāuzsver, ka lieta Nr. 2013-11-01 tomēr neviesa skaidrību, vai “izmeklēšanas noslēpuma” esība būtu vērtējama kā Satversmē nostiprināto pamattiesību aizskārums. Proti, Satversmes tiesas ieskatā, aizskārumu personas tiesībām rada nevis pats “izmeklēšanas noslēpuma” esības fakts, bet gan tas, kādiem mērķiem tā tiek pielietota, tas ir, normas piemērošanas prakse.[84] Tomēr šai atziņai pilnā mērā varētu piekrist vienīgi tad, ja tie būtu atsevišķi prakses gadījumi, tomēr šobrīd tā jau ir sistēma. Un, ja tā ir sistēma, tad problēma ir pulka vien nopietnāka. Citiem vārdiem sakot, viss atkal atduras tiesību piemērotāju personālijās. Un tas, droši vien, rosina domāt, ka būtu nepieciešams precīzs normatīvais regulējums, kas neradītu patvaļīgas interpretācijas iespējas.

Bez atbilstošas normatīvi paredzētas, detalizētas procedūras (kuras šobrīd nav) un institucionāli nošķirtas kontroles nav iespējams runāt par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu.[85] Turklāt atbilstošu institucionālo kontroles iespēju izveidošana būtu vienīgais veids, kādā iespējams nodrošināt to, ka procesa virzītāji ikkatrā situācijā izvērtētu “izmeklēšanas noslēpuma” piemērošanas samērīgumu un pamatotību ar eventuālo tiesību uz aizstāvību ierobežojumu.

[1] Barak A. Foreword: A judge on judging: The role of a supreme court in a democracy. Harvard Law Review, Vol. 116, 162, (2002–2003), 2002, p. 21.

[2] Aleksandrs Hamiltons (Alexander Hamilton, 1755–1804) – jurists, ekonomists, pirmais Amerikas Savienoto Valstu finanšu ministrs, viens no ASV konstitūcijas autoriem.

[3] Barak A. Foreword: A judge on judging: The role of a supreme court in a democracy. Harvard Law Review, Vol. 116, 162, (2002–2003), 2002, p. 29.

[4] Hamilton A. The Federalist Papers: No. 78. Available at: https://guides.loc.gov/federalist-papers/text-71-80#s-lg-box-wrapper-25493470 [aplūkots 2021. gada 1. novembrī].

[5] Skat. plašāk: Bolick C. The Proper role of “Judicial Activism”. Harvard Journal of Law & Public Policy, Vol. 42, No. 1, 2018, p. 4.

[6] Sal. Barak A. Foreword: A judge on judging: The role of a supreme court in a democracy. Harvard Law Review, Vol. 116, 162, (2002–2003), 2002, p. 30.

[7] Kongruence – saskaņotība, atbilstība. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 413. lpp.

[8] Jānis Purgalis (1869–1934) – latviešu jurists, vēlāk advokāts un notārs, izglītojies Maskavas Universitātē (1892–1896), Satversmes sapulces un 1. Saeimas deputāts. Skat. plašāk: Liepiņš E. Maskavas latviešu vakari. Fraternitas Moscovensis. 1870–1920–1970. Sidneja: Mintis Pty. Ltd., 1970, 88.–89. lpp., 160. lpp.

[9] Vispārējās debates par Satversmes I daļu. IV. Sesijas 5. sēde, 1921. gada 28. septembris. Debatē referents Jānis Purgalis.

[10] Sal. Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 15. lpp.

[11] Skat. plašāk: Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra spriedumu lietā Nr. 2006-12-01 “Par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam”, 7. punktu.

[12] Sal. Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 21., 25. lpp.

[13] Turpat, 28. lpp.

[14] To apliecina ne tikai nacionālajā līmenī risināmie pamattiesību aizsardzības jautājumi, bet arī ārvalstu pētnieku un tiesībzinātnieku viedokļi.
Skat. plašāk: Jurista Vārds Par cilvēktiesību situāciju Latvijā. Jurista Vārds, 2021. gada 2. februāris, Nr. 5 (1167), 33. lpp.;
Matule S. Tiesībsargs: cilvēktiesības Latvijā nav iznīcinātas. Jurista Vārds, 2021. gada 24. augusts., Nr. 34 (1196), 6.–11. lpp.;
Līce K. Cilvēktiesības nav egocentrisms, valsts nav Laimes lācis. Jurista Vārds, 2021. gada 16. februāris, Nr. 7 (1169), 24.–26. lpp.;
Loeffler J. Human rights treaties promised a better future. Why did they fail? Pieejams: https://www.washingtonpost.com/outlook/human-rights-treaties-promised-a-better-future-why-did-they-fail/2018/12/20/bfd843ec-ffc0-11e8-83c0-b06139e540e5_story.html [aplūkots 2021. gada 11. novembrī];
Freedman R. Failing To Protect: Systemic weaknesses within the UN human rights machinery. Pieejams: https://www.universal-rights.org/blog/failing-to-protect-systemic-weaknesses-within-the-un-human-rights-machinery/ [aplūkots 2021. gada 11. novembrī].

[15] Skat. plašāk: Rodiņa A. The Legal Person before the Constitutional Court. “Central and Eastern European Legal Studies”, 2015, No. 1, p. 105.

[16] Turpat.

[17] Satversmes tiesas 2008. gada 23. septembra spriedums lietā Nr. 2008-01-03 “Par Ministru kabineta 2007. gada 8. maija noteikumu Nr. 312 “Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 13. septembra noteikumos Nr. 712 “Kārtība, kādā piešķir valsts atbalstu ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai un nosaka finansiāli atbalstāmās kvotas biodegvielai”“ 4. punkta par finansiāli atbalstāmo kvotu biodīzeļdegvielas ražošanai 7 813 953 litri – lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajai sabiedrībai “Latraps” (LV58503007191) un 3 255 814 litri – akciju sabiedrībai “Baltic Holding Company” (LV40003558603) atbilstību Biodegvielas likuma 8. panta pirmajai daļai un likuma “Par akcīzes nodokli” 8. panta ceturtās daļas 1. punktam”, 17.2. punkts.

[18] Skat. plašāk: Satversmes tiesas 2008. gada 23. septembra spriedums lietā Nr. 2008-01-03, 17.2. punkts.

[19] Leonīds Golovko (Леонид Витальевич Головко, 1967) – tiesību zinātņu doktors, profesors, M. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte Juridiskās fakultātes Kriminālprocesa, tieslietu un prokuroru uzraudzības nodaļas vadītājs.

[20] Skat. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. IV. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279915-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-iv-izmeklesanas-noslep/ [aplūkots 2021. gada 8. novembrī].

[21] Turpat.

[22] Skat. plašāk arī: Rusanovs E. Rietumeiropas vēsturiskās kriminālprocesa doktrīnas evolūcijas nekonsekvences un problēmas Latvijā. Grāmatā: Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva. Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums. Redkol. priekšs. K. Strada-Rozenberga. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 394. lpp.

[23] Sal. Головко Л. Дознание и преварительное следсвте в уголовном процесс Франции. Москва: [b.i.], 1995, c. 30–33.

[24] Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra spriedums lietā Nr. 2006-12-01 “Par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam”, 14. punkts.

[25] Rusanovs E., Skutele S. Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 17. lpp.

[26] Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra spriedums lietā Nr. 2006-12-01 “Par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam”, 14. punkts.

[27] Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra spriedums lietā Nr. 2006-12-01 “Par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam”, Saeimas atbildes raksts.

[28] Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra spriedums lietā Nr. 2006-12-01 “Par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam”, 12.3. punkts.

[29] Mednis M. Prokuratūra: tiesu vara vai izpildvara. Jurista Vārds. 2007. gada 23. janvāris, Nr. 4 (457).

[30] Skat. plašāk: Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra spriedumu lietā Nr. 2006-12-01 “Par Prokuratūras likuma 1. panta pirmās daļas, 4. panta pirmās daļas, 6. panta trešās daļas, 22. panta un 50. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 58., 82., 86. un 90. pantam”, 10. punktu.

[31] Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 25. lpp.

[32] Turpat.

[33] Skat. vairāk: Rozenberga–Strada K. Krimināltiesības: tiesiskā drošība krimināltiesībās un kriminālprocesā. Grāmatā: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti. 2015–2020. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021, 16.–17. lpp.;
Rusanovs E., Skutele S. . Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 52. lpp.
Rusanovs E. Turpinot par iebildumiem jautājumos, kas skar tiesu kompetenci apsūdzības trūkumu novēršanā. Jurista Vārds, 2015. gada 14. jūlijs, Nr. 27 (879), 22.–31. lpp.

[34] Skat. plašāk: Prokuratūras likuma 2. panta punktus.

[35] Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 167. lpp.

[36] Sal. Šteiners K., Siliņa B. Augstākā matemātika. I. Algebras elementi, vektori. Rīga: Zvaigzne ABC, 1997, 57. lpp.

[37] Skat. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija spriedumu lietā Nr. 2011-21-01 “Par Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta trešajam teikumam”, 11.3. punkts.

[38] Līce K. Cilvēktiesības nav egocentrisms, valsts nav Laimes lācis. Jurista Vārds, 2021. gada 16. februāris, Nr. 7 (1169), 24.–26. lpp.

[39] 2001. gada 13. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Garcia Alva pret Vāciju.

[40] Sal. 2001. gada 13. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Garcia Alva pret Vāciju, para. 42.

[41] 2015. gada 3. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Miķelsons pret Latviju.

[42] Skat. Kriminālprocesa likuma 60.2 panta trešās daļas 1. punktu.

[43] 2015. gada 3. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Miķelsons pret Latviju.

[44] Turpat, para. 79.

[45] Turpat, para. 80.

[46] Turpat, para. 75.

[47] Skat. plašāk: Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā “Miķelsons pret Latviju”. Pieejams: https://juristavards.lv/zinas/267535-eiropas-cilvektiesibu-tiesa-pasludina-spriedumu-lieta-mikelsons-pret-latviju/ [aplūkots 2021. gada 22. septembrī].

[48] Sal. 2001. gada 13. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Garcia Alva pret Vāciju, para. 41.

[49] Turpat.

[50] Skat. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedumu lietā Nr. 2004-06-01 “Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 220. un 222. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam”, 21. punktu.
Skat. arī: Priekulis J. Efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis pret likumu. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 20. lpp.

[51] Priekulis J. Efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis pret likumu. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 37. lpp.

[52] Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmumu “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”, 16.3. punkts.

[53] Turpat.

[54] Turpat.

[55] Satzger H. Rolle des Richter im Ermittlungsverfahren in Deutschland und Frakreich; Jung H., Leblois-Happe J., witz C. (Hrsg). 200 Jahre Code d’instruction criminelle – Le bicentenaire du Code d’instruction criminelle. Baden-Baden: 2010. S. 93.

[56] Skat. Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmumu “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”.

[57] Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmumu “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”, pieaicinātās personas – Kristīnes Stradas-Rozenbergas – viedoklis.

[58] Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmumu “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”, 16.1. punkts.

[59] Turpat, 16.2. punkts.

[60] Turpat, 16.2. punkts.

[61] Turpat, 16.2. punkts.

[62] Turpat, 16.2. punkts.

[63] Rusanovs E. Patvaļas aizliegums kriminālprocesā. Grāmatā: Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Ā. Meikališas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015, 170.–187. lpp.
Skat. arī: Смирнов А. В. Модели уголовного процесса. Санкт-Петербург: Наука: Альфа, 2000, с. 10.

[64] Rigids (no latīņu val. – rigidus) – stīvs, sastindzis, nelokāms. Sal. Latviešu konversācijas vārdnīca, 142. burtnīca. Rīga: A. Gulbja grāmatu izdevniecība, 1938, 36208. šķirklis.

[65] Skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2007. gada 14. decembra lēmums lietā SKA-679/2007, 10. punkts.

[66] Ļaut tiesībsargam iepazīties ar krimināllietas materiāliem tiesībsargājošās iestādes grib nelabprāt. Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/news/lv/laut-tiesibsargam-iepazities-ar-kriminallietas-materialiem-tiesibsargajosas-iestades-grib-nelabprat [aplūkots 2021. gada 24. septembrī]. Skat. arī: Latvijas Republikas tiesībsarga gada ziņojums, 100. lpp. Pieejams: https://www.tiesibsargs.lv/uploads/content/legacy/Tiesibsarga%20gada%20zinojums_2011.pdf [aplūkots 2021. gada 24. septembrī].

[67] Skat. Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmumu “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”, pieaicinātās personas – tiesībsarga – viedokli.

[68] Turpat.

[69] Turpat.

[70] Priekulis J. Efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis pret likumu. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 179. lpp.

[71] Skat. Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmumu “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”, pieaicinātās personas – Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras – viedokli.

[72] Turpat.

[73] Turpat.

[74] Turpat.

[75] 2021. gada 1. novembra tiesas sēdes protokols krimināllietā Nr. [..]. [autora E. Rusanova personiskais arhīvs].

[76] Kārlis Dišlers (1878–1954) – latviešu jurists, valsts darbinieks, Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes dekāns.

[77] Dišlers K. Pienākuma elements tiesībās. Rīga: A. Gulbja grāmatu spiestuve, 1937, 452. lpp.

[78] Turpat.

[79] Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. III “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums). Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279853-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-iii-izmeklesanas-nosle/ [aplūkots 2021. gada 13. novembrī].

[80] Skat. plašāk: Priekulis J. Efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis pret likumu. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 120. lpp.

[81] Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmums “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”, 11. punkts.

[82] Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmumu “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”, pieaicinātās personas – Kristīnes Stradas-Rozenbergas – viedoklis.

[83] Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmums “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01” pieaicinātās personas – Tieslietu ministrijas – viedoklis.

[84] Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmumu “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”, 17. punkts

[85] Skat. arī: Priekulis J. Efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis pret likumu. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 39. lpp., 98. lpp.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties