Satversmes tiesa jau atkal novērsusi kādu no Latvijas šķīrējtiesu regulējuma nepilnībām. Ar 2014. gada 28. novembra spriedumu lietā Nr. 2014-09-1 Satversmes tiesa atzina pasaulē plaši izplatītās un ar šķīrējtiesas procesa būtību nesaraujami saistītās, tomēr Latvijas likumdevēja ilgstoši ignorētās tiesības vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdēt šķīrējtiesas līguma spēku. Šoreiz kārta bija pienākusi šādām tiesībām attiecībā uz šķīrējtiesas sprieduma spēku.

Uz šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas mehānisma sevišķi lielo nozīmi tieši Latvijā Satversmes tiesa vērsa uzmanību jau tālajā 2005. gadā spriedumā lietā Nr. 2004-10-01. [10. punkts] Arī 2014. gadā spriedumā lietā Nr. 2014-09-1 Satversmes tiesa atkārtoti norādīja, ka “starptautiski akceptētajam šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas institūtam Latvijā būtu sevišķi liela nozīme” un vērsa Saeimas uzmanību uz “nepieciešamību noteikt šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas pamatus un kārtību”. [22. punkts]

Nedz pēc pirmā, nedz arī pēc otrā Satversmes tiesas sprieduma likumdevējs Satversmes tiesas obiter dictum tomēr neieklausījās.

Latvija ilgstoši ir bijusi viena no retajām pasaules valstīm, kur šķīrējtiesas procesa pusēm nav iespējams apstrīdēt šķīrējtiesas sprieduma spēku vispārējās jurisdikcijas tiesā. Eiropas Savienības un Eiropas Padomes dalībvalstu starpā Latvija ir bijusi vienīgā šāda valsts. Cik zināms, vēl tikai Kirgizstāna ir izvēlējusies līdzīgu pieeju kā Latvija. Visa pārējā pasaule par šādu tiesību nepieciešamību nav šaubījusies. Ir 2023. gads. Šķīrējtiesa ir pasaulē izplatītākais pārrobežu strīdu risināšanas mehānisms. Un Latvija dreifē vienā laivā ar Kirgizstānu!

Zīmīgi, ka šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas institūts tika paredzēts jau Latvijas Republikas 1932. gada Civīlprocesa nolikumā (1518. un 1519. pants). Par tā būtisko nozīmi teju pirms 100 gadiem izvērsti rakstījis Alfreds Pommers (A. Pommers, Šķīrējtiesas spriedumu nozīme un spēks pēc Civilprocesa likuma (CPL 1518. un 1519. panti), Rīga, ROTA, 1938). Prakse bija izveidojusies arī Senātam. Tomēr pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šī zinātība un šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas pamati un kārtība tā arī neatrada vietu Latvijas šķīrējtiesu regulējumā.

Izpratne par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas institūta būtību un nepieciešamību tieši no likumdevēja puses līdz šim nav bijusi. Tas bieži ticis jaukts ar šķīrējtiesas sprieduma “pārsūdzēšanu” pēc būtības. Citi tam nav redzējuši loģiska pamatojuma, jo iespējams taču iebilst pret šķīrējtiesas sprieduma atzīšanu un izpildi. Arī Satversmes tiesa lietā Nr. 2004-10-01 secināja, ka “kontrole izpildu raksta izsniegšanas stadijā ir uzskatāma par pietiekamu līdzekli vismaz pamattiesību ievērošanas nodrošināšanai”. [9.1. punkts] 2014. gada Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2014-09-1 šo pieņēmumu tomēr apgāza. To apgāž arī Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2022-03-01.

Kad 2014. gadā pastāvīgo šķīrējtiesu skaits Latvijā sasniedza zīmogo skaitli 214(!), likumdevēja vienīgās raizes bija par to, kā šo skaitu vienkārši mazināt. Tādējādi it kā tika mēģināts uzlabot zemo šķīrējtiesu reputāciju un mazināt sabiedrības neuzticēšanos šķīrējtiesu darbībai un spriedumiem. Vispārējās jurisdikcijas tiesu “iesaiste, piemēram, par pierādījumu iegūšanu un nodrošināšanu, šķīrējtiesnešu iecelšanu, šķīrējtiesnesim pieteiktā noraidījuma izlemšanu,” Šķīrējtiesu likumā netika paredzēta, aizbildinoties ar “vispārējās jurisdikcijas tiesu pašreizējo noslodzi un lietu izskatīšanas termiņiem”. [Šķīrējtiesu likuma anotācija]

Tomēr Satversmes tiesa jau spriedumā lietā Nr. 2014-09-1 norādīja, ka arguments par vispārējas jurisdikcijas tiesu noslodzi “pats par sevi nevar kalpot par pamatojumu tam, lai personai pamattiesības tiktu atņemtas pēc būtības. Proti, likumdevēja izraudzītais mērķis – mazināt vispārējās jurisdikcijas tiesu noslodzi un tādējādi paātrināt citus tiesvedības procesus – nedrīkst apdraudēt tādu personas pamattiesību aizsardzību, no kurām tā nav labprātīgi atteikusies. Izskatāmajā gadījumā, kad saduras nepieciešamība sekmēt tiesvedības procesa ātrumu ar nepieciešamību aizsargāt personai būtiskas tiesības, tieši personai būtisko tiesību aizsardzībai ir piešķirama priekšroka”. [20.2.1. punkts]

Spriedumā lietā Nr. 2022-03-01 minētā tēze ir tikai nostiprināta. Kā atzinusi Satversmes tiesa, atbilstoši tiesiskas valsts principam persona pat labprātīgi nevar atteikties no tādām Satversmes 92. pantā ietvertajām garantijām kā pušu līdztiesība, tiesas neatkarība un objektivitāte un iespējai tikt uzklausītam. Ņemot vērā minēto, valstij ir pienākums nodrošināt šķīrējtiesas procesa uzraudzību, paredzot personai iespēju aizsargāt savas aizskartās tiesības. Tas nozīmē, ka personai ir tiesības uz valsts veiktu šķīrējtiesas procesa uzraudzību. Pretējā gadījumā, kā to uzsver Satversmes tiesa, gan valsts pienākumi, gan personas pamattiesības kļūtu iluzoras. [9. punkts]

Šoreiz likumdevējs Satversmes tiesas teiktajā par šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas institūta būtisko nozīmi tieši Latvijā nevarēs neieklausīties. Arī Satversmes tiesa savā spriedumā lietā Nr. 2022-03-01 strikti noteikusi – situācijā, kurā Satversmes tiesa jau iepriekš vērsusi likumdevēja uzmanību uz šķīrējtiesas procesa uzraudzības tiesiskā regulējuma trūkumiem, likumdevējam ilgstoši neieviešot efektīvu šķīrējtiesas procesa uzraudzības mehānismu, tiek mazināta sabiedrības uzticēšanās ne tikai šķīrējtiesām, bet arī pašai valstij un tiesībām. [14.2. punkts] No sprieduma lietā Nr. 2022-03-01 izriet, ka likumdevējam šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas pamati un kārtība jānosaka līdz 2024. gada 1. martam.

Šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšanas institūta līdzšinējā neesamība Latvijas regulējumā ir tikai viens no daudzajiem Latvijas šķīrējtiesu regulējuma būtiskajiem trūkumiem. Par tiem ir runāts pārlieku ilgi.

Nav nekāds noslēpums, ka nesamērīgi augstā pastāvīgo šķīrējtiesu skaita (kas tāds ir vēl joprojām, Latvijā esot reģistrētām 64 pastāvīgajām šķīrējtiesām) un no tā izrietošo Latvijas šķīrējtiesu regulējuma procesuālo anomāliju dēļ, Latvijas vārds ilgstoši ir ticis piesaukts ne tajā labākajā kontekstā; allaž ar nelielu smīnu sejā: “Latvija? Tā taču ir tā valsts ar vairāk nekā 200 pastāvīgajām “kabatas” šķīrējtiesām, kur šķīrējtiesu var dibināt jebkura juridiska persona, pareizi? Un Latvijā taču nav arī iespējams apstrīdēt šķīrējtiesas līguma, kā arī šķīrējtiesas sprieduma spēkā esamību vispārējās jurisdikcijas tiesās, vai ne tā?”

Šādus un līdzīgus novērojumus par Latvijas šķīrējtiesu anomālo vidi un regulējumu nācies dzirdēt ne vienu vien reizi, ik reizi liekot aizdomāties – ar ko Latvija, salīdzinot gan ar tuvākām kaimiņvalstīm, gan citām pasaules valstīm, ir tik īpaša? Kāpēc vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā vēl joprojām nav starptautiskiem šķīrējtiesu standartiem atbilstošs regulējums un sakārtota šķīrējtiesu vide?

Par spīti formālām norādēm, ka Latvijas šķīrējtiesu regulējums it kā ņem vērā starptautiski atzīto šķīrējtiesu normatīvā regulējuma standartu – ANO 1985. gada 21. jūnija UNCITRAL Starptautiskās komercšķīrējtiesas Parauglikumu –, Latviju vēl joprojām neuzskata par valsti, kas būtu ieviesusi Parauglikumu. Latvijas vārdu nevar atrast to 85 valstu un 118 jurisdikciju sarakstā, kur šķīrējtiesu regulējumi ir balstīti uz Parauglikumu. Esošo Šķīrējtiesu likumu par tādu uzskatīt nav iespējams. Ja šādu “ekstru” – Parauglikuma neieviešanu – var atļauties valstis ar senām un juridiski izkoptām šķīrējtiesu tradīcijām, tad tādu valstu kā Latvija gadījumā šāds solis vairāk raisa neizpratni. Jāatgādina – ir 2023. gads.

Latvijas šķīrējtiesas pārsvarā tiek izvēlētas tikai vietējo strīdu risināšanai. Nav noslēpums, ka daļa no pastāvīgajām šķīrējtiesām kalpo, lai sasniegtu tiesiski apšaubāmus mērķus. Defektīvā regulējuma un sliktās reputācijas dēļ Latvija kā pirmā tiek svītrota no iespējamu šķīrējtiesas procesa norises vietu saraksta reģionālos un starptautiskos strīdos. Tajās reizēs, kad ārvalstu partneri tomēr ir piekrituši strīdus risināt Latvijas šķīrējtiesās, tas pārsvarā notiek aiz nezināšanas par Latvijas regulējuma īpatnībām. Kad šīs īpatnības tiek “izbaudītas uz ādas” praksē (piemēram, nespējot šķīrējtiesas taisītu spriedumu apstrīdēt vispārējās jurisdikcijas tiesās pat acīmredzamu procesuālu pamattiesību pārkāpuma gadījumā), nākamreiz tiek nomērīts septiņas reizes, pirms tiek apsvērts līgumā iekļaut šķīrējtiesas klauzulu ar šķīrējtiesas procesa norises vietu Latvijā.

Tā vien šķiet, ka vienīgais labais, kas ar Latvijas šķīrējtiesu vidi pēdējo 30 gadu laikā ir noticis, ir tas, ka daļu no likumdevēja neizdarībām tomēr ir bijis iespējams labot ar Satversmes tiesas iesaisti. Satversmes tiesai jau kopš sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 pieņemšanas ir izveidojies starptautiski atzītai šķīrējtiesu praksei atbilstošs redzējums par šķīrējtiesas procesa jēgu, būtību un pamattiesību nozīmi tajā. Pateicoties Satversmes tiesai, arī Latvijas šķīrējtiesu regulējums ir ticis papildināts ar tādiem starptautiski atzītiem pušu pamattiesību aizsargājošiem procesuāliem instrumentiem kā šķīrējtiesas līguma spēkā esamības apstrīdēšana un tagad – arī šķīrējtiesas sprieduma apstrīdēšana vispārējās jurisdikcijas tiesā.

Tomēr jājautā – vai Satversmes tiesai jābūt panacejai visām Latvijas šķīrējtiesu regulējuma kaitēm? Vai tiešām pamattiesību aizsardzībai Satversmes tiesā jābūt veidam, caur kuru Latvijas šķīrējtiesu regulējuma nepilnības pa vienai kā tādi puzles gabaliņi ik reizi tiek novērstas? Vai prātīgāk tomēr nebūtu vienreiz par visām reizēm likumdevējam sakārtot šķīrējtiesu vidi un regulējumu atbilstoši Parauglikumam, nevis tikai formāli aizbildināties, ka Parauglikums Šķīrējtiesu likuma izstrādē ir ņemts vērā?

Darāmā vēl ir gana. Latvijas šķīrējtiesu regulējums vēl joprojām cieš ne tikai no vispārējās jurisdikcijas tiesu neiesaistes tādos būtiskos jautājumos kā, piemēram, pierādījumu iegūšana un nodrošināšana, šķīrējtiesnešu iecelšana, šķīrējtiesnesim pieteiktā noraidījuma izlemšana, prasības nodrošinājums pēc prasības celšanas, bet arī no vairākām citām anomālijām, kas zīmīgas tikai Latvijai. Tādas ir gan augstais pastāvīgo šķīrējtiesu skaits, gan joprojām akūtie interešu konflikta jautājumi, gan arī, jo īpaši, šķīrējtiesnešu slēgtie saraksti, kas nepamatoti ierobežo strīda pušu tiesības izvēlēties sev tīkošu un strīda specifikai atbilstošu šķīrējtiesnesi. Pretēji pasaulē atzītai praksei Latvijā šķīrējtiesās nav arī iespējams uzklausīt lieciniekus. Šo sarakstu varētu turpināt.

Likumdevējs ir ilgstoši cīnījies ar negatīvajām sekām, ko radījis nesamērīgi augstais pastāvīgo šķīrējtiesu skaits. Tāds tas faktiski ir bijis jau kopš 2000. gadu sākuma, “pateicoties” likumdevēja nepārdomātajai izvēlei, Civilprocesa likuma (pamata redakcijā) 486. panta trešajā daļā nosakot, ka pastāvīgo šķīrējtiesu var izveidot jebkura juridiska persona. Tāds tas ir vēl joprojām, neskatoties uz likumdevēja centieniem ar Šķīrējtiesu likumu pastāvīgo šķīrējtiesu skaitu samazināt. Tieši augstais pastāvīgo šķīrējtiesu skaits secīgi ir iesējis bailes gan no vispārējās jurisdikcijas tiesu noslodzes paaugstināšanās, ja tiktu palielināta tiesu iesaiste šķīrējtiesas procesā, gan no Parauglikumam atbilstoša regulējuma pieņemšanas (kas šādu tiesu iesaisti tieši paredz).

Satversmes tiesas atgādinājums par Latvijas šķīrējtiesu regulējuma vienu no kaitēm – nespēju šķīrējtiesas sprieduma spēku apstrīdēt vispārējās jurisdikcijas tiesā – ir piemērots brīdis, lai astoņus gadus pēc Šķīrējtiesu likuma spēkā stāšanās, negaidot nākamo Satversmes tiesas spriedumu kādā citā lietā, izskaustu arī pārējos Latvijas šķīrējtiesu regulējuma trūkumus un beidzot pieņemtu tādu regulējumu, kas atbilst Parauglikumam.