27. Decembris 2021 12:42
Domnīca / eseja
XI. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (turpinājums)
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Dana Gorina
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā

II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir

III. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums) 

IV. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna

V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess

VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess

VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi

VIII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – kriminālprocesa reforma

IX. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – pēcreformas periods

X. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole

Nav noliedzams, ka nekorekta tiesību normas piemērošana patiešām var radīt tās tvērumā nonākušā subjekta tiesību aizskārumu. Vismaz tā, raksturojot “izmeklēšanas noslēpuma klauzulas” pielietošanu, norādījusi Satversmes tiesa, vienlaicīgi gan uzsverot, ka pats “izmeklēšanas noslēpums” vēl nebūtu atzīstams par pamatlikumam neatbilstošu.[1]

“Izmeklēšanas noslēpuma” kontekstā tomēr būtu objektīvi izvērtējams tas, vai cilvēktiesību aizsardzības būtībai atbilstoša ir reālā šīs tiesību normu piemērošanas prakse. Proti, šīs prakses rezultātā personām gandrīz vienmēr tiek liegtas iespējas iepazīties ar lietas materiāliem. Šāda “loģika” nepārprotami neatbilst Satversmes tiesas atziņām. Jo par pamattiesības aizskarošu tiesību normas piemērošanu būtu jārunā kā par izņēmumu no ierastās prakses. Tomēr “izmeklēšanas noslēpuma” atrunas piemērošana apliecina konsekventu un nelokāmu procesa virzītāju nostāju nepieļaut to, ka persona aizstāvības nodrošināšanai varētu iepazīties ar lietā esošo materiālu. Iepretim tiesību aizskārumam būtu jābūt arī iespējai pret to vērsties. Turklāt, vēloties aizsargāt savas tiesības, tiek uzsvērta tiesību aizsardzības līdzekļu procesuālā nozīme. Proti, ir jānodrošina atbilstoša procedūra, kurā aizskarto tiesību aizsardzība un aizskāruma pamatotības izvērtēšana ir iespējama.[2]

Jautājums par “izmeklēšanas noslēpuma” nepieciešamību un tam piemītošo tendenci ierobežot tiesības uz aizstāvību visnotaļ negaidītā veidā tika aktualizēts arī 2019. gadā, kad Saeimā nonāca rosinājums personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, sniegt patiesas liecības, ja tiesības liecināt tiek izmantotas. Kā iemesls šāda jauninājuma ieviešanai tika uzsvērts tas, ka praksē bieži vien personas pirmstiesas procesā neizmanto savas procesuālās tiesības klusēt vai atteikties liecināt, bet gan izvēlas liecināt, apzināti sniedzot nepatiesas ziņas un maldinot procesa virzītāju, tādējādi pienākums sniegt patiesu liecību jeb nemelot disciplinētu personu, kā arī paātrinātu kriminālprocesa norisi.[3]

Praktizējoši advokāti tolaik norādīja – ja reiz ir tik liela vēlme izskaust melus kriminālprocesā, prasot no aizturētā, aizdomās turētā, apsūdzētā, kurš piekrīt liecināt, teikt tikai patiesību un atklāt pilnīgi visu patiesību, kas var tikt izmantota arī pret viņu, tad “[..] būtu godīgi atcelt izmeklēšanas noslēpumu un arī valsts pārstāvim – izmeklētājam vai prokuroram – aizliegt maldināt personas par procesa virzītājam zināmajiem faktiem un viņu rīcībā esošajiem pierādījumiem, kā arī uzlikt šīm amatpersonām par pienākumu parādīt liecību sniedzējam visus kriminālprocesa materiālus”.[4] Protams, neizbrīna, ka likumdevējs šo praktiķu viedokli, pieņemot regulējuma grozījumus,[5] vērā gan netika ņēmis.

Tomēr, vadoties no pušu līdzvērtīgu iespēju principa jēgas, vienlaikus arī no aizstāvības patiesības paušanas pienākuma būtu atvasināma arī prasība prasība valsts varas pārstāvjiem atturēties no izmeklēšanas negludumu “piesegšanas” ar “izmeklēšanas noslēpumu” atrunu. Likumdevējam to ignorējot, ir pilnīgi skaidrs, kurā virzienā nosliecas arī “taisnīguma” svaru kausi…

Jānorāda, ka arī Eiropas Savienības līmenī tiesības uz informāciju kriminālprocesā, kas turklāt piemīt arī personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ir atzītas par visnotaļ būtiskām. To apliecina norāde, ka, piemēram, aizdomās turētajām vai “[..] apsūdzētajām personām informācija par noziedzīgo darbību, par kuras izdarīšanu viņus tur aizdomās vai apsūdz, būtu jāsniedz nekavējoties un ne vēlāk kā pirms viņu pirmās nopratināšanas”.[6] Pieeja materiāliem, tostarp lietiskajiem pierādījumiem, “[..] būtu jāattiecina arī uz tādiem materiāliem kā dokumenti un vajadzības gadījumā fotogrāfijas un audioieraksti, un videoieraksti”,[7] tādējādi nodrošinot iespēju personai efektīvi īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Pilnīgi skaidrs, ka Latvijai šāda pieeja ir pilnīgs kosmoss.

Turklāt vienīgais pamats šāda iespējama atteikuma pieļaujamībai būtu tad, ja “[..] šāda piekļuve var izraisīt nopietnu apdraudējumu citas personas dzīvībai vai pamattiesībām vai [..] ja atteikums ir [..] nepieciešams, lai nodrošinātu svarīgas sabiedrības intereses. Šādas piekļuves atteikums jāizvērtē attiecībā pret aizdomās turētā vai apsūdzētās personas tiesībām uz aizstāvību, ņemot vērā dažādas kriminālprocesa stadijas”.[8] Būtiska ir arī norāde, ka informācijas un “[..] piekļuves [lietas materiāliem] ierobežojumi būtu jāinterpretē šauri un saskaņā ar [..] principu par tiesībām uz taisnīgu tiesu [..]”.[9] Skaidrs gan, ka, ieviešot šī prasības nacionālajā regulējumā, arī tas viss ieguva “rekomendējošu” nozīmi līdzīgi kā tiesībsarga atzinumi, un jau atkal svarīgām, fundamentālām pamattiesībām tika pavēlēts “ilgi dzīvot”.[10]

Vietā norādīt, ka kriminālprocesā būtiski nošķirt būtu arī subjektu, kas pieprasa informāciju. Tā, kādā lietā [11] persona izpētes nolūkos bija pieprasījusi informācijas – pirmās instances tiesas sprieduma krimināllietā – izsniegšanu un saņēmusi atteikumu, attiecīgi lūdzot Senātu vērtēt jautājumu ne vien par “izmeklēšanas noslēpumu”, bet arī tiesībām uz informāciju. Spriedumā tika atzīts, ka apstāklis vien, ka tiesas spriedums ir viens no krimināllietā esošajiem dokumentiem, pats par sevi nenozīmē, ka tas tāpēc uzskatāms par “izmeklēšanas noslēpumu” – lietā tika pausts viedoklis, kuru gan Senāts noraidīja kā nepamatotu, proti, ka “[..] atklātā tiesas sēdēs izskatītā lietā publiski pasludinātam spriedumam nebūtu jābūt pieejamam sabiedrībai, lai netiktu izpausts izmeklēšanas noslēpums un tādējādi netiktu apdraudēta krimināllietas izskatīšana”.[12] Minētā lieta vismaz kādā aspektā vieš skaidrību, norādot, ka pēc pirmstiesas procesa beigām par “izmeklēšanas noslēpumu” runāt vairs vispār nebūtu pamata.

Vienlaikus, mēģinot rast iespējamos iemeslus, kāpēc liegums iepazīties ar lietas materiāliem, kas pamatots ar “izmeklēšanas noslēpumu”, būtu samērīgs, jāatminas kriminālprocesā itin reāli iespējami gadījumi, kad pieprasītā vai lietas materiālos esošā informācija skar citu personu tiesības datu aizsardzību un aizsargājamo liecinieku atrašanās vietu.[13] Tomēr vēlreiz jāuzsver, ka šis iemesls pats par sevi vēl nav pietiekams, lai “izmeklēšanas noslēpumu” piemērotu atbilstoši tā, ka tas liedz tiesības uz aizstāvību.

Turklāt jautājums par piekļuvi krimināllietas materiāliem dažkārt var kļūt aktuāls arī pēc tam, kad lieta jau sen kā izskatīta, piemēram, ja materiāli ir vērtīgs pētnieciskās vai zinātniskās izziņas materiāls. To ilustrē savulaik strīdīgais jautājums par kādas grāmatas [14] tapšanas laikā pētītajiem krimināllietas materiāliem,[15] kura cita starpā minētā darba autors bija piekļuvis par cietušo atzītās personas datiem. Tiesībsargs, vērtējot šo gadījumu, atzina, ka autors nesamērīgi publiskoja sensitīva rakstura informāciju par reālām, identificējamām un dzīvi palikušām cietušām personām, ignorējot tiesību normās noteiktās prasības.[16]

Tomēr, gribot negribot, ir jāatzīst, ka Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (turpmāk – Direktīva 2012/13/ES)[17] transponēšana, kas minēto Eiropas Savienības tiesībām atbilstošo izpratni būtu ļāvusi ieviest arī Latvijas kriminālprocesā, kārtējo reizi bija izvērtusies par formālu likuma normu grozīšanu, pat nepūloties iedziļināties tajā, ko nozīmē “tiesības uz informāciju kriminālprocesā”. Uz šo trūkumu “izmeklēšanas noslēpuma” problemātikas izvērtējumā savulaik norādīja arī Dr. iur. Aleksandrs Berezins.[19]

Vērtējot Direktīvas 2012/13/ES saturu un pieejas liegumu lietas materiāliem, uzsvērts, ka piekļuvi var atteikt, ja “[..] tā var radīt nopietnu apdraudējumu citas personas dzīvībai vai pamattiesībām vai ja šāds atteikums obligāti nepieciešams, lai nodrošinātu svarīgas sabiedrības intereses, piemēram, ja piekļuve var apdraudēt notiekošu izmeklēšanu vai nopietni kaitēt tās dalībvalsts iekšējai drošībai, kurā notiek kriminālprocess”.[20] Vienlaikus jāatgādina dalībvalstīm noteiktais uzdevums nodrošināt, “[..] lai saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām lēmumu atteikt piekļuvi dažiem lietas materiāliem saskaņā ar šo punktu pieņem tiesu iestāde vai vismaz to var pārskatīt tiesu iestāde”.[21]

Tomēr, lai cik cerīgs arī šķistu Direktīvas 2012/13/ES saturs un mērķis, kura sasniegšanu atbilstoša tās transponēšana nacionālajā regulējumā būtu vienīgi sekmējusi, Latvijas likumdevējs kā allaž tomēr veiksmīgi pamanījās sašaurināt tās tvērumu, zināmas atkāpes no “izmeklēšanas noslēpuma” pieļaujot vienīgi ar brīvības atņemšanu saistīta drošības līdzekļa piemērošanas gadījumā.

Tādējādi viens no būtiskākajiem “izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas piemērošanas iespējamās efektivitātes aspektiem Latvijas kriminālprocesā faktiski vienmēr ticis ignorēts, proti, pienākums veikt pieprasīto ziņu izpaušanas seku un situācijas izvērtēšanu katrā individuālā gadījumā tiek “piemirsts”, tā vietā formāli norādot – šī informācija ir “izmeklēšanas noslēpums”. Un tas tikai vēlreiz apstiprina, kā tā ir fundamentāla (gluži vai paranoidāla) fobija sniegt informāciju, taču tāda kārtība nenovēršami aizskar personas pamattiesības, kuru izpratne vismaz Eiropas Savienības līmenī gandrīz vienmēr bijusi citādāka nekā Latvijā, – saņemt efektīvu aizstāvību un tiesas kontroli pār šādiem gadījumiem.

Izraēlas Augstākās tiesas tiesnesis Ārons Baraks [22] ir norādījis, ka valsts un cilvēktiesību līdzāspastāvēšana ir būtiska katra šī elementa atsevišķai eksistencei, tāpēc cilvēktiesības atspoguļo kompromisu starp valsts vajadzībām un indivīda tiesībām. Turklāt šī kompromisa būtība ir novērst to, ka valsts intereses tiktu upurētas uz cilvēktiesību altāra.[23] Tomēr arī cilvēktiesības nevar tikt upurētas uz valsts interešu altāra.[24] Tomēr izskatās, ka Latvijā personu intereses un tiesības nepārprotami tiek upurētas uz valsts interešu altāra.

Cilvēktiesību – tiesību uz taisnīgu tiesu – būtībai atbilstoša būtu pieeja, kad ikkatrā situācijā, kad saņemts informācijas pieprasījums par krimināllietas materiālos esošu informāciju, procesa virzītājs ņem vērā pieprasītāja procesuālo statusu, tiesību apjomu un tiesiski aizsargāto interešu raksturu, iespējamo vai jau notikušo tiesību aizskārumu, kā arī to informācijas apjomu, kas personai jau ir zināms. Citiem vārdiem, ja procesa virzītājs atsaka piekļuvi lietas materiāliem, personai būtu jābūt iespējai iesniegt sūdzību tiesnesim (Latvijas gadījumā – izmeklēšanas tiesnesim), izmantojot arbitrālo metodi.

Pušu sacīksti kā vienu no taisnīgas tiesas procesa elementiem uzsver arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) 6. panta pirmā daļa: katrai pusei jābūt iespējai ne tikai darīt zināmus pierādījumus, kas nepieciešami viņu argumentu pamatošanai, bet arī zināt un komentēt visus otras puses pierādījumus vai apsvērumus.[25] Procesuālās vienlīdzības nodrošināšana gan apsūdzībai, gan aizstāvībai ir procesuālās kārtības pamatelements.

Citiem vārdiem sakot, kriminālprocesā, tajā skaitā arī pirmstiesas procesa stadijā būtiski personas tiesību aizskaroši jautājumi ir izskatāmi ar arbitrālo metodi, kad visiem dalībniekiem ir pieejams vienāds materiālu apjoms – līdzīgi, kā tas jau patlaban ir arī, piemēram, Krievijas Federācijā. Tādējādi nav pieļaujama dekoratīva tamlīdzīgu aizskārumu piesegšana ar izmeklēšanas tiesneša līdzdalību šādu jautājumu risināšanā. Tas izriet arī no jau minētajiem apsvērumiem, proti, ir nepieciešams nodrošināt līdzvērtīgas iespējas.

Kriminālprocesuālā izpratnē tiesības uz sacīksti nozīmē, ka pusēm tiek nodrošinātas līdzvērtīgas iespējas gan iepazīties apgalvojumiem un otras puses pierādījumiem, gan paust viedokli par tiem.[26] Turklāt apsūdzības uzdevums būtu atklāt aizstāvībai visus pierādījumus, kas viņu ir viņu rīcībā par vai pret apsūdzēto.[27] Protams, ECT nenoliedz, ka kriminālprocesā līdztekus var pastāvēt konkurējošas intereses: valsts drošība, liecinieku apdraudējuma risks, izmeklēšanas metožu aizsardzība iepretim tiesībām uz aizstāvību.[28] Tomēr šo interešu līdzās esība vēl nenozīmē to pārsvaru pār tiesībām uz aizstāvību. Nav noliedzams tas, ka kriminālprocesa efektivitāte pieprasa daļu informācijas kādu laika brīdi turēt slepenībā, novēršot iespēju traucēt jaunu pierādījumu ieguvi vai traucēt efektīvu lēmumu pieņemšanas procesu, tomēr tas nedrīkst liegt vai ierobežot tiesības uz aizstāvību.[29]

Šī principa nozīmi, personai piemērojot apcietinājumu, ir akcentējusi arī profesore Dr. iur. Kristīne Strada-Rozenberga, norādot, ka arī tādā gadījumā darbojas sacīkstes princips jeb pušu līdzvērtīgu iespēju princips starp procesa virzītāju un aizstāvību.[30] Un, nenodrošinot iespēju piekļūt izmeklēšanas dokumentiem, kas satur ziņas, uz kuru pamata procesa virzītājs pieņem kādu lēmumu, šis princips tiek pārkāpts.[31]

Līdzīgi arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir konstatējams viss iepriekš minētais, uzsverot, ka ir jāpastāv arbitrālajai metodei, proti, sacīkstes principam. Tomēr nepilnīga informācija un pieejamības ierobežojumi, aizbildinoties ar “izmeklēšanas noslēpumu”, šī principa izpausmes ierobežo. Turklāt, kā atzīts literatūrā, attiecībā uz mantas izcelsmes pierādīšanu ir jāievēro nevis kriminālprocesa, bet gan civilprocesuālie pierādīšanas standarti, tātad pierādīšanas pienākums ir abām pusēm (arī trešajām personām, ja tādas ir), turklāt tiesai ir “brīvais pierādījumu novērtēšanas princips” (pārliecības veidošanās, kam vairāk ticēt).[32]

Arī autori jau iepriekš šim jautājumam ir pievērsušies, uzsverot, ka, īstenojot civilprocesam raksturīgo sacīkstes principu, “[..] katra puse ir dabiski ieinteresēta maksimāli pierādīt savu pozīciju un maksimāli izkritizēt pretējās puses pierādījumus un argumentus, tā dabīgā ceļā sniedzot trešajai neitrālajai pusei – tiesai – maksimāli daudz informācijas, lai pieņemtu maksimāli objektīvu lēmumu, un tādējādi tiek noskaidrota patiesība”.[33] Turklāt vēlreiz jāatgādina, ka civilprocess, kura elements ir sacīkstes princips un kas būtībā paģēr, ka uzvar tā pozīcija, kas ir vairāk ticama, tiesai “sverot” pierādījumus un izlemjot, kurai pusei visticamāk ir taisnība, “izmeklēšanas noslēpumu” – gluži loģiski – nemaz nepazīst un nevar pazīt.  

[1] Sal. Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmumu “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01”, 17. punkts. Skat. arī: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. X. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280256-turpinajums-x-izmeklesanas-noslepuma-sapratigas-izmantosanas-kontrole/ [aplūkots 2021. gada 23. decembrī].

[2] Priekulis J. Efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis pret likumu. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 27. lpp.

[3] Skat. plašāk: Klusē, bet, ja izvēlies runāt, nemelo: plāno izmaiņas Kriminālprocesa likumā. Pieejams: https://lvportals.lv/skaidrojumi/310758-kluse-bet-ja-izvelies-runat-nemelo-plano-izmainas-kriminalprocesa-likuma-2019 [aplūkots 2021. gada 19. decembrī].

[4] Raisījusies diskusija par patiesību kriminālprocesā. Jurista Vārds, 2019. gada 19. novembris, Nr. 46 (1104), 5.–7. lpp.

[5] 2020. gada 11. jūnija likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”. Latvijas Vēstnesis, 2020. gada 22. jūnijs, Nr. 119C.

[6] 2012. gada 22. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā, OJ L 142, 1.6.2012, p. 1–10 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV); Special edition in Croatian: Chapter 19, Vol. 015, p. 48 – 57.

[7] 2012. gada 22. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā, 31. apsvērums.

[8] 2012. gada 22. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā, 32. apsvērums.

[9] Turpat.

[10] No krievu valodas – приказал долго жить. Izteiciens rodams krievu literatūrā, tostarp satīriskajā 1928. gadā tapušajā Iļjas Ilfa un Jevgēnija Petrova romānā “Divpadsmit krēsli” (oriģ. – Двенадцать стульев).

[11] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 31. janvāra spriedums lietā SKA-255/2019.

[12] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 31. janvāra spriedums lietā SKA-255/2019, 21. punkts.

[13] Sal. 2012. gada 22. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā, 33. apsvērums.

[14] Šeit domāta Andra Grūtupa grāmata “Maniaks”. Rīga: Atēna, 2010.

[15] Šeit domāta grāmatas “Maniaks” tapšanas procesā pētītā krimināllieta Nr. 41202882/K-57/83.

[16] Latvijas Republikas tiesībsarga Jura Jansona 2012. gada 29. jūnija atzinums pārbaudes lietā Nr. 148-5D/2010 “Slēgtas tiesas sēdes materiālu publiskošana un privātās dzīves aizskārums”. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/250545-slegtas-tiesas-sedes-materialu-publiskosana-un-privatas-dzives-aizskarums/ [aplūkots 2021. gada 21. septembrī].

[17] 2012. gada 22. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā, 43. apsvērums.

[18] 2012. gada 22. maija Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā, 43. apsvērums.

[19] Skat. plašāk: Berezins A. Izmeklēšanas noslēpums kriminālprocesā: būtība un jēdziens. Grāmatā: 330. – 341. lpp.

[20] Gratkovska I. Tiesības uz informāciju kriminālprocesā Latvijā. Jurista Vārds, 2014. gada 6. maijs, Nr. 18 (820), 14.-19. lpp.

[21] Turpat.

[22] Ārons Baraks (Aharon Barak, אהרן ברק‎, 1936) – Izraēlas Augstākās tiesas priekšsēdētājs (13.08.1996.–14.09.2006.), Izraēlas valdības tieslietu padomnieks. Savas darbības laikā spriedumos un tiesību zinātnē atbalstījis nepieciešamību līdzsvarot un sintezēt tiesību vērtības spriedumos.

[23] Barak A. The Judge in a Democracy. Princeton and Oxford: Princeton University Press, 2006, p. 83.

[24] Ibid..

[25] Sal. 1997. gada 18. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā spriedums lietā Mantovanelli pret Franciju, para. 33.

[26] 2000. gada 16. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Jasper pret Apvienoto Karalisti, para. 51.

[27] Turpat.

[28] Turpat, para. 52.

[29] Sal. 2001. gada 13. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Garcia Alva pret Vāciju, para. 42.

[30] Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmums “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01” pieaicinātās personas – prof. Dr. iur. Kristīnes Stradas-Rozenbergas – viedoklis.

[31] Sal. Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmums “Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01” pieaicinātās personas – prof. Dr. iur. Kristīnes Stradas-Rozenbergas – viedoklis.

[32] Kūtris G. Noziedzīgi iegūta manta: tiesiskais regulējums un problemātika. Jurista Vārds, 2007. gada 17. aprīlis, Nr. 16 (469).

[33] Sal. Rusanovs E., Lielbriede L. ECT atziņas: mantisko jautājumu risināšana kriminālprocesā. II. Zemāks pierādīšanas standarts, mantai piedēvējot noziedzīgu izcelsmi. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279374-ect-atzinas-mantisko-jautajumu-risinasana-kriminalprocesa-ii-zemaks-pieradisanas-standarts-mantai-pi/ [aplūkots 2021. gada 13. novembrī].
Ar atsauci uz: Ose D. Pierādījumi un pierādīšana civilprocesā. Promocijas darbs. Rīga, Latvijas Universitāte, 2013, 19.–20. lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/bitstream/handle/7/5139/23437-Daina_Ose_2013.pdf?sequence=1 [aplūkots 2021. gada 16. augustā].

patīk
drukāt
 
 
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Satversme 100: Atver Satversmi
Satversme: Esejas
JAUNĀKĀS ESEJAS
JAUNĀKĀS TĒMAS
BIBLIOTĒKA
 
RAKSTI ESEJU
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties