Mūžsenā filozofiskā koncepcija – cīņa starp labo un ļauno – atrodama teju katrā, pat primitīvākajā kāda vēsturiska notikuma atstāstā, apstiprinot, ka visos laikos, cik vien tālu sniedzas cilvēces atmiņa, tās mierīgo dienu ritumam uzglūnējušas visdažādākas nekrietnības un ļaundarības. Šī apziņa, cilvēces saprātam iegūstot humanizētāku veidolu, arvien ciešāk ieaudusies arī kopienas tradīcijās, pieprasot radīt kārtību, kā pret šo ļaunumu aizsargāties. Viena no šādām paražām, kā autori to uzsvēra jau iepriekš, ir prezumētā ļaundara apsūdzēšana, pēdējo pakļaujot degradējošām, taču vienlaikus arī sabiedriski akceptētām vajāšanas procedūrām, lai panāktu ļaundarību izdarījušā pienācīgu sodīšanu.[2] Mūsdienās, iegūstot civilizētākus vaibstus, šī kārtība varbūt arī vairs nešķiet tik dramatiska, tomēr tās galīgais mērķis palicis nemainīgs – ar visu valsts aparātam piemītošo jaudu vērsties pret un vajāt tos, kas uzdrošinājušies nepakļauties vispāratzītajiem noteikumiem. Reizē ar šo konstatējumu autori atstāja neatbildētus vēl dažus jautājumus, kas būtu daudz releventāki mūslaiku kriminālprocesa izpratnei, proti, vērtējumu par šīs vajāšanas jeb, izsakoties atbilstoši publikācijas priekšmeta būtībai, kriminālvajāšanas mērķi un izpratni, pievēršoties tā izcelsmes meklējumiem visupirms starpkaru un pēcāk arī padomju perioda kriminālprocesā, kas nenoliedzami atstājuši savu iespaidu uz mūsdienu Latvijas kriminālprocesu.

Dažādas abstrakcijas pakāpes pamatidejas, kas iemiesotas pamatprincipu saturā, nepieciešamas katrai tiesību zinātnes disciplīnai, tādā kārtā nodrošinot augstāku izejas punktu, no kura varētu atvasināt atsevišķus šīs disciplīnas elementus un argumentēti izskaidrot to eksistences pamatotību.[3] Kriminālprocesa zinātne nav izņēmums no šīs prasības, turklāt, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atvasinātais kriminālprocesuālo tiesību princips[4] nullum judicium, sine lege vēl jo uzskatāmāk apstiprina, ka pienācīga rakstītajās tiesību normās izmantoto jēdzienu izpratne ir viens no pamatnosacījumiem, lai ierobežotu valsts varas iespējamo patvaļu pret kriminālprocesā iesaistīto personu un atturētu varas nesējus no kārdinājuma likumā lasāmos terminus interpretēt atbilstoši mirklīgai nepieciešamībai.[5] Atminoties, ka sākotnēji jābūt precīzai normai un tikai tad iespējama tās precīza piemērošana,[6] jēdziena kriminālvajāšana nozīmei kriminālprocesā būtu atvēlama, ja ne centrālā jēdziena, tad vismaz viena no būtiskāko procesuālo jēdzienu pozīcijām, uz kura tādējādi “iespējams uzbūvēt atsevišķas krimināllietas gaitu un apvienot kriminālprocesā jau izveidojušos institūtus” [7].

Jebkuras pakāpes krimināltiesiski represīva iejaukšanās personas brīvības sfērā starp valsti un indivīdu rada jaunas tiesiskās attiecības un papildu publiskās atbildības uzņemšanās pienākumu, jo “ar šo momentu valsts iespiežas pilsoņa brīvības aplokā, kura neaizkaramību pati valsts ar savām normām pilsoņiem garantējusi.”[8] Turklāt, pat ja personai paveicas un pret to uzsāktā lieta nonāk iztiesāšanā dažu gadu (objektivitātes labad, protams, jānorāda, ka ne visās lietās pirmstiesas kriminālprocess ir tik ilgs) ietvaros, ir arī vairāk nekā skaidrs, ka nedz hipotētiski “sekojošais tiesas attaisnojošais spriedums, nedz pat lietas izbeigšana pirms nodošanas tiesai ļoti bieži nevar dzēst materiālo un morālo kaitējumu, kas personai nodarīts ar pārsteidzīgu un nepamatotu tās iesaistīšanu krimināllietā.”[9] Autori gan arī jau iepriekš atļāvās izteikt prognozi, ka daļēji šo defektu ļautu mazināt apsūdzības raksta kā procesuāla institūta atjaunošana Latvijas kriminālprocesā, tajā ietverot vispusīgu pierādījumu analīzi, proti, relevanto noziedzīgā nodarījuma faktu vērtējumu. [10]

To ievērojot, arī jēdziena kriminālvajāšana izzināšana kļūt jo īpaši aktuāla saistībā ar visos tiesiskās iekārtas pārmaiņu laikos veicamo tiesībpolitisko izvēli par kriminālprocesa arhetipu, kura praktiskā īstenojamībā grūtības nereti sagādā kaut vai tikai izšķiršanās par izmantojamo jēdzienu saturu. Piemēram, kriminālvajāšanas institūta kontekstā zināma izpratnes problemātika tika konstatēta jau starpkaru periodā, secinot, ka “jēdziena “kriminalvajāšana” apzīmēšanai mūsu likumi lieto dažādus terminus, piešķirot tiem acīmredzot vienādu nozīmi.”[11] Ja šai aspektā nepastāv vienprātība jeb ja kriminālprocesuālais noregulējums radīts, balstoties uz kļūdaini izprastām teorētiskām premisām, nav iespējams runāt par ilgtermiņā funkcionējošu efektīvu kriminālprocesu. Šobrīd Latvijas kriminālprocesā atkal sastopamies tieši ar šādas intelektuālas kļūdas sekām – stagnējošu un gausu, teju vai līdz bezgalībai pagarināmu pirmstiesas procesu, visas cerības par pienācīgu kriminālprocesa norisi uzveļot uz krimināllietas iztiesāšanas stadiju gluži kā uz tvaika lokomotīvi, kurai ogļu vietā likumdevējs jaudu piešķir ar nemitīgiem pārgrozījumiem Kriminālprocesa likumā.

Kriminālvajāšanas izpratne un tās veidi aplūkojami ciešā sakarībā ar valsts attīstības pakāpi un tās politisko kārtību, jo, savstarpēji mijiedarbojoties šiem dažādajiem elementiem, pati valsts izstrādā mehānismu, kā cīnīties ar krimināli sodāmiem pārkāpumiem, tajā skaitā izlemjot radīt noteiktas procesuālās stadijas un tām atbilstošas funkcijas, kas piešķirtas konkrētiem subjektiem.

Docents Lotārs Šulcs[12] savulaik apgalvoja, ka kriminālprocesa dinamika izpaužas tādējādi, ka ir iespējams atsevišķi izšķirt šādas procesuālās stadijas: “1. izziņa, kur ierosina kriminālvajāšanu; 2. iepriekšējā izmeklēšana; 3. tiesas izmeklēšana un 4. spriedums”[13]. Vienlaikus pats L. Šulcs arī rakstīja, ka kriminālprocesa teorijā faktiski tomēr neesot skaidrs, kas (tātad – subjekts) un kad (tātad – stadija) uzsākot kriminālvajāšanu, taču šo jautājumu izzināšanai svarīgi esot divi apstākļi.

Pirmkārt, “lai uzsākt[u] kriminālvajāšanu ir vajadzīgi zināmi likumīgi iemesli: a. privātpersonu ziņojumi un sūdzības; b. policijas, valsts vai pašvaldības iestāžu un dienesta personu paziņojumi; c. uzdošanās par vainīgu; d. lietas ierosināšana no prokuratūras puses, un e. lietas ierosināšana pēc izm[eklēšanas] tiesneša paša ieskata”[14]. Savukārt otrs iemesls bija, “lai būtu pietiekošs pamats kriminālvajāšanas uzsākšanai”[15].

Mūsdienu kriminālprocesā tādai izpratnei vienīgi pirmšķietami atbilstu Kriminālprocesa likuma 369. un 370. pantā reglamentētie kriminālprocesa uzsākšanas iemesli un pamats, proti, ziņu iesniegšana vai iegūšana par iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un reālas iespējas pastāvēšana, ka noticis noziedzīgs nodarījums. Taču uzskatīt, ka tas jau vērtējams par kriminālvajāšanas uzsākšanas brīdi, domājams, vēl būtu pārsteidzīgi pat no teorētiskā viedokļa (šobrīd šeit neaplūkojot acīmredzami kļūdaino normatīvo izpratni, ka kriminālvajāšanas uzsākšanas moments it kā esot lēmuma par personas saukšanu pie kriminālatbildības pieņemšana).

Pakavējoties vēl brīdi pie iezīmētās problēmas aktualitātes, jānorāda, ka, vērtējot kriminālvajāšanas būtību, bez ievērības nebūtu atstājams arī Satversmes 30. pants, kas šobrīd noteic, ka “pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu bez Saeimas piekrišanas”, savukārt vēsturiski, tas ir, starpkaru periodā, kura vērtējumam visupirms pievērsīsies arī autori, Satversmes 30. pants bija izteikts šādā redakcijā: “Par noziedzīgu nodarījumu nevar uzsākt pret Saeimas locekli tiesas vai administratīvu vajāšanu bez Saeimas piekrišanas.”[16]

Tādējādi, atbildot uz jautājumu, kas uzskatāms par kriminālvajāšanas (vai tiesas vajāšanas) uzsākšanas brīdi, lai šāda Saeimas piekrišana būtu pieprasāma, komentējošā literatūrā skaidrots, ka mūsdienās “kriminālvajāšanas sākums ir konkrēts brīdis kriminālprocesā, kad attiecībā uz personu tiek pieņemts lēmums par tās saukšanu pie kriminālatbildības. Šis brīdis var būt būtiski attālināts no paša kriminālprocesa sākšanas brīža”[17]. Taču turpat tālāk zinātniskā komentāra autori izsaka šaubas, vai tamdēļ, ka personas kriminālvajāšanas uzsākšana notiek pirmstiesas procesa noslēguma posmā, lai gan kriminālprocesuālajā noregulējumā ir nostiprināti citi mehānismi informācijas ieguvei, dažādiem procesuāliem ierobežojumiem vēl līdz formālai kriminālvajāšanas uzsākšanai, “[..] Saeimas deputātu imunitātes jēgai atbilstošāk nebūtu noteikt Saeimas piekrišanas saņemšanas nepieciešamību jau agrākos kriminālprocesa posmos”[18].

Kā apgalvojuši minētie autori, “uz to zināmā mērā mudina arī fakts, ka jēdziens “uzsākt kriminālvajāšanu” Kriminālprocesa likumos, kuros bija noteikta kriminālprocesa Latvijas pirmajā neatkarības periodā, nebija izprotams identiski šī brīža Kriminālprocesa likumā lietotai terminoloģijai”[19]. Aizrādījums vietā, taču uz šī jautājumu risināšanu iespējams palūkoties ne tikvien kā nepieciešamību grozīt Satversmi, bet arī (un daudz drīzāk) kā korektu un kriminālprocesa būtībai atbilstošas izpratnes veidošanu par jēdzienu kriminālvajāšana.

Starpkaru periodā, pretēji tam, kas sastopams mūsdienu kriminālprocesā, starp jēdzieniem kriminālvajāšanas ierosināšana un kriminālvajāšanas uzsākšana netika likta vienādības zīme. Daži no starpkaru perioda autoriem uzskatīja, ka “par kriminālvajāšanas ierosināšanas nolūku jāuzskata “likt tiesas aparātam strādāt””[20]. Līdztekus tam kriminālvajāšanas ierosināšanai bija vēl cits mērķis – izvest šo procesu līdz galam, panākot pozitīvu rezultātu, tas ir, vainīgā sodīšanu un piespriestā soda izciešanu.[21] Tādējādi kriminālvajāšanas ierosināšana, kā uz to norādīts starpkaru perioda doktrīnā, nebija pakļauta pārlieku stingrai reglamentācijai, turklāt šai izpratnē par ierosināšanas sākumposmu varēja pastāvēt viedokļu atšķirības, kas pašas par sevi neietekmēja kriminālvajāšanas īstenošanas nozīmi.

Varētu pieņemt, ka nosacīti vēsturiski ir konstatējamas trīs kriminālvajāšanas izpratnes modifikāciju stadijas. Sākotnēji kriminālvajāšanu iniciēja privāta griba, tādējādi tā “saplūda ar civīlprocesa gaitu; viss atkarājās no pušu ieskata; procesa gaitā bija daudz formālisma”[22]. Vēlākā periodā “virsroku ņēma publiskais princips; visu sīki noteica valsts vara, neuzticoties pat tiesnešiem, kuru ieskats tika ierobežots līdz pēdējai iespējamībai, jo tie bija spiesti vērtēt pierādījumus pēc valsts noteiktām formulām, [..] apsūdzētais bija gandrīz vienmēr izmeklēšanas objekts, [..] apsūdzētāju atvieto bezpersonīgā likuma griba, kas jau iepriekš sīki bija noteikusi visu procesa gaitu.”[23] Savukārt kriminālprocesa reformas, kas 18. gadsimtā, pieaugot cilvēktiesību lomai valsts ikdienā, bija raksturīgas faktiski katram Eiropas valstiskumam un kur kriminālprocesa teorētiķi uzskatīja “par vajadzīgu tanī atzīt personiskās tiesības, atjaunot procesā pušu darbību un tautas piedalīšanos”[24], veicināja citastarp arī kriminālvajāšanas institūta rašanos kontinentālajā Eiropā.

Sākotnēji “šāds process visagrāk izveidojās Anglijā, pēc tam Francijā, no kurienes to pārņēma pārējās Eiropas kontinenta valstis, starp citu, arī 1864. g[adā] Krievija”[25]. Ar 1864. gada tiesu reformu pārņemot vairākas Francijas 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksa juridiskās kategorijas un institūtus (piemēram, “l’action publique” (“kriminālvajāšana”) un “poursuite” (“vajāšana”)), Krievijas kriminālprocesā parādījās tādi jēdzieni kā “tiesas vajāšana”, “kriminālvajāšana”, “apsūdzība”. Attiecīgo regulējumu bez būtiskiem pārgrozījumiem tiklab normatīvā, kā doktrinārā līmenī pielietoja arī  starpkaru periodā Latvijā,[26] par ko liecina tā laika kriminālprocesuālistu darbos rodamās atziņas.

Kā jau lasītājs droši vien noprata, autoru ieskatā, šīs publikācijas kontekstā apjomīgāko zinātniski izsvērto vērtējumu par kriminālvajāšanas institūtu savulaik sniedza Latvijas Universitātes krimināltiesību katedras asistenta Alfrēda Lindes (1891–1984) publikāciju sērija, kurā pēdējais, vadoties no klasiskās “krievu skolas” pozīcijām, definēja kriminālvajāšanas mērķi. Proti, “kriminalvajāšanas mērķis ir noskaidrot vainīgo konkrētā noziedzīgā nodarījumā un panākt, lai tas no krimināltiesās saņemtu viņam pienākošos sodu un to arī izciestu.”[27] Citiem vārdiem, lai varētu uzsākt kriminālvajāšanu, nepieciešami šādi priekšnosacījumi: “1) vajag būt izdarītājam; 2) noziegumam; 3) valsts gribai sodīt” [28].

Tādējādi kriminālvajāšanai, ievērojot tādu definējumu, nosakāmi trīs autonomi mērķi: a) noskaidrot vainīgo konkrētā noziedzīgā nodarījumā, b) panākt, lai vainīgais saņemtu viņam pienākošos sodu no krimināltiesas un c) panākt, lai vainīgais šo sodu arī izciestu.

Attiecībā uz kriminālvajāšanas pirmo mērķi – noskaidrot vainīgo konkrētā noziedzīgā nodarījumā – A. Linde norādīja, ka “tas iespējams tika tad, kad jau savāktas kādas ziņas par izdarīto noziedzīgo nodarījumu resp. pastāv apgalvojums, ka zināms noziedzīgs nodarījums tiešām izdarīts. Tādas ziņas savāc caur pirmizmeklēšanu (Ermittelungsverfahren [no vācu valodas – izziņas process – autoru piezīme]).”[29] To ievērojot, varētu apgalvot, ka pirmizmeklēšana bija izbeidzama, tiklīdz zināmā notikumā bija atklātas noziedzīga nodarījuma pazīmes, t.i., iegūti pietiekoši dati, kas tiesas orgānam jau deva iespēju uzstādīt apgalvojumu, ka zināms noziedzīgs nodarījums izdarīts, proti, celt apsūdzību, jo kriminālvajāšanas uzsākšana “pastāv apgalvojuma izvirzīšanā, ka zināms noziedzīgs nodarījums tiešām izdarīts un ka abi momenti – apgalvojums uzstādīšanas resp. apsūdzības celšanas un kriminālvajāšanas – sakrīt”[30].

Citiem vārdiem sakot, kriminālvajāšanas uzsākšanas moments (nevis ierosināšanas) būtu saistāms ar brīdi, kad celta apsūdzība. Autori jau iepriekš ir vērsuši uzmanību uz to, ka starpkaru periodā ar apsūdzības celšanu, ko cita starpā darīja tiesu varas pārstāvis – izmeklēšanas tiesnesis –, mūsdienās saprot kā lēmumu par personas atzīšanu par aizdomās turēto Kriminālprocesa likuma 398.¹ panta izpratnē.[31] Un tam ir nepārvērtējama nozīme, ko ietiepīgi ignorē mūsdienu kriminālprocesa reformatori. Turklāt uzmanības vērts ir arī A. Lindes norādījums, ka “nepareizi ir kriminalvajāšanu sajaukt ar apsūdzību, ko daži zinātnieki tomēr dara. Apsūdzība, kā tas izriet no tālāk aprādītā, ir daudz šaurāks jēdziens par kriminalvajāšanu.”[32] Tādējādi A. Linde nepiekrita arī profesora Ivana Foiņicka[33] apgalvojumam, ka “kriminālvajāšanas uzsākšana spēkā esošās likumdošanas izpratnē sastāv no 1) apsūdzības izvirzīšanas un 2) tās pieņemšanas tiesā” [34], atzīstot tādu uzskatu par pārāk šauru, jo nav pieļaujams kriminālvajāšanu identificēt vienīgi ar saukšanu pie atbildības. Šādam uzskatam ir pamatoti pievienoties, jo jau pats vārds “vajāšana”[35] norāda uz lielākā vai mazākā mērā ilgstošu un mērķveidīgu darbību, tādējādi kriminālvajāšana pēc būtības nevar aprobežoties vienīgi ar atsevišķu aktu, saucot personu pie kriminālatbildības. Šim A. Lindes viedoklim var pilnībā piekrist, jo tamlīdzīga izpratne ir arī mūsdienu Vācijas, Francijas, pat Krievijas un arī citu valstu kriminālprocesuālajās tiesībās.

A. Lindes ieskatā, “kriminālvajāšana sākas ar kompetentā tiesas orgāna [vēlreiz jāatgādina, ka tiesas iepriekšējo izmeklēšanu veica tiesu varas pārstāvis – izmeklēšanas tiesnesis – autoru piezīme] pirmo darbību un turpinās līdz par vainīgu konstatētais izcieš viņam tiesas piespriesto sodu, vai kad likuma pilnvarots orgāns procesa likumos paredzētā kārtībā kriminālvajāšanu izbeidz vai notiesāto atbrīvo no viņam piespriestā soda vai vēl neizciestās soda daļas. Par kriminālvajāšanu nav uzskatāma nedz privātu personu, nedz arī dažādu valsts orgānu darbība, kura iziet uz materiālu vākšanu kriminālvajāšanas ierosināšanai, jo kriminālvajāšanu var uzsākt tikai attiecīgs tiesas orgāns.”[36] Proti, lai varētu uzskatīt, ka kriminālvajāšana ir uzsākta, “jāpastāv apgalvojumam, ka konkrēta noziedzīga nodarījuma esamībai ir pietiekošs pamats.”[37]

Citiem vārdiem sakot, izmeklēšanas tiesnesis, pieņemot izmeklēšanā lietu, izvirzīja apsūdzību (plašākā nozīmē) par kādu noziedzīgu nodarījumu. Savukārt vēlāk, kad iepriekšējā izmeklēšanā tika iegūts pietiekams informācijas apjoms un dati, bija iespējams izvirzīt apsūdzību pret kādu konkrētu personu. Tādējādi piemīt nozīme tam, kā tiek nodalīts un izprasts šis kriminālvajāšanas moments, jo vienīgi jau vēršoties pret konkrētu personu, “tiesas orgāns iegūst tiesību izdarīt vajadzīgās tiesiskās darbības, kuras rada neērtības pilsoņiem un piespiež tos paklausīt izmeklēšanas tiesneša rīkojumiem. Tā kā izmeklēšanas tiesnesis var uzsākt iepriekšēju izmeklēšanu tikai tad, kad attiecīgos materiālos atrod tāda noziedzīga nodarījuma pazīmes, kas piekrīt apgabaltiesas kompetencei [..], tad kriminālvajāšanas uzsākšana sakrīt ar iepriekšējās izmeklēšanas uzsākšanu [autoru izcēlums]”[38].

Arī L. Šulcs piekrita viedoklim, ka “pareizāks” būtu uzskats, ka “kriminālvajāšanu uzsākt tad, kad apsūdzētais (visplašākā nozīmē) nonāk pirmā saskarsmē ar krimināltiesu [tiesas iepriekšējā izmeklēšanā ar izmeklēšanas tiesnesi – institucionālas tiesas pārstāvi – autoru piezīme], un tas notiek vismaz izziņas stadijā un, ja tādas nav, tad iepriekšējās izmeklēšanas stadijā. Formālais moments te ir prokuratūras lēmums nodot lietu izziņai vai iepriekšējai izmeklēšanai”[39]. Otrs uzskats, ko pats L. Šulcs neatzina, bet kas esot bijis atspoguļots Senāta praksē jau 1926. gadā, bija šāds: “Kriminālvajāšanas uzsākšanas moments attālināts un sākas tikai tajā momentā, kad izmeklēšanas tiesnesis taisa lēmumu par aizdomās turētā saukšanu pie atbildības. Ar šo lēmumu aizdomās turētā persona pārvēršas par apsūdzēto personu”[40]. Mūsdienu kontekstā iepriekš minētie viedokļi pat varētu šķist kā matu skaldīšana, jo neapstrīd būtiskāko, proti, kriminālvajāšana sākas vēl pašā sākotnējā pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Turklāt vēlreiz jāatgādina, ka formāli Latvijas starpkaru kriminālprocesa doktrīna nenošķīra “aizdomās turētā” procesuālo statusu, tādējādi persona tolaik tika turēta aizdomās gluži vai sadzīviskā izpratnē. Tādējādi starpkaru perioda kriminālprocesā brīdis, kad aizdomās turētais kļuva par apsūdzēto (“apvainoto”), bija tiesas uzsāktās kriminālvajāšanas pret personu šaurākā nozīmē brīdis.[41]

Senāta Kriminālā kasācijas departamenta praksē tādējādi bija nostiprināts, ka “administratīvās pārvaldes pret noteiktu personu sastādītais protokols vai paziņojums, ne publiskā kārtībā vajājamos noziedzīgos nodarījumos ievadītie iepriekšējie izmeklējumi aiz Kriminālprocesa likumu 355. pantā paredzētiem likumīgiem iemesliem vēl nenozīmē kriminālvajāšanas ierosināšanu pret apsūdzēto noteiktā kārtībā, bet visi šie ierosinājumi tikai uzliek pienākumu izmeklēšanas tiesnesim ievadīt iepriekšēju izmeklējumu par pašu noziedzīgā nodarījuma noteikumu, kurpretim kriminālvajāšana pret noteiktu personu uzskatāma par uzsāktu tikai tad, ka kompetentā tiesā un Kriminālprocesa likumu noteiktā kārtībā celta apsūdzība pret noteiktu personu noteiktā noziedzīgā nodarījumā, resp., pie izmeklēšanas tiesneša pēc tam, kad uz Kriminālprocesa likumu 441. panta kārtībā sastādīta lēmuma pamata pret noteiktu personu celta noteikta apsūdzība konkrētā nodarījumā”[42]. Profesors Pauls Mincs[43] rakstīja, ka šāda izpratne par kriminālvajāšanas uzsākšanas momentu “attiecas tikai uz tām lietām, kurās izdara iepriekšēju izmeklēšanu”[44].

Vienlaikus A. Linde konstatēja, ka starpkaru Senāts tomēr neesot bijis konsekvents savos secinājumos par kriminālvajāšanas uzsākšanas brīdi. Piemēram, kādā lietā Senāts pretēji iepriekš norādītajam secinājumam tika atzinis, ka “izziņas nodošana dotā lietā izmeklēšanas tiesnesim [..] uzskatāma nevis kā atsevišķs uzdevums izmeklēšanas tiesnesim – noskaidrot lietas apstākļus un ievākt ziņas un materiālus apsūdzības uzstādīšanai, [..] bet kā kriminālvajāšanas uzsākšana pret vainīgiem”[45].

Tomēr arī tas apliecina, ka par kriminālvajāšanu runāja no tā brīža, kad kriminālprocesā tika iesaistīts kompetents tiesas orgāns – izmeklēšanas tiesnesis –, jo policija, veicot izziņu, faktus nevērtēja un “netais[īja] izšķīrējus secinājumus.”[46] Turklāt ““vajāšana tiesas ceļā” aptv[ē]r[a] arī iepriekšējās izmeklēšanas stadiju, un [..] sākas tad, kad izmeklēšanas tiesnesis [bija] uzsācis iepriekšējo izmeklēšanu”[47].

Citiem vārdiem sakot, kriminālvajāšanas īstenošana, būdams komplekss kriminālprocesuālo tiesību institūts, maldīgi ir saistāma vienīgi ar brīdi, kad persona tiek saukta pie kriminālatbildības mūsdienu Latvijas kriminālprocesa izpratnē, jo darbības, sākot ar nopratinātāja, izmeklētāja, prokurora faktisko rīcību vai procesuālajiem lēmumiem un visbeidzot ar visdažādākajām operatīvajām tehnikām noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā, ir vērstas uz vienu mērķi – konstatēt personu, par kuras saistību ar noziedzīgu nodarījumu iespējams izteikt aizdomas.

[1] Volanda jautājums Levijam Matejam. Skat. Bulgakovs M. Meistars un Margarita. Rīga: Jumava, 2005.

[2] Rusanovs E., Lielbriede L. Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls. Kopsavilkums. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/kriminalvajasanas-jedziena-neizpratne-ka-sistemisks-latvijas-kriminalprocesa-trukums-un-disfunkcijas-iemesls/ [aplūkots 2022. gada 26. jūlijā].

[3] Sal. Linde A. Daži vārdi par kriminalprocesa teoriju. Rīga: Rota, 1940, 26.–27. lpp.

[4] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 22. jūnija spriedums lietā Kēme un citi pret Beļģiju, pieteikums Nr. 32492/96, 32547/96, 32548/96, 33209/96 un 33210/96), para. 101.–102.

[5] Sal. Luchtman M., Vervaele J. European Agencies for Criminal Justice and Shared Enforcement (Eurojust and the European Public Prosecutor’s Office). Utrecht Law Review, Vol. 10, Issue No. 5, December 2016, p. 132.–134.

[6] Strada-Rozenberga K. Kriminālprocesa regulējuma pietiekamība un skaidrība attiecībā uz pierādīšanas standartu un pierādījumu pietiekamību. Grāmatā: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti. 2015–2020. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021, 565. lpp.

[7] Linde A. Daži vārdi par kriminalprocesa teoriju. Rīga: Rota, 1940, 27. lpp.

[8] Linde A. Kriminālvajāšanas uzsākšanas moments pēc Latvijas krimināllikumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1934. gada 1. jūlijs, Nr. 7/8, 164.–174. lpp.

[9] Кони А. Ф. Приемы и задачи прокуратуры. Пг., 1924. B: Избранные труды и речи. Тула: Автограф, 2000.

[10] Rusanovs E., Lielbriede L. Apsūdzības raksta būtības eliminācija kā Latvijas kriminālprocesa liktenīgā kļūda. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/apsudzibas-raksta-butibas-eliminacija-ka-latvijas-kriminalprocesa-likteniga-kluda/  [aplūkots 2022. gada 26. jūlijā].

[11] Linde A. Kriminālvajāšanas uzsākšanas moments pēc Latvijas krimināllikumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1934. gada 1. jūlijs, Nr. 7/8, 164.–174. lpp.

[12] Dr. iur. Dr. phil. Lotārs Šulcs (1904–1994) – LU Tautsaimniecības un juridiskās fakultātes privātdocents. Skat. plašāk: Rusanovs E. Arturs Liede un Lotārs Šulcs: vienaudži, personības, juristi Latvijai liktenīgajos gados (1940–1945). Pieejams: https://www.rusanovs.lv/wp-content/uploads/2018/06/Lotars_Sulcs_Arturs_Liede_vienaudzi_personibas_juristi_WW.pdf [aplūkots 2022. gada 15. jūlijā].

[13] Šulcs L. Kriminalprocess. [B.v.]: [b.i.], 1940, 2. lpp.

[14] Turpat, 155. lpp.

[15] Turpat, 155. lpp.

[16] Grozījumi jēdzienu lietojumā tika izdarīti ar 1997. gada 4. decembra likumu “Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē”. Latvijas Vēstnesis, 17.12.1997., Nr. 331/332.

[17] Meikališa Ā., Strada–Rozenberga K., Bebers K. Satversmes 29., 30. pants. Latvijas Republikas Satvermes komentāri. II nodaļa. Saeima. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 502. lpp.

[18] Turpat, 504. lpp.

[19] Turpat.

[20] Linde A. Kriminālvajāšanas uzsākšanas moments pēc Latvijas krimināllikumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1934. gada 1. novembris, Nr. 11/12, 285.–319. lpp.

[21] Turpat.

[22] Linde A. Kriminālvajāšanas attīstības gaita, mērķis un veidi. Militārais Apskats, 1933. gada augusts, Nr. 8 (16), 1424. lpp.

[23] Turpat.

[24] Turpat.

[25] Turpat.

[26] Turpat.

[27] Linde A. Kriminālvajāšanas uzsākšanas moments pēc Latvijas krimināllikumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1934. gada 1. jūlijs, Nr. 7/8, 164.–174. lpp.

[28] Kriminālprocess (pēc lekcijām, lasītām Latvijas Universitātē 1931. g.): 1.–18. lekcija. Rīga: Herolds, 1932, 88. lpp.

[29] Linde A. Kriminālvajāšanas uzsākšanas moments pēc Latvijas krimināllikumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1934. gada 1. jūlijs, Nr. 7/8, 164.–174. lpp.

[30] Linde A. Kriminālvajāšanas uzsākšanas moments pēc Latvijas krimināllikumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1934. gada 1. septembris, Nr. 9–10, 197.–232. lpp.

[31] Rusanovs E., Lielbriede L. Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls. Kopsavilkums. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/kriminalvajasanas-jedziena-neizpratne-ka-sistemisks-latvijas-kriminalprocesa-trukums-un-disfunkcijas-iemesls/ [aplūkots 2022. gada 26. jūlijā].

[32] Linde A. Kriminālvajāšanas uzsākšanas moments pēc Latvijas krimināllikumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1934. gada 1. septembris, Nr. 9–10, 197.–232. lpp.

[33] Ivans Foiņickis (Иван Яковлевич Фойницкий, 1847−1913) – Krievijas krimināltiesību un kriminālprocesuālo tiesību skolas pārstāvis, viens no ievērojamākajiem krievu tiesību zinātniekiem, docējis Auditoru augstskolā un Sanktpēterburgas Valsts universitātē.

[34] Linde A. Kriminālvajāšanas uzsākšanas moments pēc Latvijas krimināllikumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1934. gada 1. novembris, Nr. 11/12, 285.–319. lpp.

[35] Par to liecina arī literārajā vārdnīcā sniegtais viens no šī vārda definējumiem, proti, “[n]eatlaidīgi, sistemātiski sekot (cilvēkam), lai (to) notvertu, veiktu (pret to) drošības pasākumus u. tml. V[ajāt] noziedzniekus.” Latviešu literārās valodas vārdnīca. 8. sēj. Rīga: Zinātne, 1996, 260.–261. lpp.

[36] Linde A. Kriminālvajāšanas uzsākšanas moments pēc Latvijas krimināllikumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1934. gada 1. septembris, Nr. 9–10, 197.–232 lpp.

[37] Turpat.

[38] Linde A. Kriminālvajāšanas uzsākšanas moments pēc Latvijas krimināllikumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1934. gada 1. novembris, Nr. 11/12, 285.–319. lpp.

[39] Šulcs L. Kriminalprocess. [B.v.]: [b.i.], 1940, 156. lpp.

[40] Turpat, 156. lpp.

[41]         Rusanovs E., Lielbriede L. Apsūdzības raksta būtības eliminācija kā Latvijas kriminālprocesa liktenīgā kļūda. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/281624-apsudzibas-raksta-butibas-eliminacija-ka-latvijas-kriminalprocesa-likteniga-kluda/ [skatīts 2022. gada 18. jūlijā].

[42] Senāta Kriminālā kasācijas departamenta 1926. gada 21. decembra spriedums Brensona lietā, Nr. 256. Latvijas Senāta Kriminālā kasācijas departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums. Sast. Fridrichs Kamradziuss. Rīga: autora izdevums, 1928, 61.–62. lpp.

[43] Profesors Pauls Mincs (1868-1941) – Latvijas ebreju izcelsmes jurists, krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību teorētiķis un pasniedzējs, zvērināts advokāts, sabiedriskais darbinieks. Sk. arī Rusanovs E. Profesora Paula Minca mūžs – stāsts, kam bija jābūt laimīgām beigām. Jurista Vārds, 2020. gada 1. septembris, Nr. 35 (1145), 10.-23. lpp.; Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021.

[44] Sodu likums (1936. g. izd.) ar komentāriem – izvilkumiem no Senāta Kriminālā kasācijas departamenta spriedumiem ar alfabētisko un salīdzināmiem rādītājiem. Sast. Pauls Mincs un Jānis Lauva. Rīga: Valsts tipogrāfija, 1936, 43. lpp.

[45] 1922. gada 28. novembra spriedums Štegmaņa un citu lietā, Nr. 229. Latvijas Senāta Kriminālā kasācijas departamenta spriedumu tēžu pilnīgs kopojums. Sast. Fridrichs Kamradziuss. Rīga: autora izdevums, 1928, 815. lpp.

[46] Linde A. Kriminālvajāšanas uzsākšanas moments pēc Latvijas krimināllikumiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1934. gada 1. septembris, Nr. 9–10, 197.–232. lpp.

[47] Turpat.