7. Februāris 2022 17:12
Domnīca / eseja
XVII. Nobeigums
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Dana Gorina
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā

II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir

III. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums) 

IV. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna

V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess

VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess

VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi

VIII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – kriminālprocesa reforma

IX. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – pēcreformas periods

X. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole

XI. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (turpinājums)

XII. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (nobeigums)

XIII. “Izmeklēšanas noslēpums” mūsdienās – kā starpdisciplināru nozaru strīdus priekšmets?

XIV. “Izmeklēšanas noslēpums” Eiropas Cilvēktiesību tiesas perspektīvā

XV. “Izmeklēšanas noslēpums” Eiropas Cilvēktiesību tiesas perspektīvā (turpinājums)

XVI. Daži apsvērumi par ierobežojumiem iepazīties ar krimināllietas materiāliem ASV praksē

 

 

Iezīmējot pirmstiesas kriminālprocesā sastopamo problēmjautājumu loku, kas saistāms ar “izmeklēšanas noslēpuma klauzulas” pielietošanas īpatnībām, autori sākotnēji izvirzīja hipotēzi, ka īstenībā vārdkopai nav nedz īstu vēsturisku sakņu, nedz arī teorētiski doktrināras izcelsmes.[1] Vēl vairāk – par domstarpības neraisošu vārdkopas satura definējumu nav spējis izšķirties arī likumdevējs, tādā kārtā paverot teju neizsmeļamas iespējas šo vārdkopu instrumentalizēt atbilstoši valsts varas nesēju katrreizējai izpratnei par lietderīgumu un efektivitāti, nespējot atteikties no šīs klauzulas universālās pielietojamības un tūlītējā procesuālā izdevīguma.[2] Būtībā gan publikācijā aplūkotie jautājumi reducējami līdz mēģinājumam izprast, ko īsti nozīmē tiesības uz informāciju kriminālprocesā.

Vairumā gadījumu personas mērķis, pieprasot krimināllietas materiālus, ir visai vienkāršs – tā vēlas īstenot savas tiesības uz aizstāvību, zināt pret sevi vērsto aizdomu saturu un aizstāvēties pret tām. Kā tapa noskaidrots, šis princips ir zināms vismaz kopš 1206. gada.[3] Turklāt šāda mērķtiecīga un efektīva virzība uz krimināltiesisko attiecību taisnīga noregulējuma panākšanu būtu uzsākama jau kriminālprocesa agrīnajās stadijās, personai sniedzot paļāvību tiesībām uz taisnīgu tiesu (plašākā nozīmē – visu procesu), jo jau “[..] sākotnējā procesuālā nepietiekamība var padarīt prettiesisku visu procesu kopumā”.[4] Latvijas kriminālprocesu norisē vērojamās tendences, efektivitātes nodrošināšanai piedēvējot teju vai prevalējoši imperatīvu raksturu iepretim citām ne mazāk būtiskām procesa garantijām, tostarp – tiesībām iepazīties ar krimināllietas materiālos esošu informāciju –, gan nedod pamata nostiprināties tamlīdzīgai paļāvībai. Savukārt tāds secinājums visai drūmos toņos iekrāso citādi cerīgo ainu, ka patlaban dzīvojam cilvēktiesību attīstības un to aizsardzības nodrošināšanas laikmetā;[5] proti, lai gan šobrīd civilizētā kriminālprocesā vairs nesastapt neglīti skanošā slepenības principa vārdu, tā būtība vairāk vai mazāk nemainīga palikusi “izmeklēšanas noslēpuma” ietērpā.

Kā jau tika minēts, vēsturiski kriminālprocesa atklātības un slepenības principu praktiskie un teorētiskie aizmetņi meklējami jau kanoniskajā inkvizīcijas procesā, 12.–13. gadsimta mijā pāvestam Innocentam III baznīcas tiesībās nostiprinot formulu: “Tam, pret kuru tiek veikta izmeklēšana, ir jābūt klāt [..] un viņam ir jāpaziņo par izmeklējamām aizdomām, lai viņam būtu iespēja aizstāvēties: jāatklāj ne tikai liecības, bet arī liecinieku vārdi, [..] ir jāiesniedz likumiskas ierunas un iebildumi par pierakstiem: lai netiktu veicināta: apspiešana ar bezkaunības vārdu, apmelojot,: un iebildumu izslēgšana par bezkaunību, nepatiesi liecinot.”[6] Turpmākajos gadsimteņos šī nostādne kanoniskajā kriminālprocesā arvien nostiprinājās, tādēļ pilnīgi pašsaprotami arī Jauno laiku inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā tika atzīta nepieciešamība informēt apsūdzēto, par ko tas tika turēts aizdomās un kādi pierādījumi bija inkvizitora rīcībā.[7] Savukārt ar “slepeno izmeklēšanu” vēsturiskajā inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā saprata to, ka ziņas par procesu un tā norisi netiek izpaustas, atklātas vai darītas zināmas publikai, tas ir, ziņas par procesu ļaudīm tika darītas zināmas vien Tiesas dienā, pasludinot spriedumu, savukārt apsūdzētajam jau pirms tam bija zināms gan aizdomu saturs, gan dota iespēja atspēkot izteikto apsūdzošo pieņēmumu. Tāds skatījums – atklātība pret apsūdzēto, bet slepenība pret publiku – līdz ar to sašķoba izplatīto mītu, ka kontinentālās Eiropas pirmstiesas kriminālprocess vēsturiski esot “inkvizīcijas process” ar tam piemītošo slepenību, tā attaisnojot arī vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” eksistenci mūsdienu kriminālprocesuālā noregulējuma apstākļos.

Skaidrojums tam, kāpēc ziņu izpaušana apsūdzētajam par savāktajiem pierādījumiem nekādi netika uzskatīta par apdraudējumu lietas izmeklēšanas gaitai un neraisīja nekādus iebildumus,[8] galvenokārt meklējams ar Karolīnas [9] iedibināto kriminālprocesuālo kārtību noteiktajā tiesneša pienākumā vispusīgi vest un izmeklēt lietu, tā vienlaikus pildot visas procesuālās funkcijas: apsūdzības, aizstāvības un tiesas spriešanas.[10] Tiesnesis, raudzīdamies uz izskatāmo lietu no trim dažādiem skatupunktiem, pats no sevis nekādi nevarēja noslēpt, ko tas jau iepriekš zināja, tādējādi izslēdzot “izmeklēšanas noslēpuma” piesaukšanas nepieciešamību materiālās patiesības izzināšanas procesā un apliecinot – starp mūsdienu izpratni par “izmeklēšanas noslēpumu” un inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesam piemītošo slepenību nepastāv nekāda acīmredzama kontinuitāte.

Neraugoties uz to, ka slepenība pret apsūdzēto vismaz jautājumā par iespēju “ieskatīties izmeklējumā” jeb pieeju lietas materiāliem tolaik nebija sastopama,[11] vēsturiskais inkvizīcijas (izmeklēšanas) process tomēr izpelnījās pamatotas 18. un 19. gadsimta krimināltiesvedības kritiķu iebildes; visupirms jau par to, ka vienā (“normālā”) cilvēkā vienlaicīgi nav iespējams apvienot trīs dabiskas un pašsaprotamas tiesvedības funkcijas. Vismaz tā ir viena no izplatītākajām 19. gadsimta sākuma kriminālprocesuālistu versijām par inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa trūkumu cēloni. Taču tikai sākotnēji varētu šķist, ka šī atziņa bija cerīga. Risinot šo viegli pamanāmo trūkumu, 19. gadsimta kontinentālās Eiropas iekšpolitisko un ārpolitisko norišu rezultātā (galvenokārt – lūkojot savienot 1789. gada Lielās Franču revolūcijas rezultātu ar inkvizīcijas procesa daudzu gadsimtu laikā nostiprinātajām tradīcijām) attīstījās jauktā sistēma,[12] atbilstoši kuras būtībai iepriekšējā izmeklēšana tika pakļauta inkvizīcijas (izmeklēšanas) principam, bet iztiesāšana – akuzācijas (sacīkstes) principam –, tādējādi mainot arī kriminālprocesuālo funkciju sadalījumu.[13]

Šīs pārmaiņas būtiski izpaudās jaunu kriminālprocesa pamatprincipu, tajā skaitā atklātības un slepenības principu, ieviešanā. Noplokot 19. gadsimta revolucionārajai eiforijai, valsts varas nesēji tomēr atskārta, ka tās interesēs veikta kriminālprocesa lielākais drauds patiesībā ir informācijas iegūšana, refleksija par to, apstrāde un izmantošana, ko veiktu profesionāls advokāts kā neatkarīgs aizstāvības funkcijas realizētājs.[14] Tas atspoguļojās arī tobrīdējās izpratnes pozitivizēšanā jautājumā par “iepriekšējās izmeklēšanas slepenību”. Līdz ar to aizstāvības piekļuve pirmstiesas izmeklēšanas materiāliem arvien palika būtiski ierobežota, lai gan aizstāvja iesaistīšana pirmstiesas kriminālprocesā kopš 19. gadsimta beigām pakāpeniski tika paplašināta. Diemžēl tas nenotika Latvijā starpkaru periodā.

Jebkurā gadījumā, Jauno laiku inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa “[..] virskundzība ir atstājusi neizdzēšamas pēdas kontinentālā kriminālprocesā”,[15] tajā skaitā arī tiesību sistēmā, kādu izvēlējās veidot jaundibinātās Latvijas valsts likumdevējs, proti, ievērojot iepriekš spēkā esošās tiesības un tās atbilstoši pārveidojot nacionālas valsts interesēm,[16] un kādu ir mēģinājis veidot likumdevējs periodā pēc neatkarības atjaunošanas.[17] Līdz ar to starpkaru perioda kriminālprocesa doktrīnā atklātības un slepenības principu mijiedarbība kriminālprocesā joprojām tika saprasta kā pakāpe, kādā ierobežojama “nepiederošu personu un/vai pušu pielaišana kriminālprocesā”.[18] Apsūdzētajam un tā aizstāvim tā nozīmēja neko citu kā neiespējamību “būt klāt pie visiem izmeklēšanas darbiem un uz vietas ieskatīties pašā izmeklējumā”,[19] tajā skaitā liedzot iespēju sniegt juridisko palīdzību apsūdzētajam izmeklēšanas darbībās vai apmeklēt pēdējo apcietinājumā atrašanās vietā utt. Pārsteidzīgi gan būtu šādā teorētiskā un praktiskā nostādnē balstīt uzskatu, ka šo anahronisko starpkaru periodā sastopamo slepenības principa izpausmi iepriekšējā izmeklēšanā mūsdienās aizstātu “izmeklēšanas noslēpuma klauzula” patlaban sastopamajā izpratnē. Par to liecina izmeklēšanas tiesnesim kā institucionālas tiesas pārstāvim piemītošās vadošās lomas nozīme un būtība iepriekšējas izmeklēšanas organizēšanā starpkaru perioda kriminālprocesos.[20] Proti, gluži kā iepriekš izmeklēšanas tiesnesis turpināja būt neitrāls arbitrs – to saprotot izteiksmē, kas tradicionāli tiesneša lomai tika piedēvēta klasiskajā inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesā. Tomēr tas arī apliecina, ka permanentajai valsts varas fobijai no sacīkstes principa iepriekšējā izmeklēšanā izsenis piemitusi izšķirīgā nozīme, nosakot visdažādākos ierobežojumus procesā iesaistītājai personai iepazīties ar lietā esošajiem materiāliem, bet patiesībā – meklējot arvien jaunus ieganstus nepieļaut profesionāla aizstāvja iesaisti pirmstiesas kriminālprocesā taisnīgā sacīkstes procedūrā.[21] Būtiskas izmaiņas kontinentālās Eiropas kriminālprocesā pakāpeniski izvērtās 20. gadsimta laikā jau pēc Otrā pasaules kara (1939–1945), ko mūslaikos mēdz dēvēt arī par mūsdienu vēstures sākumpunktu.

Autori diemžēl ir pārliecinājušies, ka pusgadsimtu ilgušais ideoloģiskais un tiesiskais pārrāvums Latvijas tiesību sistēmas virzībā uz kontinentālās Eiropas kriminālprocesa tiesību tradīciju īstenošanu izskaidro arī to, kāpēc mūsdienu Latvijas kriminālprocesā “izmeklēšanas noslēpums” procesu veicošajām amatpersonām šķiet kas absolūti pašsaprotams un procesuāli iederīgs. Proti, līdzīgi funkcionālie robi aizstāvības īstenošanai iepriekšējā izmeklēšanā identificējami ne tikai starpkaru perioda, bet arī padomju kriminālprocesā, proti, profesionāls aizstāvis tika pielaists tikai pēc iepriekšējās izmeklēšanas pabeigšanas, jo “[a]izstāvis, kurš labi orientējas procesuālās likumdošanas smalkumos, varēja novest pie procesa aizkavēšanās, kā arī tādu spriedumu pasludināšanas, kuros netika ņemti vērā proletariāta diktatūras apstākļi.”[22] Šādam juridiskajam ietvaram uzticīgi kalpoja bieži ekspluatētā atruna par procesā iesaistītās personas dalību izmeklēšanas darbībās kā kavēkli “patiesības noskaidrošanai”.[23] Padomju kriminālprocesuālajā doktrīnā bija sastopams arī uzskats, ka “[l]ikums piedod iepriekšējās izmeklēšanas datu izpaušanas aizliegumam fakultatīvu raksturu, jo ne katrā lietā šāds aizliegums ir nepieciešams.”[24] Praksē šo fakultatīvo raksturu pilnīgi aizēnoja formāli neatkarīgā izmeklētāja diskrecionārā vara izlemt jautājumu par izpaužamās informācijas apjomu, skaidrojot, ka “[a]izliegums izpaust iepriekšējās izmeklēšanas datus nedod iespēju ieinteresētām personām [..] kavēt ātru un vispusīgu lietas izmeklēšanu”.[25]

Jau vēlāk, reāli nenorobežojoties no padomju perioda kriminālprocesa arhetipa kā svešas kriminālprocesuālās ideoloģijas elementa,[26] aktuāls tā arī nekļuva jautājums par atklātuma ierobežošanas principu pirmstiesas kriminālprocesā. Tiesību sistēmas un tiesību normu piemērotāju apziņas pakāpeniskā transformācija no sociālistisko tiesību saimes uz kontinentālās Eiropas tiesību loku pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas nenovēršami radīja jūtamas viedokļu atšķirības par kriminālprocesa jābūtību un izmantojamo jēdzienu saturu, kuras cēlonis galvenokārt bija meklējams kultūrā, valodu zināšanās, iegūtās izglītības saturā. Turklāt tas veicināja vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” pakāpenisko ielauzīšanos attiecīgās nozares profesionāļu žargonā, lai gan pat vēl tobrīd nedz normatīvi, nedz doktrināri tai netika piešķirta juridiska jēdziena, institūta vai kategorijas iedaba. Jāatgādina, ka jau kriminālprocesuālā noregulējuma reformēšanas periodā tika uzsvērts – “[m]ateriāli, uz kuriem pamatota prasība piemērot apcietinājumu, iespēju robežās uzrādāmi aizstāvībai, lai tā varētu tos atspēkot [..]”,[27] jo “[..] procesa virzītājam ir jārespektē sabiedrības tiesības saņemt informāciju un jāprot godprātīgi to sabalansēt ar personas goda un cieņas un izmeklēšanas interešu aizsardzības nepieciešamību”.[28]

Vēsturiski nosacītā atsvešinātība no vispārējo tiesību principu izpratnes un doktrinārajām atziņām likumdevējam gan laupīja vajadzīgo modrību, tādējādi pieļaujot, ka brīvo nišu konceptuāli jauna regulējuma izveidei par atklātību pirmstiesas izmeklēšanā jeb par tiesībām iepazīties ar krimināllietā esošajiem materiāliem ieņēma iepriekš normatīvi nenostiprināta un teorētiskos apsvērumos nebalstīta vārdkopa.[29] Tādējādi tiklab padomju kriminālprocesā praktisko pieredzi guvušo profesionāļu leksikā dominējošā izpratne par vārdkopu “izmeklēšanas noslēpums”, kā Krievijas Federācijas prezidenta 1997. gada 6. marta dekrēts Nr. 188 “Par konfidenciālās informācijas saraksta apstiprināšanu”,[30] kurā vārdkopa normatīvā līmenī tika pirmoreiz nostiprināta, radīja visus nepieciešamos priekšnoteikumus, lai tā taptu ieviesta arī Latvijas kriminālprocesuālajā noregulējumā 2005. gada 1. oktobrī.[31]

Taču, likumdevējam piešķirot normatīvu spēku skanīgajam eifēmismam “izmeklēšanas noslēpums”, ar ko bija iecerēts ne vien aizstāt slepenības principu, bet arī izskaust pirmstiesas kriminālprocesa efektivitātes “kavēkļus”, faktiski gan tika piemirsts, ka jebkuras tiesību normas darbības efektivitāte būtu nosakāma atbilstoši noteiktiem objektīviem un subjektīviem apstākļiem, kas attiecināmi gan uz pašām tiesībām, gan to realizācijas sfēru, tādējādi mijiedarbība starp tiesisko priekšrakstu un tās piemērotājiem vai adresātiem būtu normas efektivitātes mēraukla.[32] Turklāt “izmeklēšanas noslēpuma” problemātiku padziļina ne vien īstas vēsturiskās izcelsmes neesība, bet arī atziņa, ka daudz vieglāk ir definēt to, kas pavisam noteikti nav “izmeklēšanas noslēpums”,[33] tādējādi apliecinot, ka valodas jēdzienu uzurpācija veiksmīgi ir ļāvusi šo vārdkopu te pielīdzināt absolūtam liegumam iepazīties ar lietas materiāliem, te uzskatīt to par “krimināllietā esošajiem materiāliem”.[34]

Secinājums, ka Latvijas kriminālprocesā vārdkopai “izmeklēšanas noslēpums” piemīt divējāda un pat visai atšķirīga nozīme, vienā gadījumā to ļauj saprast kā informāciju, kas jau ir izmeklētāja vai procesa virzītāja rīcībā un tikusi atbilstoši nostiprināta lietas materiālos, bet citā – informāciju, kuru pats procesa virzītājs vēl nemaz kriminālprocesā nav ieguvis, bet kas katrā ziņā būtu iegūstama, lai sasniegtu kriminālprocesa mērķi. Tas savukārt ir pamats atzīt arī to, ka īstenībā šī vārdkopa nepakļaujas definēšanai – skaidru robežu noteikšanai, kas to ļautu nošķirt no citiem līdzīgiem apzīmējumiem vai terminiem.[35] Jēdzieniskā nevienprātība, kas rodas, procesu veicošajām amatpersonām piemirstot par valodas lietojumu kā “divvirzienu ceļu”, kurā valodas lietotājs ne tikai to interpretē, bet, izmantojot valodu, sagaida noteiktu rīcību no sarunas partnera jeb no izteikuma adresāta, savukārt sekmē arvien jaunu un visai būtisku atkāpju pieļaušanu no procesā iesaistītās personas tiesībām.[36]

Attaisnojot hipotētisko nepieciešamību aizsargāt “izmeklēšanas noslēpumu”, to pretnostatot tiesībām iepazīties ar izmeklēšanas laikā iegūtajiem materiāliem vēl pirmstiesas kriminālprocesā, tam piedēvēti trīs leģitīmie mērķi: “[..] neapdraudēt citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucēt kriminālprocesa mērķa sasniegšanu.”[37] Lai arī tāds viedoklis atzīts Satversmes tiesas judikatūrā, būtisks ir norādījums, ka piekļuve lietas materiāliem nodrošināma tiktāl, ciktāl “šāda piekļuve neapdraud citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucē kriminālprocesa mērķa sasniegšanu”.[38] Tādējādi arī konstitucionālā tiesa “izmeklēšanas noslēpumu” tomēr nav atzinusi par universālu pamatu tam, lai pirmstiesas kriminālprocesā personai jebkurā gadījumā tiktu atteikta piekļuve visiem lietas materiāliem.[39] Tas apliecina, ka šādām jēdzieniskām manipulācijām kriminālprocesā nebūtu atvēlama vieta, jo nav pieļaujams tūlītēji prezumēt, ka visi krimināllietā esošie materiāli ir “izmeklēšanas noslēpums”, pašmērķīgi liedzot tos izsniegt personai.[40]

Tas gan nozīmē, ka tieši normatīvajā regulējumā būtu jārod konsenss, ka vienīgais racionālais risinājums būtu eliminēt vārdkopu “izmeklēšanas noslēpums” no procesa virzītāju leksikas patlaban tai raksturīgajā izpratnē, paredzot iespēju vien izņēmuma gadījumos (piemēram, noziedzīgi nodarījumi pret valsti, terorisma gadījumi u.tml.) un sevišķi svarīgu iemeslu dēļ noteikt prasību neizpaust to vai citu informāciju, turklāt vien situācijās, kad patiešām konstatējams – informācijas izpaušana varētu radīt reālu apdraudējumu konkretizētām un identificētām sabiedrības interesēm. Savukārt, kamēr likumdevējam (plašākā nozīmē) vēl lāgā nav pieņemama doma par pilnīgu atteikšanos no slepenības principa pirmstiesas kriminālprocesā, ko maskē pazīstamā vārdkopa, tad vienprātība vismaz būtu panākama jautājumā par to, ka “izmeklēšanas noslēpums” nedrīkstētu nozīmēt neko citu kā ziņu nesniegšanu citām personām par brīdi un veidu, kādā procesam nepieciešamās ziņas iecerēts iegūt, bet tam nekādā veidā nenozīmējot liegumu pēc tam, kad ziņas jau iegūtas un procesuāli nostiprinātas, personai ar tām iepazīties.[41]  

Tuvāk pievēršoties “izmeklēšanas noslēpuma” saturam un piemērošanas nepieciešamībai (tas ir, mērķiem) praksē, konstatējamais taisnīga kriminālprocesa garantiju trūkums ir vēl jo manāmāks, ko apliecina, piemēram, personām un to aizstāvjiem adresēti procesa virzītāja atteikumi ļaut iepazīties ar iepriekš veiktās izmeklēšanas darbības atspoguļojošiem dokumentiem, būtībā atzīstot, “[..] ka procesā iesaistītās personas brīvs nepiespiests vārdu plūdums pēc tā fiksēšanas protokolā kļūst par “izmeklēšanas noslēpumu””.[42]

Īpaša aktualitāte vārdkopai “izmeklēšanas noslēpums” piemīt procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, kad no pamatlietas atsevišķi izdalītajiem materiāliem tiek noteikts “izmeklēšanas noslēpuma” statuss, vairumā gadījumu liedzot personai ar tiem pilnā apmērā iepazīties pat pēc lūguma izteikšanas procesa virzītājam. Šeit gan būtu jāpiekrīt uzskatam, ka “[..] ir pamats apšaubīt, vai izmeklēšanas noslēpums var kalpot par pamatojumu turpināt ierobežot personai tiesības zināt pierādījumus, uz kuriem balstās secinājumi par mantas noziedzīgu izcelsmi vai saistību ar noziedzīgu nodarījumu”,[43] jo, galu galā, “[..] uzsākot procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, izslēdzot visas sapratīgās šaubas, ir pierādīts, ka manta ir noziedzīgi iegūta. Tāpēc personām vairs nav iespēju ietekmēt jau iegūtos un nostiprinātos pierādījumus”.[44] Diemžēl šim teorētiskajam uzskatam izpaliekot bez izpausmēm praksē, daudz tuvāka īstenībai ir atziņa, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas procesa kārtībā izskatāmajām lietām piemītošo savdabīgo pierādīšanas prasību dēļ “izmeklēšanas noslēpums” nereti kļūst par absolūtu aizliegumu jēgpilni izmantot savas procesuālās tiesības, jo, lai persona varētu aktīvi piedalīties pierādīšanā, tai jābūt iespējai ne tikai iesniegt savus pierādījumus, bet arī atspēkot oponenta norādes.[45] Turklāt “izmeklēšanas noslēpuma” kontekstā zīmīga ir nepieciešamība pirmstiesas kriminālprocesu īstenot efektīvi, kas nekādi neparedz šī mērķa sasniegšanu “[..] uz būtisku tiesību uz aizstāvību ierobežojumu rēķina”,[46] jo pienācīgas piekļuves nodrošināšana lietas materiāliem ir procesuālās līdztiesības garantija, kas vienlīdz lielā mērā attiecināma arī uz pirmstiesas procesa norisi.[47]

Patlaban vēl būtu pāragri apgalvot, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pušu līdzvērtīgu iespēju princips tiktu nodrošināts pienācīgā apmērā, jo personas lūgumu par iespēju iepazīties ar lietas materiāliem arvien izlemj pats procesa virzītājs, pēc būtības – lietas dalībnieks un procesuālais oponents [48] –, kuram likumdevējs turklāt ir uzticējis tiesības pieņemt lēmumu par to, kādā apmērā šāda atļauja būtu piešķirama. Savukārt Satversmes tiesā izcīnītais kompromiss – iespēja procesa virzītāja atteikumu par iepazīšanos ar lietas materiāliem pārsūdzēt rajona (pilsētas) tiesā, kas izskata procesu par noziedzīgi iegūtu mantu,[49] – pēc būtības tomēr nerisina “izmeklēšanas noslēpuma” radīto problēmu, jo lemt par to, vai vispār rādīt lietas materiālus un, ja jā, tad kādā apmērā, arvien tiek atstāts procesa virzītāja ziņā.[50] Turklāt likumdošanas tendences liek vaicāt, cik ilgi vēl šādai kārtībai būs “pavēlēts dzīvot”, ņemot vērā, ka kārtējā diskutablā Kriminālprocesa likuma grozījumu iecere,[51] acīmredzami nerēķinoties ar konstitucionālās tiesas viedokli, paredz atteikties no iespējas pārsūdzēt tiesā procesa virzītāja lēmumā noteiktos ierobežojumus vai varbūtējo liegumu iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem. Piedāvātajā Kriminālprocesa likuma 627. panta ceturtās daļas redakcijā būtībā joprojām tiek rosināts saglabāt klauzulu, ka procesa virzītājs objektīvu apsvērumu, proti, nepieciešamības nepieļaut pierādījumos minēto personu pamattiesību apdraudējumu, aizsargāt sabiedrības intereses un neapdraudēt kriminālprocesa mērķu sasniegšanu drīkst lietas materiālus neuzrādīt.[52] Citiem vārdiem, tas nozīmē neko citu kā mīņāšanos uz vietas, atstājot paša procesa virzītāja ziņā izlemt šo “objektīvo nepieciešamību”. Praksē gan tas nozīmēs, ka diemžēl nesaprātīgais likuma piemērotājs šādu “objektīvo nepieciešamību” ar lielu varbūtību saskatīs līdzīgā veidā, kā tas bijis līdz šim.

Turklāt likumprojekta anotācijā norādītais izcēlums, proti, ka “[..] nav pieļaujams, ka tiesa pieņem lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu, pamatojoties uz tādiem pierādījumiem, kas nav pieejami lietas dalībniekiem [..]”,[53] visdrīzāk paliks vien cēls likumdevēja reveranss, pie kā varēs apelēt advokāti tiesā, reālam juridiskam ietvaram šai jautājumā jau atkal izpaliekot. Viena no autoru praksē iegūtā pieredze liecina, ka nereti tiesā apelēt pie likumdevēja gribas ir visnotaļ bezcerīgs pasākums.

Šāda racionalitātē nebalstītu tiesību normu izstrāde apliecina konsekventu likumdevēja vēlmi arvien lielāku uzticību piešķirt ne-tiesas izmeklēšanas un prokuratūras iestāžu darba rezultātiem, nevis neatkarīgam institucionālas tiesas arbitram,[54] ko apliecina tendenciozā paļaušanās uz procesa virzītāju prasmi izlemt, vai ļaut personai iepazīties ar lietā esošajiem materiāliem, “[..] nodrošinot pierādījumos minēto personu pamattiesību apdraudējuma nepieļaušanu, sabiedrības interešu aizsardzību un neapdraudot kriminālprocesa, no kura izdalīti materiāli, mērķa sasniegšanu”.[55]

Pagaidām gan risināt domstarpības starp kriminālprocesu veicošajām amatpersonām un personām, kas pamatoti lūgušas piekļuvi materiāliem, ir teju nepaveicams uzdevums, jo faktiski iztrūkusi izpratne par tiesībām uz taisnīgu tiesu (plašākā nozīmē – uz taisnīgu kriminālprocesu) atbilstošu pieeju, kad ikkatrā situācijā, kad saņemts informācijas pieprasījums par krimināllietas materiālos esošu informāciju, procesa virzītājs ņemtu vērā pieprasītāja procesuālo statusu, tiesību apjomu un tiesiski aizsargāto interešu raksturu, iespējamo vai jau notikušo tiesību aizskārumu, kā arī to lietā esošās informācijas apjomu, kas personai jau ir zināms. Turklāt šī uzdevuma izpildi apgrūtina arī tas, ka vienu vai otru vienu vai otru norišu, tajā skaitā – procesu par noziedzīgi iegūtu mantu –, pamatošanai izmantojot tradicionālo atsauci uz “ārvalstu pieredzi”, likumdevējs selektīvi papildinājis Latvijas regulējumu ar dažādiem institūtiem un juridiskiem mehānismiem, kuru saturam gan pēcgalā ir visai attāla saistība gan ar šīm “ārvalstu” tiesību sistēmām, gan ar Latvijas konstitucionālām vērtībām un kontinentālajā Eiropā nostiprināto cilvēktiesību saturu.[56]

Slepenība kriminālprocesā, kas saistāma ar izmeklēšanā vēl esošu lietu, ir sastopama ne vien pie mums, bet arī citviet, tostarp – Amerikas Savienoto Valstu praksē –, tomēr tam, kā it pamatoti sagaidāms, nav nekādas saistības ar Latvijā pazīstamo vārdkopu “izmeklēšanas noslēpums”. Vēl jo vairāk – pieprasot iespēju iepazīties ar lietas materiāliem, personai ir paredzēta iespēja lūgt tiesas kontroli pār procesuālo tiesību īstenošanas likumību.[57] Tas pats sakāms arī par procesiem in rem jeb par iespējami noziedzīgi iegūtā konfiskāciju, kad, pastāvot zemākam pierādīšanas standartam, nemainīgi tiek uzsvērta nepieciešamība ievērot procesuālos pamatprincipus, kas kaut daļēji atsvērtu kriminālprocesam raksturīgo garantiju, piemēram, “[..] pierādīšanas ārpus saprātīgām šaubām, tiesības uz aizstāvību, nevainīguma prezumpcijas ievērošanas, tiesību atspēkot [šos apgalvojumus]”,[58] neesamību vai nepietiekamību.[59]

Katrā ziņā tāda “[..] kārtība, kad apsūdzība pati mēģina novērtēt neizpaustās informācijas nozīmi aizstāvības nodrošināšanai un izsvērt to ar sabiedrības interesēm paturēt informāciju noslēpumā[..]”,[60] nevar tikt uzskatīta par saskanīgu ar tiesībām uz taisnīgu tiesu. Tādējādi mūsdienu kontinentālās Eiropas kriminālprocesa modelī prevalējošā paradigma ir nepārprotama – nedz policijas, nedz prokuratūras rīcība, atrunājoties ar “izmeklēšanas noslēpumu” kā iemeslu lietas materiālu neizpaušanai, nebūtu atstājama ārpus tiesas kontroles tvēruma.[61]

Jāatzīmē gan, ka izpratne par arbitrālā noregulējuma metodi [62] pirmstiesas kriminālprocesā, izlemjot jautājumu par apcietinājuma piemērošanu, arī gluži nav pavirzījusies uz priekšu. Proti, ar “izmeklēšanas noslēpuma” problemātiku kriminālprocesā bieži jāsastopas arī tajos gadījumos, kad personai tiek rosināts piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, formāli pat paredzot tiesības iepazīties ar tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots šāds personas brīvību eventuāli ierobežojošs ierosinājums. Praksē absolūtā vairumā gadījumu, attaisnojoties ar “izmeklēšanas noslēpuma” atrunu, pieeja materiāliem tiek liegta vai arī nodrošināta tik niecīgā apmērā, ka īsti vairs nekļūst skaidrs, kā gan tie vispār būtu izmantojami aizstāvībai.

Šajā aspektā būtisku ieguldījumu Latvijas kriminālprocesuālā noregulējuma salāgošanā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem devusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) judikatūra, kas ir visai nepārprotama: “[..] izmeklēšanas lietas materiāliem, ar kuriem tiek pamatota pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas nepieciešamība, būtu jābūt savlaicīgi pieejamiem arī aizstāvības pusei”.[63] Tādos gadījumos “[..] tieši izmeklēšanas tiesnesim ir jārod saprātīgs līdzsvars starp cilvēktiesību aizsardzību un nepieciešamību sabiedrības drošības interesēs ierobežot kādas personas tiesības”,[64] tāpēc nav pieļaujams, ka “[..] šis pamattiesību ierobežojums netiek nodots tiesas kontrolei”.[65] Tādējādi Latvijas situācijā – gan apcietinājuma piemērošanas un procesu par noziedzīgi iegūtu mantu norises gadījumos, gan vērtējot “izmeklēšanas noslēpuma” mantras piesaukšanu citos gadījumos – arbitrālās metodes ierobežotā funkcionalitāte ir visai nosacīts šķērslis policijas un prokuratūras darbību ierobežošanai, to daudz drīzāk ļaujot salīdzināt ar skeptisko izsacījumu par speciālo tiesnesi par tiesas kontroli izziņā Vācijā kā “biļešu kontrolieri teātrī, kas laiž vai nelaiž skatītāju zālē, kur izrāda lugu, kuras saturs kontrolierim pat nav zināms”.[66]

Iespējams, daļēji šī problēma ir saistāma ar apstākli, ka mūsdienās vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” saturs un skaidrojums savdabīga juridiskās akulturācijas procesa rezultātā drīzāk meklējams ārpus kriminālprocesuālās dimensijas, ieviešot Krievijas tiesību sistēmai raksturīgo izpratni principiāli citā tiesību jomā, proti, informatīvajās tiesībās, kas gan ievērojami atšķiras no Rietumos sastopamā šīs tiesību jomas satura.[67] Tādējādi Kriminālprocesa likuma 375. pantā ietvertā konstrukcija “izmeklēšanas noslēpums” tiek saprasta divējādi, to pielietojot attiecībā uz dažādu personu loku. Plašākā nozīmē vārdkopa tiek attiecināta uz krimināllietas materiālos esošās informācijas izpaušanu visām personām, proti, sabiedrību kopumā, nosakot to kā ierobežotas pieejamības informāciju un vērtējot kopsakarā ar Satversmes 100. pantā garantētajām tiesībām. Savukārt šaurākā nozīmē – tikai uz šādas informācijas izpaušanu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, kas personas kriminālprocesuālā statusa dēļ aplūkojama Satversmes 92. pantā garantēto tiesību tvērumā.[68] Neprasme šo pielietojamības īpatnību savstarpēji nošķirt Latvijā sastopamo “izmeklēšanas noslēpumu” neļauj viennozīmīgi uzskatīt nedz par kriminālprocesuālo tiesību “institūtu”, nedz arī par administratīvo tiesību “institūtu”.[69]

Tas gan ir nopietns signāls vērtēt, vai normatīvajā regulējumā vispār būtu atvēlama vieta tādām tiesību normām, par kuru saturu un piemērošanas robežām nedz pats likumdevējs, nedz tās piemērotāji nav vienisprātis. Turklāt īpašu bīstamību raisa apstāklis, ka “izmeklēšanas noslēpuma klauzulas” piemērotāju uzskati par cilvēktiesību standartiem un kriminālprocesuālajām garantijām ir fundamentāli atšķirīgi.[70] To demonstrē, piemēram, izpratne par nevainīguma prezumpciju, jo, attaisnojot “izmeklēšanas noslēpuma” nepieciešamību Latvijas kriminālprocesos, izpalikusi atziņas vērtēšana, ka īstenībā tieši cilvēks, kas iesaistīts kriminālprocesā, nevis kādas neidentificētas kriminālprocesa “intereses”, ir aizsargājamas ar šo klauzulu, tostarp uzsverot, ka “[..] žurnālistiem, komentējot vēl izmeklēšanā esošu kriminālprocesu, jāielāgo – pieļaujamo izteikumu robežas nesniedzas tiktāl, ka tie tīši vai netīši var aizskart personas iespējas saņemt taisnīgu tiesu vai graut sabiedrības uzticību tiesu lomai”.[71]

Diemžēl gan jākonstatē, ka Latvijas tiesību zinātnē ir izpalikušas pilnīgi jebkādas diskusijas, cenšoties kaut attāli izprast “izmeklēšanas noslēpuma” būtību, par pareizu pieņemot uzskatu, ka tukšformula “izmeklēšanas noslēpums” galvenokārt ir vērsta uz to, lai pēc iespējas ilgāk pašu procesā iesaistīto personu turētu neziņas miglā par to, kādi pierādījumi ir par pamatu pret šo personu vērstajām aizdomām. Iespējams, kamēr likumdevējs vēl nav izdarījis izvēli par atsacīšanos no “izmeklēšanas noslēpuma” pirmstiesas kriminālprocesā (vismaz tādā nozīmē, kas attiecas uz procesā iesaistīto personu), vērtējot iespējas ļaut personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, iepazīties ar lietas materiāliem, procesu veicošajām amatpersonām būtu vismaz “[..] jāizvairās no pārmērīga formālisma”,[72] tā vietā tiecoties nodrošināt praktiskas un efektīvas, nevis teorētiskas un iluzoras tiesības.[73]

Jāteic gan, ka ne tikai “izmeklēšanas noslēpuma” problemātikas kontekstā, bet arī kriminālprocesa attīstības virzībā kopumā, likumdevējs turpina izlikties nemanām Satversmes tiesas atziņas un vismaz trīs desmitgades ilgušo cilvēktiesību satura attīstības kursu ECT judikatūrā, tādejādi izraugoties iet citu, nevis teorētiskās (ne praktiskās!) kontinentālās Eiropas kriminālprocesa tradīcijās balstīto ceļu. Nav gan zināms, kurp šis ceļš aizvedīs mūsu kriminālprocesu, jo neglaimojošā aina, kas paveras, vētot vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” noslēpumus, ļauj atzīt šo viltus ģenerāklauzulu par fikciju, kas kalpo vienam – valsts varas neremdināmai diskrecionārajai kārei pēc saviem ieskatiem lemt par jebkuru tās uzmanības lokā nonākušo jautājumu. Tas vēlreiz apliecina sākotnēji izvirzītās hipotēzes patiesīgumu, kliedējot jelkādas cerības rast “izmeklēšanas noslēpuma klauzulas” eksistenci attaisnojošu vēsturisko pamatojumu vai vismaz doktrināri teorētisko izcelsmi. Savukārt šie un citi jau iepriekš paustie secinājumi atgādina, ka “[..] ilūziju sagraušana vēl nedod patiesību, bet tikai vēl vienu gabaliņu neziņas, paplašina “tukšo telpu””.[74]

Risinājums, kas šo “tukšo telpu”, ko radījusi “izmeklēšanas noslēpuma klauzulas” nepieciešamības burbuļa plīšana, aizpildītu, ir viens vienīgs – politiskās gribas vektora virziena maiņa. Ignorējot Satversmes tiesas atziņas tādos fundamentālos kriminālprocesa jautājumos kā pušu līdztiesība procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, tiesības uz efektīvu aizstāvības īstenošanu vai uzdrīkstoties pieņemt, ka ECT lemtajam tāpat taču nav nekāda svara, sak’ “[..] da nav jāuztraucas – tur pāris tūkstošus Latvija samaksās, naudas pietiks, jo viņiem jāmaksā kompensācija, ka ir pārkāptas viņu tiesības, ko konstatē [Eiropas] Cilvēktiesību tiesa, bet tās kompensācijas nav tik lielas”,[75] jāatzīst, ka patlaban vēlmes ķerties pie tamlīdzīgu problēmjautājumu sakārtošanas īsti nav nevienam valsts varas nesējam.

Lai gan paust jelkādas prognozes par to, kad šajā aspektā būtu gaidāmas kādas likumdošanas ceļā īstenojamas pārmaiņas, būtu nevietā, skaidrs ir vismaz tas, ka pie varas nokļuvušajiem maz interesējoties par teorētiskām nostādnēm un doktrināriem avotiem,[76] noliedzot vēsturi un ignorējot praksē notiekošo, pāragri vēl būtu arī cerēt uz “izmeklēšanas noslēpuma klauzulas” hipertrofijas mazināšanos pirmstiesas kriminālprocesā. Taisnību sakot, arī jāšaubās, vai tādi lēmumu pieņēmēji, kuri, būdami spējīgi uz liekulīgām manifestācijām,[77] pēcāk pauž it kā sirdsapziņas balss nosacītu nožēlu,[78] maz ir gatavi pieņemt tādus lēmumus, kas pārmaiņas pēc kalpotu indivīdam – cilvēkam ar tam piemītošām un vispārēji atzītām cilvēktiesībām –, nevis apkalpotu kādas anonīmas ļaužu kopas pārnacionālās ekonomiskās intereses.

Jebkurā gadījumā, autori uzdrīkstas apgalvot, ka publikācijā vērtētie jautājumi, kas dažbrīd gan aplūkoti vien garāmejot, beidzot pārtrauks neērto klusumu, kas līdz šim saistījies ar vārdkopu “izmeklēšanas noslēpums”, ļaujot nonākt pie secinājuma, ka “izmeklēšanas noslēpuma” pamatojums meklējams pilnīgi citā dimensijā, proti, tā ir pārāk vaļīgā juridiskā korsete varnešu diskrecionārai varai. Turklāt to neapstrīdami apliecina visa kriminālprocesa vēsture. Tāpat ir visai mazticami, ka izpildvara pēc savas brīvas gribas pati vēlētos šo korseti savilkt ciešāk; acīmredzot – tas būtu jādara likumdevējam. Tādēļ arī šeit vietā ir profesora Paula Minca rezignētais secinājums, ka dažādo valstisko funkciju harmoniskas sadarbības pagrimumam “[..] ir tikai viens šķērslis, kas tam pretojas, proti, gudra varas pašierobežošanās. Jo nekāds valsts pamatlikums, nekāds “Habeas corpus”,[79] galu galā, nevar aizkavēt, ka, piemēram, likumdevējs radušos konfliktu līdz atrisinājumam noved ar speciāliem likumiem.”[80]

[1] Skat. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. I. Vispārīgs ieskats “izmeklēšanas noslēpuma” problemātikā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279651-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-i-visparigs-ieskats-iz/ [aplūkots 2022. gada 26. janvārī].

[2] Turpat.

[3] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. XVI. Daži apsvērumi par ierobežojumiem iepazīties ar krimināllietas materiāliem ASV praksē. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280489-xvi-dazi-apsverumi-par-ierobezojumiem-iepazities-ar-kriminallietas-materialiem-asv-prakse/ [aplūkots 2022. gada 2. februārī].

[4] Pastille K. J., Rusanovs E. Operatīvajās darbībās iegūto pierādījumu izmantošana: problēmas un iespējamie risinājumi. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2003, 41. lpp.

[5] Skat. plašāk: Rodiņa A. The Legal Person before the Constitutional Court. “Central and Eastern European Legal Studies”, 2015, No. 1, p. 105.

[6] Skat. plašāk: Ignor A. Geschichte des Strafprozesses in Deutschland 1532–1846. Von der Carolina Karls V. biz zu den Reformen des Vormärz. Wien: Ferdinand Schöningh, 2002, S. 81.–82.

[7] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. II. “Izmeklēšanas noslēpums” vēsture – ja tāda vispār ir. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279730-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-ii-izmeklesanas-noslep/ [aplūkots 2022. gada 1. februārī].

[8] Sal. Ābers B. Vidzemes zemnieku stāvoklis 19. gs. pirmajā pusē. Rīga: A. Gulbja grāmatu spiestuve, 1936, 199. lpp.

[9] 1532. gada 27. jūlijā pieņemtais materiālo un procesuālo krimināltiesību avots – Constitutio criminalis Carolina jeb Karolīna. Vācijas krimināltiesību un kriminālprocesa kodekss, kas bija spēkā līdz 1870. gadam. Lazdiņš J., Osipova S. Latvijas un Eiropas viduslaiku tiesību vēsturē sastopamie jēdzieni un to skaidrojumi. Otrais un papildinātais izdevums. Rīga: [b. i.], 1998, 31. lpp.

[10] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. II. “Izmeklēšanas noslēpums” vēsture – ja tāda vispār ir. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279730-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-ii-izmeklesanas-noslep/ [aplūkots 2022. gada 1. februārī].

[11] Skat. Karolīnas 47. un 73. paragrāfu.

[12] Tulkens F., Van de Kerchove M. Introduction au droit pénal. Bruxelles: Story-Scientia, 1993, p. 372.

[13] Skat. plašāk: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 153.–155. lpp.

[14] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. III “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums). Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279853-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-iii-izmeklesanas-nosle/ [aplūkots 2022. gada 1. februārī].

[15] Mincs P. Aizstāvība iepriekšējā izmeklēšanā. Latvijas krimināltiesību biedrības dibināšanas sapulcē nolasīts referāts. “Jurists”, 1934. gada janvāris, Nr. 1(53), 1.–8. lpp.

[16] Sal. Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 66. lpp.

[17] Skat.: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VIII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – kriminālprocesa reforma. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280145-viii-vardkopas-izmeklesanas-noslepums-jedzieniskas-nozimes-meklejumi-kriminalprocesa-reforma/ [aplūkots 2022. gada 1. februārī].

[18] Skat. plašāk: Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940, 29.–32. lpp.

[19] Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940, 32. lpp.

[20] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280002-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-v-izmeklesanas-noslepu/ [aplūkots 2022. gada 1. februārī].

[21] Turpat.

[22] Skat. plašāk: Куприянова О. И., atsaucoties uz: Лаговиер Н. Пределы обязательного допущения защиты в советском уголовном процессе. (По поводу ст. 15 проекта УПК). Еженедельник советской юстиции. 1928. № 10, c. 293. Куприянова О. И. В поисках принципов советского уголовного процесса в 20-е годы. Pieejams: https://cyberleninka.ru/article/n/v-poiskah-printsipov-sovetskogo-ugolovnogo-protsessa-v-20-e-gg [aplūkots 2021. gada 10. oktobrī]

[23] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280051-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viizmeklesanas-noslepu/ [aplūkots 2022. gada 1. februārī].

[24] Autoru kolektīvs. Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. Izdevniecība “Avots”, 1986. 201. lpp.

[25] Autoru kolektīvs. Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. Izdevniecība “Avots”, 1986. 200.–201. lpp.

[26] Skat.: Rusanovs E. Rietumeiropas vēsturiskās kriminālprocesa doktrīnas evolūcijas nekonsekvences un problēmas Latvijā. Grāmatā: Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājumā “Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva”. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 393. lpp.

[27] Meikališa Ā., Strada–Rozenberga K. Tiesneša loma apcietinājuma piemērošanā pirmstiesas izmeklēšanā. Jurista Vārds, 2004. gada 3. augustā, Nr. 29 (334), 3. lpp.

[28] Turpat.

[29] Skat.: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VIII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – kriminālprocesa reforma. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280145-turpinajums-viii-vardkopas-izmeklesanas-noslepums-jedzieniskas-nozimes-meklejumi-kriminalprocesa-ref/ [aplūkots 2022. gada 1. februārī].

[30] Указ Президента РФ от 6 марта 1997 г. № 188 “Об утверждении Перечня сведений конфиденциального характера”. Вестник Высшего Арбитражного Суда Российской Федерации. № 5 от 1 мая 1997 г. Законодательство и официальные документы. Собрание Законодательства Российской Федерации. Официальные электронные версии бюллетеней. № 3. Pieejams: https://www.szrf.ru/szrf/docslist.php?md=0&nb=107&year=&issid=1071997005000&div_id=104 [aplūkots 2021. gada 30. novembrī].

[31] 2005. gada 21. aprīļa Kriminālprocesa likums. Latvijas Vēstnesis, 2005. gada 11. maijs, Nr. 74.

[32] Skat. Liholaja V. Par krimināltiesisko normu efektivitāti. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 13. maijs, Nr. 116/118. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/ta/id/43442 [aplūkots 2021. gada 7. decembrī].

[33] Skat. plašāk: Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Kolektīvā monogrāfija – rakstu krājums. Ā. Meikališas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015, 340.–341. lpp.

[34] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280091-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viivardkopas-izmeklesa/ [aplūkots 2022. gada 2. februārī].

[35] Turpat.

[3] Turpat.

[37] Kaija S. Izmeklēšanas noslēpums procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. “Socrates”, 2017, Nr. 2 (8), 20. lpp.

[38] Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmums “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”, 16.2. punkts.

[39] Turpat. Skat. plašāk arī: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. IX. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – pēcreformas periods. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280202-turpinajums-ix-vardkopas-izmeklesanas-noslepums-jedzieniskas-nozimes-meklejumi-pecreformas-periods/ [aplūkots 2022. gada 27. janvārī]

[40] Skat. plašāk: Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 6. novembra spriedums lietā SKA-705/2008, 10. punkts.

[41] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280091-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-viivardkopas-izmeklesa/ [aplūkots 2022. gada 2. februārī].

[42] 2011. gada 18. maija Sūdzība par 2011. gada 6. maija izmeklētāja [..] lēmumu par aizdomās turētā pieteiktā lūguma noraidīšanu kriminālprocesā Nr. 15830200209. [autora E. Rusanova personiskais arhīvs].

[43] Stukāns J. Tiesību pārsūdzēt lēmumu realizācijas problemātika procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. “Socrates”, 2016, Nr. 1 (4), 82. lpp.

[44] Turpat.

[45] Skat.: Meikališa Ā. Kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka tiesiskais statuss un tā problemātika. Jurista Vārds, 2015. gada 31. marts, Nr. 13 (865).

[46] 2003. gada 9. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Shiskov v. Bulgaria, para. 77. Šo principu ECT jau iepriekš bija nostiprinājusi 2001. gada 13. februāra spriedumā lietā Garcia Alva v. Germany, para. 42.

[47] Skat. 2000. gada 16. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Jasper v. the United Kingdom, para. 51. Skat. arī: 2018. gada 18. decembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Murtazaliyeva v. Russia, para. 91.; 2001. gada 13. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Schöps v. Germany, para. 44.

[48] Par to plašāk skat.: Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija spriedums lietā Nr. 2016-13-01 “Par Kriminālprocesa likuma 629. panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam”, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, – Saeimas – viedoklis. Nedz Saeima, nedz Tieslietu ministrija nepiekrita viedoklim, ka prokurors un procesa virzītājs procesā par noziedzīgi iegūtu mantu būtu uzskatāms par procesuālo oponentu.

[49] Skat. plašāk: Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija spriedumu lietā Nr. 2016-13-01 “Par Kriminālprocesa likuma 629. panta piektās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam”.

[50] Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Pārmaiņu laiks kriminālprocesā turpinās – 2018. gada 20. jūnija grozījumi Kriminālprocesa likumā. Jurista Vārds, 2018. gada 14. augusts, Nr. 33 (1039), 10.-21. lpp.

[51] Likumprojekts Nr. 1323/Lp13 “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=1323/Lp13 [aplūkots 2022. gada 3. februārī].

[52] Likumprojekta “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija). Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/1493B4CCDCBD851EC22587DB0029DF4D?OpenDocument [aplūkots 2022. gada 3. februārī].

[53] Turpat.

[54] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. XII. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (nobeigums). Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280315-xii-izmeklesanas-noslepuma-sapratigas-izmantosanas-kontrole-nobeigums/ [aplūkots 2022. gada 2. februārī].

[55] Likumprojekts Nr. 1323/Lp13 “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/1493B4CCDCBD851EC22587DB0029DF4D?OpenDocument [aplūkots 2022. gada 3. februārī].

[56] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. XVI. Daži apsvērumi par ierobežojumiem iepazīties ar krimināllietas materiāliem ASV praksē. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280489-xvi-dazi-apsverumi-par-ierobezojumiem-iepazities-ar-kriminallietas-materialiem-asv-prakse/ [aplūkots 2022. gada 2. februārī].

[57] Everett O. R. Discovery in criminal cases – in search of a standard. Duke Law Journal, Vol. 1964, No. 3, p. 477–517.

[58] State v. Nunez, 129 N.M. 63 (N.M. 1999).

[59] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. XVI. Daži apsvērumi par ierobežojumiem iepazīties ar krimināllietas materiāliem ASV praksē. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280489-xvi-dazi-apsverumi-par-ierobezojumiem-iepazities-ar-kriminallietas-materialiem-asv-prakse/ [aplūkots 2022. gada 2. februārī].

[60] 2019. gada 4. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Sigurður Einarsson and Others v. Iceland, para. 91.

[61] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. X. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280256-turpinajums-x-izmeklesanas-noslepuma-sapratigas-izmantosanas-kontrole/ [aplūkots 2022. gada 2. februārī].

[62] Rusanovs E. Patvaļas aizliegums kriminālprocesā. Grāmatā: Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Ā. Meikališas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015, 170.-187. lpp. Skat. arī: Смирнов А. В. Модели уголовного процесса. Санкт-Петербург: Наука: Альфа, 2000, с. 10.

[63] Skat. plašāk: Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludina spriedumu lietā “Miķelsons pret Latviju”. Pieejams: https://juristavards.lv/zinas/267535-eiropas-cilvektiesibu-tiesa-pasludina-spriedumu-lieta-mikelsons-pret-latviju/ [aplūkots 2021. gada 22. septembrī].

[64] Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmumu “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”, 16.3. punkts.

[65] Turpat.

[66] Satzger H. Rolle des Richter im Ermittlungsverfahren in Deutschland und Frakreich; Jung H., Leblois-Happe J., witz C. (Hrsg). 200 Jahre Code d’instruction criminelle – Le bicentenaire du Code d’instruction criminelle. Baden-Baden: 2010. S. 93.

[67] Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. XIII. “Izmeklēšanas noslēpums” mūsdienās – kā starpdisciplināru nozaru strīdus priekšmets? Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280352-xiiiizmeklesanas-noslepums-musdienas-ka-starpdisciplinaru-nozaru-stridus-prieksmets/ [aplūkots 2022. gada 2. februārī].

[68] Turpat.

[69] Turpat.

[70] Par to skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. XIV. “Izmeklēšanas noslēpums” Eiropas Cilvēktiesību tiesas perspektīvā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280397-xivizmeklesanas-noslepums-eiropas-cilvektiesibu-tiesas-perspektiva/ [aplūkots 2022. gada 2. februārī]; Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. XV. “Izmeklēšanas noslēpums” Eiropas Cilvēktiesību tiesas perspektīvā (turpinājums). Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280464-xv-izmeklesanas-noslepums-eiropas-cilvektiesibu-tiesas-perspektiva-turpinajums/ [aplūkots 2022. gada 2. februārī].

[71] 2007. gada 7. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Dupuis and Others v. France, para. 35.

[72] 2006. gada 9. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Svipsta v. Latvia., para. 136.

[73] 2008. gada 15. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Łaszkiewicz v. Poland, para. 84.

[74] Nīče F. Varasgriba. Mēģinājums pārvērtēt vērtības. Rīga: Intelekts, 2008, 231. lpp.

[75] Tiesu administrācijas rīkotā ekspertu paneļdiskusija “Procesa regulējuma efektivitāte”. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=y37rV8lvCU8. Citēts no: Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 27.–28. lpp.

[76] Skat. plašāk: Лебон Г. Психология социализма. Санкт-Петербург: Макет, 1995, с. 85.

[77] Skat., piemēram: Video: Atklāj Gunāra Astras pieminekli “Nebaidies!”. Pieejams: https://www.delfi.lv/news/national/politics/video-atklaj-gunara-astras-pieminekli-nebaidies.d?id=53970535 [aplūkots 2022. gada 3. februārī]; Nelabvēļi izsvilpj Levita un Bordāna uzrunas Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=tL-DDNyiv6U&ab_channel=Delfi.lv [aplūkots 2022. gada 3. februārī].

[78] Skat., piemēram: Levits atvainojas par cepures nenoņemšanu himnas laikā. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/levits-atvainojas-par-cepures-nenonemsanu-himnas-laika.a439950/ [aplūkots 2022. gada 3. februārī].

[79] Habeas corpus (latīņu val.) – Habeas Corpus Act – Anglijas parlamenta 1679. gadā pieņemts likums, kas noteica kārtību, kādā apsūdzētas personas var tikt arestētas un sauktas pie tiesiskās atbildības. Saskaņā ar šo likumu tiek noteikti tiesiskie pamati, bez kuriem persona nedrīkst tikt arestēta vai saukta pie atbildības

[80] Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 19. lpp.

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties